Mājā plaisas!

Iedzīvotāju piespiedu evakuācija no dzīvokļu namiem Valdemāra ielā Rīgā liek jautāt — cik drošas ir vecās celtnes, kurās dzīvojam?

Krišjāņa Valdemāra ielas 117. un 119. nama iedzīvotājiem 18. februāra vakarā sajūtas esot bijušas kā kino uzņemšanas laukumā — iela nosēta ar dienestu automašīnām, pie durvīm dauzās ugunsdzēsēji un liek iedzīvotājiem nekavējoties pamest savas mājas. 

Kad Valdemāra ielas 117. nama īpašnieku grupas vecākais Ervīns Graudiņš ieradās mājās, kāpņu telpa «izskatījās kā pēc kara». Dzīvokļos, kuros neviens neatsaucās, tika izlauztas durvis. «Vienas dzelzs durvis desmit minūtes blieza ar kuvaldu, trepēs jau sāka birt apmetums,» saka Ervīns. Durvis izsistas arī pagrabā — kāpēc, neviens tā arī nepaskaidroja.

Incidents Valdemāra ielā īpaši pievērsis sabiedrības uzmanību, jo liek uzdot jautājumu — kas notiks ar mūsu mājām pēc 10—20 gadiem? Dzīvojamās ēkas strauji noveco, un šis gadījums dramatiski izgaismo daudz dziļāku un plašāku problēmu — gan īpašnieku, gan valsts institūciju līdzšinējā rīcība nav bijusi mērķtiecīga un konsekventa, lai pasargātu dzīvojamo fondu no pakāpeniskas degradācijas. Kāds ir daudzdzīvokļu namu stāvoklis, un kas jādara, lai arvien vairāk māju nenonāk avārijas situācijā un cilvēki nepaliek bez jumta virs galvas?

Pēkšņie bezpajumtnieki

Valdemāra ielas 117. un 119. nama iedzīvotāji ir neizpratnē, kāpēc tieši tagad radusies tik neatliekama avārijas situācija, jo plaisas ēkas fasādē nav nekāds jaunums, tās parādījās jau pirms vairākiem gadiem. 117. nama īpašnieku grupas vecākais Graudiņš Ir stāsta, ka Būvju sakārtošanas pārvalde jau iepriekš bija sūtījusi vēstules un iedzīvotāji bija saziņā ar atbildīgajām iestādēm. Māja tikusi vizuāli apsekota gan pirms, gan pēc pandēmijas, bet līdz šim no pašvaldības puses nebija indikācijas, ka ēka būtu avārijas stāvoklī vai radītu bīstamību sabiedrībai un mājas iedzīvotājiem. Tāpēc pēkšņā «mājas ieņemšana» un iedzīvotāju izlikšana uz ielas sestdienas vakarā bijusi kā auksts ūdens uz galvas — «izdemolēja māju, atslēdza elektrību un ūdeni», no dzīvokļa ļāva paņemt tikai pašu nepieciešamāko, saka Graudiņš.

Vai tiešām bija nepieciešama tik radikāla rīcība, ja plaisas uz ēkas bija redzamas jau labu laiku? Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas priekšniece Ilze Dāme-Birziņa skaidro, ka lēmumu veikt iedzīvotāju evakuāciju pieņēmis glābšanas darbu vadītājs. Izsaukums noticis pēc kāda cilvēka zvana, kurš ziņojis, ka ēkā ir redzamas plaisas un «māja kustoties». Tādā situācijā VUGD «prioritāte ir drošība», un algoritms nosaka cilvēkus evakuēt — glābēji nesen līdzīgi rīkojušies arī Bolderājā, kad tur daudzdzīvokļu mājā iebrucis jumta panelis. Lai arī plaisas neesot bijušas jaunas, «situācija var mainīties pa stundām — brauc transports, notiek vibrācijas —, ja ir izsaukums, mēs nevaram nereaģēt», stāsta Dāme-Birziņa. Arī durvju laušanai ir iemesls — VUGD ir pienākums pārliecināties, ka dzīvokļos neviens nav palicis.

Glābēji uzreiz nodevuši ziņu Būvniecības kontroles pārvaldei, un pēc dažām stundām ēkas apsekoja būvvaldes inženieris, kas pieņēma lēmumu, ka mājas ekspluatācija ir jāliedz — tātad ēkā atgriezties nevar. Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniece būvniecības jautājumos Ingūna Urtāne skaidro, ka, lai gan plaisas bijušas redzamas jau sen, šoreiz palaidējmehānisms esot bijis tieši izsaukuma zvans. 

Būvju sakārtošanas pārvalde, kas iepriekš veikusi ēkas apsekošanu, tikai nosaka, vai ēka atbilst vidi degradējošu būvju klasifikācijai. Taču tehniskā apsekošana, kas diagnosticē, vai būve ir droša ekspluatācijai, līdz šim netika veikta. Tas esot bijis jādara pašiem īpašniekiem vai apsaimniekotājiem, jo Rīgā ir ļoti daudz ēku ar plaisām, kurām esot dažāda «izcelsme, dziļums un vēsture», tās pašas par sevi vēl neko nenozīmē, un būvvaldei uzraudzīt tās visas būtu fiziski neiespējami, saka Urtāne.

Kur tālāk dzīvot — cilvēkiem jādomā pašiem. Palīdzības nauda — vienreizējs pabalsts ap 600 eiro tiem, kas dzīvo vieni, un ap 1200 eiro ģimenēm — tika ieskaitīta tikai pēc nedēļas, citiem — tikai pēc 10 dienām, stāsta Ervīns. Noīrēt dzīvokli uz nenoteiktu laiku esot nereāli, it īpaši grūti tiem, kam ir mājdzīvnieki. 

Pats Ervīns tagad dzīvo vasarnīcā. Viņam versija par pilsoņa ziņojumu nešķiet pārliecinoša, bet drīzāk ir «nojauta, ka tur ir liela interese par apkārtējo apbūvi». Tur, kur tagad ir lielveikals Rimi, jau kādu laiku esot plānota milzīgas biroja ēkas celtniecība ar pazemes stāvvietu 350 automašīnām. Viņš uzskata, ka steiga ir tāpēc, ka māju kritiskais stāvoklis bremzē biroju būvniecību. «Tas ir tas grūdiens, jo mēs to procesu darām lēnām,» saka Ervīns. 

Urtāne noraida, ka Valdemāra ielas 117. un 119. ēkas ekspluatācijas apturēšana ir saistīta ar tuvējās biroju ēkas celtniecības ieceri. «Mums pat nav informācijas par attīstītāju plāniem, vai viņi vispār kaut ko taisās būvēt,» saka Urtāne. Un to, vai un kā celtniecības process ietekmēs blakus esošās mājas, to skaitā 117. un 119. namu, varēs redzēt tikai tad, kad būvnieki iesniegs būvprojektu un aprakstīs, kādas celtniecības tehnoloģijas tiks izmantotas un kā novērsta ietekme uz apkārtējo apbūvi, skaidro Urtāne. Šobrīd tas vēl neesot izdarīts.

Paši vainīgi?

Lai Valdemāra ielas 117. un 119. nama  iedzīvotāji varētu atgriezties ēkā un neapdraudētu garāmgājējus, īpašniekiem jāpadara neatliekamie darbi — jānokaļ drūpošais apmetums, jānostiprina ailes zem palodzēm un jāveic piemūrēšana starp stabveida pamatiem un pārseguma pasiju. To varēšot paveikt tuvāko triju nedēļu laikā, saka Valdemāra ielas 117. nama pārstāvis Graudiņš. Tam esot nepieciešams projekts, kas kādam ir jāsagatavo, tas vēl jāapstiprina būvvaldei — lai var «nodauzīt apmetuma gabaliņus no sienas». 

«Tas ir smieklīgi — ja reiz šī ir avārijas situācija, kā to uzskata, tad, kamēr ēka ir norobežota, var piebraukt ar pacēlāju un nodauzīt apmetumu, tas ir vienas dienas darbs,» neizpratnē saka Graudiņš. 

Akūto problēmu novēršana iedzīvotājiem izmaksās aptuveni 10 tūkstošus eiro, tad viņi varēs atgriezties mājās. Būvinženiera apsekošanas atzinumā teikts, ka pēc kosmētisko defektu novēršanas īpašniekiem ir gads, lai savestu kārtībā abu ēku pamatus — tieši to sēšanās radījusi plaisas fasādē un logu ailēs. 

Vai valstij būtu vairāk jāiesaistās vai jāievieš kādi kontroles mehānismi, lai iedzīvotāji šādās situācijās nenonāktu? Gan Rīgas pašvaldības, gan Ekonomikas ministrijas pārstāvji norāda, ka mājas stāvokļa uzraudzīšana un atbildība ir pašu īpašnieku rokās. «Nevar gribēt, ka kāds visu laiku vēro», kas notiek ar viņu ēku, saka Urtāne. Rīgā namu esot pārāk daudz, un kontrolējošās iestādes kapacitāte nav pietiekama, lai tās visas uzraudzītu.

Šobrīd problēma aktualizējusies, tāpēc, iespējams, nākotnē ēkas Rīgā varētu regulāri apsekot izlases veidā. Taču cilvēku resurss, kas ar to varētu nodarboties, ir mazs — aptuveni septiņi būvinspektori. Ja īpašnieks neko nedara un ēkas stāvoklis pasliktinās ar katru gadu, būvvalde var uzlikt sodu vai paaugstināt nodokli, bet nevar uzspiest ēku atjaunot, skaidro Urtāne. Pašvaldība pieslēdzas tikai avārijas gadījumos — tad, kad ēka var apdraudēt sabiedrības drošību, kā tas ir šoreiz Valdemāra ielā. Taču ēkas konservācija vai remonts ir īpašnieku lēmums.

Arī Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders neuzskata, ka valstij būtu jāuzņemas «aizbildniecība par dzīvokļa īpašniekiem», jo tikai viņš pats ir atbildīgs par to, vai ēku turpinās ekspluatēt. Turklāt valsts nevar piespiest ēku renovēt vai atjaunot — ja īpašnieks tam neredz ekonomisku pamatojumu, viņš var izvēlēties neinvestēt. «No Civillikuma izriet — ja būve rada kādu apdraudējumu apkārtējiem, valstij ir tiesības un pienākums iejaukties, taču, ciktāl tas neskar sabiedrības intereses, valstij vispār nav jāiejaucas,» saka Auders.

Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane saka — tas ir «sarežģīts jautājums», kurā jāņem vērā privātīpašuma neaizskaramība un jāsabalansē sabiedrības intereses ar īpašnieku interesēm, kas «jau ir Satversmes jautājums». Katrs regulējums, ko valsts uzliek kā pienākumu, ierobežojot īpašnieku tiesības, vienmēr ir skatāms un pamatojams ar sabiedrības labumu. «Šobrīd es nezinu nevienu valsti, pat ne ļoti attīstītu, kurā valsts iejauktos privātīpašuma jautājumos,» saka Feldmane. 

Tūlīt bruks?

Taču problēma ar dzīvojamo māju fondu kļūst arvien aktuālāka. Jau gadiem publiskajā telpā izskan bažas par to, ka padomju laikā celtajām mājām, kas veido 51% no daudzdzīvokļu māju skaita, tūlīt beigsies ekspluatācijas termiņš. Eksperti mierina — termiņš esot drīzāk formāls, un tā beigu tuvošanās vēl nenozīmē, ka ēka sabruks. Inženierzinātņu doktors un RTU docents Aigars Ūdris ironizē: «Ja mēs skatītos uz tiem cipariem, tad liktos, ka visam jābūt pilnīgi sagrautam, bet tā jau nav.» Svarīgākais esot tas, kā nams tiek apsaimniekots — ja pienācīgi, tad kalpošanas laiku varot «trīskāršot, četrkāršot un pat vēl vairāk».

Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane skaidro, ka iepriekš būvnormatīvi noteica konstruktīvo elementu ekspluatācijas termiņu un, tos «summējot kopā pēc noteiktiem algoritmiem», varēja izsecināt kopējo ēkas ekspluatācijas termiņu. Taču tas nenozīmē, ka konkrētajā dienā ekspluatācija būtu pārtraucama — termiņi nosaka, cik ilgi konkrētā konstrukcija bez iejaukšanās var kalpot, lai konkrētajā brīdī novērtētu konstrukcijas stāvokli, noteiktu tās nolietojumu, kā arī nepieciešamību to atjaunot. 

Tieši tāpēc Ekonomikas ministrija jau vairākus gadus veic padomju fonda sērijveida ēku stāvokļa izpēti. Ir veikta vairāku sēriju pārbaude un tehniskais vērtējums, katrai sērijai izlases veidā pārbaudītas apmēram 10—15 mājas. Tas ļauj izdarīt «kaut kādus kopējus secinājumus», saka Auders. Programmas mērķis ir konstatēt tipveida defektus jeb problēmas, kas visbiežāk sastopamas konkrētajām padomju laika mājām. «Tas māju pārvaldniekiem ir kā metodiskais materiāls, kā veikt vizuālās pārbaudes, kam pievērst uzmanību,» saka Auders. 

Konkrētām problēmām, piemēram, balkoniem un jumtiem, ir izstrādāti tipveida risinājumi un aprēķinātas arī izmaksas. Tiesa, būvniecības izmaksas pieaug, taču ir pieejams materiāls, pēc kā vadīties. «Kopumā ēkas ir drošas, nav pamata domāt, ka tās varētu nekontrolēti sabrukt,» izpētes rezultātus rezumē Auders. Taču eksperti uzsver, ka katrai mājai stāvoklis var atšķirties un tāpēc katrai ir jāveic individuāla tehniskā apsekošana. Viena var kalpot vēl desmitiem gadu, bet cita, tāda pati, var būt jau grausta stāvoklī, saka Auders. Cik ilgi māja vēl stāvēs, pateikt nevar neviens — tas atkarīgs no uzturēšanas un apsaimniekošanas, jo visbiežāk «vissīkākie darbi rada vislielāko efektu». Absolūti «elementāras lietas», piemēram, lietus notekcauruļu sakārtošana un apmaļu atjaunošana, var ietekmēt mājas kopējo stāvokli. «Ja lietus ūdens plūst caur ēkas sienu uz pamatiem, notiek infiltrācija nesošajās konstrukcijās, kas neveicina to noturību, un pamati sēžas,» saka Auders.

Viedoklim, ka noteiktie ekspluatācijas termiņi drīzāk rada apjukumu sabiedrībā, pievienojas arī Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Artis Dzirkalis. Vistiešākais mājas stāvokļa rādītājs ir tehniskais apsekojums — «to veicot, var dabūt pilnīgu skaidrību, kas ar ēku notiek, kādā stāvoklī ir katra konstrukcija un inženiertehniskā komunikācija, un uz tā pamata ēkas īpašnieks var izlemt, ko darīt». 

Dzirkalis ir arī inženieru biroja CMB valdes priekšsēdētājs. Birojs piedalījies Ekonomikas ministrijas organizētajā padomju tipveida māju tehniskajā apsekošanā. «Īstenībā situācija nav tik slikta, tās mājas stāvēs,» saka Dzirkalis. «Jautājums ir cits — vai cilvēki tajās grib dzīvot?» Ēkas ir «morāli novecojušas», tās neatbilst mūsu šī brīža dzīves līmenim un prasībām — tās nav energoefektīvas, tām nav vides pieejamības risinājumu, nav estētiska veidola. 

Kas pārbaudīs?

Taču līdzīga veida izpēte nav veikta, piemēram, koka vai pirmskara ēkām Rīgas centrā. «Tās ir pēc individuāla projekta būvētas mājas, kurām nav iespējams konstatēt kopējus defektus, tāpēc viss smagums un atbildība ir uz pārvaldniekiem un īpašniekiem,» saka Auders. Viņiem pašiem jāseko līdzi mājas stāvoklim un jākonstatē problēma, jo šajā gadījumā nav iespējams rast tipveida risinājumu. Līdz ar to visaptverošas informācijas par visu dzīvojamo māju fondu un to stāvokli atbildīgo iestāžu rīcībā nav. 

Lai situācija būtu pārskatāmāka, 2021. gadā tika grozīti būvnormatīvi, kas nosaka, ka tehniskā apsekošana visām daudzdzīvokļu ēkām ir jāveic reizi desmit gados. Tātad līdz 2031. gada beigām būs zināms visu māju tehniskais stāvoklis. Par to atbildība jāuzņemas apsaimniekotājam vai īpašniekiem. Būvniecības politikas departamenta direktore Feldmane skaidro, ka 10 gadu termiņš ir «optimāls» periods, kurā var konstatēt iespējamās izmaiņas konstrukcijās un laikus novērst lielākas problēmas, lai nepieļautu avārijas stāvokļa iestāšanos.

Turklāt Ministru kabineta 907. noteikumi paredz, ka īpašniekiem vai apsaimniekotājiem reizi gadā jāveic arī ēkas vizuālā apskate — jāpārbauda, vai nav radušās plaisas sienās, pamatos un citur, jānosaka jumta un citu elementu vizuālais stāvoklis. 

Arī apskates rezultātiem obligāti jābūt fiksētiem elektroniskajā būvniecības informācijas sistēmā.

Taču inženierzinātņu doktors Ūdris norāda uz problēmām, kas saistītas ar likuma grozījumiem, — lai visam dzīvojamajam fondam veiktu tehnisko apsekošanu reizi desmit gados, mums trūkst speciālistu. 

Kā variantu Ūdris piedāvā citu scenāriju — tehnisko atzinumu prasīt tikai tad, kad vizuālās apskates laikā ir konstatētas būtiskas problēmas. Vizuālo apskati varētu veikt arhitekti un būvinženieri, «ja iepriekš ir kaut elementāri šajos jautājumos praktizējušies». To varētu darīt arī apsaimniekotāji vai pārvaldnieki — pirms tam gan tiem būtu pienākums apgūt attiecīgus dažu dienu kursus un saņemt sertifikātu būvju apskatē.

Burkāns vai pātaga

Abi šobrīd noteiktie pienākumi — vizuālā apskate reizi gadā un tehniskā apsekošana reizi desmit gados — pagaidām balstās uz godprātības principa, un sodi par to neievērošanu nav paredzēti. Taču tiek apsvērti dažādi kontroles mehānismi. Piemēram, ja ēkai nav veikta tehniskā apsekošana, tā varētu būt riska pazīme, pēc kā būvinspektoram veikt ārpuskārtas apsekošanu. Ja pēc vizuālās apskates viņš konstatē bīstamību, būvinspektoram ir tiesības apturēt ēkas ekspluatāciju, skaidro Feldmane. 

Inženierzinātņu doktors Ūdris uzskata, ka nekustamā īpašuma nodoklis varētu darboties kā instruments, kas stimulētu īpašniekus veikt apskati un apsekošanu — ja būvvalde noteiktā termiņā nesaņem atzinumu, pašvaldība «par kārtu» paaugstina nodokli. «Tad cilvēks sāk domāt — varbūt izdevīgāk tomēr ir māju sakopt,» saka Ūdris.

Taču atbildīgās iestādes uzsver, ka sodīšana neesot primārais mērķis. «Šobrīd spiediens ir uz to, lai ēku īpašnieki rīkojas paši,» saka Urtāne. Tam ir pieejamas dažādas atbalsta programmas un līdzfinansējums — gan ēku bīstamības novēršanai, gan energoefektivitātes uzlabošanai, gan fasādes atjaunošanai. Par to varot interesēties gan atsevišķās pašvaldībās, gan Ekonomikas ministrijā. Feldmane piemin arī nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, ja tiek veikti energoefektivitātes pasākumi daudzdzīvokļu mājā.

Ar ko sākt? Auders iesaka vērsties pie pārvaldniekiem un noskaidrot, kādi ir pēdējās tehniskās apsekošanas atzinuma rezultāti. 

Urtāne skaidro, ka problēmas bieži rodas tad, ja nav noslēgts līgums ar profesionālu ēkas apsaimniekotāju. Pienākumu uzņemas īpašnieku biedrība, kurā nav profesionāla būvnieka vai būvinženiera, kam ir kompetence novērtēt, kādā stāvoklī ir ēka. Tāpat trūkst līdzekļu ēku atjaunošanai vai sakopšanai, jo nav uzkrājumu un ir problēmas lēmumu pieņemšanā. «Līdzekļu aizņemšanās iespējas acīmredzot ir pārāk sarežģītas, lai iedzīvotāji paši varētu to realizēt,» saka Urtāne. «Par to diskutē jau piecu gadu griezumā — vai modelis likumdošanā par apsaimniekošanu ir pareizs?»

Atbalsts aktīvākajiem

Kā rīkoties dzīvokļu īpašniekiem, kas vēlas ieguldīt savas mājas ilgtspējā, bet nevar panākt vienošanos ar pārējiem kopīpašniekiem? Piemēram, Krišjāņa Valdemāra 117. mājas dzīvokļu īpašnieki jau 2016. gadā bija gatavi investēt, taču aizķeršanās notikusi kaimiņu mājas dēļ. Arī blakus esošās 119. ēkas pamati sēdušies, kā rezultātā māja «gāzusies» virsū 117. namam. Lai līdzekļi netiktu iztērēti velti, pamatus bija nepieciešams stiprināt abām ēkām, jo arī pēc 117. ēkas pamatu stiprināšanas kaimiņu māja turpinātu «gulties» otrai virsū un to bojāt, stāsta Graudiņš. 

Taču 119. nama iedzīvotājiem šo gadu laikā esot bijis grūti panākt vienošanos savā starpā. Lai gan ir pat gatavs projekts, dzīvokļiem bieži mainījušies īpašnieki, daļa no tiem dzīvo ārzemēs, tāpēc lēmumu pieņemšana kavējusies. Tikai tagad beidzot vienošanās ir panākta — abu ēku pamati būs jāstiprina gada laikā, saka Graudiņš. Valsts palīdzēs ar līdzfinansējumu, taču kopumā Valdemāra ielas 117. mājas renovācija vien izmaksās vismaz 100 tūkstošus eiro.

Lai novērstu strupceļu, kādā nereti nonāk aktīvākie mājas dzīvokļu īpašnieki, Ministru kabinets nupat atbalstījis grozījumus Dzīvokļa īpašuma likumā tā sauktajam mazākuma balsojumam, saka Mājokļu politikas departamenta direktors Auders. Tie paredz, ka gadījumā, ja dzīvokļu īpašnieku pirmā sapulce nav notikusi tāpēc, ka nav nodrošināts vajadzīgais balsu skaits, īpašnieki var sasaukt nākamo sapulci ar tādu pašu darba kārtību un lemt ar klātesošo balsu vairākumu. Tiesa, ar noteikumu, ka sapulcē piedalās trešdaļa īpašnieku. Tāda prakse esot arī Igaunijā un Austrijā. 

Otrs mehānisms, kas ir ceļā uz apstiprināšanu, ir «tiesības viena dzīvokļa īpašniekam vai vienam kopīpašniekam prasīt lēmumu pieņemšanu kopībai» par to, ka, piemēram, tiks veidots uzkrājums, tiks nostiprināti mājas pamati vai veikts jumta remonts, stāsta Auders. Ja pārējo dzīvokļu īpašnieki to nedara, varot celt prasību tiesā, lūdzot noteikt, ka šāds lēmums ir pieņemts — tad pārējiem būs jāpiedalās arī finansiāli. Likuma grozījumi vēl jāapstiprina Saeimai. 

Jaunu ceļ, otra grimst

Valdemāra ielas 117. nama pārstāvis Graudiņš uzskata, ka viņu mājas stāvoklis sācis pasliktināties tad, kad pirms vairākiem gadiem ielas pretējā pusē sāka biroja ēkas celtniecību. «Viņi izraka nenormālu bedri, visu laiku pumpēja ārā, tad iegāzās Valdemāra iela,» saka Graudiņš. «Tur ir trīsstāvu pazemes autostāvvieta, viņi pastāvīgi pumpē gruntsūdeni, lai tur neslīktu.» 

Arī tehniskās apsekošanas atzinums, ko 20. februārī veicis būvinženieris Ingus Veiss, aptiprina, ka «viena ēkas gala sēšanās nav notikusi pēdējo gadu laikā, bet gan senāk». Atzinumā teikts, ka to «varēja veicināt papildu dažādi apstākļi», starp tiem minēta arī pāri ielai esošā ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 62, kurai «ir pazemes autostāvvieta, kuras dēļ nepārtraukti tiek darbināts sūknis gruntsūdeņu atsūknēšanai». 

Kā viens no potenciālajiem mājas pamatu sēšanās cēloņiem uzskaitīts arī pagalma pusē esošās piecstāvu dzīvojamās mājas būvniecība Tomsona ielā 32. «Tā kā šīs ēkas būvniecības laikā netika pievērsta īpaša uzmanība blakus esošajām ēkām un to tehniskā stāvokļa izmaiņām, grunts vibrāciju rezultātā varēja rasties grunts pamatnes sablīvēšanās — tā varēja ierosināt pamatu sēšanos». Cik izplatīta ir problēma, ka būvniecības process degradē tuvumā esošās ēkas? Inženierzinātņu doktors Ūdris saka — «ietekme ir vienmēr, jautājums ir par tās mērogiem un veidiem». 

Urtāne stāsta, ka kopējas statistikas par to, cik šāda problēma ir izplatīta, neesot. Feldmane saka, ka, vērtējot būvniecības apjomu kopumā, situāciju, kad būvniecības process ietekmē blakus mājas, esot «samērā maz». Visbiežāk problēmas ir kosmētisku plaisu rašanās, bet tādas, kas izraisa bīstamību, esot «ārkārtīgi reti gadījumi». 

Feldmane stāsta, ka projektējot būvniekam ir pienākums ņemt vērā blakus esošo apbūvi, ģeoloģijas izpēti, kā arī jānodrošina, ka būvniecības procesā tiek izvēlētas tādas tehnoloģijas, kas nerada zaudējumus apkārtējai videi, tajā skaitā arī apbūvei. Būvniecības laikā būvniekiem ir pienākums veikt monitoringu un regulāri novērot blakus esošo māju stāvokli. 

Urtāne atzīmē, ka gadījumos, kad ēka ir tālāk no būvdarbu zonas un uz to monitorings neattiecas, to var pasūtīt un veikt paši īpašnieki. Būvdarbu veicējam ir arī pienākums veikt apdrošināšanu, kas saistīta ar potenciālajiem zaudējumiem, kas var tikt nodarīti trešajām personām.

Graudiņš stāsta, ka tolaik, kad cēla biroja ēku Valdemāra ielā 62, neviens neko neesot monitorējis. Viņš atceras, ka kāds no mājas pārstāvjiem, kas jau tagad aizgājis mūžībā, toreiz «sekoja līdzi — gāja, rakstīja, neviens neko neņēma galvā». Urtāne gan nevar komentēt par tā laika notikumiem, taču piebilst — ja tas neesot ticis risināts laikā, kad notika būvniecība, «tagad pierādīt, kas ko ir ietekmējis, ir ļoti neiespējami».

Kā jārīkojas dzīvokļa īpašniekam, lai pasargātu sevi? Feldmane saka — ja ir aizdomas, ka blakus būvniecība ietekmē ēkas stāvokli, vispirms jāvēršas ar vēstuli būvvaldē. «Būvinspektoram uzreiz ir pienākums veikt pārbaudi» un jāaptur būvdarbi, līdz tiek noskaidroti plaisu rašanās iemesli un tas, vai pie vainas ir blakus notiekošie būvdarbi, skaidro Feldmane. Sertificēti speciālisti tad pieņem lēmumu par tālāko rīcību. Jebkurā gadījumā īpašniekiem ir tiesības celt prasību pret būvnieku un zaudējumu atlīdzināšanu desmit gadu laikā. 

Te gan ir nianse, kas jāņem vērā, — arhitekts, projektējot jaunu apbūvi, pieņem, ka blakus esošā būve tiek uzturēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Ja parādās plaisas, tiks vērtēts, vai tieši būvniecības process ir pie vainas. Var gadīties, ka lielāka ietekme ir tam, ka paši īpašnieki nav uzturējuši savu māju un, nereaģējot uz mājas tehniskās apsekošanas rezultātiem, ēka ir nonākusi avārijas stāvoklī.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem