Esam paaugstinājuši Latvijas ekonomikas izaugsmes prognozi šim gadam no 1,4% līdz 2,4%, bet tas ir tikai, pateicoties ļoti spēcīgam gada sākumam. Kā jau gaidīts, sekas Krievijas iebrukumam Ukrainā arvien vairāk atbalsojas ekonomikā – strauji aug cenas, pieprasījums sāk savārgt, un sankcijas nelabvēlīgi ietekmē ierastos preču un pakalpojumu aprites ceļus. Jau otrajā ceturksnī ekonomika saruka, un arī gada otrajā pusē gaidāms kritums. No recesijas neizbēgsim, tomēr gaidāms, ka tā būs neliela un īslaicīga. Inflācija sāks būtiskāk noplakt tikai nākamā gada laikā, ļaujot ekonomikai uzelpot. Latvijas ekonomikas izaugsme sasparosies no vārgiem 0,4% nākamgad līdz 3,5% 2024. gadā.
ASV un Eiropā gaidāma stagnācija
Straujais cenu kāpums arvien vairāk dzesē pasaules ekonomikas izaugsmi. Reaģējot uz augsto inflāciju, centrālās bankas aktīvi ceļ procentu likmes. Tas palielina jau tā augošo izdevumu nastu tiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuriem ir kredītsaistības. Šobrīd visās lielākajās ekonomikās gaidāma atdzišana. ASV ekonomikā kritums reģistrēts jau divus ceturkšņus pēc kārtas. Ķīnas ekonomiku, kas ir otra lielākā pasaulē, vājina stingrie Covid-19 ierobežojumi un nekustamā īpašuma tirgus lejupslīde. Vājāka izaugsme citās pasaules daļās nozīmē arī mazāku pieprasījumu pēc Eiropā ražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem. Turklāt Eiropas ekonomiku tās ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ visvairāk ietekmē ekonomisko saišu saraušana ar Krieviju. Tā ir radījusi arī enerģētisko krīzi reģionā, kura ziemā, visticamāk, vēl vairāk saasināsies.
Gaidāms, ka Krievija turpinās ierobežot dabasgāzes piegādes Eiropai. Eiropas ekonomikas motors – Vācija – ir starp tām valstīm, kuru atkarība no Krievijas gāzes ir bijusi visnozīmīgākā. Šīs valsts ekonomikas izaugsme jau ir apstājusies, un tas pa piegāžu ķēžu posmiem, visticamāk, nelabvēlīgi ietekmēs arī pārējo reģionu. Grūtības aizstāt Krievijas energoresursus šajā ziemā turpinās celt to cenas, uzliekot papildu slogu jau tā novājinātajai iedzīvotāju pirktspējai, un var radīt īslaicīgus pārtraukumus uzņēmumu darbībā. Globālās ekonomikas izaugsme nākamgad savārgs līdz 2%. ASV un eirozonas ekonomikās būs vērojama stagnācija, izaugsmei nepārsniedzot 0,6%. Savukārt Vācijas iekšzemes kopprodukts samazināsies par 0,5%.
Bažas par globālo recesiju ir mazinājušas daudzu izejvielu, piemēram, metālu, koksnes, pārtikas un naftas, cenas pasaules tirgos. Mazinās arī globālo piegāžu ķēžu saspīlējumi. Cenu spiediena ietekmē arvien vairāk sagrīļojas pieprasījums. Šie faktori sāks dzesēt inflāciju, bet pretī vismaz ziemas laikā vēl darbosies energoresursu cenas. Nepieciešamība rast alternatīvas Krievijas dabasgāzei, it īpaši Eiropā, aizvien ceļ gāzes, elektroenerģijas un citu enerģijas izejvielu cenas. Inflācija vēl šā gada otrajā pusē saglabāsies nekomfortabli augstā līmenī un sāks atslābt tikai palēnām 2023. gada laikā. Lai mazinātu risku, ka augsta inflācija iesakņojas, vairums centrālo banku, tai skaitā Eiropas Centrālā banka (ECB), arī gada nogalē turpinās celt savā pārziņā esošās procentu likmes. Domājams, ka ECB tās cels vēl par 0,75-1,00 procentpunktiem. Līdzīgā apmērā rausies līdzi arī Euribor likmes. Tā, piemēram, finanšu tirgi sagaida, ka trīs mēnešu Euribor no šī brīža 0,5% pieaugs līdz 1,4% gada beigās. Finanšu tirgu vērtējumā procentu likmju kāpums turpināsies arī nākamgad. Bet Swedbank prognozē, ka 2023. gada sākumā ECB pārtrauks likmju celšanu, jo inflācija sāks atkāpties un reģiona ekonomikās būs daudz redzamākas recesijas pazīmes. Tādā gadījumā Euribor likmes 2023. un 2024.gadā vairs būtiski neaugs. Tomēr tik ilgi, kamēr inflāciju virzīs ģeopolitiski satricinājumi un piegāžu pārtraukumi, ECB pūles atdzesēt inflāciju var izrādīties mazāk sekmīgas. Tādā gadījumā grūtāk prognozēt, kādas izvēles izdarīs monetārās politikas gudrās galvas.
Latvijas ekonomikai no īslaicīgas recesijas neaizbēgt
Arī Latvijas ekonomikas spars lielā cenu spiediena priekšā sāk noplakt. Otrā ceturkšņa laikā ekonomika saruka par 1,4%, bet ne visas ekonomikas nozares to sajuta. Arī pēc kara sākuma Ukrainā un Krievijai un Baltkrievijai noteiktajām sankcijām Latvijas ekonomikā turpinājās pozitīvā vilkme no pandēmijas ierobežojumu mīkstināšanas, kas atmodināja pieprasījumu pēc pakalpojumiem. Turklāt sankcijas karadarbību atbalstošajām valstīm stājas spēkā pakāpeniski un ekonomisko saišu saraušana ar tām notiek palēnām. Piemēram, pagaidām vēl redzam pieaugumu kravu pārvadājumos pa dzelzceļu un ostās. Arī apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība līdz šim ir labi tikušas galā ar ģeopolitiskajiem izaicinājumiem. Lai gan uz augstāku izmaksu rēķina, bet daudzi uzņēmumi ir atraduši jaunus piegādātājus citās valstīs. Daži uzņēmumi pamanījās pat palielināt preču pievedumus no Krievijas un Baltkrievijas pirms sankciju pilnīgas spēkā stāšanās vasarā. Farmācijas nozare, kas ir visvairāk atkarīga no karā iesaistīto valstu pieprasījuma, neskatoties uz apgrūtinātiem savstarpējiem norēķiniem, turpināja audzēt savu eksportu uz šiem galamērķiem. Savukārt citi uzņēmumi ieguva no paaugstināta ārvalstu pieprasījuma saistībā ar konkurences mazināšanos no karojošo valstu puses. Nelabvēlīgu sankciju ietekmi gan jau tagad var manīt, piemēram, vairumtirdzniecībā, kur krīt pārdošanas apjomi. Pirkšanas-pārdošanas un loģistikas bizness ar Krieviju un Baltkrieviju sāk stāties. Mīnusi vērojami arī būvniecībā.
Gan sankciju, gan augsto izmaksu un cenu ietekme uz vietējo un ārvalstu pieprasījumu gada otrajā pusē tikai pastiprināsies, un Latvijas ekonomikā iestāsies īslaicīga recesija – daži ceturkšņi ar negatīvu izaugsmi. Lai gan rudens, visticamāk, nesīs jaunu Covid‑19 vilni, veidojot prognozes, pieņemam, ka izdosies iztikt bez stingriem un ilgstošiem ierobežojumiem. Nākamais gads paies ekonomikas stagnācijas zīmē ar vien 0,4% lielu izaugsmi gadā kopumā. Savukārt līdz ar inflācijas norimšanu saprātīgos līmeņos, Latvijas ekonomikas motors atkal atsāks griezties sparīgāk, radot 3,5% lielu izaugsmi 2024.gadā.
Mājsaimniecību patēriņu šogad ir palīdzējis uzturēt spēcīgs darba tirgus, kas nodrošina ienākumu kāpumu, pandēmijas laika uzkrājumi un vēlme beidzot tērēt izklaidei, atpūtai un ceļošanai. Ekonomikas motors jau rūc lēnāk, bet darba tirgus joprojām ir ciešs – bezdarba līmenis mazinās, un nodarbināto skaits aug. Rudenī gan strādājošo rindas, visticamāk, kļūs nedaudz retākas. Bezdarba līmenis no šī brīža 6,6% nākamā gada sākumā pietuvosies 8% un tad atkal atsāks sarukt.
Darbaspēka trūkums, ar kuru joprojām cīnās aptuveni piektā daļa uzņēmumu, veicina algu pieaugumu. Tomēr stūrgalvīgi augošā inflācija izgrauž arvien milzīgāku robu iedzīvotāju pirktspējā. Inflācija jūlijā uzlēca līdz 21,5%. To joprojām visvairāk dzen uz augšu pārtikas produktu un enerģijas cenas, kas ieņem nozīmīgu vietu iedzīvotāju budžetā. Inflāciju paskubina arī algu kāpums. Tomēr izejvielu cenu un darbaspēka izmaksu kāpums nespēj izskaidrot visu inflāciju. Iespējams, ka daļa uzņēmumu, sagaidot tālāku ražošanas izmaksu kāpumu, jau priekšlaicīgi to ielikuši gala cenās. Ir gadījumi, kad uzņēmumu peļņas rādītāji pat ir uzlabojušies. Ņemot vērā augošo dzīves dārdzību, spiediens uz darba devējiem paaugstināt atalgojumu tikai pieaugs. Tāpēc nevar izslēgt algu-cenu spirāles veidošanos. Tomēr ticamāks scenārijs ir tāds, ka algu kāpums pieņemsies spēkā līdz vidēji 8% šogad (pirmajā ceturksnī 6,9%). Tādējādi tas tāpat būtiski atpaliks no inflācijas, kura gaidāms sasniegs 17,5% šogad. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju pirktspēja saruks par aptuveni 10%. Gaidāms, ka, ņemot vērā komunālo pakalpojumu tarifu kāpumu, inflācija sasniegs savu augstāko punktu (22-23%) tuvākajos mēnešos un tuvu 20% arī noturēsies līdz pat nākamā gada sākumam.
Jau pašlaik lielākā sabiedrības daļa ir sākusi deldēt savus uzkrājumus, lai savilktu galus kopā. Mājsaimniecību noskaņojuma rādītājs signalizē nopietnas bažas par ģimenes finanšu situāciju, tuvojoties apkures sezonai. Valsts atbalsta pasākumi nedaudz palīdzēs, bet sabiedrībai jostas tāpat būs jāsavelk ciešāk. Pirmos vājāka pieprasījuma vēstnešus redzam jau šobrīd. Jūnijā saruka mazumtirdzniecībā pārdoto preču daudzums. Arī komercbanku karšu dati rāda, ka, lai gan iedzīvotāji tērē vairāk, jo viss ir dārgāks, par atvēlētajiem līdzekļiem nopirkt var mazāku preču un pakalpojumu klāstu. Pakalpojumu pieprasījuma vilkme uz rudens pusi sāks būtiskāk noplakt. Arī darba tirgus sašķobīšanās pieprasījumu drīzāk piebremzēs. Gada otrajā pusē gaidāms būtisks kritums mājsaimniecību patēriņā. Gan vājāks pieprasījums, gan globālo izejvielu cenu mazināšanās sāks dzesēt inflāciju. Bet atkāpšanās ceļš būs lēns, jo dabasgāzes trūkums uzturēs dažādu energoresursu cenas augstā līmenī. Gaidāms, ka 2023.gadā vidēji inflācija būs joprojām augstā 7,5% līmenī. Gada sākumā tā vēl būs pie 20%, bet gada nogalē jau tuvosies 3%. Mājsaimniecību pirktspēja un patēriņš sāks būtiskāk atgūties 2023. gada otrajā pusē.
Investīciju aktivitāte otrajā ceturksnī vājinājās, visticamāk, saistībā ar būvniecības apjomu mazināšanos. Nozare lielākoties ir spējusi aizvietot materiālus, kas iepriekš tika importēti no Krievijas un Baltkrievijas, bet piegāžu kavējumi un augstās izmaksas ir palēninājuši būvdarbu gaitu un veicinājuši projektu atlikšanu. Lai gan privātās investīcijās dabasgāzes atkarības mazināšanā šobrīd būtiski aug, kopumā investīciju aktivitāte ir ļoti piesardzīga. Ģeopolitiskā situācija var mazināt arī ārvalstu investoru interesi par mūsu reģionu. Turklāt, šķiet, ka valsts iestādēm tomēr nav izdevies nodrošināt plūstošu pāreju starp ES fondu plānošanas periodiem un ES fondu ienākšana un attiecīgi publiskās investīcijas ekonomikā kavējas. Ir paredzams gan, ka šie pieplūdumi ievērojami palielinās investīcijas turpmākajos divos gados.
Rūpniecības ražošanas apjomi un preču eksports, lai gan lēnākā tempā, bet turpina augt, un pasūtījumi no ārvalstu partneriem vēl pārsniedz ilgtermiņa vidējo. Tomēr kritums jau iezīmējas apstrādes rūpniecības lielākajā apakšnozarē – kokapstrādē. Ņemot vērā lēnāku ekonomikas izaugsmi un gāzes apgādes izaicinājumus mūsu tirdzniecības partnervalstīs, gada otrajā pusē ārējais pieprasījums savārgs arī citās preču grupās. Eksporta izaugsme būtiski palēnināsies.
Vietējo energoresursu, it īpaši dabasgāzes, cena un pieejamība rada ievērojamu risku un nenoteiktību gan Latvijas, gan citu Eiropas ekonomiku perspektīvām. Pazemes gāzes krātuvju piepildīšana visā reģionā ir izaicinošs uzdevums pie ierobežotām Krievijas piegādēm. Dabasgāzes pieejamība Latvijā ir atkarīga no tā, vai līdz gada beigām izdosies nodrošināt sašķidrinātās dabasgāzes termināļa darbību Igaunijā, un no tā, vai reģionam izdosies piesaistīt sašķidrinātās dabasgāzes piegādes pietiekamā apjomā. Pozitīvi ir tas, ka mājsaimniecības, uzņēmumi un enerģijas ražotāji iespēju robežās investē gāzes atkarības mazināšanā, un gāzes patēriņš šogad ir samazinājies par aptuveni 30%.
Autore ir Swedbank Latvija galvenā ekonomista v.i.
Pagaidām nav neviena komentāra