Atklāta vēstule Latvijas augstākajām amatpersonām

Pēdējo dienu notikumi Latvijā, kad dzīvību zaudēja puisis (Normunds Kindzulis), ir skaidri pausta sabiedrības homofobiskā, neiecietīgā attieksme pret cilvēku, kas neizvēlējās savu seksuālo orientāciju, šķirstot katalogu, un nevēlējās beigt savu dzīvi 29 gadu vecumā vērojot, kā liesmas aprij viņa dzīvību. Izdarot loģiskus secinājumus pēc medijos publiski pieejamās informācijas, N.Kindzulis ir izcietis morālu spiedienu no homofobiem, kuri viņam sūtījuši naidīgus komentārus un draudus dzīvībai seksuālās orientācijas dēļ.

Homofobismu Latvijā pastiprina daļa no Saeimā ievēlētajām partijām, kuras konservatīvi pauž naidu pret minoritātēm. Sociālā situācija Latvijā ir satraucoša, nepieņemama, naidam ir jāpieliek punkts!

Pēdējos gados ES dalībvalstīs vērojamie notikumi – geju un lesbiešu parādes gājienu jeb praida aizliegšana, naidīgi politiķu izteikumi un neiecietīgi reliģisko līderu izteikumi – bijuši kā trauksmes signāli un raisījuši jaunas diskusijas par homofobijas mērogiem un diskrimināciju pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transseksuāļiem un transpersonām (LGBT) Eiropas Savienībā. Šie notikumi likuši Eiropas Parlamentam 2005. gadā pieņemt rezolūciju, kurā nosodīta homofobija un diskriminācija dzimumorientācijas dēļ. Divus gadus vēlāk – 2007. gada vasarā – Eiropas Parlaments uzdeva jaunizveidotajai Pamattiesību aģentūrai sagatavot visaptverošu salīdzinošo ziņojumu par visām ES dalībvalstīm, raksturojot situāciju homofobijas jomā un saistībā ar diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ.

Šā iemesla dēļ aģentūra 2007. un 2008. gadā īstenoja apjomīgu tiesiskās un sociālās izpētes projektu. Šis visaptverošais ziņojums, ko veido divas daļas, proti, tiesiskā un sociālā analīze, ir iesniegts Eiropas Parlamentā un tā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā, pamatojot nepieciešamību rīkoties, lai ievērotu, aizsargātu un atbalstītu LGBT personu pamattiesības visā Eiropas Savienībā, kurā Latvija sekmīgi ir iestājusies. Šajā publikācijā iekļautā sociālā analīze ir balstīta uz datiem un citu informāciju, kas atrodama valstu pārskatos par visām ES dalībvalstīm. Unikāls materiāls tika apkopots tiešās intervijās ar LGBT personu NVO, līdztiesības organizācijām un valsts un pašvaldību iestādēm visās dalībvalstīs, kā arī veicot ieinteresēto pušu aptauju anketēšanu. Jaunie dati tika salīdzināti ar pašreizējo akadēmisko pētījumu rūpīgiem izvērtējumiem un Eurobarometer apsekojumiem, lai sagatavotu mūsu pārskata otro daļu – plašu sociālo analīzi.

Pašreizējā cilvēktiesību situācija Latvijā attiecībā uz lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transseksuāļiem un transpersonām nav apmierinoša – tā ir kritiska!

Daudzas LGBT personas izjūt diskrimināciju – tiek iebiedētas un vajātas, ir apzināti fizisku uzbrukumu gadījumi. Tas raisa bažas par savu un tuvinieku veselību un drošību. Skolās gejus un lesbietes apzīmē ar noniecinošiem vārdiem. Vajāšana var būt ikdienišķa parādība darbavietās. Attiecības bieži vien nav iespējams savstarpēji nodrošināt pilnvērtīgā tiesiskā partnerībā. Veco ļaužu mītnēs ļoti reti ir izpratne par LGBT personu vajadzībām. Šādos apstākļos “nepamanāmība” kļūst par izdzīvošanas stratēģiju. Eiropas Savienībā, kas ir balstīta uz tādiem principiem kā vienāda attieksme un tiesiskā nediskriminēšana, tas nav pieņemami.

“Ģimenes” jēdziens pēdējo pāris mēnešu laikā ir ļoti aktuāla tēma. Ģimene ir mūsu drošība. Tās dzinējspēks ir mīlestība, cieņa un plānotā kopdzīve, kas realitātē eksistē tikai ieslēgta telpā. Mēs nevaram būt brīvi, saukt savu līdzcilvēku par “ģimenes locekli/dzīvesbiedru vai partneris/partnere”, ja Latvijā šāda savienība neeksistē. Mums ir jāmelo, jāslēpjas un jācieš. Citiem šķiet, ka vēlamies uzspiest savu “subjektīvo viedokli”, bet mēs sakām: “Nē! Pietiek!”. Mēs vēlamies toleranci, drošību un brīvību savā valstī.

Darba likuma norma par tiesībām uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas, kas pienākas tikai bērna tēvam, neatbilst Satversmes 110. pantam secināja Satversmes tiesa (ST). Tiesā bija vērsusies bērna māte, kuras partnere nevarēja saņemt atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas. Līdzās valsts pienākumam aizsargāt un atbalstīt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti Satversme nosaka arī valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī ģimeni, vecākus un bērnus. Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts pienākums aizsargāt un atbalstīt ģimeni neattiecas tikai un vienīgi uz laulības ceļā izveidotu ģimeni.

Satversmes tiesa secināja, ka ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes 110. pants nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, arī faktisku ģimeni.

Atbilstoši cilvēka cieņas principam valstij vienādā mērā jārespektē arī tie sabiedrības locekļi, kuri pēc savas dabas veido personiskas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem, kā arī jārespektē tas, ka uz šo attiecību pamata var izveidoties ģimene. Attiecīgi Satversmes 110. panta pirmais teikums kopsakarā ar cilvēka cieņas principu un personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru ģimenes, norādījusi Satversmes tiesa.

Tāpat arī Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu Satversmei normu, kas paredz viendzimuma ģimenes partnerim maksāt lielāku valsts nodevu par sava aizsaulē aizgājušā partnera nekustamā īpašuma mantošanu, nekā maksā laulātie partneri. Satversmes tiesa secināja, ka šāda pieeja neatbilst Satversmē iekļautajam valsts pienākumam aizsargāt ģimenes.

Arī tiesībsargs Juris Jansons vēsta, ka mūsdienu ģimene ir sociāla un ekonomiska vienība, kur seksualitātes vai dzimuma aspektam nebūt vairs nav dominējošā loma. Un valstij būtu jārespektē un jāizveido juridisks ietvars, lai aizsargātu gan tās ģimenes, kuru pamatā ir laulība, gan tās, kurās cilvēki izvēlas kopdzīvi ekonomisku, sociālu vai seksuālu attiecību dēļ bez laulības saitēm. Tiesībsarga aicinājums izveidot juridisku ietvaru dažādām ģimenes formām vērsts uz objektīvās realitātes respektēšanu un juridiska ietvara sakārtošanu, kas pozitīvi ietekmētu daudzus Latvijas iedzīvotājus. Un nekādā veidā nav vērsts uz Satversmē nostiprināto laulības – savienības starp vīrieti un sievieti – institūta noniecināšanu.

Mēs aicinam Latvijas Republikas Saeimu un Ministru kabinetu:

Pirmkārt, lai efektīvi apkarotu pamattiesību pārkāpumus, ir nepieciešamas skaidras politiskās saistības, kas balstītas uz vienādas attieksmes un nediskriminēšanas principiem. Politiskajiem līderiem Latvijā ir jāpauž skaidra nostāja pret homofobiju un diskrimināciju, kas vērsta pret LGBT un transpersonām, tā sekmējot pozitīvas pārmaiņas sabiedrības attieksmē un uzvedībā.

Otrkārt, ir labi jāpārzina situācija, balstoties uz neapstrīdamiem datiem, kas sekmē pamatotas politikas un pasākumu izstrādi/sagatavošanu. Tomēr par līdztiesību atbildīgajām iestādēm un citām specializētajām organizācijām vēl ir jāpilnveido datu vākšanas mehānismi, jāsekmē zinātniskā pētniecība un aktīvi jāmudina LGBT personas iznākt atklātībā un iesniegt sūdzības par diskriminācijas gadījumiem.

Treškārt, būtu nekavējoties jāpieņem dzīvesbiedru likums, kas neaizskar laulību institūciju un ļaus pasargāt visas Latvijas ģimenes un iedzīvotājus. Tās būs eksistējošas ģimenes, kas stiprinās valsts ekonomiku, aizpildīs darba vietas, nesīs Latvijas valsts vārdu pasaulē ar lepnumu.