Bēru aina. Riepa kā tāds mūža rats aizripina mūžībā tos, kuru laiks pienācis. Publicitātes foto
Liepājas teātra izrāde Trīs bēres un divas kāzas ir asprātīga Blaumaņa noveļu kolāža
Viss sākas ar Likteni. Kā pirmās uz skatuves uznāk Vērpējas. Viņas vērpj. Un, lai arī kostīmu māksliniece Inga Siliņa abas varones (aktrises Anda Albuže un Inese Kučinska) saģērbusi kā šodienas mazpilsētas tenku vāceles, būtu jābūt ļoti neuzmanīgam, lai nepamanītu, ka īstenībā viņas ir dieves, kuru mēles vērpj likteņus. Bet viņas ir arī latviešu dievietes, tāpēc izrādes režisors Mārtiņš Eihe abas rāda kā tādus mājas gariņus, kas veras savu «upuru» dzīvēs kā ziepju operā, reizēm savērpjot pa intrigai (lai interesantāks stāsts), reizēm — ļaujoties sentimentam un nožēlojot pašu sastrādāto. Visa dzīve vienā seriālā.
Liepājas teātra izrādes Trīs bēres un divas kāzas dramaturģijas autore Laila Burāne kopā salikusi veselu klājumu Rūdolfa Blaumaņa noveļu — Salnu pavasarī, Raudupieti, Nāves ēnā, Laimes klēpī un pat atsauci uz Indrāniem, it kā visi latviešu arhetipi satiktos vienā ģimenē. Varbūt Blaumanis par šiem stāstiem arī nedomāja kā par vienu veselumu, tomēr ideja, ka Liene, kura novelē Salna pavasarī atraida nabadzīgo Andri bagāta, bet veca saimnieka dēļ, tā pati kaislības pārņemtā Raudupiete vien ir, latviešu kultūrā ir cilāta ne reizi. Tāpēc Lailai Burānei mazliet «pielikt» klāt nemaz nenākas grūti, un Liepājā atraidītais līgavainis kļūst par Birkenbaumu, kas gaida nāvi uz atlūzušā ledusgabala, bet Raudupa raksturu papildina līnija par dēlu, kurš savu bagātību sagrābis, iznīcinot tēva ošus. Tā iestudējumā ienāk par mīlas attiecībām plašāk tverts skats uz cilvēka dabu.
Blaumanis, pat ja sievietes par nepareizām izvēlēm savos darbos mēdz sodīt skarbi, nav morālists, un arī režisors Eihe tāds nav, tāpēc iestudējums ir viegls, gaišs un rotaļīgs. Tomēr jūs kļūdītos, ja, pancīgās Ei, tu, skaistā meitene vai liriskās Mazā bilžu rāmītī (varoņi savas jūtas brīžam izsaka dziesmā, turklāt aicina arī skatītājus dziedāt līdzi) ieaijāti, domātu, ka Kāzas un bēres ir tikai rotaļa.
Varoņu dzīves ritējumu režisors rāda kā ciklisku, bet vienlaikus arī laikmetīgu. Milzīga GoodYear riepa, no kuras nodzisis viens «o», potenciālajiem mīlas pāriem ļauj izšūpoties, izmantojot vienam otra ķermeņa inerci, aizripina mūžībā tos, kuru laiks pienācis, bet arī atgādina, ka Raudupu sētā ir seši traktori, un saimnieku ikdiena aizrit, domājot par Eiropas regulu ietekmi uz lauksaimniecību. Tikmēr jaunākai paaudzei tikt pie kredīta ir sūri, bet Matīsiņš, kas gatavs glābt motora pārsegā ligzdojošu cielavu, varbūt pārāk uzmanīgi klausās daiļmuldētāju (lasi: motivational speakers) priekšnesumos.
Izrāde ir stilizēta un uzvesta kā nemitīgs skrējiens — scenogrāfs Māris Ruskulis telpu iezīmējis ar milzīgiem baznīcas soliem, ko ritentiņi veikli aizrauj līdzi Aigara Apiņa veidotajai horeogrāfijai. Virs aktieru galvām sadegtas lampiņas putnu formās (jo putni dzīvo tur, kur mīt laime). Bet aktierspēle, kaut saskaldīta it kā atsevišķās ainās, tomēr ir psiholoģiski motivēta un pamatīga.
Kāzu un bēru centrā, protams, dabiski ierotē Liene Raudupiete, kuru aktrise Agnese Jēkabsone rāda ārēji paskarbu, bet reizē aizkustinoši sievišķīgi trauslu. Viņa šķiet pamatīgs un nekādā ziņā ne slikts cilvēks, bet domā un dzīvo kā jau visi, beigās gluži vai aiz inerces nemaz tik ļoti neatšķiras no pragmatiskā Raudupa, ko atveido Kaspars Gods, vai klusināti ironiskā Armanda Kaušeļa Vanagu saimnieka. «Vecajai» pasaulei pretī tiek likts Mārtiņa Kalitas spēlētā Kārļa un Agnijas Dreimanes Marijas ideālisms, ko gan tūliņ sāk pārbaudīt pieticīgas dzīves skarbums, un Hugo Puriņa atveidotais Matīsiņš, kas iestudējumā vairs nav mazais Raudupietes dēliņš, bet jauns cilvēks, kas tomēr skatienā saglabājis bērna tīrību.
Vienīgais, kas man, skatoties izrādi, stāstā īsti neierakstījās, bija Rolanda Beķera atveidotais Birkenbaums, tomēr esmu sapratusi, cik viltīga ir šīs līnijas iecere. Maza kritika gan ir vietā, proti, Nāves ēnā ir novele, kurā daudz svarīgāk par sižetu ir tas, kā stāsts uzrakstīts. Tāds izmisums, kāds valda uz jūrā slīdošā ledusgabala, izrādes garam būtu svešs, un Eihe pat necenšas pieskarties Blaumaņa iezīmētajām eksistenciālajām dzīlēm, tāpēc (spriežu pēc zāles reakcijas) noveli nelasījušajiem Birkenbaums izskatās stipri «neproblemātiskāks» nekā tiem, kas zina Blaumaņa darbu. Bet abos gadījumos — izrādās, varonis ir ļoti laikmetīgs tips, kurš no sava izglābšanās stāsta uzbūvē zīmolu. «Lūzums. Lēmums. Lidojums,» viņš nemitējas atgādināt savā TED Talks. Matīsiņš klausās, zāle skaita līdzi. Un atliek minēt — tāpēc, ka nezina Blaumaņa noveles kontekstu, vai tāpēc, ka sirsnīgi piekrīt.
Manuprāt, par to ir arī Eihes izrāde. Par izvēlēm. Galu galā, arī Vērpējas iestudējumā nospēlē to, ka liktenis jau tāds mudinājums, ko tev čukst ausī, vien ir. Katram pašam jāizvēlas — nejautājot pakļauties vai iet savu ceļu.
Kritiķes vērtējums: 4,5 no 5
Trīs bēres un divas kāzas Liepājas teātra Lielajā zālē. Nākamās izrādes 23. janvārī, 11. februārī. 15—35 €.
