Nepieļaut enerģētikas aklos punktus

Visiem autovadītājiem ir zināms tas punkts, kad ne atpakaļskata, ne sānu spoguļos nav redzama automašīna, kas brauc līdzās. To mēs ieraugām tikai brīdī, kad strauji veicam manevru, un reizēm ir jau par vēlu bīstamās situācijas novēršanai. Arī enerģētikā un tautsaimniecībā kopumā ir šādi aklie punkti. Tos var paredzēt un nepieļaut. Ko darīt, lai neatkārtotos OIK sāga? Kā panākt, lai vērienīgās investīcijas klimata mērķu sasniegšanai nestu augļus?

Lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu enerģētikā, 2005. gadā Latvijā ieviests obligātais iepirkums un garantētā maksa par uzstādīto elektrisko jaudu. Enerģijas cenā iekļaujot obligātā iepirkuma komponenti (OIK), izmaksas, kas rodas, atbalstot no atjaunojamajiem energoresursiem vai augstas efektivitātes koģenerācijā saražotu elektroenerģiju, sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli patēriņam. OIK ir vienīgais politikas instruments, kas var ietekmēt enerģētikas attīstību gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, Lietuvā šis instruments ļāva attīstīt vēja enerģiju.

Latvijā diemžēl liels atbalsts tika novirzīts dabasgāzes izmantošanai koģenerācijā. Kāpēc labi iecerēts mehānisms zaļās enerģijas veicināšanai izvērtās nepieņemamā shēmošanā? Bija lobiju spiediens, tika mainīti noteikumi, netika saglabāta konsekvence mērķu sasniegšanā, trūka uzraudzības. Latvijas enerģētikas politikā šīs ir tipiskas problēmas, kas vērojamas arī Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) un Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu projektos, un noved pie neparedzēta un reizēm arī neloģiska iznākuma jeb aklajiem punktiem, liecina RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASS) zinātnieku veikts pētījums “Enerģētikas politikas pārejas perioda aklie punkti ” (LZP-2018/2-0022).

Lai sagatavotu jaunus enerģētikas un klimata politikas dokumentus, ES dalībvalstīm ir jāizvērtē dažādu pasākumu ietekme. Līdzšinējos dokumentos ietekmes vērtējums daudzās valstīs ir bijis nepilnvērtīgs, jo nav ņemti vērā aklie punkti. Izmantojot, zinātniski pamatotu metožu kopumu, mēs izvērtējām trīs vēsturisko finanšu instrumentu – jau minēto OIK, KPFI un ES struktūrfondu – ietekmi, kā arī izstrādājām metodiku un rekomendācijas enerģētikas un klimata politikas instrumentu analīzei, lai nākotnē izvairītos no vēsturiski pieļautām kļūdām un iespējamiem zaudējumiem tautsaimniecībai.

Ko mācīties no pagātnes?

Lai izvērtētu vēsturiskos instrumentus, analizējām monitoringu datus, revīziju un auditu ziņojumus, konkursus, publiski pieejamus datus. Visos posmos – no likumdošanas līdz ieviešanai – pētījām potenciālos aklos punktus.

Analizējot KPFI projektus, secinājām, ka viens no būtiskākajiem aklajiem punktiem ir nekonsekvence. Viens uzskatāms piemērs – konkursu nolikumos sākotnēji bija prasība, ka, renovējot ēkas, ir jāsamazina gan siltumenerģijas patēriņš apkurei, gan CO2 emisijas. Redzot, ka šie nosacījumi reti izpildās, divus gadus pēc pēdējo projektu pabeigšanas valdība lēma finansējuma saņēmējus atbrīvot no atbildības par siltumenerģijas patēriņa samazinājumu. Uzraudzības periodā vairs tika vērtēts tikai CO2 samazinājums. Tāpat secinājām, ka lielai daļai KPFI projektu ar vienādu kalpošanas laiku ir ļoti dažādas izmaksas par vienas tonnas CO2 samazinājumu.

Savukārt ES struktūrfondu projektos nereti nav ņemti vērā ārējie faktori, piemēram, pašvaldības apņēmās sasniegt noteiktus rādītājus, nerēķinoties ar to, ka nespēs sagādāt līdzfinansējumu. Līdz ar to līgumi tika lauzti un mērķi palika nesasniegti. 2007. – 2013. gada plānošanas periodā tika paredzēts panākt atjaunojamo elektroenerģijas īpatsvaru ar vēja elektrostaciju būvniecību, bet plānošanas perioda sākumā valstiski tika pieņemts lēmums nesniegt atbalstu vēja elektrostaciju attīstībai, projekts tika atcelts, līdzekļi pārdalīti citām aktivitātēm un uzstādīto enerģijas jaudas rādītāji netika izpildīti.

Šie piemēri rāda, ka aklie punkti var būt ļoti dažādi – finansiāli, saistīti ar izglītību un zināšanām (piemēram, ēku energoefektivitātei nepietiek ar finansējumu, liela loma ir informācijai un zināšanām par ieguvumiem), izmaiņām politikā un atbalsta shēmās, nepietiekamu uzraudzību. Jau minētajā OIK piemērā vērā ņemama uzraudzība sākās tikai 2020. gadā, kad obligātā iepirkuma mehānisma uzraudzība un kontrole tika uzticēta Būvniecības valsts kontroles birojam. Kopumā vērojams, ka enerģētikas politikas uzraudzības informācija netiek apkopota vai tiek apkopota daļēji, piemēram, ir pieejamie tikai projektu noslēguma posma novērtējuma dati. Tāpat secināms, ka pārvaldība ir sadrumstalota. Energoefektivitātes projekti ir kā Ekonomikas ministrijas, tā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības un Satiksmes ministrijas pārvaldībā.

Neēdams rasols

Lai turpmāk nepieļautu šādas kļūdas, ir nepieciešams priekšlaicīgi analizēt katra pasākuma un politikas sagaidāmo ietekmi – cik tā būs efektīva un kā palīdzēs sasniegt klimata mērķus. Efektivitāti ir iespējams novērtēt un prognozēt ar dažādām matemātiskām un zinātniski pamatotām metodēm. Mēs projektā izstrādājām metodiku, apvienojot vairākus inovatīvus instrumentus, kas ļauj vērtēt efektivitāti un identificēt riskus, un rekomendācijas politikas veidotājiem. Piemēram, izstrādājām modeli klimata un enerģētikas politiku risku novērtēšanai, ņemot vērā politikas, tehnisko (piemēram, efektivitāte, atjaunojamo energoresursu īpatsvars), ekonomisko, sociālo (piemēram, nodarbinātības pieaugums) un vides (piemēram, emisiju samazinājums, vienas tonnas CO2 samazinājums) dimensiju. Tāpat izveidojām metodiku pasākumu un politiku priekšlaicīgai analīzei un ietekmes novērtēšanai, kā kritērijus nosakot dažādus indikatorus – pasākuma kvalitāti, finansējuma avotu, iespējamos blakus efektus, objektivitāti, konkrētību un caurspīdīgumu. Izstrādājām arī visaptverošu starpnovērtējuma risinājumu, ko izmantot ne tikai enerģētikas, bet arī bioekonomikas un arī citu politiku vērtēšanai.

Izstrādātās metodikas efektivitāti pārbaudījām, analizējot Latvijas Enerģētikas un klimata plānā 2030. gadam (NEKP) izvirzītos rīcībpolitikas pasākumus un rīcības virzienus – energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija, enerģijas ražošana, transports, lauksaimniecība un mežsaimniecība. Secinājumi ir skaudri. NEKP ir kā sīki sagriezts rasols – tajā ir ārkārtīgi daudz pasākumu un rīcības virzienu, katra ministrija definējusi savus mērķus. Ir iekļauti arī mazvērtīgi pasākumi. Samaisot to visu kopā, izrādās, ka rasols nav ēdams.

Arī Eiropas Komisija, kas vērtēja NEKP, atzina, ka nav skaidrs, kuri no pasākumiem un rīcības virzieniem ir prioritāri. Tā arī norādīja, ka ir daudz jau esošu iniciatīvu, kas turpina saņemt finansējumu, bet trūkst jaunu un inovatīvu pasākumu. Pasākumu ir tik daudz, ka visus nebūs iespējams īstenot. Un, tā kā nav izvirzītu prioritāšu, nav iespējams saprast, vai izdosies sasniegt mērķus. Mēs secinājām, ka zemākie rādītāji NEKP rīcībpolitiku novērtējumā ir pasākumu kvalitātei un konkrētībai. Pasākumi nereti ir ļoti vispārīgi, formāli, to īstenošanai pieejamā finansējuma avoti un apjoms, kā arī sasniedzamie rādītāji un kontrole – neskaidri definēta. Nosakot prioritātes un koncentrēti tām paredzot finansējumu, mērķus varētu sasniegt labāk. Piemēram, ja valsts vēlas, lai centralizētās siltumapgādes uzņēmumi diversificētu energoresursus, tai ir jāparedz tam finansējums, vienlaikus nosakot, ka uzņēmumiem ir jāpierāda, ka tie spēs nodrošināt slodzi ar dažādiem energoresursiem un izmantos to, kad atkal paaugstināsies dabasgāzes cena. Arī, lai stimulētu rūpniecības uzņēmumus lietderīgi izmantot siltumu, kas rodas ražošanas procesā, vai elektroenerģijas tirgus diversifikāciju, tā ir jānosaka par prioritāti un jāstimulē ar finansējumu.

Vispirms vērtēt, tad darīt

Lai rasola garšu sabalansētu, nepieciešamas garšvielas. Garšvielas ir izstrādātā metodika. Turpmāk, izstrādājot jaunus enerģētikas un klimata politikas dokumentus, politikas veidotājiem būtu jāvērtē katras rīcības un pasākuma sagaidāmā ietekme. Nav liela māka plānā sarakstīt labās apņemšanās un sazīmēt stabiņus. Tā vietā ir priekšlaicīgi jāanalizē, vai un kā iecerētie risinājumi palīdzēs sasniegt nospraustos klimata mērķus. Tāpat politikas veidotājiem un ierēdņiem būtu jāveic pasākumu starpvērtējums, lai objektīvi noteiktu, vai tie ir gana efektīvi, vai nepieciešamas izmaiņas, uzlabojumi, pasākumu pārstrukturēšana.

Šāda rīcība ļaus laikus identificēt sasniedzamos rezultātus, aklās zonas un no tām izvairīties, nepieļaujot pasākumu neizpildi vai daļēju izpildi. Pašlaik tas ir vitāli būtiski, jo SEG emisiju prognoze rāda, ka esošā klimata politika Baltijā nav pietiekami spēcīga un mērķtiecīga, lai sasniegtu klimata mērķus. Tas nenozīmē, ka nav iespējams. Tas ir iespējams ar aktīvu rīcību – ir ļoti rūpīgi jāizvērtē mūsu enerģētikas un klimata politika, skaidri jādefinē mērķi un konsekventi  jārīkojas to sasniegšanai.

 

Autores ir RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore profesore Dagnija Blumberga un pētniece Lauma Balode