Cīņa ar speciālistu trūkumu

Pēdējo gadu laikā audzis finansējums psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai, veikti dažādi uzlabojumi, par ko priecājas jomas speciālisti. Taču viena problēma palikusi nemainīga — joprojām trūkst psihiatrijas speciālistu

Ieva (vārds mainīts) studē medicīnu. Vēl atlicis šis un nākamais gads, tad — psihiatrijas rezidentūra. Ārzemēs. «Jau vidusskolā zināju, ka reiz kļūšu par psihiatri, jo mūsu ģimenē bija šizofrēnijas slimniece. Esam piedzīvojuši dažādas situācijas, arī biedējošas, un es, būdama bērns, nolēmu: izmācīšos un reiz radiniecei palīdzēšu,» atceras Ieva. 

Taču, sākot medicīnas studijas, viņa pārliecinājusies, ka misijas apziņa ir viena lieta, bet pienācīgs atalgojums — pavisam kas cits. Viņasprāt, 1500 eiro uz rokas, ko saņem valsts iestādēs strādājoši psihiatri, ir krietni par mazu. Bet slodze krietni par lielu, kas darbu tādā jomā kā psihiatrija ātri vien var novest pie izdegšanas. Tāpēc izlēmusi par labu studijām Vācijā. Ieva jau tagad padziļināti apgūst vācu valodu.

Vēl bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles laikā kā viena no Veselības ministrijas prioritārajām jomām tika izvirzīta psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana. Izstrādāti divi plānošanas dokumenti: Psihiskās veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas plāns 2019.—2020. gadam, kas bija jāīsteno līdz 2021. gadam, un informatīvais ziņojums Par nepieciešamajiem pasākumiem 2021. gadam un turpmāk ik gadu, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvo ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko rada Covid-19 pandēmija.

Nu tapis jauns plāns — Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāns 2023.—2025. gadam, kurš otrdien apstiprināts valdībā. Tikmēr nozarei vēl jācīnās ar vecajām problēmām. Viena no tām — jau minētais psihiskās veselības speciālistu trūkums. 

Runājot par īstenoto plānu 2019.—2020. gadam, Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube saka: «Savā mūžā esmu piedalījies daudzu dažādu plānu izstrādē, kur uz papīra viss izskatās jauki, bet galu galā nekas netiek izdarīts, jo trūkst finansiālā atbalsta. Šis ir pirmais plāns, kas īstenots tik plašā mērogā.» 

Viņš min daudzus piemērus. Taču lielākais gandarījums esot par to, ka, sākot no 2019. gada psihiskās veselības aprūpes jomā ieviestas multiprofesionālās rehabilitācijas komandas, kas nodrošina nemedikamentozo ārstēšanu. «Stacionāra nodaļās sāka strādāt gan mākslas terapeiti, gan mūzikas un drāmas terapeiti, tāpat arī fizioterapeiti un ergoterapeiti, klīniskie psihologi un citi speciālisti,» saka Taube. 

Viņš min, ka progress skāris ne tikai ambulatoro aprūpi, bet arī stacionāros psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus. «Vēl pirms 5—7 gadiem ārsti ārstēja tikai ar tabletēm, bet viss, ko varēja darīt pacienti — staigāt šurpu turpu pa gaiteni. Šobrīd arī tur ir daudz vairāk dažādu ārstēšanas iespēju. Nevaru iedomāties, kā es strādātu, ja nebūtu šo speciālistu,» uzsver Psihiatru asociācijas prezidents.

Taču tā diemžēl nav visās ambulatorajās iestādēs un stacionāros. 

Kā liecina SPKC dati, psihiatra ambulatorās prakses reģistrētas 46 ārstniecības iestādēs, bet no tām tikai 13 ir nokomplektēta pilna komanda. 10 iestādēs pieejami trīs speciālisti, 22 nav nokomplektēta komanda un strādā tikai psihiatrs ar garīgās veselības aprūpes māsu. 

Kā stāsta Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vecākā eksperte Rimma Beļikova, izstrādātajā plānā nākamajiem diviem gadiem iekļauti pasākumi, kas vērsti uz reģionālo, kā arī ambulatoro pakalpojumu attīstību un kapacitātes audzēšanu. «Diemžēl tikai 30% ambulatoro centru ir pieejama pilnvērtīgi nokomplektēta multiprofesionālā komanda. Piemēram, vienā reģionālajā ambulatorajā centrā ir pieejams psihiatrs, garīgās aprūpes māsa, klīniskais un veselības psihologs, bet ir ierobežota pieejamība funkcionālajiem speciālistiem vai mākslas terapeitiem. Tikmēr citos centros ir pieejams gan mākslas terapeits, gan fizioterapeits, gan ergoterapeits. Līdz ar to pakalpojumu apjoms, ko var saņemt pacients, ir dažāds,» saka Beļikova. 

Viņa piebilst, ka plānā paredzēts katrā no ambulatorajiem centriem izstrādāt vienotas prasības, lai nodrošinātu pieejamību vienāda apjoma un kvalitātes psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem gan Rīgā, gan reģionos. Līdz šim nebija definēta vienota pieeja, kas nosaka, kādiem speciālistiem jānodrošina nemedikamentozā terapija ambulatorās aprūpes līmenī. 

Kā liecina jomas ekspertu sacītais, pie vienas un tās pašas diagnozes pacients dažādos ambulatorajos centros var saņemt atšķirīgu pakalpojuma apjomu un saturu. Bet galvenais iemesls, protams, ir darbinieku trūkums — tā ir viena no lielākajām problēmām reģionos.

Lai arī līdz šim īstenotie pasākumi ir veicinājuši paaudžu nomaiņu ārstniecības personu profesijās un gados jauno speciālistu īpatsvars pakāpeniski pieaug, joprojām dominē vecuma grupa pirmspensijas un pensijas vecumā. Latvija ierindojas trešajā vietā OECD valstu vidū pēc ārstu īpatsvara vecumā virs 55 gadiem (Latvijā — 47%, OECD — 34%). 

Arī reģionālais izvietojums saglabājas nevienmērīgs — vidēji OECD valstīs pilsētu teritorijās ir nodarbināti 4,7 ārsti uz 1000 iedzīvotājiem un lauku teritorijās 3,9, savukārt Latvijā pilsētu teritorijās nodarbināto īpatsvars ir 4,4 uz 1000 iedzīvotājiem, savukārt tikai divi ārsti uz 1000 iedzīvotājiem strādā lauku teritorijās. Tāpat raksturīga personāla nodarbinātība vairākās darbavietās vienlaikus, tajā skaitā privātajā sektorā.

«Analizējot datus par cilvēkresursiem, var secināt, ka psihiatrijas pakalpojumu jomā ārstniecības personu nodrošinājums (psihiatrs, bērnu psihiatrs, psihoterapeits, māsa (vispārējās aprūpes māsa) ar specializāciju psihiatrijā un narkoloģijā) nav optimāls,» saka Rimma Beļikova. Lai arī kopējo specialitātē sertificēto ārstu psihiatru skaitu pēdējo gadu laikā ir izdevies palielināt (specialitātē sertificēto personu skaits 2016. gadā bija 249, bet 2022. gadā — 265), speciālistu skaits darbspējas vecumā joprojām tomēr ir nepietiekams — 2022. gada sākumā vecumā līdz 65 gadiem bija tikai 160 psihiatri. 

Saskaņā ar Pasaules Bankas rekomendācijām, ievērojot iedzīvotāju vecuma struktūru, līdz 2025. gadam Latvijas veselības aprūpes sistēmā būtu nepieciešami vēl papildu 189 ārsti psihiatri, no kuriem vismaz 79% jābūt nodarbinātiem stacionārajās ārstniecības iestādēs. 

2022. gada sākumā slimnīcās bija vakantas 24 ārstu psihiatru slodzes un deviņas bērnu psihiatru slodzes.

Vizītes ilgums 15 minūtes

Kā jaunais plāns paredz atrisināt darbinieku trūkumu psihiatrijā? Beļikova vērš uzmanību, ka tiek plānots izvērtēt cilvēkresursu nodrošinājumu ārstniecības iestādēs, kas sniedz ambulatoros un stacionāros psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus. Tā rezultātā tiks izstrādātas rekomendācijas ārstniecības iestādēm par ārstniecības personu noslogojumu, tajā skaitā pacientu skaitu uz vienu ārstu. Diemžēl patlaban šādi dati nav pieejami. 

Otrkārt, tiks veikts izvērtējums par to, cik daudz laika psihiatram jāpatērē uz vienu pacientu, un tad sekos rīcības plāns.

Pirmreizēja vizīte pie psihiatra šobrīd ilgst 30 minūtes, bet atkārtota — 15 minūtes. Kā saka Māris Taube, šis laiks ir krietni par īsu, lai pieņemšana būtu pilnvērtīga. «Šāds konsultācijai atvēlētais laiks, ņemot vērā pacientu specifiku, nav pietiekams, lai psihiatrs varētu novērtēt pacienta psihiskās veselības stāvokļa izmaiņas, koriģēt terapiju un veikt citas darbības, kas paredzētas konsultācijā, kā rezultātā tiek ietekmēta arī pakalpojuma kvalitāte,» uzsver Taube. 

Šā iemesla dēļ pacienti, ja vien var atļauties, dod priekšroku privāti praktizējošiem ārstiem. Bet ārsti līdz ar to daudz labprātāk izvēlas strādāt privātajā sektorā.

No otras puses, pagarinot vizītes laiku, būs atkal nepieciešami jauni speciālisti, saka Taube. Bet jaunie speciālisti šo nozari izvēlas diezgan reti. «Darbs ir smags, intensīvs un ne tik labi apmaksāts. Gala rezultātā iznāk tā — valsts iestādēs negrib strādāt, nav pietiekams piedāvājums un ātrums. Bet samaksāt speciālistam privātpraksē visi nevar atļauties,» saka Taube. 

Šogad viņa vadītajā Ambulatorajā garīgās veselības aprūpes centrā Veldre sākušas strādāt divas rezidentes. Esot gan vēlme strādāt, gan degsme. «Bet ļoti baidos par jaunajiem speciālistiem — ja viņi būs spiesti strādāt milzīgā tempā ar milzīgu pacientu skaitu un smagi slimiem pacientiem, viņi ātri izdegs un aizies prom,» uzsver Taube.

Uzdevums palielināt psihiatrijas speciālistu skaitu tika aktualizēts, jau veidojot Psihiskās veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas plānu 2019.—2020. gadam, taču kopš 2019. gada lietas labā nekas netika paveikts. 

Beļikova gan domā citādi. «Pēdējos gados būtiski veicināta cilvēkresursu ieplūšana psihiskās veselības jomā. Gan izmainīta bērnu psihiatra sertifikāta iegūšanas kārtība, gan kāpinātas rezidentūras vietas psihiatrijā,» viņa uzsver. Jā, pagaidām izmaiņas nav lielas, bet, tā kā speciālisti tiek sagatavoti četrus gadus, izmaiņu rezultāts nevarot parādīties viena vai divu gadu laikā.

Turklāt, lai atjaunotu vecuma struktūru ārstu specialitātēs kopumā (rastu speciālistus, kas aizvietos tos, kas salīdzinoši drīz dosies pensijā, tajā skaitā ārstu specialitātēs, kas saistītas ar pakalpojumu sniegšanu psihiatrijas jomā), esot pieejams papildu finansējums 30 jaunu rezidentūras vietu nodrošināšanai no 2022. gada un valsts budžeta finansēto rezidentūras vietu skaita pieaugums psihiatrijas jomas specialitātēs. 

Kā liecina Veselības ministrijas sniegtā informācija, 2022./2023. gadā ir pieejamas astoņas, 2023./2024. un 2024./2025. gadā deviņas rezidentūras vietas psihiatrijā. 

Iniciatīva jāuzņemas pašiem

«Es visās lietās saskatu tikai labo, runāju, kultivēju tikai labo,» saka Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas (tā aptver visu Vidzemes reģionu) valdes locekle Maija Ancveriņa. Tomēr arī viņai jāatzīst, ka ir problēmas tieši ar jauno psihiatru piesaisti. «Uzskatu, ka ir vajadzīga ieinteresētība no Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC), kur ir izglītības bāze — Psihiatrijas katedra,» saka Ancveriņa. 

Viņa piebilst — nākotne tomēr izskatās cerīga. Proti, RPNC ir jauna valde, tai ar visām psihiatriskajām slimnīcām izveidojusies laba sadarbība. «Lieku lielas cerības, ka tas tā turpināsies. Jo kopš maija, kad darbu sāka jaunā valde, visu slimnīcu vadītāji ir bijuši pie viņiem, viņi bijuši Daugavpilī, pie mums. Tā mēs, slimnīcu vadītāji un ārstniecības direktori, braucam cits pie cita, skatāmies, kas ir labs, kas uzlabojams, ko varam darīt visi kopā,» saka Ancveriņa.

Viņa uzskata — tomēr arī katram centram pašam jāizrāda iniciatīva un jāatrod veids, kā piesaistīt jaunos speciālistus, kā radīt vēlmi braukt un strādāt reģionos. Viņa apstiprina Ievas iepriekš sacīto: «Nav noslēpums, ka liela daļa studentu rezidentūru izvēlas apgūt ārzemēs. Komunicējam ar 6. kursa studentiem, kas beigs augstskolu un izvēlēsies, kādā specialitātē mācīsies. Liela daļa nemaz neskatās uz Latvijas slimnīcām, bet uzreiz izvēlas ārzemes,» saka Ancveriņa. Tāpēc Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas pārstāvji cenšoties darīt visu, lai piesaistītu jaunos speciālistus. «Aicinām studentus pie sevis praksē, aicinām studentus, kas darbojas specialitāšu dažādos pulciņos, lai viņi iepazīst mūsu vidi, aicinām rezidentūras studentus. Tas ir mūsu darbs, to neviens mūsu vietā nedarīs,» uzsver valdes locekle.

Ancveriņa saka — noteikti palīdzētu arī valsts politika, bet vairs nav tie laiki, kā viņas jaunībā, kad jaunos speciālistus nosūtīja turp, kur viņi nemaz nevēlējās. «Tagad ir brīva izvēle, un mums jāizdomā dažādi veidi, kā viņus pievilināt, ieinteresēt.» Slimnīcas valdes locekle saka — mēģinājumi piesaistīt speciālistus realizējas. Ne tik lielā apjomā kā Rīgā vai Daugavpilī, kur ir liela pašvaldības pretimnākšana. «Mums tādas nav,» viņa lietišķi nosaka. «Es neteiktu, ka šobrīd mums trūkst speciālistu, varam nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu, bet ārsti noveco, un laikus jāmeklē jauni speciālisti.» 

Slimnīca laikus domājusi arī par māsu piesaisti, proti, tā apguvusi Eiropas Savienības finansējumu, kas nodrošināja māsu palīgiem iespēju izmācīties par māsām. «Arī māsu palīgus esam paši mācījuši, tāpat piesaistījuši rehabilitācijas speciālistus,» norāda Ancveriņa. Slimnīca gan joprojām attīstoties un meklējot, kā uzlabot savus pakalpojumus. Jo sevišķi narkoloģisko palīdzību.

«Lai nodrošinātu konkurētspējīgu atalgojumu, līdz šim palīdzēja Eiropas finansējums par darbu reģionos.» Proti, ārstiem tika maksāta kompensācija, bet noteikumi paredzēja, ka speciālistiem, kas to saņēmuši, attiecīgajā iestādē jānostrādā piecus gadus pilna darba slodze. «Pieļauju, ka ir ārsti, kurus piesaistījām tādā veidā, bet viņi pagaidām neizrāda nekādu interesi par darba maiņu,» saka Ancveriņa.

Nevar atrast

Liels izaicinājums tā dēvētajam valsts pakalpojumu grozam ir arī piesaistīt klīniskos un veselības psihologus. Sevišķi aktuāli tas kļuva Covid–19 pandēmijas laikā un ir joprojām. Proti, informatīvais ziņojums par pandēmijas negatīvās ietekmes samazināšanu uz sabiedrības psihisko veselību paredzēja nodrošināt psiholoģiskās palīdzības un psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanu iedzīvotājiem. 

Valsts no budžeta līdzekļiem tam ieplānoja 1,7 miljonus eiro, paredzot, ka iedzīvotāji saņems vairāk nekā 70 tūkstošus valsts apmaksātu konsultāciju. Vizītē pie sertificēta klīniskā un veselības psihologa ar tālākizglītību psihoterapijā vai bez tās var nosūtīt ģimenes ārsts. Taču, kad pakalpojums bija jāsniedz, izrādījās, ka valsts apmaksātās palīdzības sniegšanā iesaistījušies 17 psihoterapeiti, 44 psihologi un diemžēl tikai viens psihoterapeits ar ārsta kvalifikāciju. 

Kāpēc tik maz? Pirmkārt, kovidkrīze būtiski palielināja pieprasījumu pēc psiholoģiskās palīdzības, un speciālisti bija pārslogoti. 

Otrkārt, valsts nodrošinātā atlīdzība par katru konsultāciju ir uz pusi mazāka, nekā iespējams saņemt, strādājot privātpraksē. Klīniskais un veselības psihologs no valsts saņem «uz papīra» 24,43 eiro, bet tie, kas apguvuši arī psihoterapiju, un ārsts psihoterapeits — 28,18 eiro. Salīdzinājumam — vizīte pie psihologa vai psihoterapeita apmeklējums (apmēram 45 minūtes ilga konsultācija) valsts medicīnas iestādēs vai speciālistu privātpraksēs vidēji izmaksā no 40 līdz 60 eiro, bet dārgākās konsultācijas pat 100 un vairāk eiro. Tad kāpēc lai speciālisti vēlētos sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus, par ko saņemtu uz pusi mazāk? 

«Runājot par konsultācijām, kas pieejamas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, — klīniskā un veselības psihologa, psihoterapijas speciālistu un ārstu psihoterapeitu stundas tarifs pielīdzināts ārsta tarifam. Valstī noteikto tarifu nav iespējams tik viegli palielināt, ņemot vērā, ka psihologam šajā tarifā ir piemērota ārsta alga, līdz ar to Veselības ministrija kā veselības nozares politikas veidotāja nevar noteikt psihologam augstāku algu par veselības aprūpē strādājošajiem ārstiem,» norāda Beļikova.

Kopumā 2021. gada beigās līgumu par valsts apmaksātu konsultāciju sniegšanu bija noslēguši 55 klīniskie un veselības psihologi (Valsts izglītības informācijas sistēmā kopumā reģistrēti 884 klīniskie un veselības psihologi), 21 psihoterapijas speciālists (Latvijas Psihoterapeitu biedrības mājaslapā reģistrēts 281 speciālists) un 14 ārsti psihoterapeiti (Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas mājaslapā norādīti 67 biedri). 

Kopumā psihologu konsultācijas ar ģimenes ārstu nosūtījumu pērn visa gada laikā un šāgada pirmajos astoņos mēnešus saņēmuši 3228 cilvēki. Tā kā vienam cilvēkam paredzētas desmit konsultācijas, kopā sanāk mazliet vairāk nekā 30 000 konsultāciju paredzēto 70 000 vietā. 

Klīniskie un veselības psihologi, kā arī psihoterapijas speciālisti esot uzrunāti vairākas reizes, tajā skaitā izplatot paziņojumus asociācijām, sabiedriskajiem medijiem un Veselības ministrijai uzstājoties psihologu konferencē. «Pirms dažām nedēļām piedalījos konferencē, kur stāstījām par iespēju iesaistīties valsts apmaksāto pakalpojumu klāstā,» uzsver Beļikova. Ar to viņa vēloties teikt, ka nepieciešamie soļi ir sperti, ir tikai jautājums, cik ilgā laikā speciālisti piepildīs tukšās vietas. «Salīdzinot klīnisko un veselības psihologu skaitu, kāds bija pirms gada, varam teikt — tas ir būtiski palielinājies,» uzsver Beļikova. 

Pakalpojums, kurš tika ieviests pandēmijas laikā, joprojām pieejams pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem. «Tas tiek vērtēts kā veiksmīgs, atsauksmes no pakalpojuma saņēmējiem ir ļoti labas,» uzsver Beļikova. Protams, esot arī trūkumi — ne vienmēr ģimenes ārsts saņem atgriezenisko saiti no psihiskās veselības speciālistiem. «Šobrīd tiek runāts ar profesionālajām asociācijām, kā uzlabot savstarpējo sadarbību,» saka Veselības ministrijas pārstāve.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem