Latvijas psihiatriem – noraidījums!

Laikā, kad tik daudz emociju un spraigas cīņas uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, taču diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem. Tie sākās tieši pēc tam, kad līdz ar vairāk nekā 150 speciālistiem bijām izveidojuši jaunu, pusaudžu mentālajai veselībai veltītu neatkarīgu asociāciju – internetā parādījās citu, iepriekšējo nozares asociāciju it kā parakstīts ķengu raksts par manu personību un profesionālo ekspertīzi^[1]. Saku “it kā”, jo viedokļraksts ir anonīms – neviens kolēģis vai psihiatrs pats savu vārdu zem asociāciju paraksta nav palicis, un, kad sazinājos ar pāris šo asociāciju biedriem, tad daži nekā par šādu rakstu nezināja, bet citiem par to vadītāja bija painformējusi jau pēc publicēšanas. Tāpat arī nekad iepriekš neviens no šo apvienību pārstāvjiem vai ārstiem man nav minējis nekādas savas bažas un vispār gadu gaitā nekad nav sazinājušies, komentējuši vai iebilduši pret kādu manu viedokli vai pausto pētniecības atziņu. Te pēkšņi, kā no zila gaisa, dzimusi tik koordinēta trieciena reakcija. Šāds pēkšņums pārsteidzis ne tikai mani, bet arī daudzus kolēģus – lai arī psihiskās veselības nozare ir diezgan toksiska, tajā daudz iekšēju šķelšanos, aizvainojumu, nedrošības un intrigu, tomēr šādi noniecinoši un publiski uzbrukumi grupā vienam konkrētam speciālistam nav bijusi bieža parādība.

Tāpat arī tradicionāli man nav bijušas siltākās attiecības ar Latvijas psihiatru vidi – esmu bieži norādījis uz padomju psihiatrijas mantojuma problēmām, kas izpaužas nesamērīgā bērnu zāļošanā ar psihotropiem medikamentiem, īpaši to bērnu, kuri dzīvo iestādēs vai sociālā riska ģimenēs (Ainažu slimnīcas gadījums ar pie gultām piesietajiem bērniem vēl turas atmiņā). Tāpat arī, manuprāt, problemātiska ir pārlieku vieglā diagnožu piešķiršana vai tieši otrādi – nepieejamā palīdzība tiem, kuriem tā visvairāk vajadzīga, labās prakses vadlīnijās nepamatojama antidepresantu izrakstīšana tīņiem, vecāku un pusaudžu nebrīdināšana par medikamentu riskiem, nepilngadīgu bērnu hormonterapija “dzimuma maiņas” nolūkos un psihiatrisku problēmu risināšana tur, kur jēgpilnāk būtu bijis piedāvāt psiholoģisku vai sociālu atbalstu skolās un ģimenēs. Taču šīs diskusijas nav nekas jauns, tādas jau gadu desmitiem norisinās citviet pasaulē, un arī es tajā pārstāvu tikai vienu no daudziem viedokļiem un teorijām. Latvijā psihiatri nav līdz šim īpaši diskutējuši vai atsaukušies aicinājumiem diskutēt citādi, kā vien paužot savu, bioloģiskajā slimības modelī balstītu pārliecību. Taču viņi līdz šim arī spējuši turēties profesionālās ētikas rāmjos vismaz publiski nemēģinot diskreditēt speciālistus, kas atļāvušies norādīt uz sistēmas trūkumiem vai riskiem.

Uzreiz arī teikšu, ka ar minētajām psihiatru asociācijām es nekādi profesionāli neesmu saistīts un man nav saistoši šo asociāciju uzskati vai regulējumi – tādā ziņā tas ir vienkārši pa pusei anonīms viedoklis, kādam, protams, arī ir tiesības būt. Patiesībā, par vismaz vienu no tām – Bērnu psihiatru asociāciju – es vispār, nu jau daudzus gadus strādājot bērnu psihiskās veselības nozarē, neko nebiju dzirdējis, tik nemanāma bijusi tās līdzšinējā aktivitāte. Ja man ar savu darbu ir izdevies aktivizēt šādas asociācijas, kurām līdz šim nav bijis nekas cits publiski paužams, sakāms vai darāms, tad tajā var saskatīt arī kaut ko pozitīvu.

Bet citādi, protams, nekā pozitīva šādās aktivitātēs nav. Man ļoti žēl, ka profesionāļu iekšējās intrigas un strīdi jārisina šādā publiskā veidā, tas noteikti nerada nekādu labo iespaidu par nozari. Īpaši mūsu sfērā, kur uzticībai ir tik milzīga nozīme – tas ir skumji, ka speciālisti nav spējuši sazināties, atspēkot, kritizēt vai argumentēt savu viedokli citādi, kā vien publicējot noniecinošu rakstu internetā. Bet lai nu paliek jautājums par to, kas ir šī teksta autore un kāda bijusi vienošanās, lai varētu savu vārdu paslēpt aiz asociāciju parakstiem. Raksts ir publicēts un kolēģiem, saprotams, ir radušies jautājumi, uz kuriem man šeit īsumā jāatbild.

Vispirms par ekspertīzi. Mana pārliecība ir, ka mentālā veselība ir sfēra, kas ne tikai nav, bet nedrīkst būt vienas profesijas vai nozares ekspertu ziņā. Ja psihiskās veselības nozare būtu tikai ārstu kompetencē, tad mēs joprojām dzīvotu kā padomju savienībā un tas gluži vienkārši būtu bīstami.

Turklāt šobrīd tā jau sen vairs nav nekur civilizētajā pasaulē – šo nozari veido ārsti, psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, pētnieki, antropologi, pakalpojumu saņēmēji u.tml. Mamma, kas meklē palīdzību savam bērnam, ir tikpat nozīmīgs eksperts kā speciālists, pie kura viņa dodas. Pusaudzim, kurš saņēmis ārstēšanu, ir tādas pašas tiesības izteikties par aprūpes sistēmu kā ierēdņiem, kas šo sistēmu veidojuši. Psihiskā veselība nav infektoloģija – zinātnei nav viena skaidrojuma par to, kas ir psihiskās problēmas, kādēļ tās rodas un kāds būtu viens pareizais veids, lai tās mazinātu.  Un, tā kā šeit ir iesaistītas tik daudzas intereses, tajā atspoguļosies daudz viedokļu. Mēs kļūstam par ekspertiem katrs no savas puses – kāds no speciālista, kāds no palīdzības saņēmēja, kāds no pētniecības, un reizēm šīs puses būs papildinošas, bet dažreiz konfliktējošas. Spēja kritiski domāt nozīmē vispirms jau spēt pieņemt, ka var pastāvēt dažādi viedokļi un teorijas. Un tad iesaistīties diskusijā ar faktiem un idejām, nevis mēģināt apkarot katru personību, kas pauž jaunas vai atšķirīgas domas.

Mana ekspertīze vispirms jau nāk no tā, ka esmu doktorantūras pētnieks vienā no vadošajām Eiropas medicīnas skolām, Prāgas Kārļa Universitātes 1. medicīnas fakultātē, specializējoties bērnu un pusaudžu psihopatoloģijā un medicīnas psiholoģijā.

Psihopatoloģija ir zinātne, kas pēta psihisko saslimšanu klasifikāciju, izcelsmi un ārstēšanu, kaut arī Latvijā, līdzīgi daudzām lietām psihiskās veselības sfērā, tā nav īpaši attīstīta. Patiesībā es pat nezinu, vai ir vēl kāds bērnu psihopatoloģijas speciālists Latvijā, bet katrā gadījumā mūsu nav daudz. Līdz ar to ir tikai saprotami, ka man bieži ir ko teikt par jauniešu mentālo problēmu cēloņiem un gan efektīviem, gan kaitējošiem ārstēšanas veidiem – tā vienkārši ir zinātnes disciplīna, kurā esmu viens no retajiem šīs sfēras speciālistiem valstī. Otra ekspertīze nāk no mana terapeitiskā darba ar pusaudžiem – psihoterapija ir prakse, kuru apgūst ļoti ilgi – pieci gadi sertifikātam, tad manā gadījumā vēl divi specializējoties tieši bērnu un pusaudžu psihoterapijā, šobrīd vēl viens, apgūstot bērnu psihoterapijas vēsturi. Bet reizē psihoterapija nav akadēmiska zinātne, drīzāk process mūža garumā – tādēļ šeit par “ekspertiem” runāt vispār ir nevietā. Mēs varam tikai iegūt pieredzi – gan terapeita, gan pacienta krēslā – un šī pieredze var būt vērtīga. Varbūt diskusijas dažādībai vērtīga ir arī mana pieredze veidojot vairākas iestādes un pakalpojumus pusaudžiem, kas iznesti arī starptautiskā mērogā. Kāds teiktu, ka zināmu ekspertīzi var piešķirt maģistra grāds psiholoģijā no Mančestras Metropolitēna universitātes Lielbritānijā, piederība dažādām profesionālām asociācijām –  Britu psihologu asociācijai, Starptautiskajai bērnu un pusaudžu psihiatrijas asociācijai, sertifikācija sava psihoterapijas virziena asociācijā gan Latvijā, gan Eiropā u.tml.  Bet, manuprāt, tam visam nav lielas nozīmes. Zinātnei ir vajadzīga ideju dažādība, un mēs viedokļu vērtību nosakām ne jau pēc diplomiem vai medaļām pie krūtīm. Un ne kā padomju sistēmā, kur psihiatri “nepareizu viedokli” ārstēja ar varu vai publisku nomelnošanu. Bet kā Eiropas zinātniskajā tradīcijā pieņemts – pēc pētniecības datiem, pamatotiem argumentiem un vienkārši saprātīgas, cieņpilnas diskusijas.

Tikai šāds diskusijas veids, manuprāt, ir ētiski pieņemams mūsu nozares pārstāvjiem, un tikai tā es arī varu atbildēt uz pausto kritiku par dažiem maniem viedokļiem.

• Par to, ka bērni ar problemātisku uzvedību biežāk nāk no ģimenēm, kur mammām ir bijušas kāda veida adaptācijas vai cita veida grūtības. Šis citāta fragments ir izņemts no manis sacītā žurnālā Ir, visticamāk, paļaujoties, ka lielākā daļa nebūs lasījuši pašu drukātajā žurnālā publicēto rakstu. Tajā es runāju par pusaudžiem, kuri veido bandas, apdraud citus un veic kriminālus noziegumus. Patiešām, pētniecības dati apliecina – ja jaunā māmiņa lieto narkotiskās vielas, ir nepilngadīga un nāk no augsta sociālā riska vides, cieš no psihiskām saslimšanām vai citām adaptācijas problēmām, tad iespēja, ka viņas dzemdētais bērns, sasniedzot skolas un pusaudža vecumu, uzvedīsies problemātiski, ir statistiski krietni lielāka.^[2] Citāta turpinājumā, ko asociācija, protams, nav minējusi, es norādu, ka šī iemesla dēļ vajadzētu šīm mammām (un jā – pārsvarā bērnus audzina mammas) piedāvāt atbalstu un praktisku palīdzību jau no brīža, kad viņas paliek stāvoklī. Vai klaiņot pa ielām un uzbrukt citiem var arī bērns no lieliski funkcionējošas vidusslāņa ģimenes ar abiem vecākiem? Teorētiski, jā, protams. Bet nepilngadīgo ieslodzījuma vietā šādi stāsti nebūs visplašāk izplatīti.^[3] Domājot par to, kā samazināt augsta riska bīstamu uzvedību starp pusaudžiem, agrīnās intervences dažādu augstu risku mammām ir pētījumos apliecināts efektīvs veids. Šī ideja, protams, nav mana – visplašāk to pētījis un aprakstījis pasaules autoritāte bērnu agresivitātes pētniecībā Ričards Tremblijs, kurš par savu darbu 2017. gadā ieguva starptautisko Stokholmas kriminoloģijas balvu.^[4] Līdzīgas idejas mēģināts ieviest arī Latvijā – tā, piemēram, dažās pašvaldībās darbojas “ģimenes asistenti”, kas palīdz augsta riska ģimenēm ar praktiskām, arī bērnu kopšanas lietām. Cik man zināms, šīs mammas nejūtas tādēļ stigmatizētas vai vainotas, bet tieši otrādi – labprāt saņem šo atbalstu. Ja Latvijas psihiatri uzskata, ka pētniecības dati par bērnu uzvedību augsta sociālā riska ģimenēs vai viedoklis par atbalsta sniegšanu augsta riska mammām “stigmatizē” psihiatriju, tad esmu ļoti atvērts publiskai diskusijai par šo un labprāt dzirdētu argumentus.
• Par to, ka bērniem, kas izgājuši cauri pandēmijas ierobežojumiem, parādās jaunas uzvedības un citas problēmas. Esmu ļoti aktīvi vērsis uzmanību uz to, ka pandēmijas ierobežojumi, tai skaitā ilgās mājsēdes un attālinātās mācības, radīja sekas daudziem bērniem un pusaudžiem. To apliecina Latvijā veiktās aptaujas, klīniskie novērojumi un pētījumi citur pasaulē^[5] – šķiet, neviena bērnu psihiskajai veselībai veltīta konference šajos gados nav notikusi, kurā īpaši daudz uzmanības nebūtu veltīts pandēmijas sekām un tās ilgtermiņa ietekmei uz bērnu psihoemocionālo attīstību^[6]. Kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas psihiatri un ar Latvijas Universitāti saistītie psihologi noliedz, ka pandēmijas ierobežojumiem būtu bijušas negatīvas sekas vai ka pusaudžiem tie būtu radījuši problēmas. Varbūt tas varētu būt saistīts ar valdības toreiz dāsni piešķirto pētījumu naudu un nevēlēšanos norādīt uz Veselības ministrijas pieņemto ierobežojumu blakusefektiem – to es nezinu. Katrā gadījumā, šo Latvijas pētnieku atziņas atšķiras gan no Latvijas speciālistu novērojumiem praksē, gan daudziem pētījumiem citur pasaulē, kas publicēti, tai skaitā, prestižajā psihiatrijas žurnālā The Lancet^[7]. Bet viedokļi var atšķirties, un patiesās pandēmijas sekas uz pusaudžu uzvedību un attīstību, visticamāk, mēs neviens vēl īsti precīzi nespējam novērtēt.
• Par to, ka zēniem vajag mācīt sociāli adekvāti uzvesties un viens no veidiem, kā to darīt, ir ar fizisku kontaktu un [mācot] to, ka viņi paši arī var saskarties ar fizisku vardarbību no citu puses. Jā, es tiešām uzskatu, ka zēnus ir nepieciešams audzināt, arī veidos, kas ir zēnu attīstībai piemēroti. Rotaļas ar fizisku kontaktu, kurās izspēlē dažādus “vardarbīgus” scenārijus – kaušanos, laušanos, cīkstēšanos u.tml. – zēniem palīdz mācīties regulēt savas emocijas un apgūt prosociālu uzvedību^[8]. Pētnieki uzskata, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc dabā tēvi ar dēliem biežāk rotaļājas fiziskā veidā, bet vidēs, kur pārsvarā ir sievietes, piemēram, skolās vai psihologu kabinetos, šāda veida uzvedība nereti tiek ierobežota vai uzskatīta par agresiju^[9]. Manuprāt, zēniem ir labi arī iemācīt – ja tu skolā kādu grūdīsi, tad arī tevi pašu var pagrūst pretim. Rakstā norādīts, ka tas esot slikti, jo vardarbība pret bērniem ir aizliegta. Pilnīgi piekrītu. Arī narkotikas ir aizliegtas, bet reālajā dzīvē tās eksistē. Latvijas skolās liela daļa skolēnu saskaras ar vardarbību un mums ir jāmeklē veidi, kā to mazināt, nevis norādīt, ka tā ir aizliegta, tāpēc nedrīkst par to zēniem mācīt.
• Par to, ka Latvijā nav neviena pakalpojuma pusaudžiem, kas dzird balsis. Te asociācija pauž bažas, ka pusaudži ar smagām psihiskām problēmām varētu izlasīt manu rakstu un padomāt, ka viņiem nav pieejami nepieciešamie pakalpojumi. Bet “smagākā gala” pusaudži un viņu ģimenes par pakalpojumu trūkumu uzzina ne jau no maniem rakstiem, bet no savas dzīves – jo viņiem nav pieejami vajadzīgie valsts apmaksātie pakalpojumi, piemēram, ilgtermiņa specializēta psihoterapija vai šizofrēnijas agrīnās prevencijas programma. Tā ir taisnība, ka šobrīd viņus “ārstē“ tajos pakalpojumos, kas nu mums ir, bet es tiešām nedomāju, ka programma, kas veidota bērniem, kuri pārāk daudz spēlē spēlītes mobilajā telofonā, būtu vienlīdz piemērota arī pusaudžiem, kuri slimo ar šizofrēniju. Bet, tā kā psihiatriem šis mans viedoklis ir licies tik nepareizs, es noteikti gribētu labāk saprast viņu uzskatus. Īpaši tādēļ, ka šāda pakalpojuma vajadzība ir iekļauta pašu psihiatru izstrādātajā Psihiatrijas plānā līdz 2025. gadam.^[10]

Tad vēl daži vispārīgi pārmetumi. Kādēļ apšauba Latvijas veselības sistēmas kārtību? Tādēļ, ka man šķiet, šai kārtībai ir trūkumi. Vispār viss mans darbs ir saistīts ar to, lai meklētu veidus, kā palīdzēt pusaudžiem jaunos, mūsdienīgos veidos, kas ir pretrunā ierastajai sistēmai. Kādēļ sauc par psihoterapeitu? Tādēļ, ka sabiedrībā tā sauc cilvēkus, kuri sniedz psihoterapiju. Esmu saņēmis gan Latvijas, gan Eiropas asociāciju izdotus sertifikātus, kas apliecina manu kompetenci, un ar to nodarbojos – kā vēl to varētu saukt? Turklāt kolēģiem noteikti zināms lingvistiskais haoss Latvijā ap šo profesiju, kur ārsti-psihoterapeiti vēlas monopolizēt nosaukuma “psihoterapeits” lietojumu, pretēji pasaules un vietējai praksei, kur absolūtais vairums psihoterapeitu nav ārstu. Un Latvijā nemaz nav Psihoterapijas likuma, kas regulētu šīs lietas – par psihoterapijas speciālistu, konsultantu, sniedzēju u.tml. šobrīd var saukties jebkurš, jo tā nav reglamentēta profesija, pastāv vairāki dažādi reģistri dažādiem terapijas virzieniem, no kuriem neviens nav likumā noteikts, bet tāds Bērnu un pusaudžu psihoterapeits mūsu valstī pašreiz nepastāv vispār. Gan jau asociācija arī zinās, ka esmu viens no šīs profesijas standarta virzītājiem un šobrīd kā reiz notiek darbs pie reģistra izveides, lai manas specialitātes pārstāvjiem vispār būtu kur reģistrēties, savukārt ģimenēm – kur droši izvēlēties darbam ar bērniem un pusaudžiem apmācītus speciālistus. Un tad vēl daži līdzīgi “argumenti”…

Kā noprotams, ir tiešām grūti noticēt, ka šie viedokļi par zēnu grūstīšanos vai palīdzību augsta riska māmiņām asociācijai būtu likušies tik kontroversāli, lai izrādītu šādu entuziasmu un mestos tik kvēlā atriebības cīņā pret mani personiski, apkarojot un pieprasot “kancelēt” no iespējas izteikt savu viedokli medijos. Arī cienot savus kolēģus ārstus-psihiatrus, man grūti pieņemt, ka psihiatrijā un medicīnā šobrīd nav lielāku problēmu, ko risināt, un būtiskāku šķēršļu pakalpojumu pieejamībai, ko mazināt, lai ārsti sekotu līdzi, izrakstītu un kritizētu katru manu sociālajos tīklos izteikto piezīmi. Bet kāds tad iemesls šim rakstam un diskreditācijas mēģinājumam?

Varbūt ir kāda nozīme faktam, ka pēkšņi saaktivizējušās Bērnu psihiatrijas asociācijas vadītāja ir Anete Masaļska, kura, pilnīgas sakritības pēc, šobrīd vada arī Pusaudžu resursu centra programmu – tieši to pašu, kuru pirms tam divus gadus vadīju es. Varbūt nav bijis viegli iekāpt manās kurpēs vai panākt līdzīgu ievērību šajā statusā – profesionālā ievainojamība ir mums visiem labi pazīstama sajūta.

Bet varbūt tas, ka ar citu šīs asociācijas valdes locekli – Ņikitu Bezborodovu – mums ir aktīvs juridisks strīds saistībā ar īpašumtiesībām uz SIA “Pusaudžu resursu centrs”, kura īpašnieki mēs abi esam. Strīds arī līdz šim nav bijis bez asumiem – es saglabāju savas daļas uzņēmumā, bet zaudēju amatu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikā, kuru vada Bezborodovs.

Varbūt kāda interese varētu būt trešajai šī uzņēmuma īpašniecei Lienei Dambiņai, kas šobrīd kopā ar Bezborodovu kontrolē Pusaudžu resursu centra programmu, kas nozīmē miljonus valsts budžeta naudas. Šie līdzekļi tiek apsaimniekoti caur citu uzņēmumu, kura nosaukumu – SIA Bērnu un pusaudžu resursu centrs – pat varētu sajaukt ar SIA Pusaudžu resursu centrs.

Šī shēma, kur visu Latvijas pusaudžu psiholoģiskajam atbalstam veltīto valsts naudu – un tie ir vairāki miljoni no divām ministrijām, neskaitot ziedojumus un papildus dotācijas – apsaimnieko viens privātuzņēmums, kur patiesā labuma guvējs ir reizē arī valsts galvenās klīnikas vadītājs, varbūt ir tā “Latvijas veselības sistēmas kārtība”, kuras apšaubīšanu man pārmet? Bet es tiešām apšaubu – galvenokārt tādēļ, ka tas palielina rindas uz pakalpojumiem – tā vietā, lai pusaudži varētu apmeklēt sev tuvāko vai vajadzībām atbilstošāko speciālistu, valsts apmaksā viņu konsultācijas tikai tad, ja viņi tās saņem  Bezborodova un Dambiņas uzņēmumā. Citiem ir vai nu jāgaida mēnešiem ilgi vai jāapmaksā privāti, kas, protams, nav visiem iespējami. Un ja nu kas stigmatizē aprūpi, tad tā ir nepieejamība. Interesanta sakritība: gatavojot iesniegumu institūcijām par šo situāciju, es ļoti ilgi gaidīju Veselības ministrijas atbildes uz dažiem uzdotajiem jautājumiem par šo sadarbības modeli. Atbilde no ministrijas pēkšņi parādījās uzreiz pēc tam, kad bija publicēts asociācijas raksts…

Varbūt klīniskā psiholoģe Ieva Bite parakstījās ar sevis vadīto psihologu asociāciju, tādēļ, ka ir Bērnu un pusaudžu resursu centra padomē un līdz ar to finansiāli un profesionāli Bezborodova un Dambiņas pakļautībā.

Bet varbūt vispār pilnīgi citi iemesli. Jau iepriekš līdzīgi “kancelēšanas” mēģinājumi pret mani norisinājās, kad paudu kritiku Latvijas bērnu psihiatru veiktajai nepilngadīgu bērnu pubertātes bloķēšanai un hormonterapijas nozīmēšanai, lai mainītu šo bērnu bioloģisko dzimumu. Pašreiz šī tēma ir atkal aktualizējusies – esam sagaidījuši vērienīgu pētījumu no Zviedrijas universitātes kolēģiem^[11] un šonedēļ ir paredzēts sākt virzību, lai panāktu šīs procedūras aizliegumu Latvijā. Protams, tas būs iespējams tikai, apejot psihiatrus, kuri entuziastiski atbalsta bērnu dzimuma maiņu – un tas varētu radīt viļņošanos un neapmierinātību.

Lai kā arī būtu – vienai lietai asociācijas rakstā es pilnīgi pievienojos – mums ir jāseko ētikas kodeksa standartiem. Nezinu, kuram ētikas kodeksam sekoja pati asociācija, risinot konfliktus ar nomelnojošu rakstu publicēšanu internetā, bet es sekošu pašu ārstu un speciālistu ētikai. Tādēļ ir iesniegums Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai ar lūgumu skatīt, vai tiešām psihiatru asociācijas rīcības ir bijušas samērīgas un tikai profesionālu argumentu vadītas, vai tomēr asociācijas ir izmantotas kādu saimniecisku mērķu vai privātu konfliktu risināšanai. Ja tā, tad šai darbībai ir cits vārds. Šis vārds ir korupcija. Šis vārds ir nomelnošana. Un vārdi ir arī asociācijām, kuras tik ļoti vēlējās palikt anonīmas. Iespējamo negodīgo rīcību un ārsta Ētikas kodeksa 1.5 un 1.6 punktu iespējamos pārkāpumus lūgts izvērtēt Latvijas Psihiatru asociācijas prezidenta Māra Taubes, Latvijas ārstu-psihoterapeitu asociācijas vadītājas Guntas Andžānes un Latvijas bērnu psihiatru biedrības vadītājas Anetes Masaļskas rīcībā. Tāpat arī ir iesniegums Psihologu ētikas komisijai par Latvijas klīnisko psihologu asociācijas vadītājas Ievas Bites Psihologu ētikas kodeksa 8.2. punkta rupju pārkāpumu. Bet par Dambiņas un Bezborodova izveidoto uzņēmumu un tā integrāciju ar valsts pārvaldi iesniegumu lūgs skatīt Valsts kontrolei. Mēs tomēr esam atbildīgi par saviem vārdiem, saviem parakstiem un savu rīcību – ne ārsta halāts, ne kāds īpašs statuss noteikti neatbrīvo no atbildības.

Tāpat arī es ļoti nopietni uztveru šādus pārmetumus. Tādēļ aicināšu personiski katru no šiem asociāciju vadītājiem uz publisku sarunu, kur varēsim jau detalizēti apspriest pārmetumus, kas saistās ar grūtnieču agrīno intervenci, pandēmijas ietekmi, zēnu audzināšanu, psihiatrijas stigmām un citiem jautājumiem, kas tik ļoti satraukuši ārstus. Noteikti, ja reiz viņi ir izšķīrušies par šādu radikālu, veselības aprūpē īsti neierastu soli publicēt denunciācijas rakstu, tad šos jautājumus un pārmetumus vispirms ir rūpīgi pētījuši. Domāju, tas būtu tikai godīgi, ja vēstuli parakstījušo asociāciju vadītājiem sniegtu iespēju pamatot savu nostāju sarunā – tas arī bagātinās kopējo diskusijas telpu. Es labi apzinos, ka manas zināšanas un ekspertīze ir vienmēr ierobežotas un bieži nepilnīgas – tāpat kā jebkuras zinātnes disciplīnas atziņas. Tāpēc ļoti gaidīšu šīs sarunas, lai labāk arī izprastu kritizējošās puses domas, kritiku, idejas un priekšlikumus.

Bet citādi – varu tikai vēlreiz izteikt nožēlu, ka Latvijas profesionālā vide ir šāda, īpaši ironiski ņemot vērā, ka mēs esam bērnu psihiskās veselības speciālisti un mācām bērniem, kā risināt konfliktus, kā nosodīt savstarpējo mobingu, kā uzvesties cieņpilni vienam pret otru.

Diemžēl šoreiz mums pašiem tas īsti nav sanācis.

 

Autors ir Latvijas Pusaudžu mentālās veselības asociācijas vadītājs

^[1]https://jauns.lv/raksts/zinas/560972-latvijas-bernu-psihiatru-asociacija-konstantinovs-veicina-stigmatizejosus-uzskatus-sabiedriba

^[2] G. Sydsjö, M. Wadsby & C. Göran Svedin (2001) Psychosocial risk mothers: Early mother‐child interaction and behavioural disturbances in children at 8 years of age, Journal of Reproductive and Infant Psychology, 19:2, 135-145, DOI: 10.1080/02646830124242

^[3] Mwangangi, R.K. (2019) ‘The role of family in dealing with juvenile delinquency’, Open Journal of Social Sciences, 07(03), pp. 52–63. doi:10.4236/jss.2019.73004.

^[4] https://hceconomics.uchicago.edu/people/richard-tremblay

^[5] Buchanan, M., Castro, E.D., Kushner, M. et al. It’s F**ing Chaos: COVID-19’s Impact on Juvenile Delinquency and Juvenile Justice. Am J Crim Just 45, 578–600 (2020). https://doi.org/10.1007/s12103-020-09549-x

^[6] Viens šādas konferences piemērs no Lielbritānijas pētniecības grupas, kas apvieno vairākas pasaules vadošās universitātes: https://emergingminds.org.uk/covid19-conference/

^[7] Ingibjorg Eva Thorisdottir, Gudjon Agustsson, Saeunn Yr Oskarsdottir, Alfgeir Logi Kristjansson, Bryndis Bjork Asgeirsdottir, Inga Dora Sigfusdottir, Heiddis Bjork Valdimarsdottir, John Philip Allegrante, Thorhildur Halldorsdottir. Effect of the COVID-19 pandemic on adolescent mental health and substance use up to March, 2022, in Iceland: a repeated, cross-sectional, population-based study. The Lancet Child & Adolescent Health, 2023; DOI: 10.1016/S2352-4642(23)00022-6

^[8] Paquette, D. and StGeorge, J.M. (2023) ‘Proximate and ultimate mechanisms of human father-child rough-and-tumble play’, Neuroscience & Biobehavioral Reviews, 149, p. 105151. doi:10.1016/j.neubiorev.2023.105151.

^[9] Hart, J. L., & Tannock, M. T. (2019). Rough play: Past, present and potential. In P. K. Smith & J. L. Roopnarine (Eds.), The Cambridge handbook of play: Developmental and disciplinary perspectives (pp. 200–221). Cambridge University Press.

^[10] https://www.vestnesis.lv/op/2022/245.19

^[11]https://news.ki.se/systematic-review-on-outcomes-of-hormonal-treatment-in-youths-with-gender-dysphoria