Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainas pazīstamais cilvēktiesību aktīvists un jurists Masi Najems bija tuvu tam, lai beidzot baudītu mieru. Pēc bērnības, ko viņš pavadīja kara plosītajā Afganistānā, un iesaistīšanās kaujās Donbasā 2015.—2016. gadā Masi papūlējās, lai visu sāktu no baltas lapas.
Viņš joprojām atceras, kā bērnībā no sava pagalma vērojis apšaudes un cik ļoti biedējuši sprādzieni. Tomēr kopā ar vecāko brāli Mustafu vācis ložu čaulas, spēlējies ar tām un spridzināja šaujampulvera paliekas. «Esmu pat šāvis ar kalašņikovu, kad man to uz ielas iedeva kāds karavīrs. Viņš mani pieturēja no mugurpuses, lai es nenokristu atsitiena dēļ,» atceras Masi. Bērnībā tas bija «jautri», taču tagad šādas «spēles» viņu biedē.
Masi māte nomira 10 dienas pēc jaunākā dēla piedzimšanas. Tēvs, meklējot labākas dzīves iespējas, aizbrauca studēt uz Maskavu — tur iemīlējās ukrainietē un nolēma pārcelties uz Padomju Savienību, līdzi paņemot arī bērnus. 1990. gadā ģimene apmetās Kijivā.
Mustafa kļuva par žurnālistu, vēlāk par parlamenta deputātu un valstsvīru, savukārt Masi izveidoja veiksmīgu jurista karjeru, nodibinot savu uzņēmumu Miller un aizstāvot sociāli aktīvus cilvēkus dažādās skaļās lietās. Masi pat iedomāties nevarēja, ka viņa dzīvē atkal ienāks karš. 2015. gada vasarā viņš kā rezerves virsnieks tika mobilizēts Ukrainas armijā un pusotru gadu cīnījās vienā no karstākajiem Donbasa punktiem — Avdijivkas rūpniecības zonā.
«Karš kā sūklis izsūca manu mīkstmiesību, vienlaikus es sāku labāk izprast sevi. Absolūti nenožēloju, ka dienēju un aizstāvēju savu valsti. Un, ja man pateiks, ka pie [Ukrainas ziemeļu pierobežas pilsētas] Černihivas stāv Krievijas armija, es atkal došos karā,» Masi teica intervijā 2018. gada pavasarī.
Kad pērn sākās Krievijas masveida iebrukums, Masi bija pilnībā iegrimis civilajā dzīvē. Gandrīz katru dienu meditēja, nodarbojās ar sportu un turpināja attīstīt savu juridisko biznesu. Jutās gana laimīgs. «22. februārī biju aizgājis uz randiņu, un pēdējais, ko tajā brīdī vēlējos, bija atgriezties armijā,» pajoko Masi.
Kad nākamajā dienā jurists kā operatīvais rezervists tika izsaukts uz kara komisariātu, Masi nojauta, ka viņa «miers» ir beidzies. Nervozie komisariāta darbinieki gan vēl īsti nezināja, ko darīt ar rezervistiem, tāpēc vīrietis devās mājās gulēt. Kad rītausmā sāka dārdēt sprādzieni, tie Masi nebiedēja — viņš apzinājās, ka karš izvērsīsies arī Kijivas ielās.
Vispirms Masi dienēja Ukrainas galvaspilsētā un tās apgabalā, pēc tam Zaporižjā. Tuvojoties vasarai un sākoties saspīlējumam austrumu frontē, viņa izlūku grupu steigšus nosūtīja uz Slovjansku Doneckas apgabalā. Tieši tur 5. jūnijā jurista dzīve sadalījās «pirms» un «pēc».
Todien Masi un viņa kolēģu uzdevums bija atrast piemērotu vietu pontonu pārvada izbūvei. Ja krievi saspridzinātu tiltu pār Siverskijdoņecas upi, pontonu pārvads palīdzētu ukraiņu spēkiem izglābties no iespējamas ielenkšanas. «Veicot šo uzdevumu, mūsu auto uzbrauca uz mīnas. Taču tā nebija nejaušība — mūs saspridzināja cilvēks, kuru uzskatījām par ukraiņu ziņotāju, domājām, ka varam viņam uzticēties. Viens no maniem biedriem gāja bojā, bet komandieris, arī mans draugs, tagad ir smagā stāvoklī — nerunā, kustas minimāli, bet vismaz ir pamodies no komas un pazīst savus tuviniekus. Un man pašam arī…»
Sprādzienā Masi zaudēja aci, šrapneļi sadragāja viņa sejas kaulus. Sākumā bija komā, zaudēja aptuveni 10 kg svara. Taču sportā un meditācijā trenētais organisms ātri atguvās, jau nākamajā dienā pēc pamošanās Masi jokoja un palūdza draugiem viskiju.
Viņš ir pārcietis smagas operācijas, lai no galvas izņemtu šrapneļus un ievietotu implantus. Vienas no smagākajām ievainojuma sekām ir pilnīgs ožas zudums. «Vannasistabā stāv agrāk nopirktas smaržas, un es tās lietošu līdz mūža galam, jo droši zinu, ka tās man piestāv. Nekad nepirkšu citas.»
Sākumā Masi gluži kā pirāts nēsāja melnu plāksteri uz zaudētās acs, taču ar laiku no tā atteicās — uzskata, ka viņam ir tiesības domāt ne tikai par sabiedrības komfortu, bet arī par savu.
Tagad Masi Najemu bieži dēvē par Ukrainas jauno seju — karā cietušais vīrietis ir godīgs, drosmīgs un apzinās, cik vērtīga ir katra nodzīvota diena. «Kara dēļ es vairs nekad neskatīšos uz pasauli ar abām acīm un nejutīšu sava suņa smaržu, taču es simtkārt augstāk novērtēju katru man doto jauno iespēju.»
Līdz ievainojuma gadadienai Masi nosprauda sev savdabīgu mērķi — spēt noturēties plankā 108 minūtes, bet pēc Ukrainas uzvaras grib nopirkt jahtu un doties apkārt pasaulei.
Tikmēr jurists ir sācis jaunu cīņu pret birokrātiju. Kopā ar kolēģiem viņš nodibinājis sabiedrisko apvienību Princips, lai atvieglotu dokumentu kārtošanu militārpersonām ar ievainojumiem. Masi ir pārliecināts, ka valsts pakalpojumu sniedzējiem jāievēro cieņpilna attieksme pret cilvēkiem, kuri par brīvību ir ziedojuši savu veselību. Apvienība jau ir izveidojusi piecu ministriju darba grupu, lai mainītu militāro medicīnisko komisiju darbu. Turklāt februārī Valsts prezidents Volodimirs Zelenskis lūdza izstrādāt skaidru rīcības plānu reformas īstenošanai. Masi ir pārliecināts, ka ukraiņu karavīri pirmās pārmaiņas jutīs jau tuvāko mēnešu laikā. Taču viņš turpina iedvesmot citus ar savu piemēru, jo dzīve turpinās, un tā ir skaista — pat tad, ja to nevar redzēt abām acīm.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra