Karš par Rīgas svētā Pētera baznīcu

Citādi, kā par karu to grūti nosaukt. Kauja tā nav, jo kaujas  nemēra mēnešos un gados. Karš. Pilsēta pret Baznīcu.

GARA RADINIEKI

Kāpēc rakstu? Man Rīgas svētā Pētera baznīca (RSPB) ir tuvinieks – mums ir kopējs aizbildnis, un mēs abi savās dzīvēs esam bijuši piederīgi Rīgas vēsturei un arhitektūrai. Arī vārda diena mums kopīga 29. jūnijā, tikai ar to starpību, ka es neizdegu 1941. gada 29. jūnijā, jo manis tad vēl nebija.

Jā, karš. Briesmīga lieta, sevišķi pilsoņu kari. Pirms pāris gadiem Pēterbaznīcas baroka ērģeļu atjaunošanas idejas latviešu un vācu domubiedriem ieminējos, ka ar ērģeļu atgriešanos Otrais pasaules karš šai baznīcai būs beidzies. Es tad visļaunākajos murgos nespēju iedomāties, ka patiesība būs skaudrāka – karš nemaz nav beidzies, tas turpinās starp līdzcilvēkiem. Pilsēta tiek kūdīta pret luterisko baznīcu, latvieši pret vāciešiem, mākslu personāži sakās būt viedāki par būvniekiem, bet citi savas atmiņu kolāžas piedāvā kā patiesu vēsturi.

PUSGADSIMTS KOPĀ AR BAZNĪCU

Pirmo reizi RSPB ienācu 1969. gadā, īsi pēc izslēgšanas no Latvijas Universitātes par apolitisku rīcību. Pirms “ieraušanas krievos” pastrādāju kā atjaunošanas palīgstrādnieks. Daudzus gadus darbojos pie RSPB ērģeļu atjaunošanas iecerēm. Esmu viens  no retajiem restaurācijas nozares veterāniem, kas 21. gadsimtā bijis RSPB iekšā gana dziļi, lai atklātu defektus, potenciālus un riskus, uzskaitījis darāmo, piedāvājis idejas. Šogad vēlreiz nācās izložņāt kaktus, pažobeles un pagrabus, lai novērtētu saglabātības stāvokli un diemžēl bijis spiests konstatēt, ka Rīgas silueta galvenās garīgās dominantes simbola un patrona dzīvība lēni, bet nepārprotami dziest. Šī izdzišana turpinās jau vairāk nekā 15 gadus, arī pēc tam, kad “saimnieki” saņēma neatliekami darāmo darbu pārskatu. Pēdējā laikā bija iespēja pārliecināties par RSPB glābšanā paveikto. Pa gabalu jau varētu likties, ka ar Rīgas lepnumu vēl nav tik traki. Diemžēl tomēr ir gan.

TUVPLĀNS BIEDĒ

Ja visu caurskata pamatīgi un iespaidus saliek kopā, un ar fotofiksāciju, tad ir pat ļoti traki. Ja kāds man netic, varam uztaisīt izglītojošu pasākumu brīvā dabā. Un visi varēs pārliecināties, ka nu jau plaisas ir visās sienās, tās šķērso pēc kara atjaunotos mūrus un paplašinās. Jumts virs jomiem uzlikts ar rupjām kļūdām gan konstrukcijās gan vara segumos – lietus straumēm plūst pa dzegām un sienām. Dažiem logiem draud nobrukt arkas (hallo, kolēģi no BVKB!). Jumtā desmiti caurumu, jumta logu vērtnes bēniņos ieaug baložu mēslos. Velves bez siltumizolācijas, bet pagrabā, zem sakristejas, tvaiko karsts ūdens, kapenes aizkrautas ar pagājušā gadu tūkstoša lūžņiem, pa logu spraugām svilpo vējš. Un sliktā ziņa, ka RSPB zvanu tornis vairs nepelnīs sidraba grašus – vecajam liftam beidzas derīguma termiņš, no tūristu platformas nav iespējas droši glābties (ja kas notiek) un tornim jau sen nedarbojas ugunsdzēsības sistēmas. Ir pamatotas bažas, ka torņa smailes metāla konstrukcija zem platformas bez normālas nokrišņu novades jau sen ēd rūsa – nu, apmēram tāpat kā Vanšu tilta un Salu tilta sāls saēstie dzelži un dzelzsbetoni. Arī par lielā jumta konstrukciju ir ļoti nelabas aizdomas. Energoefektivitāte?

BEZSAIMNIEKA POSTS

Visi šie garie gadi…. kad “Rīga” sauca sevi par Pēterbaznīcas saimnieku, patiesībā šis bijušais Dievnams banāli un primitīvi kalpoja “saimnieku” kultūras budžeta apkalpošanai. Tāds slaucams lopiņš, kas pats nevar pasūdzēties, ka to tur nožēlojamos apstākļos un nekopj, lai gan likumā teikts, ka visi ienākumi, kas Pēterbaznīcā iegūti no komercdarbības, ieguldāmi tieši un tikai šīs pašas baznīcas – kultūras pieminekļa – uzturēšanai un saglabāšanai. “Saimnieki” to labi zina, bet neviens nav saņēmis ne sodu, ne nosodījumu. Toties tagad nepilna puse domnieku pilnām mutēm sludina, cik ļoti viņu Rīgai vajag to “rīdzinieku baznīcu”, cik ļoti viņi to ir pelnījuši un cik ļoti Rīgas dome nu beidzot tam ir gatava.

CINISKA PIEEJA

Kaut kā dīvaini sanāk… Vismaz 30 gadus, kopš uzsākts Pēterbaznīcas likuma izstrādes moku ceļš, Rīgai bija iespēja sevi RSPB izpaust un pierādīt!! Lēni un prātīgi, soli pa solim, katru gadu ieguldot no lifta un tūristu ekspluatācijas saņemtos līdzekļus visā neaptverami plašajā atjaunošanas, restaurācijas un mūsdienu garīgā piepildījuma atjaunošanā! Ja tas tā būtu noticis, tagad kopā varētu lepoties, ka Rīgas pilsēta tiešām ir labs saimnieks. Un vēl – visus šos gadus Rīga taču varēja ieguldīt savus politiskos resursus, lai jau sen atpakaļ iegūtu likumīga saimnieka tiesības. Bet nekas tāds nav noticis, ir bijis labi tāpat – nauda nāk, tauta dejo! Nē, tomēr ir noticis – Rīga pamanījās ar apšaubāmu tiesisko pamatojumu pievākt vēsturisko Pēterbaznīcas kapu zemi, lai varētu taisīt biznesu ar vasaras krogu atļauju tirgošanu.

BEZATBILDĪBAS MANIFESTS

Rakstīt par šo absurda teātri mani pamudināja kāds intriģējošs, ar RSPB tieši nesaistīts, 14. novembra raidījums Nekā personīga, kura sižets par Rīgas Attīstības departamenta paziņojumu, ka ēka, kurā galvaspilsētas plānotāji, arhitekti, inspektori, būvinženieri un visu rīdzinieku būvnieciskās drošības un likumpaklausības inspicētāji vairs nav izmantojama, ka pamati, pagrabi un jumts esot pilnīgi nelietojami. Jāiet prom un jāmeklē cita vieta, kuru tad…..

Rīgas domes deputāte, Attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone intervijā situāciju skaidro šādi: “Es personīgi neesmu būveksperts, bet mani būvvaldes kolēģi, kuriem, manuprāt, jābūt ar lielāku ekspertīzi, vairākkārtēji teica, ka Amatu ielas pagraba konstrukcijas ir tuvu avārijas stāvoklim. Mēs negribam to brīdi, kad mēs paši, kā kurpnieks bez kurpēm, tādā ziņā, ka tas jautājums jau bija sasāpējis jau ilgāku laiku.”

Stop! Kā tas iespējams?! Kā var būt, ka iestāde, kas bez pārtraukuma šo ēku lieto un apdzīvo apmēram pusgadsimtu, pēkšņi paziņo, ka māja tagad pēkšņi ir nelietojama? Labi atceros, ka pēdējo padsmit gadu laikā izbūvēja un pārbūvēja bēniņus, restaurēja fasādi un jumtus, būvējās pa pagrabiem un nu – izrādās, ka visi ieguldījumi ir bezjēgā? Sanāk, ka Rīgas Attīstības departamentam ar pašu mājas uzturēšanu nekas nav sanācis, neskatoties uz augstākās kvalifikācijas būvspeciālistu pastāvīgu klātbūtni?!

Saprotu, ka Inese Andersone pie tā nav vainojama. Bet, ja man jātic uz vārda, ka arhitektūras piemineklis Amatu ielā 4 patiešām ir uz avārijas stāvokļa robežas, tad tieši tāds pat stāvoklis ir arī Pēterbaznīcā! Dīvainas paralēles.

RĪGAS MANTOJUMA MAZSPĒJA

Varbūt Blūms sabiezina krāsas? Bet kāpēc atmiņā urdās sajūta, ka Rīgā ir redzēti desmiti, bet varbūt arī simti vēsturisku māju, arī arhitektūras pieminekļi, arī apbūves aizsardzības teritorijās, kas saimniecisku pieskārienu nav piedzīvojušas vairākas paaudzes, bet – cik dīvaini: pieder Rīgas pašvaldībai! Un Inese Andersone apstiprina: “Rīgas domei ir daudz īpašumu sliktā stāvoklī.”

Bet varbūt tās ir tikai baumas un Rīgā ar nekustamo īpašumu aprūpēšanu viss ir labi un droši?

Diemžēl… Rīgas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas prakse un kārtība liecina par visnotaļ neveiksmīgu īpašumu pārvaldības modeli, kas neatbilst mūsdienu tendencēm nekustamo īpašumu pārvaldībā –  pēc nesenās revīzijas pauž Valsts kontrole.

Vai Rīgai vispār ir kultūras mantojuma saglabāšanas plāns? Bet, lai nu paliek citai reizei.

Toties  izrādās, ka Rīgas domniekiem RSPB tomēr vajag arī vēsturiskā taisnīguma dēļ, jo ēku pēc kara esot atjaunojusi Rīgas pilsēta! Vai tiešām? Padomju un vēlāku laiku publikācijās lasām, ka lēmumu par Pēterbaznīcas atjaunošanu pēc Maskavas un Rīgas speciālistu ieteikuma pieņēmusi LPSR Ministru padome, bet darbi 1966. gadā uzsākti no Ministru padomes Rezerves fonda līdzekļiem. Un projektu izstrādāja LPSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas kantoris kopā ar Minskas, Ļeņingradas u.c. PSRS pilsētu projektēšanas institūtiem. Pēc “Rīgas” loģikas tiesības pieteikties uz Pēterbaznīcu “pēc nopelniem” vajadzētu piedāvāt arī PSRS valdības pēctečiem?

BAZNĪCA NAV SIA

Vēl viena iesīkstējusi leģenda, ko izmanto “Rīgas aizstāvji”, ir atmiņas par to, ka Pēterbaznīcu esot uzturējusi Rīgas rāte un rīdzinieki. Bet protams, kā gan savādāk? Baznīca nav ne akciju sabiedrība, ne SIA, bet draudze – reliģisks nodibinājums, kas sevi un savus īpašumus uztur par saviem, labvēļu un patronu ziedojumiem. Tā tas bijis un ir visā civilizētajā pasaulē. Un neviens nepieprasa par saviem ziedojumiem sev baznīcu kā kara laupījumu. Pēterbaznīcai ziedojušas daudzas paaudzes un, ja padarboties ar aritmētiku, tad iepriekšējās rīdzinieku paaudzes kopš 14. gadsimta ziedojušas neaptverami daudz vairāk nekā pēckara LPSR trūcīgais budžets – mīnus jaunākajos laikos nošmauktā nauda…

Toties mūsu Rīgas domē ir tādi jeb tādas, kas notiekošo karadarbību sauc par kontrreformāciju un aizkulisēs runā, ka reformācija vispār esot bijusi lielākā kļūda civilizācijas vēsture, uzreiz pēc it kā liktenīgās Gorbačova perestroikas. Revanšisma vēlmes?

MERKANTILAIS PRET GARĪGO

Nobeidzot šo sāpīgo stāstiņu par manas dzimtās pilsētas galvenā simbola ieilgušo atgriešanos vēsturiskās ģimenes klēpī, būtu jāpaskaidro iemesls, kālab man bija svarīgi šo “deķīti” salikt kopā? Žēl, bet man vairs nav ticības jaunajai Rīgas pārmaiņu domei, kas man nesen cerības deva, bet tagad likusi sāpīgi vilties. Var jau solīt, ka sanāks, ka tagad gan būs, bet neesat pat mums, saviem vēlētājiem atvainojušies par Pēterbaznīcai pāri nodarīto, turpinot rēķināt, cik varēs salasīt RSPB gaiļa dētās zelta oliņas. Jūs sākāt skaļi runāt par kultūrbaznīcas projektu, bet… tikai pēc tam, kad šo ideju  prezentēja Latvijas luteriskā baznīca ar saviem partneriem. Jūs palūdzāt, lai fiksi sagatavoju Rīgai izmaksu RSPB projektēšanas un izpētes aptuvenās summas, bet labu laiku pēc tam, kad LELB ar saviem partneriem to bija jau izdarījuši.

Man varbūt nedaudz čakiski smeldzīgi, ka nevis mana Rīga, bet LELB kopā ar Pēterbaznīcas Vācu draudzi jau gadiem gatavojās šai atbildībai – pētīja baznīcu, arhīvus, vecos projektus un strādāja, lai izprastu RSPB vajadzības – ne tikai, lai salāpītu tagadējo saimnieku slinkuma vainas, bet padarītu to atkal par Dievnamu, patiesu Rīgas viduslaiku būvmākslas un laikmetīgas attieksmes lepnumu.

 

Autors ir sertificēts arhitekts, atestēts arhitektūras restaurācijas vecmeistars, TZO virsnieks

P.S. Vai tā gadījumā nebija Pēterbaznīcas administrācija, kas Rīgas rātsnama oriģinālo, 18. gadsimta ģerboni, kas glabājās Pēterbaznīcā, atdeva iemūrēšanai privātā sētā?