Vai ļaut algoritmiem aizstāt mediju redakcijas?

No kādiem avotiem Latvijas iedzīvotāji gūst informāciju par notiekošo Latvijā un pasaulē? Šis jautājums ir tikpat svarīgs kā, piemēram, jautājums par pārtikas kvalitāti vai apkārtējās vides drošību. Mūsu uzticēšanās medijiem, saņemtās informācijas kvalitāte ietekmē mūsu domāšanas skaidrību un daudzpusīgumu, visdažādāko lēmumu pieņemšanu un arī pilsonisko aktivitāti.

Lai iegūtu atbildes uz šo jautājumiem un izprastu, ko izmaiņas iedzīvotāju ieradumos nozīmē medijiem un valsts pārvaldei, biedrība Latvijas Mediju ētikas padome (LMĒP) ar pētījuma centra SKDS palīdzību veica pētījumu*, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 Latvijas iedzīvotāji.

Lai gan daudziem LMĒP pētījuma rezultāti varētu šķist nomierinoši, manuprāt, tajos iezīmējas arī satraucoša tendence. To neatzīstot un uz to nereaģējot, mūsu sabiedrība un mūsu eiropeiskās vērtības, tādas kā, vārda brīvība, viedokļu daudzveidība, neatkarīgi mediji, pilsoniskā līdzdalība tiks apdraudēti.

No kādiem avotiem šodien cilvēki iegūst informāciju par notiekošo pasaulē un Latvijā? Pētījuma dati ir šādi.

Līderpozīcijas informācijas iegūšanā ir ieņēmušas sociālo mediju platformas (Facebook, Twitter, Tiktok, Instagram, Youtube, Telegram u.c.). Ar to palīdzību informāciju iegūst 56% aptaujāto. Jauniešu vidū šīs platformas ir vēl nozīmīgākas – no tām informāciju iegūst 81% jeb četri no pieciem jauniešiem vecumā no 18 – 24 gadiem.

Otrais nozīmīgākais avots Latvijā informācijas iegūšanā ir Latvijas sabiedriskie mediji (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) – mediji ar tradīcijām un stipru paškontroles sistēmu. No Latvijas sabiedriskajiem medijiem ieskatu valstī un pasaulē notiekošajā iegūst 54% iedzīvotāju. Tiesa, jau minēto jauniešu vidū sabiedriskajiem medijiem ir ievērojami zemāka popularitāte – tikai 30% jauniešu, apmēram katrs trešais, tos izmanto informācijas iegūšanai. Latvijas sabiedriskos mediju krietni retāk izmanto arī tie Latvijas iedzīvotāji, kas ģimenē sarunājas krievu valodā – tikai 35% no šajā grupā aptaujātajiem.

Trešajā vietā ir komercmediji latviešu valodā (piemēram, TV3, TV24, radiostacijas, delfi.lv, tvnet.lv, laikraksti, žurnāli) – no tiem par notiekošo uzzina gandrīz 50% aptaujāto. Savukārt komercmedijus krievu valodā (piem., rus.delfi.lv, rus.tvent.lv, radio, laikrakstus, žurnālus krievu valodā) izmanto 27% aptaujāto.

Krietni mazāk, 12% aptaujāto norāda, ka informāciju iegūst no rietumu masu medijiem, gandrīz 5% – no t.s. Krievijas opozīcijas medijiem, bet 4% – no Krievijas federālajiem jeb valsts kontrolētajiem masu medijiem.

Lai arī tradicionālo mediju loma joprojām ir nozīmīga, mani bažīgu dara tendence, ka jauniešu vidū kā galvenais informācijas avots dominē sociālās saziņas tīkli – šis medijs, kas radies pēdējo divdesmit gadu laikā, jau pārliecinoši konkurē ar presi, kurai ir 400 gadu senas tradīcijas, radio, televīziju un interneta portāliem. Iezīmējas tendence, ka pēc pieciem, desmit gadiem sociālās saziņas tīkliem būs vēl lielāka ietekme, bet tradicionālajiem medijiem tā turpinās mazināties.

Kāpēc būt bažīgam? Īpaši, ja atzīstu, ka sociālās saziņas platformas ir neaizvietojamas ar satura dažādību, informācijas aprites ātrumu un iespēju katram, arī tradicionālajiem medijiem dalīties ar saturu.

Risku rada fakts, ka sociālās saziņas platformas ir neregulēti un bez redakcijas strādājoši satura apkopotāji un izplatītāji, kuru primārais mērķis ir ar algoritmu palīdzību noturēt lietotāju platformā iespējami ilgāk un pelnīt ar reklāmām. Šādām platformām ir arī milzīgs trūkums: tās nespēj nodrošināt vairāku sabiedrībai būtisku mediju ētikas principu ievērošanu, piemēram godprātību informācijas sagatavošanā, manipulācijas aizliegumu, faktu un viedokļu nošķīrumu, satura objektivitāti, daudzpusīgumu informācijas pasniegšanā, faktu pārbaudi. Nostiprinoties ieradumam patērēt algoritmu noteiktu saturu, cilvēki vieglāk nonāk dezinformācijas varā, pieņem vienkāršotus vai pat polarizētus skatījumu uz notiekošo, riskē samazināt spējas, kas nepieciešanas demokrātiskas un pilsonības sabiedrības pastāvēšanai – labākā risinājuma meklējumu, dažādības atzīšanu, daudzpusīgu skatījumu uz jautājumiem. Latvijas informatīvajai  telpai tas rada apdraudējumus, kas jau ir iezīmēti Nacionālās drošības koncepcijā.

Esmu skeptisks par iespējām būtiski ietekmēt uz algoritmiem balstīto sociālās saziņas platformu kvalitāti un to biznesa modeļus pakārtot sabiedrības interesēm. Drīzāk mums būtu jācenšas saglabāt balansu, stiprinot tos Latvijas interneta, drukātos, radio un televīzijas medijus, kam ir redakcijas. Tikai redakciju vadītie mediji spēj nodrošināt, ka cilvēks saņem informāciju, kas atbilst mediju ētikas principiem – godprātīgi sagatavotu, daudzpusīgu, iespējami objektīvu. Piemēram, lielākajai daļai Latvijas mediju ir saistošs Latvijas Mediju ētikas padomes Ētikas kodekss. Kā varam stiprināt šādus medijus?

Viens risinājums ir digitālais nodoklis. Ir iezīmējusies tendence, ka lielās platformas Facebook, Google un citas bez maksas izmanto tradicionālo mediju radīto saturu un ar tā palīdzību gūst arvien lielākus reklāmas ieņēmumus. Dati rāda, ka lielo platformu ieņēmumi no Latvijas 2020. gadā bija vairāk nekā 225 miljoni eiro, savukārt Latvijas mediju reklāmas tirgus apjoms 2020. gadā bijis 68,5 miljoni eiro, kas ir par 16,4% mazāk, salīdzinot ar 2019. gadu. Ir laiks ieviest tā saukto digitālo nodokli. Ieviešot digitālā nodokļa mehānismu, par daļu no Latvijā gūtajiem reklāmas ienākumiem platforma maksātu Latvijai nodokli. Daļu no tā valsts var novirzīt arī vietējo mediju darbības stiprināšanai – lai nodrošinātu mediju un satura daudzveidību un satura kvalitāti.

Otrkārt, tradicionālajiem medijiem, ko vada redakcijas, ir jāvelta lielāks laiks un resursi pie satura un tā pasniegšanas formu daudzveidību, lai to padarītu ērti pieejamu un viegli uztveramu arī sociālās saziņas platformu lietotājiem.

Treškārt, aicinu jaunās valdības veidotājus valdības deklarācijā paust apņemšanos izstrādāt Latvijā mediju politikas plānošanas dokumentu, pieņemt likumu “Par valsts atbalstu komerciālajiem plašsaziņas līdzekļiem”, kā arī palielināt medijiem finansējumu, lai novērstu Latvijas informatīvajai telpai radītos apdraudējumus. Šos darbus pirms vairāk nekā gada iezīmēja Valsts prezidents, bet tie joprojām stāv uz vietas.

 

Autors ir biedrības Latvijas Mediju ētikas padome Ētikas padomes loceklis

(*) Aptauju par Latvijas iedzīvotāju mediju izmantošanas ieradumiem Latvijas Mediju ētikas padomes uzdevumā veica “Pētījumu centrs SKDS” šā gada septembrī pēc stratificētās nejaušās izlases principa dzīvesvietās intervējot 1019 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18-75 gadiem.