Ko esam mācījušies no Covid-19?

Gandrīz 1000 dienu – tik ir pagājis kopš pirmajiem bažīgajiem ziņu virsrakstiem un greizajiem skatieniem Ķīnas virzienā, kam jau drīz sekoja neapturams Covid-19 vilnis pār visu pasauli, trīs gadu laikā aiznesot līdzi vairāk nekā 6,5 miljonus dzīvību. Tāpat kā nevarējām paredzēt šo vīrusu, arī to, kas būs uz priekšu, prognozēt nav mūsu spēkos, bet mēs varam nezināmajam labāk sagatavoties. Galvenokārt – ik dienas, ik gadu stiprinot katra indivīda un sabiedrības veselību, lai pasargātu sevi un mazinātu slogu uz veselības aprūpi, jo 66% hospitalizēto pacientu Covid-19 infekcija ir blakusdiagnoze. Vienlaikus gūtā pieredze ļauj izdarīt dažus noderīgus secinājumus par mums kā sabiedrību kopumā.

Kad 2019. gada decembrī parādījās ziņas par jaunu koronavīrusu, kas kaut kā izplatījies no līdz pat šim brīdim nezināma avota Ķīnas pilsētas Uhaņas zivju tirgū, likās – Latviju taču tas neskars. Pirms tam arī nav trūcis visādu biedinājumu: SARS, MERS, Ebolas vīruss, Zika vīruss, lokāli mēra uzliesmojumi – kas tik nav sadomājis pacelt galvu no putekļiem un apraudzīt cilvēci! Bet nekas taču nenotika, un vienmēr esam tikuši cauri ar vieglu izbīli vai pat tikai nelielu satraukumu, bet skarbās saslimšanas saglabājušas puslīdz lokālu raksturu vai arī rimušās tikpat ātri, kā izcēlušās. Un tomēr, sakrītot vairākiem faktoriem – Covid-19 naskajai izplatībai gaisa pilienu ceļā, lielām tautas masām (Uhaņā vien dzīvo ap 20 miljoni cilvēku), ķīniešu Jaungada svētku tradīcijām, kas ietver aktīvu ceļošanu un plašas socializēšanās īpatnības, infekcija ātri izplatījās ārpus Ķīnas, sasniedzot pandēmijas apmērus.

Jau 2020. gada martā pirmais Covid-19 pacients tika diagnosticēts arī Latvijā.

Galvenā atšķirība no citām infekcijām un vīrusiem – tiem ir zināmi izcelsmes avoti, bet Covid-19 nav, un ir grūti cīnīties ar to, ko nezinām. Bet visu nezināmo caurstrāvo bailes. Bailes no nezināmā cilvēkam ir dabiskas. Protams, jebkura jauna situācija rada daudz jautājumu, taču Covid-19 gadījumā to bija vairāk, nekā varējām aptvert. Kā rīkoties, kur stacionēt saslimušos, kur un cik ilgi viņus izolēt, ko darīt ar kontaktpersonām, kā dezinficēt ātrās palīdzības mašīnu, kas atvedusi pacientu, kā ārstēt saslimušos, kādi riski pastāv medicīnas personālam, kādas būs saslimšanas sekas ilgtermiņā? Daudz jautājumu, uz kuriem visas atbildes nav rastas vēl joprojām. Piemēram, ja zinām, ka imūnsupresīvi cilvēki ir vairāk pakļauti inficēšanās riskam, kāpēc fiziski spēcīgs vīrietis brieduma gados bez kaitīgiem ieradumiem, kurš ievēro visus drošības pasākumus, ar Covid-19 nonāk slimnīcā, bet viņa sieva, onkoloģijas paciente, kas 10 dienas uzturējusies vienistabas dzīvoklī kopā ar saslimušo vīru, pat neinficējas? Un kura tad īsti ir labākā ārstēšanas pieeja? Meklējot efektīvāko metodi, pandēmijas sākumposmā vadlīnijas mainījās ne pa dienām, bet pa stundām, un kādus tik ieteikumus nesastapām: antibiotikas, HIV antiretrovirālie medikamenti, malārijas ārstēšanas līdzekļi, parazitārie līdzekļi, skābekļa un antitrombotiskā terapija, C un D vitamīnu kokteilis un pat pilnīgi absurdas idejas.

Covid-19 laiks kārtējo reizi parādīja, ka Latvijas ārsti ir izcili gan individuāli, gan komandas darbā, kopā pētot un analizējot sarežģītākos gadījumus, neatsakot savu padomu, piemērojot individuālu pieeju katram pacientam.

Jā, protams, bija arī ārsti, kuru bailes par personīgo drošību izrādījās stiprākas nekā līdz ar Hipokrāta zvērestu dotais solījums pacientu veselību un labklājību allaž uzskatīt par vissvarīgāko. Vispār Covid-19 laiks atklāja, ka Latvijas sabiedrībā valda daudz baiļu, kurām ne vienmēr ir pamats un kuras ne vienmēr var kliedēt ar zinātniskiem argumentiem. Kad 2020. gada izskaņā parādījās pirmās Covid-19 vakcīnas, netrūka absurdu argumentu, kas liedza cilvēkiem vakcinēties, piemēram, bailes no čipa ievadīšanas absolūtai cilvēces kontrolei (kurš, kā, kāpēc?) vai bažām par savu reproduktīvo spēju saglabāšanu 80 gadu vecumā. Tas izklausās smieklīgi, taču ārstiem tā bija ikdiena un līdzās saviem tiešajiem pienākumiem nereti nācās kļūt arī par izmeklētājiem. Kāpēc jauns, veselīgs, vakcinējies vīrietis nonāk intensīvajā terapijā? Diemžēl daudziem tikai reanimatologs ar intubācijas cauruli rokā ir pietiekams pamudinājums atzīties – nav jau nekādas vakcīnas…

Vēl viens pandēmijas laika secinājums – koncentrējoties uz vienu problēmu, mēs aizmirstam par citām. Cīnoties pret Covid-19, esam atstājuši novārtā citas slimības. Pandēmijas pirmajā vilnī jebkurš pacients ar 37 grādu temperatūru un klepu tika uzskatīts par koronavīrusa upuri. Taču paaugstināta temperatūra, klepus un elpas trūkums ir raksturīgs virknei dažādu infekcijas un plaušu slimību, svešķermeņiem elpceļos, anēmijai, onkoloģiskām saslimšanām utt. Spilgti atceros gadījumu, kad slimnīcā nonāca guļoša kundze ļoti cienījamos gados ar pastāvīgu elpas trūkumu un aizdomām par Covid-19. Viņas “Covid” izārstēja, pēc maltītes paceļot kundzi sēdus stāvoklī: kā izrādījās, veicot rentgenu, elpas trūkumu radīja plaša diafragmāla trūce, kuras dēļ kuņģis un zarnas ieslīdējušas krūškurvī. Arī katrs Covid-19 gadījums ir atšķirīgs, un tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo nav vienas unikālas ārstēšanas metodes, ko piemērot visiem.

Vēl viens secinājums: vairumam Latvijas sabiedrības ir nelokāms viedoklis – arī par lietām, no kurām neko nesaprotam. Sākoties pandēmijai, visi pēkšņi kļuva par ārstiem, infektologiem, imunologiem, farmaceitiem un citiem medicīnas speciālistiem ar neapgāžamu viedokli gan par slimības norises gaitu un ārstēšanu, gan vakcinēšanos. Tam visam spīd cauri kliedzoša nepieciešamība pēc plašiem uzlabojumiem Latvijas izglītības sistēmā, lai liktu cilvēkiem apgūt vismaz pamatzināšanas bioloģijā un ķīmijā, radītu kaut vai minimālu imunitāti pret murgainām idejām. Kā ārsts ar vairāku desmitu gadu gaitā gūtu izglītību un darba pieredzi varu droši apgalvot – vakcinēšanās, ne tikai pret Covid-19, bet arī pret tuvojošos gripu un citām infekcijām, ir labākais veids, kā sevi pasargāt un dzīvot normālu dzīvi bez ierobežojumiem.

Cik ilgi dzīvosim ar Covid-19? Droši vien vēl ilgi. Pētniekiem te paveras plašs lauks pētījumiem, ārstiem netrūks darba ar Covid-19 pacientiem, bet sabiedrībai kopumā šie trīs gadi ir bijis labs atgādinājums: mēs esam kaut kas vairāk par atsevišķiem indivīdiem ar individuālām ērtībām un tiesībām. Reizēm mums jāpilda arī zināmi pienākumi pret sabiedrības veselību kopumā.

Autore ir infektoloģe, hepatoloģe, RSU, RAKUS, Latvijas Infektoloģijas centrs