Pēdējās nedēļas žurnālista Volodimira Birjukova dzīvē bijušas dramatiskākās visa kara laikā. Pirmdien, 10. oktobrī, deviņos no rīta viņš devās no savām mājām dažu vilciena pieturu attālumā no pilsētas centra uz Latvijas vēstniecību Kijivā. Vēlējās runāt par turpmākajām labdarības akcijām. Volodimirs kopā ar draugu mūziķi Ralfu Eilandu šovasar sāka akciju Latvijas bairaktars — savāca ziedojumos gandrīz vienu miljonu eiro, kas tika nodoti Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Savu jauno ideju iedvesmots, mugursomu plecā un mūziku austiņās, viņš gāja gar Ševčenko parku. Sāka krist raķetes. «Nākamajā brīdī sapratu, ka guļu uz muguras zālē, viena austiņa atrauta, bet pār galvu lido mana mugursoma ar klēpjdatoru,» Volodimirs stāsta. Viņš piecēlās netīrs. Apkārt cilvēki nekliedza, tikai kāda sieviete vaimanāja: «Mammīt, mammīt!» Tuvējā mākslas muzejā bija izbiruši logi. «Mani izglāba tas, ka parks ir nelīdzens — kad netālu ietriecās raķete, biju nogājis lejup pa trepēm un atrados iedobē, un trieciena vilnis pārvēlās man pāri.»
Pilnīgi apdullis, viņš devās uz tuvējo metro staciju Universitāte — kara laikā tur ir patvertne. Volodimiru apskatīja ārsti, lika pasēdēt. Viņš bija zaudējis pusi zoba, mutē asinis. Galvā — putra. Saprata, ka uz tikšanos Latvijas vēstniecībā nespēs aiziet. «Es gribēju braukt mājās,» atceras žurnālists. Viņš nobrauca vienu metro pieturu un vēlējās pārkāpt piepilsētas vilcienā. Tad pār galvu atkal lidoja raķetes. Ātri iemucis atpakaļ metro, Volodimirs nodomāja, ka šī ir pēdējā diena viņa mūžā — likās, ka raķetes noslaucīs pilsētu no zemes virsas. Viņš apsēdās metro uz grīdas un saprata, ka vairs nespēj piecelties — no psiholoģiskā šoka kājas neklausa. Žurnālists izvilka telefonu un sēžot uzņēma dažas bildes, lai pēcāk medijiem parādītu reālo atmosfēru. Raķešu uzlidojumi turpinājās, kādā brīdī šūpojās metro platforma un nodzisa gaisma. Cilvēki kliedza. Pazuda interneta savienojums. «Es pārdzīvoju par savu mammu upes otrā krastā,» Volodimirs atceras.
Vēlāk izrādījās, ka uzlidojuma laikā mamma stāvējusi savā mikrorajona dzīvoklītī 13. stāvā, apkārtnē viss sprādzis. Volodimirs patvertnē nosēdēja no deviņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Tad viņu vēlreiz apskatīja mediķi. «Apkārt bija daudz ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski cietušu cilvēku,» žurnālists atminas. Viņš nolēma braukt pie mammas, kur trīs diennaktis vienkārši nogulēja. «Es daudz ko esmu redzējis kā žurnālists, bet raķetes savā tuvumā ne. Gulēju, tad atvēru acis un tūdaļ atkal tās aizvēru.» Tas bija veids, kā tikt galā ar pārdzīvoto.
Pēcāk viņš uzzināja, ka laimīga izglābšanās bijusi arī kādai viņa draudzenei Juļai — raķete trāpījusi viņas daudzdzīvokļu namā, iznīcinājusi vecāku dzīvokli un mašīnu, bet kaķis aizmucis, un visi cilvēki palikuši dzīvi. Tādu stāstu, traģisku un arī laimīgas izglābšanās, Kijivā ir daudz.
Neilgi pirms 10. oktobrī notikušā Volodimirs kopā ar ukraiņu bruņotajiem spēkiem bija izstaigājis mežus, filmējot, kā tos atmīnē. Ukraiņiem tik mīļā sēņu lasīšana šoruden nesanāk, mežos viņiem neļauj iet. Tomēr mediji ik pa laikam ziņo par bojāgājušajiem, kas spītīgi gribējuši iet sēnēs.
Kopš raķešu uzlidojuma Kijivai grūti tikt galā ar emocijām, atklāti izstāsta žurnālists. Pēc notikušā viņam uzrakstījuši vairāki seni draugi no Maskavas, tā sauktie «labie krievi», kuri ir pret karu Ukrainā. Volodimirs visus pasūtījis «uz trīs burtiem». «Es vienkārši vairs nevarēju izturēt. Manā apziņā pēc piedzīvotā nebija tādu «labo krievu».»
Tviterī viņš indīgi izteicās par krievu propagandas radītāju Margaritu Simonjanu, kura pēc raķešu uzbrukuma Ukrainai ierakstīja: «Atlidoja atbildīte.» Bija domājusi reakciju pēc Krimas tilta spridzināšanas, ko daži eksperti gan uzskata par pašu krievu specdienestu darbu. Vienmēr pieklājīgais, laipnais Volodimirs pateica Simonjanai, lai turpmāk fotografējas no mugurpuses, jo ir neglīta. Simonjana ukraiņu žurnālistu nobloķēja, bet viņa zobošanās par propagandisti guva lielu popularitāti.
Grūti ukraiņiem klājās arī turpmākajās dienās pēc masīvā raķešu uzlidojuma — krievi bija trāpījuši TEC, un Kijiva dzīvoja elektrības taupības režīmā. Ukraiņi pa tumsu vakaros devās mājās, un tumsa viņus sagaidīja no rīta. Volodimirs savā piepilsētas dzīvoklī vairākas dienas pavadīja bez elektrības, jo naktīs, kad viņa rajonā to drīkstēja lietot (piemēram, pagatavot ēst, izmazgāt drēbes), viņš aizmiga, bet no rīta elektrība jau bija atslēgta.
Volodimirs turpmāko pusgadu cer pavadīt Latvijā, jo viņam ir lieli ziedojumu kampaņu plāni, kā arī viņš palīdz kliedēt dezinformāciju par Ukrainā notiekošo. Viņa māte no Kijivas aizbraukt netaisās, jo Ukrainas armijā nozīmīgā amatā ir viņas vīrs, Volodimira tēvs, un, kaut netieši, sieviete vēlas būt dzīvesbiedra tuvumā. Astoņu mēnešu laikā žurnālists tēvu redzējis vienu reizi un saņēmis no viņa uzslavas par cīņu informācijas frontē Ukrainas labā. Šo atzinību žurnālists sauc par ārkārtīgi nozīmīgu.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra