Elīna ar Jettes adītajiem cimdiem Brenča pavasara vēstneši jeb Nodeva modernajai mākslai. Kā impulss kalpojis Rūdolfa Blaumaņa dzejolis Brenča pavasara vēstneši. «Jettes pirmā personālizstāde Rīgā bija Blaumaņa muzejā, un viņa teica: man taču jāiet pie Blaumaņa ar ciemakukuli! Nodeva modernajai mākslai tāpēc, ka tajā laikā parādījās māksla, kas likās pilnīgi aplama.» Foto — Kristīne Madjare
Kopš mazotnes Elīnu Apsīti ar Jetti Užāni vienojusi īpaša draudzība. Šonedēļ iznāks grāmata Dzīvais cimds, kurā Elīna apkopojusi daiļamata meistares Cimdu Jettiņas mūža darbu, stāstus un savas atmiņas
Tas notika dienu pirms Elīnas septītās dzimšanas dienas. Bija augusta tveice. Ar autobusu atbraukuši uz Dzērbeni, Elīna ar vecākiem maldījās, meklēdami Lejnieku mājas, līdz nogriezās kādā ābeļdārzā. «Jettiņa gulēja zem liepām saliekamajā gultā, apkārt rotaļājās kaķēniņš. Viņa uzreiz sāka sarunāties,» Elīna atminas pirmo sastapšanos ar Jetti Užāni jeb daiļamata meistari un stāstnieci Cimdu Jettiņu (1924—2007).
Jette ieveda viesus mājās, un tur mazā Elīna ieraudzīja apburošu ainu. «Virtuvē uz plīts stāvēja tādi paši trauki kā bērnudārza leļļu stūrī! Vienmēr meitenes cīnījās, kuras ar šo trauku komplektu spēlēsies, un es nekad pie tā netiku.» Turklāt leļļu trauki, kas stāvēja uz plīts tādā augstumā, kurā bērns var tikt klāt, tika izmantoti īsta ēdiena pagatavošanai. «Leļļu pannā ieiet tieši viena oliņa. Likās — sapņu pasaule! Esmu satikusi tādu pieaugušo, kas īstenībā nemaz nav pieaugušais. Viņā bija tik liela spēlēšanās, rotaļīgums un pasaku pasaule.»
