Bēru aina. Riepa kā tāds mūža rats aizripina mūžībā tos, kuru laiks pienācis. Publicitātes foto
Liepājas teātra izrāde Trīs bēres un divas kāzas ir asprātīga Blaumaņa noveļu kolāža
Viss sākas ar Likteni. Kā pirmās uz skatuves uznāk Vērpējas. Viņas vērpj. Un, lai arī kostīmu māksliniece Inga Siliņa abas varones (aktrises Anda Albuže un Inese Kučinska) saģērbusi kā šodienas mazpilsētas tenku vāceles, būtu jābūt ļoti neuzmanīgam, lai nepamanītu, ka īstenībā viņas ir dieves, kuru mēles vērpj likteņus. Bet viņas ir arī latviešu dievietes, tāpēc izrādes režisors Mārtiņš Eihe abas rāda kā tādus mājas gariņus, kas veras savu «upuru» dzīvēs kā ziepju operā, reizēm savērpjot pa intrigai (lai interesantāks stāsts), reizēm — ļaujoties sentimentam un nožēlojot pašu sastrādāto. Visa dzīve vienā seriālā.
Liepājas teātra izrādes Trīs bēres un divas kāzas dramaturģijas autore Laila Burāne kopā salikusi veselu klājumu Rūdolfa Blaumaņa noveļu — Salnu pavasarī, Raudupieti, Nāves ēnā, Laimes klēpī un pat atsauci uz Indrāniem, it kā visi latviešu arhetipi satiktos vienā ģimenē. Varbūt Blaumanis par šiem stāstiem arī nedomāja kā par vienu veselumu, tomēr ideja, ka Liene, kura novelē Salna pavasarī atraida nabadzīgo Andri bagāta, bet veca saimnieka dēļ, tā pati kaislības pārņemtā Raudupiete vien ir, latviešu kultūrā ir cilāta ne reizi. Tāpēc Lailai Burānei mazliet «pielikt» klāt nemaz nenākas grūti, un Liepājā atraidītais līgavainis kļūst par Birkenbaumu, kas gaida nāvi uz atlūzušā ledusgabala, bet Raudupa raksturu papildina līnija par dēlu, kurš savu bagātību sagrābis, iznīcinot tēva ošus. Tā iestudējumā ienāk par mīlas attiecībām plašāk tverts skats uz cilvēka dabu.
