Mīkla mīcās brīnišķīgi!

Režisore un aktrise Iveta Pole jau vairākus gadus dzīvo starp Rīgu un Berlīni. Pirms pāris nedēļām Rīgas cirkā skatītājus pārsteidza viņas feministiskais režijas darbs. Latvijā viņa vēlas strādāt arī turpmāk

Iveta Pole sarunā no Berlīnes izskatās kā filmā. Izsakoties teātra kritiķes Silvijas Radzobes vārdiem 2017. gadā (togad aktrise dabūja aiziet no Jaunā Rīgas teātra, jo teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis veica reformas), talantīga un stilīga. Kopš grūtā laika pagājuši seši gadi. Pole ieguvusi labu izglītību dejas un teātra augstskolā Igaunijā, sākusi režisores karjeru un daļēji dzīvo Berlīnē. 

Jūnija sākumā Rīgas cirka telpās pirmizrādi piedzīvoja viņas veidotā performance Malleus Maleficarum. Jaunais līgums, neparasta un spēcīga izrāde, kura balstījās viduslaiku tekstā par sieviešu lomu sabiedrībā. Tiesa, Pole kopā ar Katrīnu Neiburgu, Agnesi Krivadi un vēl vairākām skatuves māksliniecēm  izrādē runāja par mūsdienīgām tēmām. 

Vēl kāds viņas panākums šogad: par mātes lomu filmā Māsas aktrise saņēma Lielo Kristapu kā labākā aktrise otrā plāna lomā. 

Mūsu Zoom sarunā Iveta Pole stāsta par saviem nākotnes plāniem, pēdējos sešos gados piedzīvoto un — tas var noderēt katram no mums — kā krīzē nevis sadugt, bet izmantot to par pakāpienu savā attīstībā un laimīgā dzīves izjūtā.

Iedomāsimies, ka mums ir small talk Rīga—Berlīne. Kas jauns Berlīnē — kādu atbildi tu uzskatītu par svarīgu?
Ar vienu kāju Rīgā un otru Berlīnē esmu jau kādu gadu. Kad sākās karš, šeit bija ļoti grūti. Nejutos labi Vācijas sākotnējās pasivitātes dēļ. Tagad ir labāk: Vācijas attieksme pret karu Ukrainā mainījusies, esmu mainījusi dzīvesvietu Berlīnē un jūtos daudz labāk. Manas profesionālās lietas sākušas virzīties uz priekšu — iekšēji tas ir galvenais vektors, lai justos labi. 

Kā nākas, ka tagad dzīvo Berlīnē?
Vairāk ģimenes apstākļu dēļ. Pēc JRT notikumiem, kad mani atbrīvoja no darba, urdīja vēlme attīstīties, studēt. Patiesībā tāda vēlēšanās bija jau ilgāku laiku. Priecīgi — bēdīgu apstākļu sakritības dēļ man radās iespēja aizbraukt un studēt Tallinā. Bijām pirmais kurss Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistrantūrā — laikmetīgās fiziskās performances veidošanas programmā. Tur par pasniedzējiem bija piesaistīti daudzi starptautiski pazīstami cilvēki, piemēram, no Rimini Protokoll vai Pīnas Baušas dejas kompānijas. 

Mācību laiks bija sadalīts tā, ka divus mēnešus no rīta līdz vakaram mācījāmies — deviņos sākām un reizēm vienpadsmitos vakarā izgājām no skolas. Un tad divus mēnešus bija brīvs, kad varējām doties atpakaļ uz mājām, pārdomāt mācību procesu. Man šķita, ka varu to savienot ar meitas Martas audzināšanu. Martas tētis ļoti atbalstīja, mudināja, ka man vajag šīs studijas. Tas nebija viegls lēmums, saistīts ar mātišķuma apsvērumiem. Kā es tagad būšu prom no meitas? Tāds iekšējais monologs. 

Martas tētis tajā laikā jau dzīvoja Berlīnē, un pieņēmām lēmumu, ka divus gadus, kamēr studēju Tallinā, Marta pārceļas uz Berlīni un es braukāju uz turieni. Bija grūti neredzēt savu bērnu katru dienu, bet studijas bija ļoti intensīvas, un atlika mazāk laika skumt. Tad sākās pandēmija un «iesprūdu» Berlīnē. Varēju būt kopā ar Martu un mācīties attālināti. 

Pēc pandēmijas un studiju beigšanas radās jautājums, vai ar Martu atgriežos Latvijā un atsāku dzīvi šeit, vai dzīvoju Vācijā — Marta divu gadu laikā bija pieradusi pie vācu skolas un, atgriežoties Latvijā, viņa neredzētu tēti. Man šķita svarīgi, ka viņai ir iespēja būt ar abiem vecākiem — redzēju, kā meita uzplauka, pavadot laiku ar tēti. Tāds ir īsais stāsts par Berlīni.

Mani profesionālie darbi šobrīd vairāk saistās ar Rīgu. Īrēju dzīvoklīti Berlīnē kopā ar vienu vācu aktrisi, bet bieži braucu uz Rīgu. Neliegšos, es ilgojos pēc dzimtenes. Mana Austrumeiropas mentalitāte ilgojas pēc mājām. 

Kā tev Berlīnē pietrūkst no Austrumeiropas?
Berlīnē ir daudz brīnišķīgu cilvēku, bet man pietrūkst Latvijas draugu, viņu «trakuma» un attiecību dziļuma — radniecīgas dvēseles nav tik viegli atrast. Pietrūkst mūsu dabas. Jūras ļoti pietrūkst, mežu. 

Kad 2017. gadā režisors Alvis Hermanis tevi atlaida no JRT, tas droši vien bija smags sitiens. Pēc tā esi spējusi ne tikai piecelties, bet spoži pacelties augšup: Malleus Maleficarum. Jaunais līgums Rīgas cirkā bija viens no interesantākajiem pēdējā laika mākslas notikumiem, un par lomu filmā Māsas saņēmi Lielo Kristapu. Daudziem cilvēkiem šis ir grūts laiks — pandēmija, karš, inflācija… Kā tu spēji kritienu pārvērst veiksmē?
Neliegšos, man bija grūts laiks, bija depresija, un jutos mazvērtīga. Tas sakrita ar neveiksmi personīgajā dzīvē. Bija sajūta, ka viss brūk un jūk. Nebija viegli atrast ticību sev un spēku. Kaut kā… ir jāmāk visus tos kritienus izmantot sev par labu. Saprotu, ka viegli to teikt, kad vairs neesi bedres apakšā un nav jāvelk sevi aiz matiem ārā, bet bez šīm grūtībām es nebūtu sākusi savu individuālo mākslinieces ceļu. 

Varbūt līdz tam nebiju uzklausījusi savu iekšējo balsi. Varbūt baidījos. Varbūt nejutos gatava. Neveiksmes un grūtie brīži faktiski ir pakāpieni. Tādos mirkļos savu patību sajūti labāk nekā tad, kad dzīvo ērtā vatē. Mana atziņa: nevajag sevi identificēt ar notikumiem, kas notiek ar tevi. Tie ir tikai notikumi. Tas neesi tu pats. 

Kāds bija tavs kurss augstskolā Tallinā?
Daudz jaunu cilvēku. Ir vērtīgi ar viņiem būt kopā, tas palīdz neiestagnēt. Ļoti sadraudzējāmies. Mūsu pirmā kursa tikšanās notika Igaunijas laukos, vigvama pirtī. Sadalījāmies komandās: vieni gāja pēc akmeņiem, citi pēc malkas, vēl citi — pēc ziediem. Naktī pliki! Pirtī! Iepazīstinājām katrs ar sevi šamaņa bungu pavadībā (rituālā balsī): Ā-a, ā-a, ā-a! Ielikām draudzībai un studijām citu pamatu, nekonvencionālu.

Igauņus bieži liekam sev kā piemēru. Vai studijas bija labākas nekā Latvijā?
Par igauņu izglītības sistēmu neesmu kompetenta izteikties, bet par konkrēto studiju programmu Baltijas kontekstā: ļoti ambicioza un vērtīga! Starptautiski konkurētspējīga, ar vērienu. Varam to mācīties no igauņiem. Studiju maksa bija ārkārtīgi augsta, neesmu pārliecināta, vai to uzskatu par adekvātu. Visādi citādi tas bija izcili. Iepazinām daudz dažādu metožu, gan fiziskā teātra, gan buto, gan laikmetīgās dejas, gan laikmetīgā cirka, gan klasikas tekstu. Studenti bira no visas pasaules: Dienvidkorejas, Austrālijas, Itālijas, Horvātijas, Maltas un tā tālāk.

Kurā brīdī saprati, ka vēlies režisēt?
Esmu ļoti laimīga, ka atklāju šo radošo teritoriju. Jau strādājot par aktrisi JRT, mani interesēja starpdisciplinaritāte, vairāku mākslas žanru sakausējums. Kaut kādā mērā mēs JRT ar to nodarbojāmies. Man ir svarīga skaņa, vizualitāte, dzīvais priekšnesums. Gleznotājs veido kompozīciju uz audekla, bet es [kā režisore] to veidoju ar dzīviem ķermeņiem dzīvā laikā un telpā.

Mans pirmais režijas darbs, diplomdarbs Bee Matter bija par bitēm. (Iestudējums Igaunijā, māksliniece Katrīna Neiburga veidoja tā video — red.) Atvedām to arī uz festivālu Homo novus Rīgā. Es diezgan ilgu laiku interesējos par bitēm. Bija bail, vai sanāks, vai varēšu, jo tā ir liela komanda, kas režisoram jāspēj noturēt kopā. Mistiskā kārtā procesu ļoti izbaudīju! Tā patika, tā sanāca! Pirms tam nezināju, ka man piemīt tādas īpašības, ka varu vadīt komandu. Negulēju, neēdu, bet mani baroja adrenalīns. Es varēju noturēt pajūgu! Tā sapratu, ka gribu turpināt režisores darbu.

Sacīji, ka tevi interesē bites, to matriarhālā pasaules būve. Varam arī vilkt paralēles ar izrādi Rīgas cirkā, kas izaicina domāt par sieviešu pasauli un balstās šerminošā vēsturiskā tekstā. Vai tevi kā režisori interesē antropoloģiskā izpēte?
Par matriarhātu taisnība, ļoti interesē! Jo vairāk par bitēm lasīju, jo vairāk mani apbūra, kā tās organizē savu eksistenci. Individuālo māksliniecisko praksi esmu sākusi salīdzinoši nesen. Es tēmas pētu intuitīvi — rodas interese, vai tās būtu bites vai raganas, vai vēl kas cits. Sāku kā caur lupu pētīt tēmu, un caur manu interesi tā pati sāk atvērties, mīkla sāk mīcīties.

Es neko nezināju par [viduslaiku teologa Henriha Krāmera un dominikāņu mūka Jākoba Šprengera] darbu Raganu veseris. Tad viens no studiju uzdevumiem Tallinā bija veidot solodarbu, kas balstīts sengrieķu traģēdijā. Nonācu pie Klitaimnēstras stāsta, sāku strādāt ar šo tēmu. (Klitaimnēstra bija Trojas kara sācēja Agamemnona sieva — red.) Spēcīgs raksturs un tēls! Sieviešu raksturs un virziens, par ko, teiksim, Larss fon Trīrs veido savas filmas, piemēram, Antikristu. Tā ir enerģija, no kuras daudzi vīrieši baidās. Neloģiskā, tumšā māte, māte — nakts. Tā man uzpeldēja raganas tēls. Tolaik feministes veidoja daudzus darbus par raganām, pasaulē bija šīs tēmas uzplūdums.

Pagāja gandrīz divi gadi, līdz savācu komandu, piesaistīju meitenes, dabūju finansējumu izrādei. Fokusējos uz raganas tēlu un tā uzgāju Malleus Maleficarum. Biju šokā, ko izlasīju! Sāku vākt citātus mapītē. Kaut ko tik poētisku, reizē naidpilnu, ar bailēm sapītu pret visu sievišķo nebiju lasījusi. Šī kombinācija mani aizrāva. Izrādē izmantojam dažus citātus no šīs viduslaiku grāmatas. Piemēram, kā raganas atņem vīriešu dzimumam viņu orgānus un liek tos putnu ligzdās, kur tie kustas kā dzīvi un ēd auzu un kukurūzas miltus. 

Tādas sadomazohistiskas viduslaiku vīriešu fantāzijas.
Jā, kur kaut ko tādu vēl dabūt mūsdienās! Nav tā, ka izrādē fokusējamies uz šo grāmatu. Tā vairāk ir iedvesmas avots. 

Raugoties uz vēsturisko sieviešu mantiju — sāpes, ciešanas, izaicinājumi, uzvaras —, varam uzdot sev jautājumu, kas esam šodien. Kas esi tu, sieviete māksliniece 21. gadsimta trešajā desmitgadē?
Kolektīvā sieviešu vēsture dzīvo mūsu ķermeņos. Varbūt visas šaubas, bailes, tas, ka jābūt adekvātai, jāsaskan ar patriarhālo modeli, jāpielāgojas, ir vēsturiskās pieredzes sekas. Šī bagāža neapzināti liek dzīvot, ļaujoties, lai kāds cits veido mūsu dzīvi. Es arī tā esmu dzīvojusi — mēģinājusi pielāgoties, atbilst. 

Kāpēc režisores darbs man ir svarīgs? Caur šo procesu es varu atbrīvoties. Ironizēt par sevi, iekļaut visus aspektus, ko parasti cilvēkiem ir tendence slēpt. Ka nevis slēp savu «vājumu», «jocīguma» izpausmes, mēģini izlikties par atbilstošu iedomātām sabiedrības struktūrām, bet izmanto tos kā savu spēku. Es nostājos ar seju pret citiem un saku: jā, esmu tāda! Šī ir mana brīvības deklarācija un brīvības meklējums.

Nupat Latvijas teātra vidi sašūpoja skandāls: Alvis Hermanis apsūdzēja Dailes teātri, ka tas pārpērk viņa skolotos jaunos aktierus, nosauca Juri Žagaru par biznesmeni, bet kolēģi Viesturu Kairišu par Barontēvu. Abas puses sola tikties tiesā. Kā tu Berlīnē šo ziņu lasīji?
Godīgi sakot, nekā neuztvēru. Gan jau viņi paši tiks galā. Es domāju — ir kapitālisms, konkurence, un aktieri strādā dažādos teātros.  Alvis ar [dzīvesbiedri] Kristīni bija atnācis uz manu pirmizrādi. Sabučoja, teica, ka ļoti labs darbs. Arī Kristīne teica labus vārdus. Tas bija forši! Manī nav nekāda rūgtuma vai aizvainojuma par pagātnes lietām.

Kādas radošās iespējas tev varētu būt arī Berlīnē?
Berlīnē konkurence ir vājprātīga. Tajā pašā laikā neatkarīgā performanču māksla te ir ļoti attīstīta, var pieteikties forumos un finansiālās palīdzības fondos izrāžu veidošanai. Neesmu vēl pilnasinīgi to izpētījusi. Taustos. Ir arī valodas barjera: Vācija ir multikulturāla, atvērta, bet, līdzko jāapmeklē institūcijas, ar angļu valodu nepietiek, vajag vācu valodu. 

Esmu vienā kinoaģentūrā, un tur pamazām kaut kas ir sakustējies. Tomēr nav tā, ka tevi gaida atplestām rokām. Domāju — ja visu savu interesi un fokusu virzīšu uz radošajiem projektiem, agrāk vai vēlāk iespējas būs. Vairāk tomēr domāju par darbu Latvijā un Igaunijā.

Vai filmas Māsas uzņemšana nesakrita ar brīdi, kad pārcēlies uz Igauniju studēt, Marta — uz Berlīni un dabūji daudz domāt par sevi kā māti?
Pie Māsām strādājām, kad otro gadu studēju Tallinā — braucu uz filmēšanu Latvijā. Nebija iekšējās refleksijas, kas mani saistītu ar filmas tēlu (māti Allu, kura atdevusi bērnunamā savas meitas — red.). Absolūti ne! Lai cik skaudra būtu mana varone, un viņa nav nekāda labā varone, es filmēšanas procesu izbaudīju. No sevis tik atšķirīgu cilvēku vēl nebiju spēlējusi. Man tā bija aktieriska dauzīšanās. Vienīgi bija bažas, lai nesāku kariķēt. Beigās izdevās veiksmīgi sabalansēt.

Vai nākotni saisti ar Latviju?
Jā. Man patīk Berlīnes mākslas notikumi, katru dienu var iet uz jaunām izstādēm, izrādēm. Tie ir spilgti mākslas pārdzīvojumi. Kaut kas man ļoti patīk Eiropas lielpilsētas atvērtībā. Tevi pieņem tādu, kāds esi, — tas ir atbrīvojoši. Tomēr jāatzīstas, man gribas Latvijas dabu, draugus. Laikam vairāk nekā lielpilsētu.

CV

Dzimusi 1981. gada 11. janvārī Liepājā

Ieguvusi dramatiskā aktiera bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā 

2004. gadā sākusi aktrises karjeru Jaunajā Rīgas teātrī

2022. gadā ieguvusi maģistra grādu Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā, sākusi strādāt par režisori

2005. gadā ieguvusi Spēlmaņu nakts labākā jaunā skatuves mākslinieka balvu par lomām izrādēs Līze Luīze, Latviešu stāsti un Mēnesis uz laukiem

Trīs Lielā Kristapa balvas: labākā aktrise galvenajā lomā Jura Poškus filmās Monotonija (2007) un Kolka Cool (2011), labākā aktrise otrā plāna lomā Lindas Oltes filmā Māsas (2022)

Skats no Ivetas Poles uzvestās performances Malleus Maleficarum. Jaunais līgums Rīgas cirka arēnā.
Foto — Sandis Lazda