Latvijas uzņēmumi atrod iespējas arī tālos un eksotiskos tirgos. Viņpus ekvatoram meklējot unikālu nišu vai radot globāli pieprasītas tehnoloģijas
Lai arī dzīvojam globalizētā pasaulē, attālums, kultūras un likumdošanas atšķirības, valodas barjera, neskaidra politiskā situācija — tie ir tikai daži no šķēršļiem, kas biznesu ļoti tālās zemēs padara sarežģītu, stāsta aptaujātie uzņēmēji, un uz to norāda arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. Par spīti tam, ir uzņēmēji, kas arī citos kontinentos saskata lielas iespējas.
Investīciju un attīstības aģentūra ir izstrādājusi skaidru un mērķtiecīgu pieeju ārējo tirgu apguvei, sadalot tos prioritārajos un sekundārajos mērķa tirgos. Tās darbība fokusēta uz četriem galvenajiem virzieniem — investīciju piesaiste, eksports, tūrisms un valsts tēla stiprināšana, stāsta aģentūras direktore Ieva Jāgere. Starp prioritārajiem mērķa tirgiem bez 13 Eiropas valstīm vēl atrodamas arī ASV, Kanāda, Japāna un Dienvidkoreja.
«Uz tālajiem tirgiem mēs raugāmies ļoti selektīvi, fokusējoties uz tiem uzņēmumiem un produktiem, kas sevi jau ir pierādījuši tuvākajos eksporta tirgos un kuriem ir potenciāls konkurēt arī globālā mērogā,» stāsta Jāgere. «Šāda pieeja mums ļauj efektīvāk izmantot resursus un koncentrēties uz nišām, kur Latvijas piedāvājums ir izteikti konkurētspējīgs.»
Dinamiska un strauji augoša ekonomika, kurā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra saskata pieaugošu potenciālu investīciju un eksporta jomā ir, piemēram, Brazīlija. 2025. gadā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vizītes laikā Sanpaulu notika augsta līmeņa biznesa forums, kurā piedalījās arī uzņēmumi Groglass un Aerones. Šī tikšanās kalpoja par platformu jaunu kontaktu dibināšanai. Turklāt tika uzsvērta arī Latvijas vēlme sākt eksportu uz šo reģionu arī pārtikas nozarē.
Savukārt Japāna ir viens no visaptverošākajiem tālajiem mērķa tirgiem, kur aģentūra aktīvi darbojas trīs galvenajos virzienos — eksports, investīcijas un valsts tēls. Nozīmīgs solis šajā kontekstā bijusi izstāde EXPO 2025 Osakā. Līdz ar Latvijas dalību pasaules izstādē iespēja strādāt Japānas tirgū pavērusies enerģētikas risinājumu izstrādātājam Fortes.
Ko par eksportu uz tālām zemēm stāsta uzņēmumi, kas paši meklē laimi pasaulē?
Roboti, kas seko vasarai
Aerones izgudro un ražo robotus, kas veic vēja turbīnu apkopi, uzņēmums pats arī nodrošina šo pakalpojumu sniegšanu. Strādājot lielā augstumā, kur cilvēkiem atrasties ir nedroši un nekomfortabli, šīs mašīnas veic virkni dažādu pārbaužu un remonta darbu, kurus no lejas vada uzņēmuma darbinieks. Šajā jomā Aerones sevi dēvē par pasaulē vadošo uzņēmumu, un šovasar tas investīcijās piesaistījis 62 miljonus dolāru no vairākiem riska kapitāla fondiem.
Aerones roboti paredzēti dažādu specifisku apkopes darbu veikšanai. Taču viens no galvenajiem uzdevumiem ir vēja turbīnu lāpstiņu uzturēšana kārtībā. Tās ir milzīgas, un, lai arī no attāluma tā neizskatās, to griešanās ātrums galos var sasniegt pat 300 km/h. Lietus lāsēm pret tām sitoties, lāpstiņas nodilst, kļūst neasas gluži kā truls nazis un neremontētas var salūzt. Aerones roboti šos bojājumus var nošpaktelēt, pieslīpēt, nokrāsot, un turbīna var turpināt strādāt, stāsta uzņēmuma līdzdibinātājs un tehniskais direktors Jānis Putrāms.
Ļoti strauju un globālu izaugsmi Aerones izdevies sasniegt tieši pēdējo gadu laikā. Kopš izdevās atrast īsto nišu.
«Aerones sākās pirms apmēram 10 gadiem, kad mēs bijām kompānija, kas būvēja liela izmēra dronus. Varbūt kāds redzējis televīzijā un atceras mūsu ugunsdzēsības dronus, kas varēja dzēst ugunsgrēkus augstumā un palīdzēt glābšanas darbos,» stāsta Putrāms. «Tehnoloģija bija iespaidīga, bet izveidot stabilu biznesa modeli ar to nebija viegli. Investoru nebija, ugunsdzēsības un glābšanas virziens neattīstījās, kā cerēts. Satikām cilvēku, kurš pastāstīja, ka ar helikopteru mazgā vēja turbīnas. Sapratām, ka tā varētu būt niša, un nonācām šajā industrijā. Ar laiku sapratām, ka darīt to ar droniem nav efektīvi, un procesu robotizējām.»
Roboti joprojām tiek attīstīti un uzlaboti, un tas, ka uzņēmums pats piedāvā arī apkopes pakalpojumu izpildi, palīdz nemitīgi tos testēt. Aerones darbojas ASV, Kanādā, Meksikā, Eiropā, Austrālijā, Ķīnā, Indijā un Latīņamerikā. Lielākie tirgi ir ASV un Eiropa, taču ir vismaz pāris iemeslu, kas liek uzņēmumam skatīties arī tālāk.
Pirmais no tiem ir darbu sezonalitāte: kad Eiropā un Amerikā ir ziema, apjomi krītas, bet paveras iespējas strādāt Austrālijā, kur tobrīd ir vasara, un tādējādi izlīdzināt darbinieku noslodzi. Austrālijā, tāpat kā ASV, uzņēmumam ir arī birojs un noliktavas, kurās glabāt tehniku.
Otrs plašā ģeogrāfiskā tvēruma iemesls ir tas, ka Aerones klienti ir lielas starptautiskas korporācijas, kam pieder vēja parki un ģeneratoru rūpnīcas visdažādākajos planētas nostūros. Šie lielie uzņēmumi vēlas strādāt ar vienu konkrētu piegādātāju, kas spēj nodrošināt visur vienādu kvalitāti, un, ja Latvijas uzņēmums kaut ko nevarētu paveikt, viņi vienkārši atrastu citu. Tas esot iemesls, kāpēc uzņēmums darbojas, piemēram, Indijā un Ķīnā.
«Indijā un Ķīnā mēs strādājam nedaudz citādi. Tur pārsvarā izīrējam tehnoloģiju. Ar to strādā vietējie, bet mēs braucam veikt apkopi,» stāsta uzņēmējs. «Tur mēs strādājam lāpstiņu ražošanas rūpnīcās. Mēs esam radījuši tām jaunu tehnoloģiju — mašīnīti, kas iebrauc lāpstiņas tukšajā vidū un no iekšpuses visu safilmē, ļaujot konstatēt defektus pirms piegādes. Tas, protams, ir daudz lētāk, nekā remontēt uz lauka. Ražotāji vēlas šo tehnoloģiju ieviest visās savās rūpnīcās, viņi mums atsūta valstu sarakstu, un tas nosaka, kur mums jādodas.»
Darboties vēja parku apkopē Indijā un citās attīstības valstīs esot sarežģīti. Vietējā darbaspēka izmaksas ir zemas, turklāt būtiski zemākas nekā Eiropā vai Amerikā ir arī drošības prasības. Tāpēc robotu vietā tur darbus joprojām bieži veic drošības virvēs iekārušies cilvēki, uzņemoties riskus, kas Eiropā vai Amerikā liktos nepieņemami. Strādāt tālās un eksotiskās valstīs nav uzņēmuma pašmērķis, nereti tas saistīts ar dažādiem sarežģījumiem, uzņēmējs atklāj.
«Latīņamerikas tirgos, kaut arī esam tur strādājuši, ieiet galīgi nav vienkārši, un mums tur ir bijušas problēmas. Esam bijuši spiesti pārtraukt projektus Meksikā, jo mums bija bažas par mūsu cilvēku drošību,» Putrāms stāsta. «Citur izaicinājums var būt nodokļu specifika vai tas, kā dabūt nopelnīto naudu ārā no valsts, ja tā ļoti stipri regulē valūtas operācijas. Tāpēc ir ļoti svarīgi izvērtēt, kurās valstīs mēs ejam, vai mums tur būs pietiekams atbalsts, vai mēs būsim uz visu gatavi.»
Vilinošs un milzīgs tirgus pašlaik ir Brazīlija. Tur nākotnē tiek paredzēts straujš vēja industrijas pieaugums, kaut arī tieši šogad valdības lēmumu dēļ projekti esot apstājušies. Līdz ar to tur situācija kļuvusi grūtāk prognozējama. Taču Aerones tur meklē iespējas un cer attīstīties.
«Ceļš jaunā tirgū vienmēr ir sarežģīts. Var meklēt vietējos partnerus, un mēs esam visādi mēģinājuši,» viņš saka. «Taču, ja kāds cer tikai atrast vietējo partneri, kas visu izdarīs un tikai sūtīs naudu, tad tā tas nenotiek. Ir pašam jābrauc un jāizvērtē, jāsaprot vide un riski.»
Armijai un siltumnīcām
Novembra otrajā pusē datu pārraides iekārtu, mērierīču un sensoru ražotājs SAF Tehnika nodibināja meitasuzņēmumu Kolumbijā SAF LatAm. Dienvidamerikas tirgus Latvijas uzņēmumam nav svešs. Tas darbojas šajā kontinentā jau krietni sen, un filiāle izveidota kā kopuzņēmums ar partneri, kurš SAF Tehnika produkciju reģionā izplata jau 15 gadu. Latvijas uzņēmumam tajā pieder 51% daļu. Tajā strādā septiņi darbinieki. SAF Tehnika iepriekš izveidojusi meitasuzņēmumus arī ASV un Singapūrā.
«Viņi jau apguvuši tādus svarīgus vārdus kā «alus» un «priekā»,» pasmaida SAF Tehnika viceprezidents un uzņēmuma ASV filiāles vadītājs Jānis Bergs. «Es pats diezgan bieži aizbraucu uz Kolumbiju. No ASV tas ir četrarpus stundu lidojums, kas nav pārāk tālu. Mūsu uzņēmums atrodas Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā, bet apkalpo klientus visā Dienvidamerikā — galvenokārt Kolumbijā, Peru, Čīlē un Argentīnā. Caur to mēs tagad sāksim skatīties arī Meksikas un Brazīlijas virzienā, lai attīstītos arī lielākos tirgos.»
Uzņēmumiem, kas darbojas tehnoloģiju biznesā, ir dabīgi censties strādāt globāli, Bergs norāda. Pārdot iekārtas no Rīgas, kur tās tiek ražotas, citā kontinentā būtu nereāli. Apjoma ziņā lielākais noieta tirgus uzņēmumam tomēr ir ASV, kam seko Eiropa. Taču starp klientiem ir daudz lielu, globālu uzņēmumu, kas strādā visā pasaulē, un SAF Tehnika nākas tiem sekot. Uzņēmumā ražotās iekārtas tiek izmantotas pat Āfrikā, kur cita starpā tas bijis iesaistīts lielā kompānijas Shell projektā. Bergs ir pārliecināts, ka viņu iekārtas atrodamas arī Antarktīdā.
«Mūsu apjoms Dienvidamerikā pagaidām nav milzīgs — apmēram pāris miljonu gadā, taču tas ir stabils, ar augošu tendenci. Es domāju, ka mēs te nostiprināsimies un augsim. Potenciāls ir liels. Vienā pašā Kolumbijā ir 53 miljoni iedzīvotāju,» viņš stāsta. «Viens no virzieniem, kurā te strādājam, ir komunikācijas tehnika, kas tiek izmantota ar sabiedrisko drošību saistītos projektos. Proti, kritiskās komunikācijas sistēmām, kas paredzētas policijai, armijai un glābšanas dienestiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums kontinentā nepieciešama arī lokāla klātbūtne.»
Cits populārs un Kolumbijā pieprasīts produkts ir dažādi sensori un siltumnīcu tehnoloģijas, ko uzņēmums ražo un izplata ar zīmolu Aranet. Ziedi, tāpat kā kafija un nafta, esot viens no galvenajiem valsts eksporta produktiem, uzņēmējs stāsta. Puķu audzēšanas industrijai nepieciešama virkne dažādu sensoru un risinājumu, ar kuriem kontrolē apgaismojumu, laistīšanu, mēslošanu un citus siltumnīcas procesus. Šajā nozarē uzņēmums strādā jau ilgi un ir kļuvis pazīstams pasaulē. Kā divus citus lielākos noieta tirgus siltumnīcu sensoriem Bergs min Nīderlandi un Kanādu.
«Lai strādātu citā zemē, jābūt atbalstam vietējā valodā. Šajā ziņā Dienvidamerika ir pievilcīga ar to, ka vairumā valstu, izņemot Brazīliju, runā spāniski. No šāda viedokļa tas ir vienkāršāk nekā Eiropā, kur katrā valstī runā citā valodā, līdz ar to vairāk jādomā par vietējo aspektu,» viņš saka. «Strādājot Kolumbijā, arvien jūtams ir drošības jautājums. Te vairāk nekā 50 gadus ir norisinājies pilsoņu karš, džungļos joprojām ir bruņotas partizānu grupas, kas laiku pa laikam kaut ko uzspridzina. Tā dēļ nemitīgi jāpiedzīvo dažādas drošības pārbaudes. Pie viesnīcām suņi osta bagāžu, piebraucot pie birojiem, ar spoguļiem tiek pārbaudīts, vai mašīnai apakšā nav piestiprināts spridzeklis.»
Uzņēmējdarbības veikšanu gan tas netraucējot, finanšu sistēma darbojas labi, un ar norēķiniem problēmas nerodas. Vaicāts par korupciju, uzņēmējs attrauc, ka nav ar to saskāries. Strādājot privātajā sektorā ar siltumnīcām, tādai nav iespēju. Sadarbība drošības projektos ar valsts sektoru vienmēr notikusi ar partneru starpniecību un līdz ar to par galējo procesu viņam īsti nav kontroles, taču Bergs ir drošs, ka nekādas koruptīvas shēmas uzņēmumam nav piedāvātas.
«Taču, runājot par tādām lietām kā, teiksim, nopirkt uzņēmumu Kolumbijā, kam es tagad esmu izgājis cauri, pastrādājis ar vietējiem juristiem, te, līdzīgi kā Latvijā, ir jāaizpilda bezgala gari formulāri, velkot tajos ķeksīšus, lai apliecinātu, ka neesi korumpēts, neesi terorists, nenodarbojies ar narkotikām, visādas tādas pašsaprotamas lietas,» stāsta Bergs. «Man šķiet — jo valsts ir korumpētāka, jo vairāk tajā visādu šādu birokrātisku muļķību. ASV, kas ir samērā nekorumpēta, tā nav.»
SAF Tehnika meitasuzņēmums Singapūrā ir mazāks, tur strādā tikai divi cilvēki. Āzija viņiem neesot ļoti liels tirgus, taču tam ir svarīgi projekti Japānā un Dienvidkorejā, pašlaik tiek realizēts liels projekts Taivānā.
«Singapūru izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir tropiskā Londona. Tur ir koloniālisma arhitektūra un viss notiek angļu valodā. Tur neviens tev nemēģinās neko izspiest. Tā ir bagātākā un arī dārgākā reģiona valsts. Droši vien Malaizijā būtu lētāk izveidot uzņēmumu, bet tur tu neko nesapratīsi, nočakarēsies, un gan jau kāds arī pamēģinās kaut ko vēl no tevis dabūt,» viņš saka. «Singapūra kompānijām ir pievilcīga arī ar to, ka tur ir ļoti maza birokrātija. Tai ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi ar daudzām reģiona valstīm — Dienvidkoreju, Japānu, Malaiziju. Varam bez problēmām nogādāt preces, kur tās vajag. Biznesam palīdz, ja varam atrasties vienā laika zonā ar klientu, kura projektā piedalāmies.»
Biznesa ekosistēma Āfrikā
Uzņēmuma L. J. Linen, kas pazīstams ar zīmolu Lionpro, darbības joma ir dzīvnieku barības sastāvdaļu tirdzniecība. Tā birojs un smadzeņu centrs atrodas Rīgā, kādā Antonijas ielas namā, taču bizness ir globāls, un būtiskākie tirgi ir Nigērija, Kenija, Tanzānija, Vjetnama, Taizeme. Pašlaik tas aktīvi attīstās Pakistānā, strādā arī Dienvidamerikā. Tā apgrozījums pērn bija ap 60 miljoniem eiro, stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Jānis Kuļikovskis.
Lionpro ir ģimenes uzņēmums, kuru 90. gados izveidoja viņa māte Līvija Kuļikovska. Sākumā tas strādāja, iegādājoties no subproduktiem izgatavotus dzīvnieku valsts proteīnus Skandināvijā un pārdodot tos lopbarībai bijušās PSRS valstīs. Pēc Jāņa stāšanās pie uzņēmuma stūres 2008. gadā skatu vērsa uz tālākiem un eksotiskākiem apvāršņiem.
«Pirmkārt, man ir vāja krievu, bet ļoti laba angļu valoda. Otrkārt, ap to laiku parādījās Ķīnas platforma Alibaba, ko mūsdienās asociē vairāk ar plastmasas nieciņu tirgotavu, bet tolaik tā bija kā liela afiša, kur satikās arī lieli tirgotāji,» saka Kuļikovskis. «Apskatījos — Vjetnamā desmit klientus interesē dzīvnieku proteīns. Aizrakstīju. Kādi astoņi atbildēja, ka viņus mans piedāvājums interesē, cena apmierina, un jautāja, kur pārskaitīt naudu. Lādei vāks bija vaļā.»
Pirmie soļi Āfrikas tirgū sperti, saņemot e-pastu no kādas Nigērijas rūpnīcas, kuru Jānis sākumā noturējis par krāpšanas mēģinājumu, jo tas bijis rakstīts no Gmail e-pasta, nevis kāda uzņēmuma, interesējoties par iespēju iegādāties 200 tonnu zivju eļļas.
Taču, ziņkārības dzīts, viņš noskaidrojis, ka tas tiešām ir ļoti liels uzņēmums, kas uzreiz piekritis darījumam ar Kuļikovska pieprasīto priekšapmaksu. Izrādījies, ka Jānis bijis vienīgais, kas šim klientam atsaucies.
«Aizbraucām uz Nigēriju, sapratām, ka tur viss strādā. Tirgus — milzīgs. Taču nepietiek tur tikai aizbraukt un pārdot proteīnus. Esam braukuši Nigērijā pa šoseju un redzējuši, kā tur deg kravas mašīnas. Iemesls vienkāršs — uzņēmums nemaksā algas saviem vadītājiem,» uzņēmējs skaidro Āfrikas biznesa īpatnības. «Lai ar tevi tas nenotiktu, ir jāatrod partneri, kas neļaus savām mašīnām nodegt. Jāizskaidro viņiem process — kā jāizkrauj konteineri, kā jāglabā preces. Tirdzniecība ir 10% no mūsu darba. Pārējais — piegādes ķēžu un ekosistēmas izveide. Tas, protams, ir sarežģīti, bet arī ļoti aizraujoši.»
Vēl viena Āfrikas īpatnība ir tā, ka tur pat ļoti lielos uzņēmumos nepastāv uzticēšanās un plānošanas kultūra, Kuļikovskis stāsta. Klienti sākumā netic, ka prece viņiem tiks piegādāta atkārtoti par tādu pašu cenu, — viņiem jāskaidro, ka nav nepieciešams iegādāties to uzreiz pusgadam. Pat jāved uz savām noliktavām, jāsūta bildes, lai pārliecinātu, ka latviešu uzņēmums te ir uz palikšanu.
Attīstoties Āfrikas un Āzijas valstīs, uzņēmums arī pats mainās, stāsta tā vadītājs. Tas vairs nestrādā tikai ar lieliem lopbarības ražotājiem, bet arī maziem zemniekiem, kuri savās saimniecībās paši gatavo dzīvnieku barību, pievienojot tai Lionpro izstrādātos dzīvnieku barības pusfabrikātus.
«Izejvielas iepērkam un pārdodam visā pasaulē — Eiropā, Brazīlijā, Āfrikā, Āzijā. Dzīvnieku olbaltumvielas importējam no Rietumu valstīm. Jaunattīstības valstīs šādus resursus paši nevar iegūt, jo tur tiek apēsts viss dzīvnieks bez atlikumiem. Rietumu kultūrā daudzi dzīvnieka elementi (asinis, ragi, nagi, kājas u. c.) netiek izmantoti pārtikā, taču no tiem iegūtās olbaltumvielas izmantojamas dzīvnieku barībā,» Kuļikovskis skaidro. «Šobrīd gan dzīvnieku proteīni vairs nav mūsu vienīgais piedāvājums. Arvien vairāk piedāvājam arī kukurūzu, soju, dažādus eksotiskākus produktus. Tos pērkam uz vietas Indijā vai Āfrikā no vietējiem zemniekiem. Mums ir lielas zināšanas kvalitātes kontrolē un pareizā uzglabāšanā, tāpēc varam uzpirkt vietējo ražu un tālāk izplatīt barības ražotājiem.»
Strādājot jaunattīstības valstīs, jārēķinās ar riskiem un problēmām, kas līdzīgas pie mums 90. gados piedzīvotajām, tajā skaitā bandītisms, korupcija, dažnedažādas problēmas ar valsts iestādēm, kuru ierēdņi cenšas piedāvāt atrisināt «vienkāršāk», uzņēmējs stāsta. «Mēs šeit to visu esam izdzīvojuši. Zinām metodes, kā tikt ar to galā. Tas strādā mums par labu. Mums nav obligāti jāmaksā kukulis, tie dienesti parasti salūst, kad pasakām: labi, ejam uz tiesu. Tad viņi met mieru,» viņš pasmaida. «Taču esam arī tiesājušies un vinnējuši tiesas. Strādājot tur, ir jāsaprot, ka tā ir spēle, kurā nedrīkst dusmoties un satraukties un ka rezultāts vienalga būs pozitīvs.»
Vasarā uzņēmums no Pasaules Bankas saņēma deviņu miljonu ASV dolāru politisko un finanšu risku apdrošināšanas garantiju investīciju projekta īstenošanai Kenijā. Tā nodrošinās aizsardzību pret investīciju ekspropriāciju, valūtas ierobežojumiem, civilajiem nemieriem un to radītajām sekām. Projekts paredz izveidot piegādes ķēžu infrastruktūru, padarot lopbarību pieejamāku attālākajos reģionos par iespējami zemāko cenu.
Jāizvēlas pareizie partneri
Groglass ir viens no lielākajiem neatstarojoša stikla ražotājiem pasaulē, kas bāzējas Rīgā, Pļavniekos. Tas eksportē 99% produkcijas, ar ko ļoti mērķtiecīgi cenšas iekarot vistālākos tirgus. Stikls, ko te ražo, ir daudz caurspīdīgāks par parasto, tas tikpat kā nedod atspīdumu un tāpēc ir īpaši piemērots mākslas darbu pārklāšanai. To izmanto pasaules slavenākajos muzejos un galerijās, taču ļoti lielu daļu no noieta patiesībā veido mājsaimniecības — cilvēki, kas ierāmē ģimenes bildes un mākslas darbus, kam nav milzu materiālas vērtības, stāsta uzņēmuma komercdirektors Vitauts Ķeršulis.
Uzņēmums ir izveidojis tiešu izplatītāju tīklu vairāk nekā 50 valstīs. Tajā skaitā veiksmīgi pārdod savu produktu arī vairākās Āzijas valstīs un Austrālijā. Turklāt Jaunzēlandē, kas no Latvijas ir viena no tālākajām vietām uz planētas, tas savā nišā ir tirgus līderis.
«Tas ir panākts ar daudzu gadu darbu un ciešām attiecībām ar partneriem. Pirms izvēlamies klientus, mēs veicam ļoti nopietnu izpēti, vētījam viņus, noskaidrojam, kā viņi strādā, vai viņiem ir mārketinga komanda,» stāsta Ķeršulis. «Tālāk skatāmies, kā varam palīdzēt: strādājam plecu pie pleca, palīdzam izglītot rāmētājus, māksliniekus un izplatītājus. Piegādājam viņiem mārketinga materiālus. Ļoti cenšamies arī paši būt klāt katrā valstī, kurā pārdodam savu produktu. Jārēķinās, protams, ka eksotiskos tirgos bieži ir atšķirīga kultūra, komunikācija un dažādi citi šķēršļi.»
Pirms pieciem gadiem uzņēmums veiksmīgi iegājis arī Dienvidāfrikas tirgū. Kaut arī sākumā par to netika lolotas lielas ambīcijas, izrādījies, ka tur ir ievērojams pieprasījums pēc viņu produkta. Izdevies arī atrast pareizos partnerus, un pāris gadu laikā tas kļuvis par ļoti spēcīgu tirgu. Āfrikā uzņēmums vēl strādā arī Ēģiptē un Marokā. Savukārt Latīņamerikā tas ir pārstāvēts Brazīlijā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
