Jānis Neimanis. Publicitātes foto.
Lai gan liela daļa no mums apzinās, ka dzīvnieki ir dzīvas būtnes, šobrīd Civillikums dzīvnieku traktē kā “lietu”, atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, kur jau vairāk nekā divas desmitgades dzīvnieki juridiski atzīti kā jūtīgas būtnes ar īpašu statusu. Dažādas dzīves situācijas un mūsdienu atziņas liecina, ka cilvēki pārskata savu attieksmi pret dzīvnieku kā pret vienkāršu lietu, pamanot ētisko un filozofisko aspektu, ko kādreiz tik ļoti neuzsvēra. Mūsdienās cilvēkiem tas ir svarīgi, tāpēc arī likumam ir jāiet laikam līdzi. Kā daudzi likumi, arī Civillikums nav ideāls, un tas nav arī “svētā govs”, ko nevarētu mainīt. Likumiem ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi, tāpēc juristu uzdevums ir diskutēt par juridiskās infrastruktūras uzlabojumiem.
Lai Latvijas likumi nepaliek 17. gadsimtā
Pērnā gada aprīlī Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2023-09-0106, kurā tika skatīts jautājums par kažokzvēru audzēšanu, nolēmumā tika minēts, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, un to labturība ir moderna Eiropas vērtība. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka viena no Eiropas Savienības interesēm ir nodrošināt dzīvnieku veselību un aizsardzību. Tas saskan arī ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību, kura 13. pants nosaka, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāvelta pienācīga uzmanība dzīvnieku kā jutīgu būtņu labturības prasībām. Ir ļoti labi, ka tiek aizsākta diskusija, jo tas liecina, ka mēs nevēlamies, lai Latvijas likumi paliek 17. un 19. gadsimta līmenī.
Svarīgi domāt par likumu dinamisku piemērošanu praksē
Runājot par iespējamiem grozījumiem Civillikumā, kas dzīvnieku definētu kā dzīvu būtni, jāņem vērā, ka likums zināmā mērā ir statiska prasība, tāpēc vienlīdz svarīgi ir domāt arī par tā dinamisku piemērošanu realitātē. Taču, pat, ja izmaiņas likumā ir tikai simboliskas, jāatceras, ka arī simboliem ir liela nozīme. Pirmkārt, veicot šādus grozījumus, tiesību piemērotāji jutīsies drošāk, izšķirot kādus strīdus. Piemēram, nosakot, ka mājdzīvnieks nav lieta, kas nododama sprieduma izpildei vēršot piedziņu. Šobrīd mājdzīvnieki nav iekļauti sarakstā, kurā uzskaitīts, pret ko tiesu izpildītājs nevar vērst piedziņu. Ikdienā tas nozīmē, ka var atsavināt un pārdot, piemēram, suni, ja viņš ir vērtīgas sugas – tātad, uz šo suni raugās kā uz mantu.
Šobrīd daudz kas atkarīgs no civiltiesiskā piemērotāja ētiskās izjūtas
Jau šobrīd, skatot civiltiesiskus strīdus, tiesneši varētu ņemt vērā atziņu, ka dzīvnieks nav vienkārša lieta, balstoties ne tikai uz minēto Konstitucionālās tiesas spriedumu, bet arī dzīvē gūtajām atziņām. Taču pagaidām viss ir atkarīgs no civiltiesiskā piemērotāja ētiskās izjūtas, no tā, kā viņš izturas pret to jautājumu – vai tikai no mantiskā skata punkta vai ņemot vērā arī emocionālo un ētisko elementu? Izmaiņas ietekmētu arī virkni civiltiesisku jautājumu, piemēram, vai mājdzīvnieku drīkst ieķīlāt, kā rīkoties mantojuma lietās, ja dzīvnieks “nāk komplektā” ar nekustamo īpašumu, kā kompensēt zaudējumus, ja dzīvniekam nodarīts pāri. Dzīvē ir būtiska atšķirība starp sabojātu tējas krūzi un mājdzīvnieku, kurš cilvēkam var būt arī emocionāla vērtība.
Noslēgumā jāuzsver, ka mūsdienu sabiedrība no likumiem sagaida atbilstību realitātei - izpratni par dzīvnieku kā justspējīgu būtni, emocionālo vērtību un cilvēka atbildību. Dzīvnieka izcelšana no “lietas” statusa ļautu tiesām, likumdevējiem un sabiedrībai rīkoties saskaņā ar ētiskām un laikmetīgām atziņām. Tas sniegtu iespēju arī precizēt īpašuma un atbildības jautājumus, kā arī stiprināt Latvijas tēlu kā modernai Eiropai piederīgai valstij, kur dzīvnieku labturība ir ne tikai deklarēta, bet arī juridiski un praktiski cienīta vērtība.
Autors ir Satversmes tiesas tiesnesis, Rīgas Stradiņa universitātes asoc. viesprofesors.