Enerģētikas zaļais mezgls

Zaļās enerģijas ideja un tēls Latvijā ilgstoši tika bojāti ar obligātās iepirkumu komponentes (OIK) sāgu, kas bremzēja enerģētikas politikas ilgtspējīgu transformāciju. Pagājušā gada dramatiskie notikumi enerģijas tirgū deva tai jaunu elpu, diemžēl steiga, populisms un ilgtermiņa politikas trūkums radīja duļķainu vidi, kurā jau uzradušies “makšķernieki”. Šī raksta mērķis ir rosināt pārdomas, diskusiju par enerģētikas politikas mērķiem un risinājumiem, riskiem, izvēlēm un sekām. Šoreiz vairāk ar uzsvaru uz tehnoloģiju izvēli, kā arī siltumenerģijas ražošanu un patēriņu.

Mērķu skaidrība

Kara radītie satricinājumi Eiropas enerģētikas nozarē Latvijai bija vārda tiešā un pārnestā nozīmē elektrošoks, kam sekoja varens ideju un pārdomu sprādziens. Mēs ne vien pārdefinējam enerģētikas politikas saturu un mērķus, bet cenšamies fokusēt vēlamo attīstību uz konkrētiem mērķiem. Visbiežāk minētie ir atteikšanās no fosilā kurināmā (klimatneitralitāte) un energoneatkarība. Ja pirmā saistīta ar globālu pasaules ekonomikas transformāciju un strīdiem par klimatneitralitātes lietderību ar, ironiski izsakoties, reliģisku raksturu, tad energoneatkarības jēdziens ir pārsteidzoši dabīgi iegūlies sabiedrības apziņā. Laikam jebkas, kam piekarina vārdu “neatkarība”, ir savrupā latvieša sirdij tīkams, lai ko tas praksē arī nenozīmētu. Ja jebkāda veida neatkarība no agresīvā austrumu kaimiņa neizraisa jautājumus, tad ko gan nozīmē energoneatkarība mūsu ar kaimiņiem cieši sasaistītajai elektroapgādes sistēmai? Vairāk pašu ražotas elektroenerģijas nemazina vajadzību līdzsvarot apgādi, sinhronizēt frekvenci reģionālā elektrosistēmā, attīstīt starpsavienojumus ar kaimiņiem papildu drošībai un tirgot Daugavas HES kaskādē pilnūdens periodos saražoto enerģiju. Tie ir īsi jautājumi pārdomām par jēdzienu saturu, bet iesaku tomēr pievērst uzmanību arī energodrošības mērķim – stabilai, prognozējamai (vēlams, cenas ziņā pieņemamai) elektroenerģijas un siltumenerģijas pieejamībai sabiedrības vajadzībām.

Tik dažādais siltums

Patiesa enerģētiskā neatkarība siltumapgādē ir iespējama, ja var iegūt kontroli pār siltumapgādes izmaksām – siltuma cenu ne vien uz vienu sezonu, bet pārskatāmā nākotnē. Ārēju resursu izmantošana – elektrība no biržas, šķelda vai gāze no tirgotāja – nedod šādu iespēju. Savukārt energokopienu veidošana paver šādu iespēju – aplūkosim vienu no daudzajām iespējamām tehnoloģiskām kombinācijām.

Ezera vai ūdenskrātuves tuvumā izvietota pilsēta ar centralizētu siltumapgādes sistēmu var lieliski izmantot ūdenstilpnes un attīrīšanas iekārtu silto ūdeņu siltumsūkni siltuma ražošanai, iegūstot nepieciešamo elektroenerģiju no sava vēja parka, kas paralēli nodrošina arī siltuma enerģijas uzkrāšanu, piemēram, somu “Polar Night Energy” izstrādātās tehnoloģijas ar elektrības ģenerēta siltuma akumulāciju smilšu torņos (spējot saglabāt 500⁰C karstas smiltis vairākus mēnešus[1]). Prasmīgi konfigurēta tehnoloģija bezvēja dienās nodrošina vajadzīgo siltumapgādi, retos gadījumos (vai arī nekad) ņemot elektrību no tīkla. Vasarā pārmērīgi saražotā elektroenerģija nonāk pilsētas elektroapgādē. Mērķis ir vismaz 10-20 gadu perspektīvā pašiem kontrolēt apkures (un elektrības) cenas caur veiktajām investīcijām un to uzturēšanas izmaksām, esot brīviem no ārēju resursu masīvas piegādes. Analogs risinājums privātmājām ir siltumsūkņa un saules paneļu kombinācija (piebilde-– kamēr darbojas neto uzskaites sistēma, kas imitē enerģijas uzkrāšanu).

Daudzas tehnoloģijas ir vēl attīstītā izstrādes stadijā, bet pēc 5-10 gadiem mēs ticami varēsim izvēlēties katrai situācijai piemērotus un kvalitatīvus risinājumus. Domāju, ka rūpīga analīze un pacietība mums atmaksāsies. Starplaikā visi pieejamie resursi būtu jānovirza enerģijas patēriņa mazināšanai. Mūsu zinātnieki un inovatīvie uzņēmumi varētu piedāvāt savus risinājumus un sekmīgi attīstīt to eksportu. Valsts atbalsts šādu tehnoloģiju izstrādei būtu tālredzīgs solis un apliecinājums prasmei izmantot globālus procesus savas labklājības veicināšanai.

Ģeotermālā enerģija ir nopietni apsverams pašvaldību siltumapgādes siltuma avots ar viegli prognozējamām izmaksām, īpaši interesanta situācija ir karsto pazemes ūdeņu zonā, kas stiepjas plašā lokā no Ķemeriem uz Jelgavu, Dobeli, Eleju, līdz pat Liepājai. Atkarībā no urbuma dziļuma, pazemes ūdeņu temperatūra ir 30-160⁰C. Lai izstrādātu vietējiem apstākļiem piemērojamas tehnoloģijas, ir jāiegulda līdzekļi izpētē un testēšanā, kā arī jāatrisina virkne juridisku un īpašuma tiesību jautājumu. Te acīmredzami nepieciešama pašvaldību sadarbība ar valdību.

Neatbildēts paliek jautājums, vai šķeldas un granulu kurināšana ir ilgtermiņa vai pagaidu risinājums? Ja tas ir pagaidu risinājums, vai esam tik bagāti vairākkārt investēt apkures jaudu izbūvē[2]? Nevajag domāt, ka bagāto Eiropas Savienības (ES) valstu dāsnā, brīžiem pat izšķērdīgā politika ātru risinājumu izvēlē ir piemērota arī mūsu finansiālajām iespējām.

Fosilais stopkrāns vai tilts?

2022. gada aprīļa sākumā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs ar ierēdņiem un Latvenergo pārstāvjiem darba vizītē apmeklēja ASV, lai “pārrunātu ilgtermiņa sadarbību enerģētikas jomā”. Vizītes laikā mūsu delegācija saņēma piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi (LNG) 10 teravatstundu (TWh) apjomā, slēdzot līgumu uz 10 gadiem. Cena atbilstu ASV biržas Henry Hub (HH) cenai. Pagājušajā gadā HH augstākā cena vasarā bija tikai 30 eiro par megavatstundu (EUR/MWh), šobrīd 8 EUR/MWh un piedāvājuma izteikšanas laikā – ap 10 EUR/MWh. Ņemot vērā saspringto situāciju LNG tirgū, tā bija pretimnākšana – dot mums iespēju iegādāties LNG no termināļa ASV.

Vācijas valdības pārstāvji ar samērā vājām sekmēm jau vairākkārt ir apmeklējuši Persijas līča valstis, cerot iegūt ilgtermiņa līgumus, savukārt Polijas PK Orlen nupat parakstīja 20 gadu līgumu[3] ar ASV kompāniju par 14,4 TWh LNG iegādi.

Ar ekspertiem pārrunājot iespējamo gala cenu piegādātai gāzei Latvijā, noskaidroju, ka pārvadājumu cena ir ļoti mainīga, saspringtajos tirgus apstākļos vasarā tā bija 2-15 EUR/MWh robežās, kam jāpievieno apdrošināšanas un citu risku vadīšanas izmaksas u.tml. Atgādinājumam – Eiropas gāzes biržas TTF cena 2022. gada vasarā svārstījās 200-300 EUR/MWh robežās.

Sarunas ar ASV gāzes kompānijām Latvijas valdības līmenī vai tās uzdevumā netika uzsāktas. Tā ir politiska izvēle ar tālejošām ekonomiskām un sociālām sekām, bet neapšaubāmi arī efektīva šoka terapija ātrākai fosilo resursu patēriņa mazināšanai. Atturēšanās no gāzes darījuma ar ASV iemeslu neformāli skaidrojumi satur visai vājus argumentus – biežāk minētais ir bailes slēgt ilgtermiņa darījumu, joprojām cerot uz lētās Krievijas gāzes plūsmas atjaunošanos pēc kara, kā arī nepieciešamība mazināt fosilo resursu patēriņu un reģionālo LNG termināļu trūkums. Otrais arguments ir vietā, lai gan ASV piedāvātais līguma apjoms jau sākotnēji ir mazāks par mūsu vēsturisko gada patēriņu (ap 12 TWh), un loģisks risinājums būtu līgumā iekļaut tālākpārdošanas tiesības, lai, mazinoties gāzes patēriņam, varam sūtīt tankkuģus citiem pircējiem. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Āzija, kas ir strauji augošs LNG patērētājs, apsteigtu Eiropas valstis fosilo resursu mazināšanā un mums būtu grūtības realizēt (ar papildu peļņu) pielīgto gāzi.

Savukārt par cerībām atgriezties enerģētiskā atkarībā no Krievijas man pat trūkst vārdu. Termināļu trūkums bija pamatots arguments 2022. gada vasarā, bet kopš tā laika situācija ir kardināli mainījusies, igauņu un somu kopprojekts Inko terminālis ieguvis reālas aprises. Jau drīzumā pirmais kuģis ar gāzi Latvijai varētu papildināt krājumus Inčukalnā.

Zemās gāzes cenas pašlaik nav pamats optimismam par tālāko attīstību nākamajā apkures sezonā, tiešo piegāžu no ASV finansiālais ieguvums Latvijai svārstās ap vienu miljardu eiro gadā. 2022. gada 25. maijā Fiskālās disciplīnas padome, izsakot bažas par inflācijas kāpumu, slēgtā diskusijā mēģināja aktualizēt gāzes iegādes jautājumu, uzaicinot uzņēmēju organizācijas, atbildīgos ierēdņus un politiķus. Ieradās tikai viens politiķis, bet diskusijas laikā tika secināts, ka bez politiskiem lēmumiem neviena no valsts energokompānijām nevar pēc pašiniciatīvas uzsākt sarunas ar ASV. Nekāda virzība joprojām nav novērojama, vien Latvenergo aktīvi meklē iespējas slēgt izdevīgus gāzes līgumus, lai nodrošinātu LNG piegādes savām vajadzībām, jau publiski izskanējušas ziņas arī par rezervētām jaudām Klaipēdas terminālī. Pēc apjomiem tā ir vien daļa valstij nepieciešamā apjoma. 2022. gadā notikušās LNG piegādes veiktas par augstajām Eiropas cenām (TTF), bet mēs turpinām dancot ap Latvijas Gāzes pusdzīvo “rumpi”. Šķiet, ka starp rindām nolasāms arī Latvijas politikā iedzīvojies netikums neērtu dialogu ar sabiedrību un lobija organizācijām par nepopulārām, bet savlaicīgām reformām aizstāt ar situācijas eskalāciju līdz krīzei ar sekojošu tās apņēmīgu risināšanu, nepopulāros lēmumus pamatojot ar krīzes novēršanu un ārēju ietekmi. Tā ir sociāla un ekonomiska cena par politisku komfortu.

Valdības paziņotais plāns izvērtēt Latvijas dalību Paldisku-Inko termināļa būvniecībā nemanāmi izplēnēja. Klaipēdas un Paldisku-Inko termināļi, veidojot vienotu trīs Baltijas valstu energopolitiku, spētu jau šogad nodrošināt Latvijai nepieciešamās gāzes piegādes. Savulaik neveikt investīcijas Klaipēdas terminālī arī bija politisks lēmums. Bez politiska atbalsta Latvenergo gada vidū nespēja izcīnīt apjomīgu ilgtermiņa līgumu ar Klaipēdas LNG termināli, kas skaidri pierāda, ka šādās krīzes situācijās valsts aktīva un mērķtiecīga iejaukšanās ir ne vien vēlama, bet nepieciešama. Naiva paļaušanās uz “tirgus spēkiem” nozīmē vien augstas cenas un neprognozējamu attīstību. Kopīga vai vismaz labi koordinēta Baltijas valstu energopolitika ir drošākais ceļš uz ticamu energodrošību un t.s. energoneatkarību. Te vietā arī jautājums par Skultes vai jebkuru citu LNG termināli – vai plānojam to attīstīt, lai pārkrautu par Eiropas tirgus cenām iegādāto gāzi, vai Latvijai vajag savu termināli tiešām piegādēm no ASV? Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir izšķiroša termināļa īpašumtiesību un investora izvēlē.

Ja reiz mums ir gāzes infrastruktūra un piekļuve pietiekami lētai LNG dabasgāzei, varbūt tās izmantošanas turpināšana vidējā termiņā, ar skaidru dabasgāzes infrastruktūras izmantošanas vai demontāžas plānu un mērķtiecīgām investīcijām modernos, klimatneitrālos siltumapgādes risinājumos, ir krietni prognozējamāks, sociāli un ekonomiski saudzīgāks ceļš?

Koksnes imperatīvs

Valdības nostāja ir aktīvi atbalstīt koksnes biomasas izmantošanu, gan centralizētajā siltumapgādē, gan privātpersonām. Šķietami pozitīvs solis – pārejam no importētiem fosiliem resursiem uz “savu” enerģiju, bet vai esam apzinājušies visas blaknes? Mūsu mežos iegūtas šķeldas cenas nosaka reģionālais tirgus, pērkam “savu”, bet par svešu cenu. Šķeldas tiešās piegādes par pašizmaksu pašvaldībām no valsts mežiem liedz ES brīvās konkurences noteikumi. Koksnes cenas ir mainīgas, pieprasījums ilgtermiņā tikai pieaugs. Tā nu mēs šoziem pirkām dārgu šķeldu no pašiem piederošiem (valsts) mežiem un saucām to par energoneatkarību. Arī šķeldas pārvietošana ir apjomīgs loģistikas uzdevums, ar slodzi uz transporta infrastruktūru. Šķeldas ķīmiska (tajā skaitā bioķīmiska) pārstrāde ilglietojamos materiālos dod iespēju uzlabot oglekļa aprites bilanci, sasniegt klimatneitralitātes mērķi un jēgpilni izmantot mūsu nozīmīgāko fizisko nacionālo kapitālu. Dabas saglabāšana un kvalitatīvas dzīves vides nodrošināšana sabiedrībai izsenis ir pabērna lomā iepretim industriālai mežu izmantošanai, kas pamazām pārvērš ierasto Latvijas ainavu primitīvu datorgrafiku atgādinošu monokultūru audzēs.

Biomasas dedzināšana rada arī ievērojamu gaisa piesārņojumu, īpaši mazās iekārtas, kas tiek izmantotas privātmājās. Īpaši bīstami, ja tas notiek blīvi apdzīvotās vietās, piemēram, Pierīgas ciematos. Visās mērījumu stacijās Latvijā uzrādās gaisa piesārņojuma ES un Pasaules Veselības organizācijas normu pārsniegums, bet valsts subsidē cietā kurināmā katlu uzstādīšanu privātmājās, neatkarīgi no apbūves blīvuma. Sīkāk par to mana kolēģa rakstā ”Sarežģītā izvēle starp gaisa kvalitāti un siltumu mājās“. Vēlos vien uzsvērt, ka nav runa par vieglām alerģijām vai kņudošu degunu – šis piesārņojums ir daudz nopietnāks. Ietekme uz sabiedrības veselību ir pagaidām ignorēta “energoneatkarības” šķautne un apliecinājums nespējai vispusīgi aptvert notiekošās pārmaiņas, izvērtēt sabiedrības intereses un holistiski izprast un ieviest ilgtspējīgu saimniekošanu.

Jāsecina, ka klimatneitralitāte un ilgtspēja nav sinonīmi, bet formāli atjaunīgs resurss var arī nebūt patiesi “zaļš”. Bezizmešu tehnoloģijas ir tālredzīgāks siltumapgādes risinājums, vispusīgāks mērķis par formālu atjaunīgumu.

Koksnes pārstrādei Latvijā paredzama iespaidīga perspektīva – tas ir vērtīgs oglekļa izejvielu avots fosilo resursu aizstāšanai. Tiklīdz parādīsies tehnoloģiskas iespējas kurināmās šķeldas pārstrādei Latvijā, pašvaldības sagaida cenu šoks, deficīts un kārtējais mulsums, veroties enerģētikas politikas sasistajā “silē”. Par nozares gatavību izrādīt solidaritāti nav ilūziju, 2022. gada notikumi bija nepārprotami – vispirms skaidra nozares pārstāvju norāde, ka kurināmās šķeldas deficīta apstākļos nevajag cerēt uz augstvērtīgas ( t.s. celulozes) šķeldas izmantošanu apkurei, lai gan kurināmās šķeldas cenas šogad dubultā pārsniedza celulozes šķeldas cenu pirms gada, tad kurināmās šķeldas vagoni ceļā uz Poliju.

Nav šaubu, ka koksnes izmantošana apkurē saglabāsies viensētu apbūvē un ticami būs racionālākais risinājums vietām arī centralizētai siltumapgādei, ievērojot resursa pieejamību un alternatīvu – zaļāku – risinājumu neiespējamību. Pārējā daļā gadījumu tā ir pārejas tehnoloģija, bet, vai vajag tik apjomīgi investēt pārejas tehnoloģijās, ja varam sagaidīt nākamo tehnoloģiju vilni, piemēram, ar lētu gāzi un koncentrēties uz pētniecību, savu tehnoloģiju izstrādi, bet nešķiest līdzekļus? Tas ir viens no būtiskiem enerģētikas politikas jautājumiem, atbildi uz kuru gribētos dzirdēt pirms lēmumiem par apjomīgām valsts līdzekļu investīcijām, īpaši cietā kurināmā iekārtu iegādei. Jāsaprot, ka enerģētikas politika ir ārkārtīgi resursu ietilpīga, mums jācenšas iespējami gudri tos izmantot, risinot tālejošus mērķus.

Mūsdienīgs skatījums

“Ko lētāk sadedzināt, lai sasildītos” – ir primitīvs, arhaisks jautājums, kas ignorē energoefektivitāti un desmitgades tehnoloģiskās attīstības enerģētikas jomā. Tikpat labi var apspriest tālās darbības šķēpu iegādi Latvijas armijai.

Helsinki Energy Challenge [4] ir izcils piemērs, kā veidot ilgtspējīgu enerģētikas politiku. Eiropas mežiem bagātākās valsts galvaspilsēta 2020. gadā izsludināja iespaidīgu konkursu, lai izvērtētu vērtīgākās idejas klimatneitrālai siltumapgādei. 252 komandas no 35 valstīm sacentās par balvu fondu miljona eiro apmērā. Viens no konkursa nosacījumiem bija atteikšanās no biomasas dedzināšanas kā siltuma avota, “lai neradītu pārmērīgu slodzi uz mežsaimniecības sektoru”. Uzvarētāju piedāvājumos dominē dažāda veida siltumsūkņu un siltuma akumulācijas tehnoloģijas. Izrādās, var arī tā – ilgtspējīgi, mūsdienīgi un drosmīgi. Domu lidojums nomainīt mūsu tvaika lokomotīves ogļu krājumus ar malku, izraisa skumju smīnu, redzot, kā kaimiņi būvē lidmašīnu.

Protams, municipālo, liela mēroga siltumsūkņu tehnoloģijas vēl atrodas attīstības stadijā, bet tas vairs nav fantāzijas auglis, vien izaicinājums inženieriem. Konkrēts mūsu reģiona strādājošas iekārtas piemērs ir Malmes notekūdeņu siltumu izmantojošais siltumsūknis ar 40 MW siltuma jaudu.[5]

Vēl viens interesants risinājums ir kolektīvie ģeotermālie tīkli – privātas vai municipālās “siltumtrases” siltumsūkņu pieslēgšanai[6], kas ievērojami mazina investīciju apjomu un tehniskas neērtības privātmāju zemes siltumsūkņu kontūru izbūvei (ģeotermālās kopienas/ģeotermālie tīkli). Šādas sistēmas ļauj ne vien mazināt izmaksas, bet arī līdzsvarot dažādu ēku vajadzības (piemēram, vieni dzesē telpas, citiem iegūst silto ūdeni) un integrēt kopīgā sistēmā ar enerģijas uzkrāšanas iekārtām.

Mēs pēdējā laikā bieži runājam par to, ka atpaliekam pat no tuvākajiem kaimiņiem – ko lai saka, arī enerģētikā bilde ir līdzīga. Kamēr lepojamies, ka esam gada laikā sapirkuši daudz saules paneļu un gatavojamies masīvai vēja staciju izbūvei, Igaunijā ne vien tiek sludināts 8 miljonu eiro konkurss enerģijas uzkrāšanas jaudu izstrādei un vietējo inovāciju attīstībai, bet arī turpinās darbs ar Paldisku enerģijas akumulācijas projektu[7], izmantojot vēl nebijušu, unikālu tehnoloģiju ūdens apritei caur 750 metru dziļurbumiem. Projekts tālredzīgi tiek realizēts kopš 2009. gada un paredz ap 650 miljonu eiro investīcijas, kas dotu 1,2 TWh atkārtoti saražotās elektroenerģijas gadā jeb aptuveni pusi no Daugavas HES kaskādes gadā saražotā. Projekts saņēmis iespaidīgu ES finansējumu, jo atzīts par vienu no 8 prioritārajiem ES līmeņa projektiem. Ja neko nemācēsim radīt paši, maksāsim par pakalpojumu igauņiem.

Iespējams, akumulācijas iekārtu uzstādīšana vai iesaiste lielāku projektu realizācijā būtu nosakāma kā pienākums lielo vēja un saules staciju operatoriem, protams, atvēlot laiku (piemēram, 10-15 gadus) tehnoloģiju izvēlei un investīcijām.

Šie bija tikai daži piemēri no iespaidīgā ideju un tehnoloģiju salūta enerģētikā – iedvesmai un pārliecībai par izvēļu daudzveidību. Analizējot kaimiņvalstu pieeju, jūtama vienojoša tendence – elektrotīklu un ģenerējošo jaudu masīva attīstība un uzmanīgas investīcijas ūdeņraža infrastruktūras attīstībā. Tā teikt, par pirmo nav šaubu, par otro nojausma, ka “kaut kas tur noteikti būs”. Un nevajadzētu jaukt energokrīzes ātros risinājumus (tie ir atbilstoši katras valsts patēriņa īpatnībām, infrastruktūrai un iespējām) ar politikas ilgtermiņa vīziju.

Energoefektivitāte vai energoknapināšanās?

Šobrīd pieejamā statistika liecina par būtisku fosilo resursu patēriņa samazinājumu pagājušā gadā. Tas sākotnēji varētu šķist plats solis ilgtspējīgāka patēriņa virzienā, tomēr pamatā tas iegūts, nedarbinot koģenerācijas stacijas, mazinot komfortu apkurinātajās telpās vai samazinot ražošanas apjomus. ES zaļais kurss un ilgtspējības ideja nebūt neparedz tik drakoniskus risinājumus, gluži pretēji, energoefektivitātes ideju siltumapgādē varētu īsi aprakstīt kā “maksimāli izmantot iespējas netērēt enerģiju lieki, vienlaikus nezaudējot ne nieka no ierastā komforta”. Tas nozīmē efektīvu siltuma ražošanu, tā pārvadi un, protams, siltinātas ēkas – vēlams ar padziļinātu renovāciju, lai parūpētos arī par iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ne vien rēķina lielumu.

Kā rāda Latvijas Bankas kolēģu aprēķini[8], reālais progress, piemēram, daudzdzīvokļu māju siltināšanā, no valdības plāniem atpaliek par vairāk nekā 250 gadiem. Ja mēs nepratīsim atrisināt šo jautājumu, klimatneitralitātes mērķu un citu starpmērķu sasniegšanai nāksies pamatīgi ierobežot citas oglekļa ietilpīgās nozares, pirmkārt, intensīvo lauksaimniecību un iekšdedzes dzinēju darbināto transportlīdzekļu izmantošanu. Ne vien karš, bet arī pašu un valsts politikas kļūdas ir iemesls aukstām telpām šoziem.

Sociālā cena

Enerģētikas politika nedrīkst ignorēt sociālos un vides aspektus. Par vides aizsardzību šoreiz gari nekomentēšu, vien jāpiebilst, ka tā nav “vai/vai” izvēle; bagātīga, dzīva daba ir sabiedrības dzīves kvalitātes neatņemama sastāvdaļa – viens no ilgtspējīgas transformācijas pamatmērķiem.

Par pārmaiņu sociālo cenu gan ir runāts mazāk, tādēļ īsi pieminēšu atsevišķus elementus. Pēdējā laika atbalsta pasākumi siltumapgādes iekārtu nomaiņai un mikroģenerācijai ir mērķēti uz turīgākās, maksātspējīgākās sabiedrības atbalstu, tas rada viegli sasniedzamu rezultātu, bet šie “panākumi” palielina sociālo plaisu, jo vairāk tādēļ, ka acīmredzami nav pat esošā apjomā turpināmi (valsts rīcībā vienkārši nav prognozējami pieejami šādi līdzekļi), lai apmierinātu visas sabiedrības vēlmes. Saules paneļi, elektroauto un siltinātas privātmājas prasa ievērojamas sākotnējās investīcijas, taču garantē zemus izdevumus nākotnē – turīgākā sabiedrība daļa ņipri atvieglo savu rītdienu. Tomēr mikroģeneratoru skaita pieauguma izraisītās investīcijas elektrotīkla attīstībai pāraug jaunos, augstākos tarifos, kas skar visus.

Atslēgšanās no gāzes tīkla ir prasība Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalsta saņemšanai, lai gan diskusijas un skaidra vēstījuma sabiedrībai par gāzes tīklu nākotni, potenciālo izmantošanu zaļākām gāzēm nav bijis. Atlikušie gāzes lietotāji sadala gāzes tīkla uzturēšanas izmaksas, ko spilgti apliecina jauno AS “Gaso” tarifu pamatojums.

Faktiski, turpinot esošo politiku, mēs apzināti daļu sabiedrības dzīsim dziļāk nabadzībā, paralēli no valsts līdzekļiem vairojot turīgāko komfortu. Šāds rezultāts ir diametrāli pretējs Eiropas zaļā kursa pamatmērķiem – sociāli taisnīgas pārejas idejai.

Atliek vien atgādināt Latvijas Bankas Covid-19 pandēmijas laikā daudzkārt atkārtoto tēzi, ka atbalstam jābūt mērķētākam un šajā gadījumā acīmredzot apgriezti proporcionālam mājsaimniecību ienākumiem. Ja ir ilūzija, ka atbalsts tiks visiem, tad aplūkosim izslavēto elektroauto iegādes atbalstu – 10 miljoni eiro valsts līdzekļu ir novirzīti aptuveni 0,4% autoparka nomaiņas subsidēšanai. Kur atradīsim trūkstošos pāris miljardus?

Apkopojot iepriekš minēto

Kāda tad ir enerģētikas politikas realitāte Latvijā īsās tēzēs (gan jau iepriekš pieminēti, gan rakstā neapskatīti jautājumi):

• Tiek atbalstīta pašvaldību centralizētās siltumapgādes pāreja no gāzes apkures uz šķeldu, investējot iekārtās, kuru ražošanas jaudas atbilstoši Ministru kabinetā apstiprinātajai ēku ilgtermiņa renovācijas stratēģijai nākotnē nebūs vajadzīgas.
• Ēku apjomīgas renovācijas politika neeksistē, ir stratēģija 2050. gadam, un tai pilnīgi neatbilstoša naudas plūsma. Privātā kapitāla piesaistes jautājums nav risināts, ēku īpašnieku informēšanas un motivācijas aktivitātes noris vien semināru līmenī.
• Nav izmantota iespēja iegādāties ASV piedāvāto dabasgāzi, kas ir ievērojami lētāka par Eiropas tirgū pieejamo.
• Tiek degradēta dabasgāzes apgādes infrastruktūra, neizvērtējot tās alternatīvus, ilgtspējīgākus izmantošanas veidus.
• Tiek veicināta aktīvāka mežistrāde un koksnes šķeldas mazproduktīva izmantošana Latvijā, to sadedzinot.
• Netiek veidotas īpašas atbalsta programmas, kas mērķtiecīgi veicinātu vietējās inovācijas un ekonomikas klastera veidošanos enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās un citos zaļās enerģētikas risinājumos.
• Netiek risināti enerģijas uzkrāšanas jautājumi vienoti ar jaunu, lielu nevienmērīgas ģenerācijas iekārtu uzstādīšanu.
• Tiek veicināta gaisa piesārņojošu apkures iekārtu uzstādīšana blīvi apdzīvotās vietās, riskējot ar ES sankcijām un negatīvi ietekmējot iedzīvotāju veselību.
• Realizēts sekmīgs atbalsts atjaunīgo bezemisijas elektroģenerācijas iekārtu (saules un vēja) uzstādīšanai.
• Ielikts kvalitatīvs tiesisks pamats energokopienu regulējuma izstrādei.

Zemūdens straumes

Šķietami neloģiska, pat brīžiem kaitnieciska politika? Varbūt, bet te jāpieliek vēl viens puzles gabaliņš ainā – lobiju intereses. Papildus Gazprom joprojām dzīvajam lobijam, minēšu vienu, bet būtisku elementu.

Kokrūpnieku nozari izsenis interesē palielināt pieejamās koksnes apjomus un labu laiku satrauc virkne Eiropas un vietēja līmeņa procesu – ilgi atliktā, bet neizbēgami tuvojošā diskusija par papildu dabas aizsardzības pasākumiem mežos, kā arī jaunie dabas aizsardzības mērķi ES līmenī. Kas pārējai sabiedrībai nozīmē saglabāt dabisku un ierastu dzīves vidi, nozarei ir negūta peļņa. Norādes par iespējām beidzot pelnīt gudrāk un kaut nedaudz tuvoties skandināvu valstu pievienotās vērtības līmenim nozarē izraisa atsevišķu pārstāvju niknuma izvirdumus.

Ievērojot dažu nozares uzņēmēju lūgumu nevispārināt, jo kokrūpnieku pieeja un izpratne par ilgtspējas mērķiem ir visnotaļ dažāda, kā arī informāciju, ka patiesie diedziņu raustītāji ir vien daži nozares naudasmaisi ar iespaidīgu ietekmi vairākās nevalstiskās organizācijās un valsts struktūrās, tēlaini sauksim šo rosīgo kompāniju par industriālo koksngraužu lobiju. Tad, lūk – šis koksngraužu lobijs ir nonācis pie loģiska secinājuma, ka panākt tālākus koksnes ieguves apjomus nodrošinošus lēmumus nav vienkārši, un jārod argumenti dabisku mežu saglabāšanu aizstāvošas sabiedrības pārliecināšanai. Stāsts par biomasu kā vienīgo un lieliskāko veidu enerģētiskās neatkarības nodrošināšanā ir pārsteidzoši viegli ķēris daudzus lētticīgus un citādāk ietekmējamus lēmēju prātus.

Pieradināt Latvijas sabiedrību pie šķeldas “adatas” ir cinisks, ekonomisko attīstību bremzējošs un sabiedrības interesēm pretējs plāns.

Jebkura konkurējoša alternatīva, protams, ir apkarojama, diskreditējama. Pirmo uzvaru, plivinot saplēstu Ukrainas karogu, koksngraužu lobijs jau nosvinēja, kad valdība atbalstīja jaunos meža ciršanas noteikumus. Vēlos vērst uzmanību, ka tie nebija noteikumi par mērķtiecīgu šķeldas ieguvi, kopjot degradētās mežaudzes, vai jauna Zemkopības ministrijas politika par kurināmās koksnes plantāciju izveidi – nē, tie bija tieši lietaskoksnes ieguvi palielinoši noteikumi. Tā teikt – labprāt nocirtīsim tās staltās egles, ja Latvijas tautai tik ļoti vajag galotni šķeldai!

Noslēgumā

Enerģētikas zaļie un ne tik zaļie risinājumi acīmredzami ir savēlušies pamatīgā mezglā, un nav pārliecības – tas ir drošības virves stiprais mezgls vai slīdošā cilpa slazdam, cik tajā apzinātas rīcības, cik ļaušanās notikumu plūdumam un profesionalitātes trūkums. Politiskās izvēles šodien ietekmēs mūsu labklājību un konkurētspēju vēl desmitgadēm. Enerģētikas politika ir pateicīga joma principa “privatizēsim peļņu un nacionalizēsim izdevumus” realizācijai, un šīs pieejas atkārtojumu skaitu ierobežo vien sabiedrības vienaldzība un pacietība. Tāpat arī vakardienas problēmu risināšana, balstoties uz aizvakardienas zināšanām, nekādi nemazinās ekonomisko un sociālo atpalicību. Ir pēdējais brīdis drosmīgi un tālredzīgi, saskatot visas daudzās kopsakarības, atklāti un caurspīdīgi nodefinēt jaunu redzējumu enerģētikas politikā.

 

Autors ir Latvijas Bankas ilgtspējības virziena vadītājs

[1] https://www.bbc.com/news/science-environment-61996520

[2] https://www.makroekonomika.lv/vai-esam-tik-bagati-lai-silditu-atmosferu-ar-atjaunojamajiem-energoresursiem

[3] PKN ORLEN and Sempra Infrastructure enter long-term LNG sales and purchase agreement

[4] https://energychallenge.hel.fi/

[5] https://www.gea.com/en/news/trade-press/2021/gea-heat-pumps-at-e.on-malmoe.jsp

[6] https://www.thermalearth.co.uk/shared-ground-loop-arrays

[7] https://energiasalv.ee/en/

[8] Risinājumi stindzinoši augstiem siltuma tarifiem – šoziem dalīs zivis, bet turpmāk steidzami jālabo makšķeres | Raksti | Makroekonomika