Kāda sieviete Stacijas tunelī Rīgā. Foto — LETA
Kāpēc cilvēki Rīgā paliek bez pajumtes, un cik reāls ir solījums līdz 2030. gadam izskaust bezpajumtniecību Latvijā?
Rīgas centrā oktobra pēcpusdiena ir saulaina un salta reizē. Saule Esplanādē liek vizuļot zeltītajiem pareizticīgo katedrāles kupoliem. No kafejnīcas plūst kafijas un kanēļmaizīšu smarža, kas mijas ar cigarešu dūmiem un smakoņu no vārnu izrevidētas atkritumu tvertnes pieturā. Cilvēki ar nodurtām acīm telefonos gaida sabiedrisko transportu vai steidzas darīšanās, tūristi fotografē mirdzošo katedrāli un cits citu. Starp viņiem uz soliņiem un trotuāra apmalēm sēž tie, kurus ikdienā tikpat kā nepamanām vai izvēlamies neredzēt — bezpajumtnieki.
Šajā dienā, 22. oktobrī, turpinās «bezpajumtnieku skaitīšanas» projekts Rīgā, kurā esmu pieteikusies kā brīvprātīgā. Esam 24 cilvēki, kas devušies Rīgas ielās ar anketām un instrukciju, kā runāt ar cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus mājām. Galvaspilsēta sadalīta 21 zonā. Komandā ar mani ir sociālās antropoloģijas maģistrantūras studenti Edgars un Ieva. Mūsu teritorija aptver centru — Vecrīgas šaurās ieliņas, Esplanādi, Vērmanes dārzu, skvēru aiz operas, stacijas apkārtni, kur pilsētas dažādie slāņi satiekas visizteiktāk.
