Vai arī nedzirdīgajiem būs jāmaksā nodoklis par “mūzikas kopēšanu”?

Vai visai sabiedrībai būtu jāmaksā par to, ko dara tikai četri cilvēki no simta? Biedrības AKKA/LAA un Kultūras ministrijas iecere paredz, ka jau no pavasara par katru nopirkto viedtālruni un datora cieto disku būs jāmaksā datu nesēju atlīdzības nodeva, kā argumentu minot pētījumu, kurā secināts, ka nepilni pieci procenti aptaujāto veic legāla satura kopēšanu uz viedtālruni. Tomēr nodevu nāktos maksāt arī visiem pārējiem, kuri viedtālruņos neko nekopē. Mērķis šķietami ir cēls – aizstāvēt izklaides biznesa tiesības saņemt maksu par pašu radīto. Tomēr tas rada arī jautājumu, vai šis ir pareizais veids un vai šādi viens bizness sevi nenostāda augstāk par citiem.

Komponists, fotogrāfs vai rakstnieks – tas ir bizness, nodarbe, ar ko cilvēks labprātīgi pelna naudu. Tāpat kā jebkurā biznesā, šiem cilvēkiem ir jādomā, kā pārdot savu produktu. Ja esi kurpnieks un slikti labo apavus vai arī kurpnieku ir pārāk daudz, jāmeklē cita nodarbošanās. Ļoti līdzīga situācija izveidojusies mūzikas industrijā. Jau gadiem ir skaidrs, ka mūziķi un citi radošie ar radīšanu kā pamatdarbu pilnībā sevi nodrošināt nevar, jo tirgus ir pārāk pieblīvēts un spēlētāju – pārāk daudz. Tā nav tikai Latvijas problēma, tas ir aktuāli visā pasaulē. Publika pilnībā nespēj nosegt visas izmaksas, tādēļ ir lobēta starptautiska sistēma, kā gūt papildu ienākumus, – dažādu veidu licences un atļaujas par publisko izpildījumu, piemēram, maksa par to, ka tev veikalā skan radio. Tu vari pats sakomponēt mūziku, pats arī to ierakstīt, bet tev vienalga būs jāmaksā autortiesību aizstāvjiem AKKA/LAA.

Tomēr mēģinājums paņemt naudu no visas sabiedrības par to, ka cilvēkam kabatā ir telefons vai datorā – cietais disks, nav ne jēdzīgi, ne pareizi. Pēc šīs loģikas būtu godīgāk visai nācijai uzlikt ausu nodokli, jo mūziku patērējam ar ausīm un nejauši varam noklausīties kādu mūzikas fragmentu.

Šobrīd tiek piedāvāts tādu ausu nodokli maksāt arī kurlajiem. Ka tik tev kabatā telefons, vai uz galda dators.

Pirms 30–40 gadiem no platēm, vēlāk no kasetēm, pēc tam no kompaktdiskiem varēja veidot kopijas, un tajā laikā kopēšana bija aktuāla problēma. Skaņas ierakstu un pavairošanas tehnoloģiju attīstības rezultātā pēkšņi mainījās visa mūzikas industrija, kas, no vienas puses, zibens ātrumā padarīja dažus šovbiznesa pārstāvjus par multimiljonāriem, bet, no otras puses, tehnoloģijām turpinot attīstīties, albumu reprodukcijas iespējas radās plašām cilvēku masām, pašiem kopējot ierakstu saturu. Tā radās termins “pirātisms”. Tagad ir pagājis laiks, un fiziskajos datu nesējos mūzikas faktiski vairs nav. Ir straumēšanas industrija, līdz ar to diskusija par “kopēšanu” ir sen novecojusi un nav aktuāla. Kā eksperimentu varētu pašiem AKKA/LAA cilvēkiem iedot DVD disku un “aifonu” un pateikt – izdari, lūdzu, tā, lai šī filma legāli nonāk “aifonā”! Tas nav iespējams.

Cits jautājums, ka lietotājs var likumīgi saglabāt savā telefonā, piemēram, Spotify atzīmētos mūzikas materiālus. Bet par tiem viņš jau ir samaksājis! Par to cilvēks katru mēnesi maksā sistēmai, un tā uzskaita, kas tiek saglabāts telefonā. Protams, var izdomāt visādus jocīgus veidus, kā nokopēt mūzikas materiālu, bet es šaubos, ka to dara tie paši četri procenti aptaujāto, un tā pilnīgi noteikti nebūs legāla kopēšana. Te arī nonākam pie jautājuma – kāpēc par teorētisku, stipri apšaubāmu četru procentu rīcību būtu jāmaksā visai sabiedrībai?

Nauda šķietami nav pārāk liela – 2,85 eiro uz cieto disku. Taču iedziļinoties – lētākie cietie diski maksā 25–35 eiro, tātad sanāk, ka nodeva ir apmēram 10% apmērā no preces vērtības. Turklāt mēs jau esam samaksājuši 2,85 eiro nodevu par pašu datoru. Ja to saliekam kopā ar IT jomas peļņas rādītājiem, tāda nodeva faktiski daļu spēlētāju izslēdz no tirgus. Šādi tiek būtiski kropļots IT un elektronikas tirgus. Tukšs jau tas nepaliek – ņemot vērā, ka tirgus ir vienots visā Eiropā, sistēma pārkārtosies, un zaudētāji būs Latvijas uzņēmēji, bet ieguvēji – tie, kuri strādā ārzemēs.

Latvijas zaudējumi no IT uzņēmumu nesamaksātajiem nodokļiem būs krietni lielāki nekā AKKA/LAA ieņēmumi no šīs nodevas.

Ja Kultūras ministrija tādu pašu enerģiju kā šādu nejēdzīgu likumu un noteikumu cauri sišanā ieguldītu, piemēram, darbā ar straumēšanas platformām, kā Spotify un citām, atdeve autoriem noteikti būtu daudz lielāka. Lielajās platformās naudas sadale notiek pēc kopējā katla principa, proti, Spotify abonentu iemaksātā nauda tiek summēta, un mākslinieki par katru dziesmas atskaņošanu saņem vienādu daļu no kopējās summas. Rezultātā nišas žanru vai mazo valodu mūziķi, kuriem ir neliela, bet uzticama auditorija, nesaņem kaut saprātīgu manis samaksātās naudas daļu, pat ja es klausos tikai šo konkrēto izpildītāju. Lielākā daļa manis iemaksātās summas tiek sadalīta starp pasaules populārākajiem izpildītājiem, kuru skaņdarbus straumē miljardi, bet kuri mani neinteresē nemaz. Tā ir īsta problēma, kur vajadzētu iesaistīties valstij ar Kultūras ministrijas un sabiedrības atbalstu, taču vieglāk ir karot par vietējiem MK noteikumiem un iekasēt naudu par telefoniem un cietajiem diskiem.

No kurienes vienam biznesam radusies vēlme nostādīt sevi augstāk par citiem? Patentos – zinātnē, inženierijā, tehnoloģijās, farmācijā – viss ir loģiski: ja tu izstrādā kaut ko unikālu un to noteiktā kārtībā patentē, valsts garantē zināmu tava intelektuālā īpašuma aizsardzību, kas darbojas 20 gadus no pieteikšanas brīža. Pēc tam produkts kļūst bez maksas pieejams jebkuram zemeslodes iedzīvotājam. Lietojams, kopējams, uzlabojams. Mūzikas un filmu biznesā tiesības tiek aizsargātas 70 gadus pēc autora nāves, un šīs tiesības ir prece – tās var pirkt, pārdot, dāvināt un mantot. Tas nav pareizi.

Jāatceras, ka AKKA/LAA ir privāta biedrība, kas gadā sevis uzturēšanai iztērē 1,4 miljonus eiro. Pēc budžeta šī biedrība ir tāda pati kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kam ir līdzīgs budžets, no kā tiek uzturēta šķīrējtiesa. Tomēr LTRK pārstāv visus Latvijas uzņēmumus visplašākajā problēmu spektrā. Ja AKKA/LAA 1,4 miljoni eiro ir uz septiņiem miljoniem nodevās gadā iekasētu eiro, nav grūti aprēķināt, ka šī organizācija no autoriem paņem 20% no apgrozījuma par administrēšanu. Tas ir jauks bizness! Pie tik milzīga budžeta var algot ar izdomu bagātus cilvēkus, kas atradīs vēl simtiem ideju, no kurienes paņemt naudu savas kabatas  papildināšanai.

Ir jāsaprot, ka šovbizness ne ar ko nav pārāks par citiem biznesa veidiem. Cilvēks, kurš strādā šovbiznesā, nav pārāks par unikālas vakcīnas, zāļu, mobilā telefona vai cietā diska izgudrotāju, par tiem, kuri rūpējas, lai darbotos sakaru tīkli. Tomēr nevienam citam, izņemot šovbiznesa pārstāvjus, nav tādu ambīciju, ka citiem jāmaksā papildu nodevas par viņu darbošanos attiecīgajā industrijā. Šī diskusija varētu būt vietā tad, ja valsts uzskata, ka muzikanti ir svarīgāki par ārstiem, ugunsdzēsējiem un skolotājiem un viņiem pienākas savs specifisks nodoklis. Ja sabiedrība to atbalsta, tā ir cita lieta, bet ir jābūt diskusijai. Protams, bez mazākās šaubu ēnas, muzikantam, kurš kaut ko rada, izpilda, spēlē un izklaidē cilvēkus, pienākas taisnīga samaksa par darbu. Taču šeit uzsvars liekams uz vārdu “taisnīga”: nauda jāsaņem par to, ko cilvēks dara, nevis kā citādi.