Šomēnes notiks rektora vēlēšanas Rīgas Stradiņa Universitātē (RSU). Tajās ir divi kandidāti – esošais rektors Aigars Pētersons un farmakoloģijas profesore Santa Purviņa. Grūti saprast, kapēc Rīgas Tehniskās Universitates rektora konkursā pieteikušies deviņi kandidāti, bet manā augtskolā tikai divi, bet par to citreiz.
Rakstā analizēšu RSU spējas zinātnē, apmācībā un pārvaldībā, ieteikšu izmaiņas, kas būtiski palielinātu RSU un Latvijas vadošo universitāšu virzību uz TOP pirmo simtu, taču galvenais, lai studenti varētu apgūt augsta līmeņa prasmes un to darītu vidē, kas ir stimulējoša un godīga.
RSU Times rankings 2018. gadā nebija iekļauta, 2022. gadā tā jau dalīja 501. – 600. vietu, bet 2023. gadā noslīdēja uz 601. – 800. vietu (1. tabula), labākā no Latvijas augstskolām, taču kopā ar maz zināmām pasaules universitātēm.
Pārējās Latvijas augstskolas, kas iekļuvušas šinī sarakstā, ir zemākā vietā (2. tabula).
Tas ir labāk nekā Lietuvas un sliktāk nekā Igaunijas vadošās universitātes (3. un 4. tabula).
Taču ir svarīgi iedziļināties detaļās un saprast, kāpēc šajā reitingā esam tur, kur esam, kas mūs velk uz augšu, kas – uz leju.
Visas universitātes vērtē piecās kategorijās: Apmācība, Zinātne, Citējamība, Ienākumi sadarbībā ar privātiem partneriem un Internacionalizācija un 5. tabula attēlo RSU novērtējumu.
Nevienai no Baltijas universitātēm nav tik augsts vērtējums internacionalizācijas kategorijā jeb International outlook kā RSU, jo uzņemam ļoti daudz ārzemju medicīnas studentus, esam 2. vietā pasaulē pēc to skaita uz 100 000 iedzīvotāju (6. tabula). Jautājums – kāpēc medicīnas fakultātes Berlīnē, Helsinkos vai Stokholmā neuzņem medicīnas studentus, kas nerunā valsts valodā, bet Tartu Universitāte katru gadu uzņem tikai 24 ārzemju studentus, taču mēs simtiem? Kad uzdevu šo jautājumu Tartu Universitātē, man atbildēja šādi: “Bet kā viņi sarunāsies ar pacientiem? Un mums jau tā nepietiek pacientu mūsu pašu studentiem.”
Šī tradīcija, kas ir Latvijas medicīnas fakultatēs, mācot angliski, nav Rietumeiropas valstīs, bet tikai Austrumu un Cetrāleiropā. Arī Īrijā ir ļoti daudz ārzemju studentu, bet tas būtu saprotams, jo tur visi pasniedzēji un slimnieki runā angļu valodā. Austrumu un Cetrāleiropas valstīs tas ir bijis kā piepelnīšanās avots neadekvāti zemajam valsts finansējumam augstākai izglītībai. RSU ir viena no retajām Austrumu un Centrāleiropas valstīm, kur ārzemniekiem nav jāliek iestājeksāmens. Piemēram, Tartu Universitātē obligāti jānoliek BMAT.
Angļu valodas čatā internetā uzsvērts, ka iestāties RSU var bez iestājeksāmeniem. Pasaules vadošās universitātes uzņem 5 – 10% no tiem, kuri piesakās. RSU ārzemniekiem šis procents ir ap 50%, kas ir ļoti viegli. Cilvēkiem jāsaprot, ka ES darbojošās augstskola varētu bez problēmām uzņemt 1000 ārzemju medicīnas studentu katru gadu, ja tāda iespēja tiktu dota, jo kurš gan nevēlas Rietumeiropā pēc tam strādāt par ārstu, it sevišķi, ja iestāšanās nav sarežģīta. Manas domas ir, ka ārzemju studenti Latvijas noslēgtajai sistēmai nāk par labu (skaitu vajadzētu diskutēt), jo šie studenti, kas maksā, daudz brīvāk var atļauties pieprasīt kvalitatīvāku apmācības procesu. Rietumvalstīs parasti daudz vairāk ārzemju studentu ir tieši doktorantūras līmenī, kas Latvijā ir ļoti maz, un tam būtu jāuzlabojas.
Latvijas universitātēs izveidotās doktortantūras skolas un postdoktorantūras sistēmas ir vājas, kā to vairākas reizes norādījuši Pasaules Bankas eksperti, un tās būtu nozīmīgi jāstiprina.
Tātad mums jārunā skaidra valoda – šie studenti savās valstīs nav spējuši izturēt iestājeksāmenu konkursu (kā, piemēram, Vācijā un Zviedrijā, kur mācības ir par brīvu), bet var atļauties maksāt un kļūt par ārstiem kādā no Austrumu vai Centrāleiropas universitātēm. Ir skaidrs, ka šādam milzīgam studentu apjomam, ko RSU uzņem (un, protams, no tā daudz pelna), Latvijas slimnīcu kapacitāte ir nepietiekama, un latviešu studenti sūdzas, ka ārzemju studentiem tiek labākie pasniedzēji ar angļu valodas zināšanām, kā arī piekļuve pacientiem tiek arvien samazināta. Latvijas presē plaši ziņo, ka RSU atver ārzemju klīnikās savas filiāles, taču nesaprotami ir, kāpēc RSU ir izvēlējušās sadarboties nevis ar vadošām universitātes slimnīcām, bet tādām, kas pasaules reitingos atrodas 2289. vietā. Noteikti varam labāk un tas būtu jādara.
Universitātes vadība presei uzsver, ka RSU “māca daudz ārzemju profesori”, taču, runājot ar diasporas profesoriem, aina ir šāda – viņi atbrauc un nolasa kādu īsāku vai garāku kursu, taču visi ir pārsteigti, ka nenotiek pieredzes apmaiņas, kas ir tik svarīgas uzlabojumiem. Universitātes vadība neizjautā ārzemju profesorus par to, kā augstākā izglītība ir organizēta viņu mītnes valstīs. Tas ir milzīgs resurss, kas netiek izmantots, un tam būtu jāuzlabojas.
Apmācība. Kā redzam, RSU viszemāk starp Baltijas universitātem ir novērtēta tieši teaching jeb apmācības kategorijā, tikai 16.2 punkti. Tartu Universitātē – 26.8, Vilņas – 21.4, pat tādās universitātēs, kas ir ap 1500. vietu, šajā kategorijā ir labāks vērtējums, TOP 100 universitātēm tas ir daudz augstāks.
Jāsaprot, ka tieši apmācības kvalitātes kategorija būtu pati svarīgākā studentiem, kas stājas jebkurā universitātē. Lai tā notiktu augstā līmenī, nav nepieciešama liela zinātnei piešķirtā nauda. Vislielāko ietekmi šai mērījumā dod teaching environment jeb mācību atmosfēra. (7 tabula).
Pētniecība un citējamība. Tam it kā vajadzētu iet roku rokā, bet redzam, ka zinātnes kategorijā esam ļoti zemu novērtēti ar 11.2 punktiem. Baltijā nav nevienas universitātes, kas iekļautas vērtējumā ar zemāku punktu skaitu. Skatoties gadu no gada, publikāciju apjoms ir būtiski pieaudzis (8. tabula) līdz 335 publikācijām 2021. gadā. Taču arī 335 publikācijas uz 445 pasniedzējiem ir maz. Pats galvenais būtu, cik ir publikāciju ar augstu citējamības ietekmi.
Kā redzam 9. tabulā, tādas ir trīs publikācijas gadā un tajās ne pirmais, ne pēdējais autors (tie ir pētnieki, kas ieguldījuši publikācijā visvairāk darba) nav RSU mācībspēki (dati nav pievienoti). Visu gadu garumā no Igaunijas tādi ir 306, Lietuvas – 189 un Latvijas – 114.
Viena no problēmām, kas būtu aktīvi jārisina, ir vājā sadarbība pētniecībā ar izcilākam Rietumvalstu universitātēm, kā redzam 10. tabulā. Galvenie RSU sadarbības partneri zinātnē ir pārējās Latvijas institūcijas,
Tam iemesls ir noraidošā attieksme pret diasporā mītošiem (nerīkojot atklātus starptautiskus konkursus uz klīniku, dekānu, prorektoru amatiem), zinātnieki brauc prom, bet atpakaļ atbrauc maz. Kā redzam, tieši Islandē un Igaunijā zinātnieki atgriežas un daudz publicējas ar augstāku citējamību (11. tabula). Kas atgriezušies Latvijā, publicējas maz, tātad kaut kas procesā klibo. Tiem, kuri izbrauc no Latvijas, citējamība ir būtiski augstāka.
Kā to darīt, būtu jāseko Igaunijas paraugam.
Pārvaldības problēmas RSU. Labas parvaldības principi nosaka, ka iestādēs izpildvara (rektors, prorektori, dekāni) ir atšķirta no lēmējvaras (senāts). RSU gadījumā redzam, ka tie pilnīgi sajaukušies. Tie paši cilvēki uzdod sev uzdevumus, pilda šos uzdevumus un pārbauda sevi par šo uzdevumu izpildi. RSU padomei būtu jādara viss, lai tas izbeigtos.
RSU sevi pozicionē kā ne tikai Health Sciences universitāte, bet kā vispārējā tipa jeb universitāte, kas sevī iekļauj ar veselības zinatnēm nesaistītas fakultātes un programmas. Taču kā man teica RSU pasniedzēji, jāskatās, ko universitāte dara, nevis, ko saka. Ja paskatāmies uz visiem pieciem no universitātes puses virzītiem padomes locekļiem, tie visi ir ar ārstniecību saistīti, neviena antropologa, politologa vai jurista. Vai tiešam Veselības ministrijai, kas to apstiprināja, par to neradās neviens jautājums? Tas skaidri parāda, ka citas fakultātes universitātē ir mazāk svarīgas, un tam tā nevajadzētu būt.
Ticu, ja katra labas pārvaldības nostādne nevar tikt ierakstīta likumā jeb Ministru kabineta noteikumos, tam jānāk no vadības, bet šajā gadījumā tas viss noticis ar rektora un administratīvā aparāta ziņu.
Profesore Purviņa ir parādījusi, ka viņai no sirds interesē, lai universitātē būtu lielāka caurspīdība un godīgāka pārvalde, bijusi pret mobingu RSU, un Latvijas tiesas ir piekritušas profesorei.
Ir skaidrs ka mobings ne pret studentiem, ne mācībspēkiem ir nepieļaujams, un jaunai rektorei vai rektoram tam būs jāpievērš papildu milzu uzmanība. Vēl jo vairāk – Latvijas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka rektors RSU krāpjas un nenotiek godīga rezidentu sadale, tam ir jāmainās, tā tas tālāk nedrīkst turpināties.
Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā mēs visi saprotam, ka profesores Purviņas cīņa pret VDK ziņotāju iesaisti universitātes vadībā ir apbrīnas un cieņas vērta, zinot, ka pret katru, kas par to runā patiesību, tiks vērsts visu veidu mobings. Tas ir pilnīgi nepieņemami.
Kolēģiem RSU es lūgtu pārdomāt un izsvērt visu šo informāciju un balsot par godprātīgu, atklātu un iekļaujošu universitāti, uz ko mēs visi ceram.
Autors ir Dartmouth Universitātes profesors, ārsts un 1992. gada RSU absolvents
Pagaidām nav neviena komentāra