Atgādinājums no iekšām

Šlesera atgriešanās ir brīdinājums: Ždanoka un Ušakovs nav vienīgie kremlini

Pirmdien pieredzējām zīmīgu sakritību: KNAB paziņoja, ka atņēmis valsts finansējumu Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienībai, toties, kā uzstādams uz kremlinu nezūdamības principu, savas partijas sarakstu CVK iesniedza Ainārs Šlesers. Un tajā pašā dienā savējo iesniedza arī Jaunā Vienotība jeb «Kariņa—Levita režīms», kuru Šlesers gāzīšot, vai Ždanoka piedalīsies vai ne.

Varbūt arī tikai sakritība, ka jau otrdien notika kiberuzbrukums KNAB datubāzēm. Taču neba valsts budžeta oficiālo 72 tūkstošu atņemšana Ždanokai atstās viņu bez naudas un bez izredzēm vēlēšanās. Un Šlesers to zina labāk nekā daudzi citi.

Pašlaik Putina režīma jau slēgtais laikraksts Novaja Gazeta 10. februārī publicēja Krievijas uzņēmumu «algotu» 14 Eiropas politiķu sarakstu, kurā līdzās tādām Kremļa zvaigznēm kā bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, bijušais Austrijas kanclers Volfgangs Šisels un bijušais Francijas premjerministrs Fransuā Fijons dižojas arī mūsmāju it kā necilais bijušais satiksmes ministrs Šlesers.

Turklāt Šlesers šajā NG pētījumā saistīts ar uzņēmumu Krievijas Dzelzceļa līnijas, kura direktoru padomē ir bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta vadītājs Sergejs Stepašins, ar kuru īpaši draudzīgas attiecības esot vai bijušas Ingunai Sudrabai, kuru savulaik Rīdzenes sarunās plānoja likt par premjerministri Šlesera, Šķēles, Lemberga un Urbanoviča gatavotajā valdībā. («Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri,» sarunu ierakstā saka oligarhu puisis Viesturs Koziols.) Diezin vai nejauši Šlesers tagad sola arī panākt, lai Latvijas drošības dienesti strādātu kādas «valsts interesēs».

Lai jūs nemulsina Šlesera paziņojumi pēc 24. februāra, ka viņš, tāpat kā Lembergs, Urbanovičs un gandrīz visi citi Kremļa draugi, «nosoda» Putina karu pret Ukrainu, turklāt tik «kategoriski», ka pat padzina partijas valdes priekšsēdētāju Jūliju Stepaņenko, kura nepratās to nosodīt gana kategoriski. Mērķis iedabūt Šlesera partiju Saeimā ir nesalīdzināmi svarīgāks nekā svētās Jūlijas paturēšana vēlēšanu sarakstā, turklāt viņas patriekšana paspilgtina partijai taktiski izdevīgo «kara nosodītājas» tēlu.

Tomēr būtu pārspīlēti piedēvēt Šleseram īpašu tuvību Putina impēriskajai vai jebkādai citai ideoloģijai — «kristīgi liberālai», kāda bija Latvijas Pirmajai partijai (viņa pēc skaita trešajai), vai radikāli «konservatīvai», kā pašlaik vai nu septītajam, vai, kā nu skaita, astotajam projektam.

Šlesera vienīgā ideoloģija ir nauda. Politika un partijas viņam ir tikai līdzeklis nodokļu maksātāju naudas savākšanai. Tāpēc ir dabiska orientēšanās uz Krieviju, kur mafiozas valsts modelis izkopts līdz bizantiskai pilnībai. Arī Latvijā bija iecerēts pārņemt likumdevēju, izpildvaru, tiesu varu un arī presi, ko tad ielikt «normālā vertikālē» (Šlesers Rīdzenē) «kā Krievijā» (Vilis Krištopans turpat).

Šlesera mēģinājums atgriezties ir atgādinājums, kādu valsti mums gatavoja oligarhi — SIA Latvijas Republika, taču arī brīdinājums, ka viņi vēl nav gluži pagātne. No cietuma pagaidām izlaisto Lembergu pagājušonedēļ ZZS kārtējo reizi pieteica par «premjerministra kandidātu». Tomēr «zemnieki» acīmredzot cer uz savu vēlētāju inerci, savukārt Šlesera izvēlēto taktiku varētu dēvēt par totālu populismu.

Jaunībā Šlesers esot sapņojis kļūt par automehāniķi, bet uz vecumu ir saķīlējis tādu kā karsta tvaika, pašmērķīgas iekšdedzes, āderu un aklas ticības enerģijas politisku hibrīdmašīnu.

Kamēr vieni sola tautas vēlētu prezidentu, citi vēlēšanu sistēmas mainīšanu, vēl citi aprūpēt pensionārus vai ģimenes vērtības, Šlesera programmētājs Stendzenieks ir kā pārrakstījis no populistu īsās rokasgrāmatas visu minēto un vēl pierakstījis klāt «atlaist Satversmes tiesu». (Tas gan arī nav nekas svaigs — NA Kiršteins to iesaka jau sen.) Kamēr citi bikli ieliek sarakstā pa kādam čekas stukačam un prokremliskam bokserim vai aktierim, Šlesers sataisījis personāžu rasolu, kurā pranas, ūdens un čuru virpinātāji, radikāli sludinātāji, 5G torņu atmaskotāji un līdzīgi plakanās zemes teorētiķi sadzīvo ar bijušajiem Ceļu policijas priekšnieku, ST tiesneša amata kandidātu un Saeimas deputātiem, kurus ideoloģiski apkalpo tiktoka ietekmeles, saksofonisti un citi līdzīgi «ziemeļu Dubaijas» intelektuāļi.

Šlesera mērķis patiesībā ir pieticīgs — savākt 5,01% procentu balsu. Tad nu laikam cer, ka kvantitāte «pa visu laukumu» saplusosies kvalitātē.

Diemžēl viņa cerības nav nepamatotas. Daļai no iepriekšējās vēlēšanās par KPV 14% balsojušo atkal jau «nav, par ko balsot», bet karš ir apmulsinājis arī Saskaņas pirms tam stabilo elektorātu. «Ģimenes vērtības» ir Putina, Trampa un Orbāna krietni diskreditēta, tomēr Kremļa atbalstītājiem svarīga signālprece. Bet kovida atgriešanās rudenī sola reaktivēt antivakserus un čipošanas lunātiķus. Šāds «skaistums no iekšām», ja citējam Šleseru, tiešām varētu sakrāties līdz pieciem procentiem.

Tikai vēlētāji var sagraut Šlesera un citu margināļu cerības un paglābt Saeimu no viņu posta arī nākamajos četros gados. Jo lielāka būs vēlētāju aktivitāte, jo mazāk izredžu sīkpartijām pārvarēt vēlēšanu barjeru.

Komentārs 140 zīmēs

Lembergs vairs neiedvesmo. Roberts Zīle pēc ilgiem laikiem neskaitīsies Nacionālās apvienības «premjerministra kandidāts».

Ko vēl varētu sarunāt ar Putinu? Jau nākamajā dienā pēc vienošanās par Ukrainas graudu eksportu Krievijas raķetes sprāga Odesas ostā.

Vai kādu tas izbrīna? Aptaujā Austrijā atklājies, ka par karu Ukrainā vakcinētie vaino galvenoties Krieviju, bet nevakcinētie — ASV un NATO.