Stipra vētra. Kopā ar draugiem ejam gar jūru. Nenormāli gāž lietus — pat horizontāli. Man slingā iesiets mazulis. Vīrs ergosomā nes tobrīd divus gadus veco meitu. Mums abiem ir milzīgas somas, un ejam sadevušies rokās. Tā ir viena no manām mīļākajām un ekstrēmākajām pārgājienu atmiņām. Varētu šķist — kāpēc to darām? Bet tajā brīdī rodas sajūta: ja varam izdarīt šo, varam arī pilnīgi jebko citu. Jūti, ka gandrīz saplūsti ar dabu. Ir grūti, bet atliek tikai iet.
Maza kripatiņa visuma
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.