Sasniegumi medicīnā – garāks cilvēka mūžs. Vai esam tam gatavi?

Medicīna un tai skaitā arī klīniskā uztura nozare strauji attīstās. Dažbrīd šķiet, ka J.N. Harari grāmatā Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture beigu daļā aprakstītais tiešām ir patiesība un mēs virzāmies uz to, lai cilvēks nenomirtu nekad.

Ko darīt politiķiem, ierēdņiem, lai zinātnieku un ārstu labie nodomi cilvēkam pagarināt mūžu nepārvēršas par papildu ciešanu un problēmu avotu medicīnas sasniegumu laikmetā?

Tas, ka cilvēks ar smagu slimību, kurai būtu bijis jāpieliek punkts viņa dzīvei, staigās pa ielu, sēdēs pie galda, baudīdams Vidusjūras diētas galveno principu – kopību ar ģimeni, tomēr vienlaicīgi lielāko daļu kaloriju uzņems caur mazu trubiņu kuņģī vai katetru vēnā, pirms kāda laika likās zinātniskā fantastika. Tomēr tā ir realitāte.

Vai mūsu sociālā un veselības aprūpes sistēma ir gatava visiem zinātnes un medicīnas sasniegumiem, kas var pagarināt dzīves ilgumu, bet tomēr nevar atdot 100% veselību un darbaspējas?

Atbilde ir skaidra – neesam gatavi. Medicīnas sasniegumi rada jaunu problēmu – kā ar naudu, kas ienāk valsts kasē, nodrošināt vajadzības, kas ir cilvēkiem mūža nogalē un kuru skaits turpina pieaugt?

Kas ir primārā problēma Latvijā – naudas trūkums vai slikta tās pārvaldība? Protams, trūkst naudas, bet nav arī labas pārvaldības un nav ilgtermiņa redzējuma ne ministrijas, ne valdības līmenī.

Esošais veselības aprūpes modelis kaut kā strādā, bet ne labi, nauda budžetā ir, bet nekad ne pietiekami, lai izpildītu jau likumos ierakstīto un Ministru kabinetā apstiprināto.

Spilgts piemērs – Covid-19 vakcinācijas organizācija. Hroniskā naudas trūkuma apstākļos, kāds gadiem ir medicīnā, tika milzu summas maksātas par jaunu IT sistēmu izveidi, lai caur to sasniegtu vakcinējamos, kaut katram iedzīvotājam ir ģimenes ārsts. IT sistēma pierādīja savu mazefektivitāti, tāpat Vakcinācijas birojs, un bija vien jāizmanto ģimenes ārstu spējas. Bieži ir sajūta, ka pārmaiņas veselības aprūpē rodas tikai kādas harizmātiskas personas aizraušanās dēļ, un šīs personības tips nosaka veselības aprūpes prioritātes. Nāk cita personība, un ir citas prioritātes.

Bet kas ir tas minimums, kas jānodrošina par nodokļu maksātāju naudu, un vai tas tiek nodrošināts? Un atkal atbilde – nē, netiek nodrošināts. Vismaz ne tādā veidā, kas būtu visiem saprotams.

Kaut likumos rakstīts, tomēr iedzīvotājiem nav skaidrs, kādi tieši veselības aprūpes pakalpojumi būs pieejami, ja nepieciešamība radīsies. Un tad ir nākamais jautājums – kāda īsti ir jēga maksāt nodokļus, ja “valsts apmaksātie pakalpojumi” nav pieejami kvotu dēļ, un, lai pakalpojumu saņemtu tad, kad tas ir vajadzīgs, jāmaksā pilna tā cena. Ja domājam, ka ar šo nodokļos samaksāto naudu vismaz mediķi valsts sektorā saņem labu algu, tad arī tā nav taisnība.

Svarīgi ir saprast, ka mūsu pašreizējais veselības aprūpes organizēšanas un valsts finansēšanas modelis balstās uz ārstējošo ārstu, kad pacients ir slimnīcā, un uz ģimenes ārstu, kad pacients ir ārpus tās. Bet, tā kā mums privātā medicīna ir pilnībā sapludināta ar valsts medicīnu, rodas sajukums. Pacients no valsts sektora iekļūst privātajā, tad atkal valsts, tad atkal privātajā – un šī ceļošana nebūt negarantē labu ārstēšanas rezultātu, bet apjukumu, neuzticību valstij un lielas izmaksas. Ja valstī ambulatorā aprūpe (tai skaitā ģimenes medicīna) tiek postulēta kā veselības aprūpes balsts, kādēļ tās attīstībā netiek ieguldīti lielākie resursi un spēki?

Mans minējums ir tāds, ka politiķi un cilvēki pie varas bieži nav saskārušies ar valsts veselības aprūpes modeli personīgā līmenī, līdz ar to viņiem ir objektīvas grūtības saprast “parastā Latvijas iedzīvotāja” vajadzības, ceļus un apvedceļus, kādi ir jāmēro, lai saņemtu veselības aprūpi.

Vēl 2022. gada maijā Liepājas pilsētas domē toreizējais veselības ministrs Daniels Pavļuts tikšanās reizē ar ģimenes ārstiem atzina, ka nezina, kas ir viņa ģimenes ārsts, jo izmanto tikai privāto iestāžu pakalpojumus.

Situācijā, kad zinātnes sasniegumi medicīnā padara to efektīvāku, bet arī dārgāku, un visu pakalpojumu cenas aug, nevienlīdzība starp iedzīvotāju grupām iespējā saņemt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību palielinās.

Nav apšaubāms fakts, ka neatliekamo palīdzību valsts garantē visiem. Akūtos stāvokļos tiks izdarīts viss, lai dzīvības funkcijas tiktu nodrošinātas. Arī plānveida operācijās, manuprāt, Latvijā esam augstā līmenī. Mūsu ārsti spēj piedāvāt un nodrošināt zinātnes sasniegumu realizāciju dzīvē.

Bet vai esam gatavi nodrošināt nākamo posmu – ārstēto, bet ne līdz galam veselo cilvēku tālāko veselības un sociālo aprūpi?

Vislielākās bažas pašlaik man ir par pieaugušo cilvēku veselības aprūpi. Domāju, ka veselības aprūpe bērniem ir pieejamāka un sakārtotāka visos posmos. Bērniem vairumā gadījumu ir vecāki, kas par viņiem cīnās. Bet, kas cīnīsies par pieaugušajiem un senioriem? Vai tie būs viņu bērni (bet ne visiem tādi ir), vai tie būs ārsti vai mūsu pašu ievēlētie politiķi?

Patlaban es uzsvaru lieku uz to, ko varu darīt pati, lai neslimotu – cenšos ēst veselīgi un nepārēsties, mazliet paskriet un pavingrot, nepīpēju, autoimūno slimību profilaksei neturu negatīvas emocijas sevī, cenšos ik pa laikam atpūsties. Tomēr no vecuma neizbēgt, pat ja ir dots lietošanā lielisks gēnu komplekts.

Ļoti ceru, ka tiks rasti līdzekļi un zināšanas, kā identificēt un sniegt piemērotu sociālo un veselības aprūpi cilvēkiem, kam, gan ievērojot veselīgu dzīvesveidu, tomēr tā ir nepieciešama. Vai ir zināms, cik ir šādu cilvēku, kam būtu vajadzīga paliatīvā aprūpe, kas ne vienmēr nozīmē smagas slimības sekas. Un atbilde ir zināma – nav zināms.

2021. gadā Latvijā piedzima 17,4 tūkstoši bērnu, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā, bet nomira 34,6 tūkstoši cilvēku, un tik augsta mirstība šajā periodā, izņemot kara gadus, novērota tikai 20. gadsimta 90. gados.

Protams, ja vērtē iedzīvotāju skaita straujo samazinājumu kā signālu, ka veselības aprūpi vajadzēs arvien mazākam skaitam cilvēku, un lielie mirstības rādītāji savukārt mudina domāt, ka arī sociālā palīdzība būs vajadzīga mazākā apjomā, tad var nedarīt neko. Lielie sasniegumi zinātnē un iespējas medicīnā būs tad tikai īpašām iedzīvotāju grupām. Vai tas ir mūsu mērķis? Ceru, ka nē.

 

Autore ir ģimenes ārste, dietoloģe, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedre