Cīņa par elpu

Dienā, kad uzzinājām melnāko pandēmijas laika statistiku — 64 vīrusa nogalinātie vienā diennaktī —, Gaiļezera slimnīcas ārsti atļāva Ir vairākas stundas klātienē skatīt Covid-19 nodaļas saspringto ikdienu

Palātā pie pacienta Jura (32) mūs ielaiž tikai uz piecām minūtēm. Jaunais vīrietis ir piekritis sarunai, bet ārste brīdina, ka viņam ir grūti runāt — kā pasaka pāris teikumus, tā krītas skābekļa saturācija asinīs, lai gan īpaša iekārta nemitīgi piegādā viņam skābekli.
Kad Juri 14. oktobrī hospitalizēja, vīruss viņam bija sabojājis divas trešdaļas plaušu. «Vai esmu vakcinēts? Nē. Mums darbā plānoja to organizēt, bet es nolūzu mazliet ātrāk,» viņš saka, gulēdams palātas gultā pie loga. Tikai pirms 20 minūtēm pārvests no intensīvās terapijas uz šo palātu, jo viņa stāvoklis pēc divām slimnīcā pavadītām nedēļām ir uzlabojies.
Taču Juris joprojām nevar dzīvot bez papildu skābekļa. Vīrieša degunā ir ievietota caurulīte, bet blakus gultai šalc augstas plūsmas iekārta, ko mediķi dēvē par highflow. Tā Jura plaušās ik minūti iepumpē 60 litrus skābekļa. Salīdzinājumam — parasti pieaudzis cilvēks minūtē ieelpo aptuveni septiņus litrus gaisa, kurā tikai piektdaļa ir skābeklis. Pacients izskatās novārdzis, viņam ir sausa āda un sasprēgājušas lūpas. Pēc pieredzētā vīrietis skaidri zina, ka grib vakcinēties. «Vēlreiz es šādu piedzīvojumu negribu. Nē, tas galīgi nav jautri,» viņš atzīst.
Juris nezina, kur inficējies, jo daudz laika pavadot mājās. «Sākās ar to, ka ļoti sāpēja acis. Tas bija pirmdien. Otrdien drausmīgi sāpēja mugura — bija tāda sajūta, ka kāds būtu naglas sadzinis. Es pat nevarēju atrast, kā var apgulties, lai nav tik mokoši. Trešdien palika vieglāk. Bet ar ceturtdienu kā aizgāja katru vakaru 39 grādi, tā nelaida vaļā vispār,» Juris stāsta, cīnoties ar klepu. Tomēr tās nebija vienīgās mokošā vīrusa izpausmes.
Ātro palīdzību viņš sauca divas reizes — pirmoreiz 12. oktobrī. «Es biju izsaucis brigādi uz mājām, jo man bija pulss pāri 120. Tā katru dienu, visu laiku 120, 125.» Ar sirdi un skābekļa saturāciju asinīs viss bijis kārtībā, tāpēc mediķi atstājuši Juri ārstēties mājās. Taču pēc divām dienām viņš brigādi saucis vēlreiz, jo vairākas dienas nepārgāja arī vemšana. «Es nevarēju ne zāles, ne ūdeni, neko vispār,» viņš atminas. Kad mediķi veica izmeklējumus un paklausījās plaušas, bija aizdomas par pneimoniju. «Atveda uz slimnīcu, uztaisīja datortomogrāfiju — divas trešdaļas plaušu jau bojātas. Tas ir burtiski divu dienu jautājums,» par vīrusa straujo dabu brīdina Juris. Īsās sarunas laikā viņš klepo arvien spēcīgāk un ilgāk. Šī ir fiziski grūtākā intervija arī manā žurnālistes mūžā — ietuntulēta spectērpā, ar cieši pieguļošu respiratoru un aizsarg­brillēm uz sejas esmu spiesta gandrīz kliegt, lai pacients mani sadzirdētu cauri skābekļa ierīces radītajam troksnim.
«Vecums neko īpaši nemaina — šī slimība ir diezgan apņēmīga, lai tev kaut ko atņemtu. Man liekas, mēs to nenovērtējam — ka tev atņem vienu no tādām saprotamām pamata lietām kā spēja elpot. Tagad jau es varu elpot, jo dakteri man ir uzlikuši ļoti labus aparātus. Ja man tos noņems, es nevarēšu pat uz tualeti aiziet, jo būs aizdusa, būs grūti. Tā sāc redzēt un saprast, cik tādas pamatlietas patiesībā ir svarīgas,» saka Juris. Oficiālajā statistikā, ko slimnīcas apkopo katru dienu, viņš skaitās pacients ar vidēji smagu slimības gaitu.
Kad viņš varētu atgriezties mājās? «Es nezinu. Cik esam runājuši ar dakteri — kad sākšu pats elpot bez skābekļa palīdzības. Šodien tas viennozīmīgi vēl nav. Es domāju, ka arī ne šonedēļ. Tas ir baigi atkarīgs no tā, kā atjaunošanās process ies,» saka Juris. Kad pēc vairākām dienām sazinos ar nodaļas vadītāju, viņa pastāsta — Juris joprojām ir slimnīcā, otrdien pirmo reizi mēģinājis elpot bez high­flow aparāta un iztikt ar mazākām papildu skābekļa devām.

«Netīrā zona»

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas septītajā stāvā atrodas 85. nodaļa — tā ir tikai viena no šeit ierīkotajām Covid-19 nodaļām, kur ārstējas pacienti ar vidēji smagu slimības gaitu. Kopš tās atvēršanas pērn oktobrī nodaļa ne dienu nav bijusi tukša. Vismaz viens pacients te atradies arī vasarā, kad saslimšanas rādītāji bija krietni zemāki.
Dienā, kad ierodamies nodaļā, no 14 palātās izvietotajām 48 gultām brīvas ir tikai septiņas. Divas atbrīvojušās naktī — pacienti nomiruši. Slimnīcā kopumā diennakts laikā nomiruši 20, bet visā valstī — 64. Tas ir pandēmijas melnais rekords, ar ko 28. oktobris ieiet vēsturē. Kopumā Latvijā šobrīd sasniegts augstākais mirstības līmenis no Covid-19, kāds jebkad pandēmijas laikā bijis Baltijas valstīs. Septiņu dienu vidējais mirušo skaits uz miljonu iedzīvotāju Latvijā ir 18, kamēr Lietuvā — 12, Igaunijā — astoņi, bet visā ES vidēji — trīs vīrusa nogalinātie.
Mani un fotogrāfu sagaida nodaļas vadītāja un virsārste Monta Madelāne, kura atbild par visām Covid-19 nodaļām slimnīcā. Viņa sagādā mums vienreizlietojamos kostīmus — bikses, kreklu, halātu, kā arī gumijas kurpes. «Pats svarīgākais ir maska. Te blakus ir palātas, kur iet pie pacientiem. Tas nozīmē, ka gaisā kaut neliela vīrusa cirkulācija teorētiski var būt,» brīdina Madelāne.
«Tīrā» un «netīrā» zona gaitenī nodalīta ar norobežojošu lenti uz grīdas. Šaurāka ir «netīrās» zonas josla gaiteņa kreisajā pusē, kas ved gar palātām. Ārsts, māsiņa vai sanitārs, kas no tās iznācis spectērpā, vispirms pie durvīm dezinficē bahilu pēdas un tad pa «netīro» zonu dodas vai nu uz nākamo palātu, vai, ja darbs ar pacientiem pabeigts, iet noģērbties — tādā gadījumā jāaiziet līdz gumijas paklājiņam, kas novietots pie noģērbšanās telpas, un ar lielu soli jāpārkāpj tīrā zona. Pēc pacientu apmeklējuma staigāt pa tīro gaiteņa pusi ir aizliegts! To var tikai pēc tam, kad kostīms ir novilkts un izmests speciālā tvertnē.
«Ja mums kāds vīruss uzkrīt, tad mēs atstājam tajā pusē — tā mēs sevi mierinām,» skaidro Madelāne. «Mums nav tāda visa netīrā zona, ka ieejam un trīs stundas neejam ārā. Mēs izejam, pārģērbjamies un uzliekam tīras maskas, un turpinām dienu. Kad vajag, ģērbjamies atkal no jauna.»
Rīta cēliens nodaļā sākas astoņos ar piecminūti, kurā medmāsas informē ārstus par pacientu stāvokli. Viņas ziņo par pacientu temperatūru iepriekšējā vakarā un no rīta, asinsspiedienu, skābekļa saturāciju, arī to, vai un cik liela papildu skābekļa padeve katram tiek nodrošināta un kādā veidā — ar kanilēm, masku vai highflow ierīci.
No māsu ziņotā ir skaidrs, ka pacientu vidū ir gan tādi, kuru stāvoklis ir uzlabojies vai nostabilizējies, gan arī tādi, kam ir pasliktinājums. Kādam kungam gados pēkšņi kļuvis sliktāk. «Viņš pie mums guļ mēnesi. Principā plānojām šodien pārvest uz rehabilitāciju. Tas ir kaut kāds jauns notikums. Viņš ir stabils vecs cilvēks, un pēkšņi vienā mirklī pievienojas kāda infekcija… Tur nāks ārsti skatīties, ko un cik daudz varam glābt,» skaidro Madelāne.
Kāda sieviete patvaļīgi noņēmusi skābekļa pievadi. «Viņai sāp un traucē, vakar vēl ļāva izdarīt injekciju, bet šodien pateica — neļaušot, jo dakteris ir auns un nekā nesaprot,» piecminūtē stāsta medmāsa.
Tiek arī ziņots, ka vienā palātā izveidojusies pārlieku augsta skābekļa koncentrācija. Ja pacientiem visu laiku tiek nodrošināts papildu skābeklis, tas izplūst arī gaisā, un pamazām var rasties sprādziena risks. Tāpēc telpas regulāri jāvēdina, bet dažiem pacientiem pret to ir iebildumi, ziņo māsa. «Tagad trešā gulta izrakstījās, var pataisīt logu vaļā, jo tā tante visu laiku taisīja ciet.»
Pēc piecminūtes — ap pusdeviņiem rītā — pacientiem sākas brokastu laiks. Ēdiens ir iepakots oranžos plastmasas maisiņos, uz kuriem ir uzlīmes ar palātas numuru. «No rīta tā ir pārsvarā putra ar tēju un maizīti, un sviestiņu, kā kuram, ir arī kefīrs. Ir noteiktā diēta,» skaidro sanitāre. Virsmāsa norāda, ka «jāpalīdz viņiem arī paēst, piecelties sēdus un obligāti pēc ēšanas jāskatās, lai viņš vēl pasēž. Ja viņu tūliņ pat gāzīsiet atpakaļ, viņš aizrīsies un nebūs labi!»
Kamēr pacienti sāk brokastot, ārsti jau ģērbjas un dodas pie smagākajiem slimniekiem. Katrā palātā ir kamera, pacienti par to ir brīdināti. Ekrānā, kas atrodas māsu postenī, redzamas visas palātas un tur notiekošais. Mediķi tā var bez iešanas «netīrajā zonā» uzmanīt arī pacientu monitorus, kuros redzami vitālie rādītāji, piemēram, skābekļa saturācija asinīs.

Sprādzienbīstami

Postenī regulāri zvana telefons. Tie ir gan radinieki, gan paši nodaļas pacienti — tas atvieglo komunikāciju. «Ja vajag kaut ko vienkāršu, pacients piezvana un māsiņa var ļoti ātri noreaģēt, atnest vai ienākt,» skaidro Madelāne.
Viņa darbā ierodas jau ap septiņiem rītā. «Šobrīd kādu otro nedēļu cenšos pirms lokdauna ierasties mājās, iepriekš — kā gadījās.» Lai gan formāli darba diena ir astoņas stundas, «mēs sen neviens nestrādājam tās astoņas stundas,» saka ārste. «Māsām ir savādāk, viņas nomainās, iet mājās. Tiem, kas dežurē pa diennaktīm, tiem arī savādāk — diennakti nodežurē un turpina nākamo dienu strādāt savā nodaļā līdz četriem.»
«Dienā ir trīs māsiņas un divi sanitāri šajā pusītē. Otrā pusītē ir mazliet savādāks sadalījums, tur ir intensīvā terapija, un tur ir četras māsiņas pa dienu un trīs sanitāri,» skaidro virsmāsa Aiga More-Ametere.
Ja nebūtu Covid-19 pārslodzes, tad pacientu sadalījums uz vienu māsu būtu nedaudz citāds, bet arī «normālos laikos» darbaroku trūkst. «Māsu jau nav tik daudz, cik vajadzētu, tā ka nu gluži nesanāk tās normas 8—12 pacienti vienai māsai pa diennakti,» skaidro virsmāsa.
Lielākās bažas tagad ir tieši par darbinieku trūkumu, viņa atzīst. «Ļoti aktīvi ir studenti — topošie ārsti, kuri var strādāt arī pēc trešā kursa, ja ir nolikuši klīnisko manipulāciju eksāmenu, kur viņiem iemāca špricēt, zondes likt, kateterizācijas. Tad var strādāt kā medicīnas asistenti, kā māsiņas,» viņa skaidro.
«Pacientus māsas monitorē četras reizes dienā un pieraksta parametrus. Ja ir kas slikts, viņas ziņo, ārsti iet vizītēs vienu, divas, trīs reizes, atkarībā no nepieciešamības pie katra pacienta.» skaidro Madelāne.
Kādā stāvoklī pacienti tiek izrakstīti no nodaļas? «Mēs izrakstām dažādus. Mums ir jānodrošina nosacīti aprite — ja pacients ir ar uzlabošanos, tad jāmēģina viņu pārvirzīt vai nu uz zemāka līmeņa stacionāru vai izrakstīt mājās, lai būtu vieta jauniem pacientiem,» skaidro Madelāne.
Covid-19 pacientu ārstēšana slimnīcā prasa milzīgas skābekļa jaudas. Pie katras gultas ir nodrošināta skābekļa padeve pacientiem no sienā iebūvētas sistēmas. Taču skābeklis telpā uzkrājas, tādēļ telpas regulāri jāvēdina un situācija regulāri jāmonitorē — vismaz reizi dienā, norāda Madelāne. «Normāli istabas gaisā ir 21% skābekļa, bet no 50% līmeņa pieaug sprādzienbīstamība.»
Mūsu vizītes dienā vienā palātā skābekļa līmenis uzkāpis līdz 28%. «Tas ir paaugstināts, bet nav kritisks. Jāskatās, ko varam mainīt,» ārste skaidro.
Kāpēc tā notiek? Piemēram, maksimālā skābekļa padeve no sienas iekārtas ir 15 litri minūtē, bet no highflow — 60 litri minūtē. «Nodaļā ir arī smagi pacienti. Viņi pārsvarā visi ir skābekļa atkarīgi, ar citām blakusslimībām, un highflow mēs liekam tad, ja ir tiešām nopietns plaušu bojājums. Un tas izsviež skābekli telpā. Ja ir divas mašīnas istabā, tad risks, protams, pieaug, un māsiņas monitorē arī to, ne tikai pacientus,» skaidro Madelāne.
Gaiteņos ir izvietoti arī balti skābekļa baloni. «Kad saslēdzam haiflovus, mums var nepietikt skābekļa jaudas, jo visās nodaļās to lieto. Un tās ir nenormāli lielas jaudas, uz ko šī māja nebija varbūt plānota. Tad papildus izmantojam balonus,» saka virsārste.
Medikamentu pacientu ārstēšanai šobrīd nepietrūkst. «Covid-19 ārstēšanai zāļu īsti nav. Mēs vēl aizvien Covid-19 ārstējam simptomātiski. Atsevišķos gadījumos izmantojam Remdesivir. Ir ienākuši jauni citi līdzekļi, kurus varam izmantot zināmos gadījumos, bet tas nav visiem pacientiem,» saka Madelāne. Remdesivir ir ļoti dārgs medikaments — piecu dienu kurss maksā 2,5 tūkstošus eiro. Iepakojumā ir seši flakoni — pirmajā dienā pacientam dod divus, pārējās četrās — pa vienam. «Bet šī nav panaceja, galīgi ne. Vienu brīdi, kad tas mums nebija, mēs satraucāmies, jo tas bija vienīgais medikaments. Tad sākām to lietot un redzējām, ka efekts nav tāds, kādu mēs gribētu.»

Ko nozīmē «nepaspēju»?

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem viļņiem tagad slimnīcā iestājas vairāk no skābekļa atkarīgu pacientu — tādu ir ap 80%, stāsta ārstniecības direktore Ilze Pučkure. «Pietiekama skābekļa jauda ir tas lielākais izaicinājums arī citām slimnīcām. Ja ir vecās būves, tad skābekļa jaudas nav tik lielas. Tas ir atslēgas vārds — skābeklis.»
Lai atvēlētu papildu gultas, trūkst personāla, īpaši māsu un sanitāru. «Mēs ceram, ka varbūt privātās ārstniecības iestādes un ambulatorie nāks palīgā ar vidējo medicīnas personālu, jo mēs esam apmācījuši gan ķirurgus, gan urologus, bet trūkst vidējā medicīnas personāla,» atklāj Pučkure.
Līdzīgs secinājums ir arī rezidentiem, kuri šajā nodaļā ir nostrādājuši vairākus mēnešus. «Gultas vietas jau atradīs, bet jautājums ir par to, kurš ārstēs. Īstenībā lielākā, traģiskākā problēma — kurš pacientus apkops, kurš pienesīs un uzliks sistēmas, kurš paņems analīzes, kurš to pacientu pagrozīs, samainīs viņam drēbes, visu pārējo? Es runāju par māsām un par sanitāriem,» saka ārsts rezidents Pauls Dzelve.
Virsārste Monta Madelāne norāda, ka stacionēto vidū ir arī pāris vakcinēto vai tādu, kuri vakcinācijas kursu nebija pabeiguši. «Tādi mums ir, to nevar noliegt. Procents ir relatīvi neliels.» Viņa skaidro, ka proporcija ir līdzīgai tai, ko rēķina SPKC, — ja no visiem saslimušajiem aptuveni 80% ir nevakcinēto un 20% vakcinēto, tad stacionārā nonāk līdzīgs īpatsvars. Ārste skaidro, ka nelielai daļai cilvēku sliktāk veidojas antivielas pēc potēšanas vai pat neveidojas nemaz, turklāt vakcīnas iedarbība ar laiku vājinās un tā ir kopumā mazāk efektīva pret īpaši nikno delta variantu.
Kāpēc daļa cilvēku aizvien nevakcinējas?
«Standarta lieta, ko esmu pamanījis, — uz jautājumu «Vai esat vakcinējies?» atbild «Nepaspēju.» Nu ko nozīmē nepaspēju? Pilnīgi visiem ir pieejama vakcinācija no maija. Tas ir kā nobraukt no Rīgas līdz Alūksnei un nepaspēt pieprādzēties. Aizej uz vakcinācijas centru, tas aizņem pusstundu vai stundu. Tas ir viens rimčika apmeklējums, ja tā padomā,» tiešs ir ārsts rezidents Dzelve.
Ārsti stacionēto vidū novērojuši arī ačgārnu domāšanu — piemēram, pacients saka, ka nav vakcinējies, jo viņam ir cukura diabēts. «Bet tu esi tieši tas cilvēks, kuram vajag vakcinēties!» saka rezidente Poļina Ofrosimova, jo blakusslimības rada papildu risku smagai Covid-19 slimības gaitai.
Tāpat ārsti atspēko bieži dzirdēto vakcīnu pretinieku atziņu, ka nav jēgas potēties, jo vakcinētie arī inficējas un slimo. «Jā, slimo, bet daudz vieglāk un daudz retāk,» skaidro Dzelve. «Kad brauc ar moci, tu uzvelc ķiveri. Tāpat var gadīties, ka nosities ar visu ķiveri. Bet drošāk taču ir, ja ir ķivere. To cilvēki kaut kā saprot, bet šo — nē,» saka ārsts. «Kādreiz par drošības jostām latviešiem bija baigi ilgi jāskaidro, par tuvo gaismu lietošanu, par ziemas riepām, bet tagad kaut kā visi to saprot.»
Savukārt rezidents Reinis Rugājs uzskata, ka daļa cilvēku baidās no adatas. «Nav varbūt antivakseris, bet viņam kauns atzīt — ir bail, ka špricēs. Un tad saka — ja sešas dienas nedēļā strādā, pa kuru laiku lai paspēj? Nu, ja tu vari paspēt uz tualeti aiziet, vari paspēt arī novakcinēties.»
Lai atgūtos pēc slimības, ārsti pacientiem iesaka rehabilitāciju. Atjaunošanās process gan būs laikietilpīgs, norāda rezidenti. Vai atjaunosies arī nopietni bojātas plaušas? «Jauniem diezgan labi atjaunojas, bet tas nav ātri,» skaidro Rugājs. «Vismaz pusgadu viņi vēl jūtas slikti — ar nespēku, elpas trūkumu, ir jāiziet fizioterapija. Nespēja normāli paelpot cilvēkam izraisa nenormālu paniku. Iedomājieties, ko izjūt pacienti, kad viņiem trūkst skābekļa!» saka Ofrosimova. Tas ir kā elpot caur spilvenu, praktisku salīdzinājumu piesauc Dzelve.
Kā jaunie ārsti sadzīvo ar pacientu biežo nāvi Covid-19 nodaļā? «Ar laiku saproti, ka tā tas ir. Protams, šeit liekas diezgan bezjēdzīga tā nāve — cilvēks teorētiski varēja šeit nebūt,» saka Dzelve.
Darbs Covid-19 nodaļā liek rezidentiem kļūt ļoti patstāvīgiem, iemāca pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību. Dzelve atzīst, ka ir grūti situācijās, kad nevari pacientam vairs palīdzēt. «No vienas puses — uzaug āda bišķi. Skaidrs, ka tā āda nekad nebūs gana bieza, lai būtu pilnīgi vienalga,» saka rezidents. «Manuprāt, ļoti svarīgs ir kolektīvs. Ja jūties atbalstīts, vari uzdot jautājumus un diskutēt, tad viss ir kārtībā, bet, ja paliec viens ar to visu, tad tas emocionāli ļoti ietekmē. Mēs strādājam kopā, palīdzam viens otram un cenšamies darīt tiešām maksimāli daudz pacientiem,» saka rezidente Ofrosimova.

Žurnālistes pieredze

Baiba Kļava: «Pirms došanās palātā pie Covid-19 pacienta, kurš piekritis īsai intervijai, mums ar fotogrāfu jāsaģērbjas tāpat kā mediķiem. Pāri vienreizējām biksēm un kreklam virsmāsa palīdz man uzvilkt garu, sānos sasienamu halātu. Virs gumijas apaviem jāuzvelk garās bahilas līdz ceļgaliem. Rokās cimdi, kas virs plaukstām piespiež halāta piedurknes. Galvā cepurīte, respirators ar izelpas vārstiem un aizsargbrilles, kas tik cieši pieguļ sejai un kaklam, ka atstāj pamatīgus nospiedumus.
Pacienta palātā biju tikai 7—8 minūtes. Pilnā tērpā — aptuveni 15 minūtes. Kad uzlikts smagais respirators, runājot skaņa ir izkliedēta — šķiet, ka pats sevi nedzirdi un citi arī ne. Ciešais respiratora stiprinājums ap kaklu man radīja stresu. Brilles spiež. Ir bailīga sajūta, ka tās pilnībā nepieguļ, taču virsmāsa saka, ka viss ir normāli.