Tieši pagājušā gada 24. februārī blogere Katja Markova bija ieplānojusi no dzimtās Zaporižjas doties uz kūrortu Turcijā. Nervozajās pirmskara dienās jaunā sieviete nolēma, ka «karsto» atmosfēru Ukrainā būtu labāk pārdzīvot ārzemēs kopā ar gadu veco dēlu un māti. Lidojums bija plānots plkst. 11, bet septiņos māte piezvanīja ar vārdiem: «Nepaspējām…» Katja smejoties atceras: «Viss varēja izvērsties pavisam citādi, ja mūsu ģimene nebūtu žēlojusi 100 dolārus dārgākam lidojumam un aizlidojusi jau 22. februārī.»
Šis bija viņas otrais liktenīgi nenotikušais ārzemju brauciens. Savulaik Katja neizmantoja ASV vīzu un atteicās no sapņa veidot žurnālistes karjeru lielajā aizokeāna zemē, jo šos plānus izjauca mīlestība — 2014. gadā, sākot strādāt Zaporižjas sabiedriskajā televīzijā, viņa iemīlējās un pēc pāris gadiem apprecējās ar populāro žurnālistu Tarasu Bilku. Laika gaitā ģimene pārgāja uz blogu veidošanu un nodibināja savu videoproducēšanas uzņēmumu, lai veidotu reklāmas sociālajos medijos un YouTube.
Kad 2020. gadā piedzima dēls Markijans, Katja sāka savā Instagram kontā rakstīt par māmiņas ikdienu — vaļsirdīgi un ironiski stāstot par savām dienas rūpēm bez liekas idealizēšanas. Tagad kontam regulāri seko 25 tūkstoši cilvēku.
Taču vēlāk izrādījās, ka bezmiega naktis ar mazuli, zobu nākšana, vēdera sāpes un citas raizes nepavisam nav lielākie dzīves uztraukumi — pati šausminošākā bija apziņa, ka viņa nav paspējusi aizvest dēlu no valsts, kad sākās karš, un tagad ir jādara viss, lai mazulis būtu dzīvs un vesels.
Pirmajās kauju nedēļās Katjas ģimene pārcēlās uz radu privātmāju (precīzāk — pagrabu). Tikmēr iebrucēji arvien dziļāk spiedās Zaporižjas apgabalā, un lielākā daļa ir okupēta līdz pat šodienai. Katja paredzēja, ka viņas vīrs, gluži tāpat kā 2014. gadā, atkal dosies uz fronti kā kara korespondents, taču Tarass iestājās Ukrainas Bruņotajos spēkos, sev līdzi ņemot trīs ģimenes nopirktos dronus. Tagad viņš dien gaisa izlūkošanā.
Lielākā panika sākās tad, kad krievi sagrāba Zaporižjas atomelektrostaciju, kas atrodas pāris stundu brauciena attālumā no apgabala galvaspilsētas. Katja kopā ar māti un dēlu devās ceļā, kā pati saka, «uz nekurieni».
«Jaunu pagaidu dzīvesvietu atradu, pateicoties sava bloga abonentiem,» stāsta Katja. «Bija daudz palīdzības piedāvājumu, bet kāda ukraiņu meitene, kas dzīvo Itālijā, mūsu rīcībā nodeva veselu māju ciematā netālu no Ternopiļas [Ukrainas rietumu daļā]. Uz turieni evakuējās arī mana māsa no Kijivas, kopā nodzīvojām vairāk nekā divus mēnešus.»
Katja un viņas ģimene Zaporižjā atgriezās jau pagājušā gada maijā, lai gan tur regulāri skanēja gaisa trauksmes signāli. Pērn septembrī krievi Zaporižjā sarīkoja īstu raķešu teroru, apšaudot dzīvojamās ēkas un nogalinot desmitiem cilvēku. Kad lādiņš trāpīja kafejnīcā, kurā viņa bija plānojusi svinēt dēla otro dzimšanas dienu, Katja saprata, ka atkal jāpako ceļasomas. Šoreiz blogere devās uz Kijivu.
Taču arī tur miers noturējās tikai nākamās 10 dienas, jo krievi sāka nežēlīgi apšaudīt galvaspilsētu, īstenojot lielus uzbrukumus infrastruktūras objektiem. Pēc sēdēšanas pagrabā un īrētā dzīvoklī bez gaismas, elektrības un funkcionējoša lifta Katja nolēma doties uz ārzemēm.
«Mēs aizbraucām nevis bumbu, bet gan elektrības dēļ,» stāsta sieviete. «Izvēlējāmies Horvātiju, jo tur dzīvoja mūsu draugi, kuri atrada mājokli netālu no jūras par 500 eiro mēnesī.»
Katja, viņas dēls un māte ceļā līdz Horvātijai pavadīja piecas dienas, pašas stūrējot savu auto. Klusajā Horvātijas pilsētiņā, kur pastāvīgi dzīvo tikai 500 cilvēku un kas atplaukst tikai vasaras atvaļinājumu laikā, beidzot varēja atvilkt elpu. Bija īstenojies Katjas plāns pārziemot ārzemēs, taču, esot prom no dzimtenes, viņa saprata, cik ļoti tās pietrūkst. «Mēs noformējām pagaidu aizsardzības dokumentus, kas ļauj uzturēties Eiropā ilgāk par 90 dienām un saņemt veselības apdrošināšanu. Taču nekādu superkomfortu vai atvieglojumu nejutām, jo caurām dienām skatījāmies ziņas un pārdzīvojām. It īpaši, ja vīrs ir frontē, nekur nav iespējams rast mieru. Turklāt man ir svarīgi, lai bērns var redzēt savu tēvu vismaz uz pāris dienām, kad viņam ir atvaļinājums,» stāsta blogere.
Šāgada aprīļa sākumā Katja ar ģimeni atgriezās Zaporižjā. Pilsētā joprojām bieži skan sprādzieni, reizēm nākas kopā ar dēlu gulēt gaitenī. Taču ģimene ir adaptējusies — ja Krievijas aviācijas uzlidojumu dēļ sāk gaudot sirēnas, tas nozīmē, ka viss nemaz nav tik slikti, proti, pretgaisa aizsardzībai vajadzētu ar to tikt galā.
Katju visvairāk biedē S-300 — šīs raķetes, kas palaistas no okupētajām teritorijām, Zaporižju sasniedz ātrāk par trauksmes signāliem. Tāpēc viņa ar nepacietību gaida teritoriju atbrīvošanu, jo tad ģimenei būs drošāk.
Par spīti visam, tieši Zaporižja ir pareizā vieta, kur dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, saka Katja. Blakus ir viņas vecāki, draugi, kaķis Mārlijs un garšīgākās kafijas vietas. Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām viņa atsvaidzinājusi savas autovadītājas prasmes un ar jaunu sparu turpina vadīt dzimtās pilsētas mediju Yaktytam. Nākammēnes Katja plāno doties uz Bulgāriju, lai atpūstos pie jūras un palīdzētu mazajam Markijanam kliedēt ilgas pēc tēta, kuru puika ļoti gaida mājās.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra