Jānis Bordāns: Mēs konservatīvismu saskatām kā attīstību

Iepriekšējās vēlēšanās daudziem par pārsteigumu Jaunā konservatīvā partija ieguva trešo labāko rezultātu un 16 deputātu mandātus. Kopš tam partija zaudējusi vienu no saviem spilgtākajiem līderiem, bijušo KNAB direktora vietnieci Jutu Strīķi, kura nomira 2020. gada martā. Lai gan šī valdība izpildījusi vienu no partijas skaļākajiem priekšvēlēšanu solījumiem — paaugstināt līdz 500 eiro minimālo algu un neapliekamo minimumu gan algām, gan pensijām —, tās reitingi nav spoži. Septembra sākumā veiktā Factum aptauja liecināja, ka par Konservatīvie pārdēvēto partiju balsotu tikai 4,7% vēlētāju.

 

Nacionālā apvienība vienmēr sevi prezentē kā konservatīvo partiju. Kuri tad ir tie īstie konservatīvie?

Es nezinu par Nacionālo apvienību, bet mēs esam īstie konservatīvie. Tas bija mūsu partijas veidošanas stāsts. Skatījāmies, kādai ir jābūt nobriedušai Eiropas valstij, kā veidot Latvijā citādāku politisko vidi. Mūs atšķir divas lietas. Viens – Nacionālā apvienība ir nacionālistu partija, bez negatīvas pieskaņas. Un otrs – mūs kardināli atšķir attieksme pret tiesiskumu. Nacionāļiem ir nulle svarīgums attiecībā uz šo jautājumu. Ja Nacionālā apvienībā domā, ka tomēr ir, tad vadības politika tāda nav. Bet Konservatīvajiem šis ir viens no būtiskākajiem argumentiem. Mēs redzam, ka tiesiskums ir arī konservatīva vērtība, pie tam viena no pamatvērtībām visā pasaulē, vai tā būtu Amerika vai Lielbritānija.

Cita bieži apspriesta konservatīvā vērtība esot ģimene. Nacionālā apvienība ir pacēluši šo “dabiskās ģimenes” karogu. Jūs nācāt ar priekšlikumu Saeimā, kurš gan vēl nav izgājis pēdējo lasījumu, par partnerattiecību atzīšanu, kurā ietilpst arī viendzimuma partneru attiecību atzīšana. Vai jūs uzskatāt to par konservatīvo nostāju? 

Tā ir konservatīva nostāja, jo mēs rūpējamies par ģimenes jautājumiem, un tas neizpaužas tikai pabalstu izsniegšanā. Rūpējamies par to, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk ģimenes. Civilās savienības likums balstījās uz diviem vaļiem. Viens, ka ir Satversmes tiesas spriedums. Iespējams, mēs nebūtu nākuši ar šādu likumu, ja nebūtu šis spriedums, to jāatzīst. Tomēr, ja šāds spriedums ir, mēs to pildām. Eksperti Tieslietu ministrijā skatījās, vai sīki ķidāt dažādus likumus, vai tomēr izveidot vienu likumu. Izteikties bija arī saaicināti visas sabiedrības pārstāvji. Un eksperti nolēma, ka labāk ir izveidot vienu likumu, kas tādējādi arī mūsu, Konservatīvo, vērtībām [atbilstoši] sargātu tieši laulības institūtu. Proti, ir laulības institūts, un ir civilās savienības likums, kas balstās uz mantiskām attiecībām. Visi domā par viendzimuma pāriem, bet šis lielā mērā ir likums, kas dotu rāmi tiem pāriem, kas faktiski dzīvo kopā, viņiem ir bērni, bet viņi šobrīd nereģistrējas. Tas nav pareizi vai nepareizi, es esmu ministrs visiem latviešiem, un es rūpējos par visu sabiedrību. Varbūt iespēja reģistrēties ir viens solis uz to, lai viņi beigās arī laulību noslēgtu. Mēs neesam tikai katoļu vai luterāņu, vai pareizticīgo, vai arī tikai liberālu cilvēku ministrija vai tikai konservatīvo uzskatu ministrija, un arī es kā ministrs tāpat skatos. 

Kas ir jūsu sarkanās līnijas nākamajā Saeimā, veidojot koalīciju?

Tieši tā pati, kas mums bija arī iepriekšējā Saeimā, jo mēs darbojamies ilgtermiņā. Mūsu skatījums ir: kādas vērtības ir bijušas vienās vēlēšanās, tās pašas mēs turpinām nākamajās. Tas ir viss, kas ir saistīts ar nelojalitāti valstij. Nelojalitāte var izpausties tiešā atbalstā Latvijas šķeltniecībai un Krievijai, kā arī netiešā, bet faktiskā. Tā ir korupcija, jo korupcija ir Kremļa iemīļotākais ierocis. Minot arī iepriekšējo jautājumu, homoseksualitāte ir viens no mīļākajiem veidiem, kā Kremlis un viņu drošības dienesti iespaido augstāka un zemāka līmeņa politiskas amatpersonas. Homoseksualitāte, kas ir slēpta, tiek izmantota, lai šantažētu. Tas ir viens no blakusefektiem, ko atrisina daudzās valstīs [ar homoseksuālo cilvēku tiesību atzīšanu – red.].

Par tām sarkanām līnijām runājot konkrēti, vai tas nozīmē, ka ar ZZS jūs neesat gatavi iet?

Kur ir sankcionētas personas kā Lembergs, protams, nē. Neatceros visus vārdus, bet faktiski visas tās partijas, kas runā Kremļa naratīvos. Mēs viņus redzējām Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas brīdī. Līdz pat šai dienai tie ir vieni un tie paši apmaksātie cilvēki visur. 

Šajā Saeimā daudzi jums izteica atzinību par to, jūs stingri iestājāties pret ZZS ienākšanu valdībā, lai gan Lembergs pats nebūtu bijis valdībā. Vai jums būs tikpat stingra nostāja pret ZZS, neskatoties uz to, ka Lembergs pats nekandidē?

Jā, būs tikpat stingra nostāja.

Vai tas nozīmē, ka jums varētu būt tikpat stingra nostāja arī pret Apvienoto sarakstu, kur ir zaļie, kuri savulaik daudzus gadus ar Lembergu kopā sadarbojušies? 

Te man jāsaka – lai cilvēki tos ievēl, tad mēs varam analizēt. 

Un kā ir ar Šlesera partiju?

Faktiski arī Šlesera partija ir sarkanā līnija. Tāpat Rosļikovs, Krievu savienība un tamlīdzīgi. Pēc būtības es saskatu, ka tā ir viena partija. 

Un Saskaņa?

Saskaņa šobrīd arī.

Vai Konservatīvie atbalstīs Egila Levita atkārtotu ievēlēšanu amatā?

Pirmkārt, es gribētu vērst uzmanību uz to, ka Egils Levits divas reizes kandidēja un netika ievēlēts par prezidentu, kamēr neatnāca Konservatīvie. [Levits kandidēja vienu reizi – 2015.gadā – pirms Konservatīvie tika ievēlēti Saeimā. Pirms tam viņa vārds tikai figurēja starp iespējamajiem kandidātiem – red.] Konservatīvie bija tie, kas pateica, ka jābūt ir vienam kandidātam, un tajā brīdī faktiski mēs nospēlējām būtisko lomu. Nezinu, vai varētu parādīties kāds cits kandidāts, kurš būtu labāks par viņu. Tad varētu vērtēt. Es šobrīd redzu, ka viņš savu pienākumu pilda arvien labāk.

Runājot par iekļūšanu Saeimā – jūs esat izpildījuši daudzus no saviem solījumiem, ar ko jūs nācāt iepriekšējās vēlēšanās. Tajā pašā laikā mēs skatāmies uz reitingiem – atbilstoši Factum aptaujai jūs esat pie 5% robežas. Kā jūs skaidrojat to?

Droši vien tas ir šodienas Latvijas sabiedrības stāvoklis. Mēs atceramies, kā balsoja 90. gados, tad bija divtūkstošie gadi. Šobrīd arī ir citādāka situācija – ir diezgan liels pieprasījums nevērtēt pēc padarītā darba. Tāpat ir šī Kremļa izsētā nauda fiziskā nozīmē. Otrs aspekts ir tas svārsts politikā, kas atspoguļojas arī citu partiju [reitingos] – vienās vēlēšanās ir augstāka popularitāte, citās atkal ir zemāka, un tas mainās. Mūsu mērķis ir strādāt ilgtermiņā, un to vēlētāji redzēs – ne tikai šajā brīdī, bet arī nākamajās vēlēšanās. Būtiskākais – mēs gribam pieradināt sabiedrību vērtēt pēc padarītiem darbiem, un tas nenotiek uzreiz. Kādu laiku būdams politikā, es esmu aptvēris, ka tas ir tāpat kā ar bērniem – viņi aug un tad viņi pārvērtē. Man ir izauguši bērni ļoti dažādos vecumos un esmu paguvis izsekot, kā viņi sākumā visam piekrīt un ļoti atbalsta, pēc tam spurojas, bet tad pasaka, ka beigās tētim tomēr izrādījās taisnība. 

Jūs domājat, ka Latvijas sabiedrība šobrīd ir tādā pusaudžu vecumā? 

Jā, varētu salīdzināt tā. 

Ir dzirdēts viedoklis, ka līdz ar Jutas Strīķes aiziešanu mūžībā jums mazinājies pretkorupcijas cīnītāju tēls.

Ar to ir jārēķinās, ka ir arī dabiski procesi. Cilvēki piedzimst, strādā, aiziet. Un aiziet bieži vien tie, kas ir vissmagāk strādājuši, jo viņi pilnībā atdod sevi. Man nav laika un iespējas par to domāt, tāds ir tas dzīves gājums un partijas gājums. Ko tur analizēt? Bet, bez šaubām, ka tik izcilas personības esamība vai neesamība lietas maina. Tas, ko es droši varu teikt – Juta mums ir devusi tādu papildus DNS, un mēs to pilnīgi godam arī saglabājam. Vai tas tagad ir redzamāks vai neredzamāks, tas arī ir jautājums, bet paldies Jutai par to, kā viņa ir stiprinājusi Latvijas politisko vidi. Man prieks, ka viņa to ir darījusi mūsu partijā. 

Runājot par šo bezkompromisa tiesiskumu – skatoties jūsu 4000 zīmju programmā, tas ir tikai septītais punkts. Priekšlikumi droši vien ir vērtīgi, bet vēlētājam varbūt izklausīsies diezgan birokrātiski.

Mēs centāmies gan pagājušajās, gan šajās vēlēšanās programmā rakstīt konkrētas lietas. Tiesiskuma jautājums un nekorumpētība pēc būtības ir jebkurā punktā. Svarīgākais ir tas, vai tiešām mēs valdībā ņemam vai neņemam, cik nu mēs to varam noteikt, korumpētus politiskos spēkus. Varbūt mums jāizvēlas starp vairāk un mazāk korumpētiem spēkiem, tas arī diemžēl ir Latvijas šībrīža status quo. Mēs demonstrēsim vēlētājiem, kā to var izdarīt, kā tas var notikt. 

Uz cik vietām jūs cerat Saeimā? 

Lai paliek starp 7 un 16. Mums katras vēlēšanas ir bijušas tieši šādas, katrās cilvēkiem ir bijuši kaut kādi pārsteigumi. Mums ir milzīgs neizlēmušo vēlētāju skaits.

Ja Latvenergo sniegs kādas garantijas Skultes termināļa projekta attīstītājiem – vai saredzat tur kādus riskus ilgtermiņā, ka patērētājs beigu beigās būs zaudētājs? 

Tas ir ļoti tehnisks jautājums par vienu līguma punktu, kādam jābūt ir starp uzņēmēju, kurš veido termināli, un valsts uzņēmumu Latvenergo. Būtība ir tāda, ka diemžēl Latvijā ilgstoši nav enerģētiskās stratēģijas, lai gan pirms 11 gadiem tika minēts, ka jābūt savai neatkarīgai enerģētikas pakotnei un gāzes piegādei. Vispār nekas netika darīts, lai Latvijai būtu no Krievijas neatkarīgas gāzes piegādes, neskatoties uz to, ka vienīgais pastāvīgais un lielākais elektroenerģijas ražotājs ir TEC-2, kas darbojas uz gāzes. Diversifikācijas nav. Tviterī tāds joks nesen bija: «Iedomājieties situāciju, ja Lietuvai būtu dabasgāzes krātuve, bet latvieši pirmie uzbūvētu LNG termināli?» Tas visiem liekas smieklīgi, bet tas parāda mūsu stratēģiskās domāšanas perspektīvu. Konservatīvie ir atbalstījuši [virzību], lai mums būtu jebkāds terminālis, kas ir savienots ar Inčukalna gāzes krātuvi, bet mēs nekad neesam teikuši, ka izvēlamies vienu konkrētu uzņēmēju. Man liekas, ka nav uzbūvēts neviens termināls tāpēc, vieniem politiskajiem spēkiem nebija nekādas stratēģijas, bet vairākiem ir bijusi stratēģija, ka ir jāizvēlas termināli, kuru piedāvā ar Kremli saistīti cilvēki, un tas termināls ir lielā mērā Andra Šķēles kontrolētās ostas teritorijā.

Man liekas, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc mums nav neviena termināla šobrīd. Nav arī tā viena Teksasas latgalieša piedāvātais terminālis, jo tas ir ārpus sistēmas, viņš nevienam nav vajadzīgs šajā politiskajā vidē. Un vienīgie, kas ir iestājušies par to, ka mums ir vajadzīgs terminālis, ir Konservatīvie. Tad, protams, mums saka – kā tad tā, viņš ir ziedojis jums līdzekļus! Uz to es varu atbildēt, ka acīmredzot Amerikā tā ir tāda politiskas darbības forma, ka uzņēmēji redz politisku spēku, ar kuru saskan viedoklis un vērtības, un viņiem atklāti ziedo, un visi to redz. Latvijā tas tā nestrādā. Tā ir bijusi Teksasas latgalieša vienīgā vaina, kāpēc joprojām nekas nenotiek. Latvijā notiek tā, ka satiekās kafejnīcās ar uzņēmējiem, novienojās, un tad pēkšņi politiska partija sāk runāt par kaut kādiem projektiem, par ko tā agrāk nekad nav runājusi. Tas ir tas kopējais fons. 

Ja Konservatīvie vadītu valdību, tad jau pirms četriem gadiem būtu darīts sekojošais – tiktu rīkots konkurss, kurā aicinātu piedalīties Teksasas un Norvēģijas uzņēmumi, pa desmit no katra, kuriem piedāvātu būvēt termināli jebkurā vietā. Bet tam ir jābūt saistītam ar Inčukalna gāzes krātuvi, jo tikai tā ir loģiskākā un Latvijai izdevīgākā vieta. Tad mēs būtu gāzes lielvalsts visā reģionā, ko apkalpotu privāts uzņēmējs, kurš uzvarētu konkursā ar mūsu skaidri definētiem noteikumiem. Un Pēteris Ragaušs varētu piedalīties šajā konkursā. Cik es saprotu, tad tieši to arī viņš sagaidīja, bet neviens šādu konkursu nerīkoja. Ekonomikas ministrs Vitenbergs no Nacionālās apvienības aizbrauca uz Ameriku gada sākumā, parunāja ar visiem gāzes gigantiem Amerikā, atbrauca un – tālāk nekas nenotika. Mūsu mājas lapā šobrīd ikviens var iepazīties ar mūsu stratēģiju enerģētikas nozarē. Par garantijām – līgumu slēdz divas puses un Latvija ir ieinteresēta, lai mums gāzi kāds piegādā. Gāja runa par to, ka ar Kremli saistītajiem uzņēmējiem dod iespējas attīstīt Kundziņsalā termināli. Viņi teica, ka viņiem nekādas garantijas nevajag. Bet viņi arī nesola, ka piegādās to gāzi. Varbūt piegādās kaut kam, bet ne Latvijas valstij, ne Latvenergo. Latvijai no tā var nebūt nekāds labums. Tajā brīdī, kad uzņēmējs saka, ka gribētu garantijas, kas ir tirgū ļoti normāla prasība, mēs varam uzstādīt savas prasības par cenām un noteikumiem. Proti, ja sniedzam garantijas, tad mēs tās varam saņemt arī pretī.

Jūs varat apgalvot, ka tiks izvērtēti tie riski, ka beigu beigās gala patērētājs nebūs cietējs?

Ziniet, tas ir atkarīgs no Ekonomikas ministra un Latvenergo vadības. Viņi var noslēgt līgumu tādu, ka mēs jums garantējam, ka mēs no jums pirksim, un vairāk neparedzēt neko. Ja es slēgtu līgumu un ja es būtu procesu vadītājs, tad tiktu piesaistīti labākie starptautiskie juristi un auditori, kuri ir būvējuši sašķidrinātās gāzes termināļus. Jo pie tik Latvijai svarīga objekta ir jāpiesaista pasaules labākie eksperti, kas sastādītu mūsu prasības. Un šīs prasības atsvērtu tās garantijas mūsu labā, vai arī tās būtu izlīdzinātas. Mēs iegūtu garantijas, ka mums ir terminālis un mums ir gāze. Turklāt Latvijas valsts var tirgoties ar to gāzi – vasarā par lētākām cenām nopirkt, ziemā, kad ir izdevīgākas cenas, pārdot, un noteikt biznesu reģionā. 

Tagad terminālis būs arī Paldiskos un tie abi ar Klaipēdu nosedz Baltijas vajadzības. Tāpēc bieži dzird jautājumu – kādēļ mums ir nepieciešams trešais terminālis?

Mana pozīcija ir – Latvija ir Latvija, Latvija ir neatkarīga valsts. Mēs neesam Baltijas valstis kā viena valsts, Latvijai ir savas intereses. Latvija ir tā, kurai ir visizdevīgākā vieta, Inčukalna gāzes krātuvi 40 kilometrus no jūras,  un iespējas to uzbūvēt. Mēs varam diktēt noteikumus, uz kādiem Baltijā tiek izplatīta gāze. Tā ir igauņu un lietuviešu problēma, ka viņi uzbūvē arī sev termināli. Mēs esam konkurētspējīgāki, ja mēs uzbūvējām. Ja mēs neuzbūvējam, tad mēs paliekam pie fakta, kādā mēs šobrīd esam – mums, vienīgajiem, kuriem ir gāzes krātuve, nav ne elektrības savienojuma, ne gāzes savienojuma.

Jūs savā programmā runājat par «taisnīgām energoresursu cenām»? Kā to plānojat panākt?

Taisnīgi ir – bez korupcijas komponentes. Kā tas ir šobrīd ar enerģētikas un gāzes iepirkuma cenām. Visiem tiem nesaprotamajiem soļiem, ko sper Latvenergo, man nav cita izskaidrojuma kā tas, ka tā ir vai nu galīga muļķība, vai nu tā ir korupcija. Tā ir komponente, kas nosaka šo taisnīgumu vai netaisnīgumu. Vēl, protams, valstij ir jāveic kaut kādus atbalsta maksājumus, lai mēs šoziem nenosaltu un lai uzņēmumi nepārstātu darboties. Tā varētu būt tieši Latvenergo peļņa vai virspeļņa un arī valsts budžets kaut kādā mērā, no kā tas būs jāsedz.

Vēl viens jūsu darbs bija ekonomisko lietu tiesas izveidošana. Kopš dibināšanas tās nozīmīgākais spriedums ir bijis Šķēles un Šlesera attaisnošana Digitālgeitā 2, pamatojoties uz ļoti apšaubāmu juridisku argumentāciju. Tas liek uzdot jautājumu, vai šīs tiesas izveidošana sevi attaisnojusi, ja mēs redzam tādu rezultātu? 

Es nevaru pārmest sev un man nevar pārmest, ka es ietekmēju tiesu. Tagad otrajā instancē ir iespējams izskatīt. Un šī lieta nav ievilkusies uz 10 gadiem. Ekonomisko lietu tiesā šī nav vienīgā lieta. Varbūt tā ir skaļākā, bet nav vienīgā. Faktiski 70% lietu, kuras izskata, nepārsūdz. Proti, spriešana notikusi ātrāk, un spriedumi kopā ir bijuši tādi, ka uzņēmēji ir teikuši: «mēs esam sajutuši, ka ir vērts, ka mums ir dota iespēja». Es domāju, ka tas ir pirmais tiesas gads un viņš ir bijis labs. 

Jūsu programmā ir teikts, ka «nodrošināsim stabilitāti izglītības sistēmā, sagaidot rezultātus no iepriekš īstenotajām reformām». Kā jūs plānojat šo stabilitāti nodrošināt, ja vēl šodien ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību nevar panākt kompromisu un ir plānots skolotāju streiks? 

Tas droši vien ir procesā, es domāju – vēl diena, divas un tiks panākts kompromiss. Bet ir otra puse – Izglītības ministrija ir atkarīga no visas koalīcijas spējas vienoties par budžetu un par to, ka izglītība un nepieciešamība celt skolotāju atalgojumu būs prioritāte. Cik es saprotu, tad tās ir galvenās arodbiedrības izvirzītās prasības. Savā ziņā tas ir tāds process. Atceros, ka tad, kad es pirmo reizi kļuvu par ministru, man šeit bija jau pirmajās nedēļās probācijas dienesta darbinieku pikets. Man liekas, tā ir tādas demokrātiskas sabiedrības iezīme. Nenoliedzami, ka gadu desmitus izglītības ministrija vispār valdībā nav bijusi tā prioritārā, arī izglītības politika ne. Mēs arī esam dabūjuši diezgan daudz punus. Varbūt tas atbalsojas mūsu vēlētāju atbalstā, ka mēs esam metušies uzreiz rīkot savas reformas visās nozarēs. Es esmu par to ļoti gandarīts, ka tas tā ir bijis. Domāju, ka tas ir svarīgāk pat par vēlētāju atbalsta kritumu, jo tas ir loģiski – ja neko nedarītu, droši vien, ka mēs varētu būt tādi stabilāki. Par streiku vēl paskatīsimies – es domāju, ka vienošanās tiks atrasta. 

Jūs sakāt, ka tā ir valdības kopējā atbildība sakarā ar budžetu. Bet mums šonedēļ žurnālā būs raksts, kur analizējam skolotāju algu reformu. Tajā skaidri izskan, ka jaunais mehānisms bieži vien ir nepieņemams tādām pašvaldībām, kas skolu tīklu ir sakārtojušas. Tās jūt, ka ir visu izdarījušas un izpildījušs visus uzstādījumus, bet tās nesaņems papildus naudu. 

Manuprāt, piedāvātais mehānisms dod iespējas tieši valdībai ar pašvaldībām atrast risinājumu. Es, protams, nevaru tik labi izskaidrot, kā to varētu Izglītības ministre, bet arī tas ir valdības kopējais redzējums. Šis jau ir solis uz to, lai gan tīkls sakārtotos, gan tās skolas, kas ir visu izdarījušas, varētu skolotājiem celt algas. Es saprotu, ka dažādos reģionos un dažādās pašvaldībās situācijas atšķiras. Ir pašvaldības, kur tā ir visai apmierinoša. Statistika rāda, ka proporcionāli uz iedzīvotāju skaitu mums ir vairāk finansētas izglītības iestādes nekā dažās citās kaimiņsvalstīs. Bet uz katru skolotāju tas efekts ir kaut kā dīvainā veidā mazāks. Tāpēc šeit varētu būt jautājums izglītības ministrei, kura, pārņemot šo nozari gada laikā, manuprāt ir ļoti sekmīgi darbojusies. Es teiktu, ka jāiet tālāk uz reformām, nevajag iestrēgt un teikt, ka paliksim pie esošā. Programmā tas nebija domāts, ka tālāk neko nedarīsim, bet gan paskatīsimies, kā esošās reformas zinātnē un izglītībā, arī skolās, darbojās.

Šīs programmas punkts mulsina. Jūs sakāt, ka pagaidīsiet, kamēr viss ir skaidrs, bet tieši pēdējā mēnesī no ministrijas ir izskanējuši divi diezgan radikāli priekšlikumi – gan augstākās izglītības studiju izmaksu izmaiņas, gan priekšlikums pagarināt mācību gadu. Tas ir pretrunā ar programmu, kurā sakāt, ka neko nemainīsiet.

Droši vien tā ir Konservatīvo vērtību politika, jo mēs konservatīvismu saskatām kā attīstību, lai novērstu tās problēmas, kas nav bijušas risinātas. Arī visi šie četri gadi, kas bijuši ilgākie Latvijas valdībai Latvijas pastāvēšanas vēsturē, parāda, ka mēs neesam iestrēguši, neesam uz politiku atnākuši nosēdēt. Muižnieces kundzei patiešām gribētos izdarīt vēl vairāk, viņai  ir bijis tikai gads tā darba. Viņai gribētos izdarīt vairāk un vienlaikus ātrāk sasniegt to brīdi, kad mēs varam baudīt to reformu augļus. [Programmā] ir ilgas pēc nākamās valdības, kad ir izdarītas daudzas reformas un notiek rezultātu izvērtējums un pārbaudes. Bet šobrīd tomēr varam izdarīt maksimumu, ko mēs varam izdarīt. 

Kāpēc daļa Konservatīvo balsoja pret Ilzes Znotiņas apstiprināšanu Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatam?

Tur balsis dalījās. Kā man kolēģi no Saeimas frakcijas skaidro, daudzi nezināja pašu Znotiņas kundzi, vēlāk viņi bija tikušies. Starp mums ir uzņēmēji, ir cilvēki, kas saistīti ar to vidi, un viņi zina, kāda situācija šobrīd ir banku sektorā. Ļoti daudz ārvalstu investoru atnāk uz Latviju un faktiski aiziet tikai tāpēc, ka viņi nevar, piemēram, banku kontus atvērt un tamlīdzīgi. Un viņi saskatīja, ka lielā mērā tas ir saistīts ar darba politiku un darbības stilu, kas saistās tieši ar Znotiņas kundzi. Tas, iespējams, ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc ir bijis tāds balsojums. Vai tas ir absolūti patiesi vai nepatiesi – tas vienmēr ir katras amatpersonas jautājums. Es esmu amatā uz noteiktu laiku, un tad tie, kas par mani vēl, tomēr izvērtē no ļoti daudziem aspektiem, vai dot vēl vienu termiņu vai nē. Vēl viens moments, kas uz deputātiem atstāja iespaidu, bija konkursa jautājums. Bija rīkots konkurss, uz to bija pieteikušies ne mazāk kvalificēti profesionāļi ar izglītību un pieredzi finanšu sektorā gan Latvijā, gan ārvalstīs, bet viņus izslēdza. Varbūt, ņemot vērā tos, viņuprāt, trūkumus, deputāti gribēja redzēt, vai kāds cits varētu darīt to pašu darbu savādāk. Kā izrādās – viņus visus izslēdza izglītības trūkumu dēļ. Konkursā bija noteiktas kaut kādas specifiskas prasības izglītībai, kurām Znotiņas kundze vienīgā kvalificējās. Es nesaku, ka tur bija kāda ļaunprātība, bet tā tas bija sastādīts. Es esmu rīkojis vairākus konkursus uz atbildīgiem amatiem. Vairākos no tiem ir bijis tā, ka komisija izvēlas citu kandidātu, nevis to, kas  man likās [piemērotāks], bet es esmu viņus apstiprinājis. Kā vienu es varu minēt tagadējo ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāju.

Es jums šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka jūsu partijas biedram Gatim Eglītim jau sen ir bijušas diezgan asas attiecības ar Znotiņas kundzi, un viņa Eglītim pārmeta iespējamu naudas atmazgātāju banku lobēšanu. 

Jā, es zinu, ka viņi tiesājās. Tas tomēr ir konkrēti Eglīša kunga jautājums. Piemēram, uz mani tas neatstāja iespaidu – ne tas, ko Znotiņas kundze saka par Eglīša kungu, jo tas man liekas netaisnīgi, ne arī tas, ko Eglīša kungs kādreiz saka. Bet es uzskatu Eglīša kungu par godīgu un profesionālu cilvēku, viņš to ar savu darbu ir pierādījis. Es zinu cilvēkus, kuri ir ieinteresēti lobēt, viņi bieži vien atnāk no nekurienes un viņiem nav līdzekļu, un viņi ar to vien ir nodarbojušies. Eglīša kungs ir pilnīgi cita profila cilvēks, viņš no Eiropas Komisijas atnāca atpakaļ uz Latviju, un lietas, ko viņam pārmet Znotiņas kundze, liekas nesaprotamas. Bet Eglīša kungs, līdzīgi kā daudzi mūsu partijā, bieži izsakās bez aplinkiem un varbūt ne diplomātiski. Tas iegriež un rada tādas situācijas. 

Znotiņas kundze arī dažkārt…

Jā, viņa būtu labs mūsu partijas biedrs. 

Kāpēc maijā kopā ar labklājības ministru Gati Eglīti braucāt uz ASV Valsts kasi un Tieslietu departamentu – vai runāt par sankcijām? Un vai arī par Latvijas bankām? 

Nē, mēs tur bijām, lai runātu par profesionālajām un politiskajām attiecībām starp Vašingtonu un Latviju. Nebija mērķis runāt par sankcijām. Bet sankcijas ir manas nozares kompetencē un daļēji man ir pienākums ar to nodarboties. Amerikas tieslietu ministrs ir arī ģenerālprokurors, ar kuru tikāmies, kā arī vienā sanāksmē Tieslietu departamentā kopīgi tikāmies ar sankciju noteicēju grupu KleptoCapture. Braucām kā vienas partijas pārstāvji kopā ar Eglīša kungu.

Kas bija šī brauciena mērķis?

Brauciena mērķi bija vairāki, arī tikties ar finanšu departamentu. Pirmkārt, mēs esam politiska partija un mums ir labas attiecības arī ar Amerikas republikāņu partiju. Nobriedušām partijām visā Eiropā un Latvijā ir savas attiecības, tāpēc mēs tiekamies ar mūsu partneru valstu kolēģiem, un to darām visaugstākajā līmenī. Turklāt vēl bija arī Krievijas iebrukuma jautājums. Tur mums ir savs darbs ar tieslietām, kas saistīts ar mūsu  redzējumu, ko mēs varam nodot Amerikas partneriem. Mums arī bija rūpes par to, lai aicinātu viņu karaspēka uz klātbūtni Latvijā. Mēs arī redzējām, tad būtu pareizi viņiem nākt kopā ar investīcijām, jo amerikāņu investīcijas Latvijā joprojām nav daudz. 

Mēs esam dzirdējuši, ka Reira kungs Vašingtonā arī ir runājis par iespēju atcelt FinCEN izmeklēšanu par ABLV banku. Vai jūs runājāt arī par šo jautājumu? 

Tādu jautājumu specifiki mēs nepārrunājām. Tas ir vairāk Reira kunga kompetencē. Mēs vairāk ekonomikas jautājumus, jo Eglītis nav tikai labklājības ministrs, bet mūsu partijā viņš arī atbild par finanšu ekonomisko sektoru. 

Jūsu partijas biedra Jura Juraša sieva Alla sniegusi juridiskus pakalpojumus Vjačeslavam Šestakovam, kuru uzskata par vienu no Krievijas ietekmīgākajiem «likumīgajiem zagļiem», kā arī skandalozajam banķierim Grigorijam Guseļņikovam. Vai šie klienti, jūsuprāt, nav problēma partijai? 

Nekādā gadījumā! Absolūti nekādā veidā Jura Juraša jau bijusī sieva nevar ietekmēt partijas nostāju. Arī Juris Jurašs to nekad nav darījis! Turklāt, no publiskiem avotiem esmu lasījis, ka tieši Allas Jurašas kundze šobrīd strādā, ja nemaldos, tad pret Guseļņikovu un tādām kompānijām. Domāju, ka tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc tika nopirkts uzbrukums pret mums vācu dzeltenajā presē, ko arī šeit mēģināja uzkurināt. Saprata, ka viņa ir problēma šiem noziedzniekiem vai arī potenciālajiem noziedzniekiem. Tas ir viņu iekšējais bizness, kas tur ir noticis. Tā kā tas ir diezgan neviennozīmīgi, kurā pusē Jurašas kundze ir bijusi. Bet es nemēģināšu to atšķetināt šobrīd, jo partijai ar to nav bijusi nekāda saistība, izņemot to, ka savā laikā Alla Juraša, tāpat kā Juta Strīķe un Juris Jurašs un vairāki citi ir bijuši izmesti no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja par to, ka viņi cīnījās pret Lembergu un šādiem guseļņikoviem. [Alla Juraša] ir bijusi viens no dedzīgākajiem cilvēkiem. Faktiski viņa vienmēr ir strādājusi valsts interesēs un darījusi profesionāli šo darbu. Vēl viena interesanta lieta, līdzīgi kā ar Pētera Ragauša gadījumu – advokāts deklarē, ka ir šim cilvēkam advokāts, visi to zina, visi pat zina honorārus. Bet ir gadījumi, kad neviens ne par ko nezina, kaut kas kaut kur kaut kā notiek, un par tiem gadījumiem arī nerunā. Politiskais spēks, vīri un radinieki ir it kā tīri. Bet mūsu politika ir tāda, ka varam tiešām visu atklāti parādīt un runāt. Iemesls, kāpēc [Jurašiem] bija jānodarbojas ar kaut ko citu, ir korumpēti politiķi. Arī  politiķi, kuri ir gatavi sadarboties ar korumpētiem politiķiem, bet kuriem šobrīd ir ļoti augsti reitingi sabiedrībā. Viņi nodeva šos Latvijai vislojālākos un profesionālākos izmeklētājus un ļāva izmest viņus no darba. No darba viņus izmeta Lemberga cilvēki. Šis ir faktiski viens no iemesliem, kāpēc es esmu politikā un negrasos politiku pamest. Man jāsaka, ka iešu līdz galam, lai iztīrītu šo politisko vidi. Tieši Allas Jurašas, Jutas Strīķes, Jura Juraša stāsts ir tas, kuru cilvēki varbūt ilgtermiņā atklās, un tāpat kā ar daudzām ar Konservatīvajiem saistītām lietām, cilvēki tad sacīs: «Bet viņiem bija taisnība!» Tāpat kā par termināli. Diemžēl tas notiks tad, kad notiks liela krīze, iespējams. Šie populārākie Latvijas politiķi pēc reitingu aptaujām…

Jūs runājat par Kariņu?

Par visiem kolēģiem, kas ir valdībā. Viņi ir nievājoši izteikušies par mūsu plāniem, piedāvājumiem, projektiem. Izteikušies, ka tas ir nereāli vai arī, ka tā nav taisnība. Juris Jurašs faktiski ir cilvēku atmiņā padarīts par  kontrabandas jumtu. Domāju, ka pienāks laiks, kad tas noskaidrosies. Diemžēl var lietas arī būt tā, kā ar Jutu Strīķi. Viņa ir aizgājusi un šobrīd nevar vairs aizstāvēt sevi, piemēram, par viņas dzimtā uzvārda stāstu. Tas kaut kur gaisā palicis. Neviens nav atvainojies, neviens nav pateicis, ka, ziniet, vispār viņa īstenībā bija tik izcils cilvēks, bet mēs viņu nepratām aizstāvēt. 

Varbūt jūs varat paskaidrot, ko Jurašs šobrīd Ukrainā dara?

Lūk, šis atkal ir tas stāsts. Es aicinu vienkārši ieiet Jura Juraša Facebook un paskatīties. Viņš neraksta ļoti bieži, jo viņam reāli nav laika – viņš neguļ naktis, kamēr mēs šeit guļam. Man viņa vietā ir grūti teikt. Jo viņš man ir vienmēr teicis, ka nedarīs neko, ko varētu iztulkot kā to, ka viņš frontē šobrīd ir dēļ savas politiskās darbības, vēlēšanām un tamlīdzīgi. Stāsts ir tieši tas pats, kas ar kontrabandas jumtu. Kuri bija pirmie cilvēki, kas uzreiz pēc paziņojuma, ka Juris ir aizgājis uz fronti, minēja vārdu «konsultants»? NRA, Lembergs, Liepnieks, Rajevskis, Lato Lapsa – visi tie, kas iet uz TV24! Jo visi šie personāži uzreiz sāka runāt kaut ko tādu, kad vēl nebija neviena apgalvojuma ne no viena, arī paša Jura. Katrs ir tiesīgs aizbraukt tur, kur ir Juris, un apskatīties! Es tur biju. 

Un ko jūs redzējāt?

Es redzēju vietu, kur vēlāk, kad es atbraucu mājās, iešāva raķeti. Ik pa brītiņam viņš saka, ka tagad ir aizbraucis, aizvedis uz mājām vai uz vietas apglabājis kādu savu draugu, ar ko viņš šobrīd atrodas. Ir gājis bojā viņa bataljona komandieris. Kad pilsētā Irpiņā notika cīņas, viņš bija zemessargs, viņš ir visu šo laiku pavadījis frontē un ir izpelnījies ievērību kā cilvēks, kurš ir nepieciešams tajos apstākļos ar viņa prasmēm. Viņš ir frontē.

Ja viņš tiks ievēlēts, viņš atgriezīsies?

Viņš atgriezīsies un strādās! Tā varētu būt viena no motivācijām, tāpēc es aicinu cilvēkus balsot. Manuprāt, Juris ir bijis un izdarījis visu līdz posmam, kad Ukraina tagad sāk atgūt teritoriju. Tas var ievilkties vai neievilkties, bet kara iznākums šobrīd ir izšķirts. Manuprāt, Juris ir izdarījis ļoti daudz, lai viņš varētu dot ieguldījumu tagad tieši Latvijas politikā. Es uz to ļoti ceru, ka tas arī varēs notikt. 

Programmā solāt ieviest lobiju reģistru, taču tieši Tieslietu ministrija maijā ierosināja atlikt līdz 2025. gada vidum lobēšanas likumu, jo vajagot laiku, lai ieviestu lobiju reģistru. Vai nevarētu sākt ieviest likumu arī bez reģistra?

Tika vilkts garumā visu šo Saeimas laiku. Atbildīgajiem, kuri to neizdarīja jau pirmajā mēnesī, manuprāt, tā bija Voikas kundze, šo likumu jau vajadzēja uzrakstīt pirms vēlēšanām un tikai iesniegt. Bet gala rezultātā tā redakcija radās kaut kad šogad ar lielām mokām. Kas nebija prognozēts – izrādījās, ka uzņēmumu reģistram jāuzņemas noteiktas funkcijas, kas prasa finanšu līdzekļus. Ja es varēšu vadīt valdību, tad, protams, šis būs viens no prioritārajiem uzdevumiem. Tāpat kā tikai tajās Saeimas sasaukumā, kad parādījās Konservatīvie, tika ieviesta lielākā apmērā partiju finansēšana. Mēs saredzam, ka lobija likums ir ļoti svarīgs, un mēs viņu pasteidzināsim. 

2021.gada septembrī Gatis Eglītis kopā ar Jūliju Stepaņenko un Imantu Parādnieku apmeklēja Orbāna Budapeštas demogrāfijas samitu. Orbāns daudziem, kas sevi sauc par konservatīviem, ir paraugs un iedvesma. Kāda ir jūsu attieksme pret Orbānu un vai ir pareizi, ka jūsu partijas pārstāvji brauc uz viņa rīkotiem pasākumiem?

Es uz to konkrēto pasākumu skatos kā uz atsevišķu epizodi. Eglīša kungam un mums kā partijai šī ģimenes vērtība un arī ar demogrāfijas saistītie jautājumi ir redzeslokā. Ne velti Eglīša kungs arī kļuva par labklājības ministru. Es kā partijas priekšsēdētājs vai tieslietu ministrs nebraucu uz Ungāriju. Un mana attieksme ir tāda pati kā ukraiņiem šobrīd – viņš [Orbāns], izrādās, ir tāds konsekvents Kremļa atbalstītājs. Mūsu atšķirība no Nacionālās apvienības ir [attieksme pret] konservatīvismu Kremļa izpratnē, kura forma ir lozungi par ģimeni, bet darbi ir palīdzība Kremlim Ukrainas sagraušanā un Eiropas šķelšanā.