Finiša taisne degungalā, mans Hamfrija stipendijas laiks ASV tuvojas noslēgumam. Pēc intensīva akadēmiskā semestra beigām mūsu grupa nu izklīdusi pa visām valsts malām, jo atlicis pēdējais, ļoti individuālais programmas posms — prakse.
Es iztieku bez dubultas kravāšanās, jo palieku tepat Fīniksā pabeigt savu jau iesākto darbu pētnieciskās žurnālistikas centrā. Runājot ar kolēģiem, kas cīnās ar adaptēšanās grūtībām un jēgas meklējumiem, uz dažām nedēļām iekļaujoties jaunā vietā, vēl vairāk novērtēju, cik ļoti man paveicies ar izvēli. Esmu daļa no nelielas, bet motivētas un profesionālas komandas, kas vēl vairākus mēnešus turpinās izmeklēt litija bateriju sarežģīto nākotni ASV, un tieši mans darbs ir ļāvis šai idejai izkūņoties un iegūt virzienu. «Rakšanas» azarts pārsteidzis arī mani pašu, jo pēc redaktora darba gadiem tiešām izbaudu iespēju uz neilgu brīdi, bet ar pilnu jaudu atgriezties reportiera ādā, urbties cauri sarežģītu dokumentu blāķiem un meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus iepriekš neviens nav uzdevis. Taču izmantošu atlikušo mēnesi, lai apmeklētu arī dažādu mediju redakcijas un vairāk uzzinātu par viņu digitālo ienākumu stratēģijām. Lai gan tā ASV ir diezgan dziļa bēdu leja, mācīties var arī no kļūdām.
Prieks, ka beidzot sanāk arī vairāk doties dabā un piedzīvot tās skaistumu. Reizēm tā aizrauj elpu — kā stāvot uz klints kraujas 300 metrus virs varenās Kolorādo upes līkumiem un cenšoties noturēties spējā viesuļbrāzmā. Citreiz piepilda ar mieru un pateicību, tik baltu un dāsnu kā saguaro kaktusu ziedu čemuri, kas tagad maijā krāšņo tuksneša adatainos milžus.
Pagaidām nav neviena komentāra