“Kolapss vēl nav iestājies”

Valstī jau trīs nedēļas ir ārkārtējā situācija, ir dažādi pulcēšanās ierobežojumi, bet nekas nav līdzējis – šomēnes ziņu par pozitīvu Covid-19 testu saņēmuši divreiz vairāk cilvēku nekā oktobrī. Hospitalizēto skaits kopš oktobra pieaudzis divarpus reizes un draudīgi tuvojas ministrijas aplēstajai maksimālajai robežai — 500—550 gultasvietām. Tajā pašā laikā veselības ministre Ilze Viņķele vēl pirmdien attālinātā intervijā Ir pauda pārliecību, ka līdzšinējie ierobežojumi ir pietiekami, ja vien tos ievērotu. 

Tomēr jau otrdien pirms valdības sēdes ministre atzina, ka ārkārtējā situācija būs japagarina, un valdība pēc ilgām diskusijām aiz slēgtām durvīm otrdienas vakarā noteica stingrākus drošības pasākumus skolās, sporta klubos, izklaidē. Turklāt pašvaldībās, kur ir īpaši daudz inficēto, sabiedriskā dzīve ir faktiski slēgta. Intervijā ministre skaidro, kā veselības aprūpes sistēmā strādājošie strādā un vai ir gatavi tam, ka epidemioloģiskā situācija pasliktinās.

 

Kādu mērķi jūs kā ministre un valdība kopumā šobrīd izvirza Covid-19 kontrolei — kāds saslimstības kritums kādā laikā būtu jāpanāk, lai uzskatītu, ka strādājat veiksmīgi?

Tādi mērķa rādītāji ir valdībā runāti un vienošanās ir, ka par vērā ņemamu uzlabojumu varētu tikt uzskatīta 50 kumulatīvā incidente 14 dienās uz 100 tūkstošiem. Bet šis rādītājs nav zinātniski pamatots. Tas ir modelēts pret Latvijas spēju pietiekami efektīvi kontrolēt vīrusa izplatību, vienlaikus piesardzīgi atjaunojot drošības pasākumus noteiktām ekonomiskajām aktivitātēm.

Tas ir pieckāršs samazinājums? 

Attiecībā pret pašreizējiem rādītājiem — jā! 

Kā var šādu samazinājumu panākt? 

Ir valdības kopīgs redzējums, kas iekļauj kopš pavasara nemainīto ekspertu ieteikumus, un tiek īstenots ar to ierobežojumu apjomu, kurš šobrīd ir noteikts.

Vai nav vajadzīgas izmaiņas, lai panāktu, ka saslimstības līkne ietu uz leju? 

Citēšu pirmdien LTV Rīta Panorāmā profesora Uga Dumpja sacīto — ierobežojumu apmērs, ja tos ievēro, ir pietiekams. Arī Veselības ministrijas krīzes vadības sanāksmē pirmdien gan profesors Dumpis, gan Jurijs Perevoščikovs un SPKC direktore pauda viedokli, ka nu jau otro nedēļu pēc kārtas ir vērojama inficēšanās intensitātes samazināšanās. Viņuprāt, šonedēļ būtu vēl efekti jānovēro pie esošā ierobežojumu apmēra. Bet jāuzsver, ka tie ir ekspertu ieteikumi. 

Kā vērtējat situāciju slimnīcās? NMPD vadītāja Liene Cipule oktobra beigās sacīja — ja situācija nemainīsies, mēneša laikā veselības aprūpes sistēma nonāks kolapsa stāvoklī. Tagad mēnesis būtībā ir pagājis, slimnīcās esošo skaits šajā laikā ir pieaudzis divarpus reizes. Cik tālu sistēma vēl var pielāgoties?

Sāksim ar to, ka gandrīz mēnesis ir pagājis, kolapss vēl nav iestājies. Bet reizēm sliktāko scenāriju piesaukšana ir nepieciešama, lai mēs visi kopā apzinātos, kādas ir likmes. Ar cik nopietnām konsekvencēm mēs varam sastapties. Slimnīcu personāla jauda ir tāda, kāda ir. Ne ar lielām piemaksām, pat ar ļoti lielām piemaksām situāciju ar māsu trūkumu risināt ātri nevar. Kovidpacientiem atvēlamā aprūpe dalāma ar noteiktu plānveida pakalpojumu samazināšanos. Šeit atgādināšu par pavasari, jo mums jau pabālējis atmiņā, ka toreiz pie nesalīdzināmi mazāka slimnieku skaita plānveida pakalpojumu sniegšana tika apturēta. Gan tāpēc, ka nebija skaidrs, ar kādu pieaugumu pildīsies slimnīcas, gan nebija tik daudz zināms par vīrusu. Jāsaka — Latvija nebija unikāla. Pētot pēdējo OECD apkopojumu par dalībvalstu rīcību Covid-19 apkarošanai, plānveida pakalpojumu slēgšana bija visai izplatīta prakse. Tagad varam nevis slēgt, bet samazināt stipri niansētāk. Bet jāapzinās, ka tas jau būs ar tālejošām sekām. Pirmkārt, to ilgstoši nedrīkstētu darīt. Otrkārt, mēs nedrīkstam pieļaut tik lielu pakalpojumu samazinājumu, kāds bija pavasarī. No tā nāk dažādi efekti, kurus izskaidrot vēl pagaidām īsti nevar. Lai arī onkoloģiskā aprūpe netika ietekmēta, būtiski samazinājās to cilvēku skaits, kuri ar onkoloģiskām diagnozēm vērsās pēc palīdzības. Tā ir ļoti trauksmaina ziņa, ka pakalpojumu slēgšana atstāj noteiktu psiholoģisku efektu uz pacientiem — viņi paši izvēlas pie ārsta neiet, tā ir ļoti bīstama lieta.

Ja prasāt, cik liela ir mūsu izplešanās jauda, tad mēs lūkojamies uz citām valstīm. Tur, ja situācija ir akūta, tad visu pakārto palīdzības sniegšanai Covid-19 pacientiem. Ir valstis, kuras noteiktos laika posmos visus savus resursus ir veltījušas Covid-19 pacientiem. Bet es uzskatu, ka mēs nedrīkstam šādu situāciju pieļaut. Kā jau vairākkārt no Veselības operatīvās komisijas nākusi ziņa, ka 500 — 550 būtu tā robeža, aiz kuras mums nevajadzētu kāpt, lai būtiski nesašaurinātu citu pakalpojumu sniegšanu.

Kādas ir aplēses, par cik procentiem varētu plānveida pakalpojumus samazināt? Kādus pacientus tas skar? 

Viens virziens ir hronisko pacientu aprūpe, ko var nodrošināt mājās. Otrs virziens — skatāmies, vai nevarētu rīkoties pēc Austrumu slimnīcas parauga. Viņi ir pārskatījuši dienas stacionāra pakalpojumus, papildu gultas piešķirot uz neiroloģijas un ķirurģijas dienas stacionāra pacientu aprūpes rēķina. Tā pakalpojumu atlikšana atstātu mazāku iespaidu uz pacientu veselību.

Pašlaik ir hospitalizēti vairāk nekā 400 Covid-19 pacienti un esam diezgan tuvu kritiskajai robežai.  Viļņā apsver iespēju slimnīcu Covid-19 pacientiem atvērt izstāžu zālē. Kāds ir ārkārtas scenārijs Latvijā?

Ja būtiski vajadzētu samazināt plānveida palīdzība, tad pirmā izvēle būtu atvēlēt vēl papildu gultasvietas slimnīcās. Jo kādam ir jāstrādā ar to pacientu. Var jau kaut visas viesnīcas pārveidot par slimnīcām, bet, ja nav personāla, tad gultasvieta neko daudz neatrisina. Esam runājuši arī ar reģionālajām slimnīcām. Bet citās valstīs redzētie scenāriji ar mobilo hospitāļu ierīkošanu izstāžu zālēs teorētiski ir. Pavasarī ļoti laipni palīdzību piedāvāja Mikrotīkls, tam ir ļoti piemērota ēka mobilajam hospitālim. Viņi tikko laipni atjaunoja savu piedāvājumu. Ventspilī ir bijušas sarunas, ka tur varētu neizmantotu bērnudārza ēku pielāgot. Viesturs Tīle pats uzrakstīja piedāvājumu, ka izstāžu zāle Ķīpsala būtu dabūnama. Bet, kā jau minēju, šie ir tādi ļoti ekstrēmi risinājumi.

Slimnīcās jau pirms Covid-19 bija dramatisks mediķu trūkums. Vai ir aplēsts, cik pašlaik mediķu strādā pārslodzē? OECD pārskatā Latvija ir valsts, kur ir mazāk nekā vidējā mediķu kapacitāte. Vai par to nav jāsatraucas? 

Mums par to jāsatraucas ne vien Covid-19, bet arī miera laikos. Jo hroniskais māsu trūkums, kas ir krietni lielāks nekā ārstu trūkums, nav nekāds jaunums. Kā jau minēju, kovidlaikā pieaug nepieciešamība, slodze un viss pārējais, bet brīnuma iespējas nepieaug. Brīnums ir tas, ka mēs ar nepietiekamiem resursiem tiekam galā salīdzinoši  labi. Bet brīnums nevar notikt, pēkšņi uzrodoties tūkstoš māsām. Ir saņemti aptuveni simts pieteikumi no māsām, kas vēlas atgriezties profesijā. Arī apzinām, un Ārstu biedrība nāk talkā ar reģistru ar mediķiem, kuri kādu laiku nav strādājuši profesijā, bet būtu gatavi nepieciešamības gadījumā nākt palīgā. Bet slimnīcu profesionāļi raugās piesardzīgi uz šiem brīvprātīgajiem, jo apmācība un spēja ātri iekļauties ārstniecības procesā nebūt nav tik viegla. Bet, ja situācija būtiski pasliktināsies, rīcība būs tāda, kāda būs lielākas krīzes apstākļos nepieciešama. 

Bet ir dati, cik tad mediķi strādā ar pārslodzi vai ar virsstundām?   

Nevarēšu precīzi atbildēt par virsstundām, bet to pieaugums Covid-19 apstākļos ir realitāte. Ārkārtas situācijas regulējumā ir pat speciāla norma, ka drīkst strādāt vairāk virsstundu, nekā likums nosaka. Bet virsstundas Latvijas veselības aprūpē ir bijusi realitāte arī pirms kovida, jo trūkst darbinieku. Situācija neuzlabojas. Slimnīcu nodaļās vienam kolēģim inficējoties, pārējie ir spiesti iet karantīnā. Jau pavasarī Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests vērtēja iespēju iet uz vienu no epidemioloģiski drošākajiem risinājumiem, proti, ierobežot iespēju krustoties mediķu plūsmām. Bet šo labo ideju bijām spiesti atmest kā nerealizējamu, jo šādos apstākļos ne vienā vien slimnīcā būtu jāpārtrauc pakalpojumu sniegšana.

Ļoti daudzas valstis ir mobilizējušas medicīnas studentus, pensionējušos mediķus darbam veselības aprūpē. Vai ir apsvērta šāda iespēja? 

Ir šāda iespēja apsvērta, bet es nevarēšu nosaukt saslimstības rādītājus, kurus sasniedzot, mēs to darītu. Visdrīzāk tas nebūs viens valstisks lēmums, ar kuru tiks nospiesta sarkanā poga. Reģionos situācijas ir atšķirīgas. Bet ir apzināti gan studenti, gan profesionāļi, kuri nestrādā nozarē, bet varētu nākt strādāt.

Cik mediķu ir vai nu inficējušies, vai nu karantīnā? 

800 mediķi. No inficētajiem aptuveni 10% ir mediķi.

Kā vērtējat līdzšinējo valdības lēmumu efektivitāti? Vai tie pieņemti laikus? Premjers vēl pirms ārkārtas situācijas ieviešanas kritizēja jūsu pārāk gauso darba tempu. Vai uzskatāt šo kritiku par pamatotu?

Premjeram ir jāiztur milzīga slodze. Savā veidā viņa stresu saprotu. Jā, varu piekrist, ka bija straujš inficēšanās gadījumu pieaugums. Bet mums inficēšanās pieauga no zemākās bāzes Eiropā. Trīs nedēļas vēlāk nekā kaimiņvalstīs. Un es nevaru neredzēt kontekstu, lai ko mums pārmestu. Un konteksts ir tāds, ka mēs joprojām Eiropā esam ar zemāko inficēšanās gadījumu rādītāju (Eiropas Slimību un profilakses centra 24. novembra dati rāda, ka Islandē, Somijā, Norvēģijā un Īrijā inficēšanās gadījumu skaits ir zemāks nekā Latvijā – red.) Tas ir vairāk nekā divarpus reizes mazāks nekā vidēji Eiropā. Un, ja mēs neizvēlējāmies striktākus ierobežojumus, tad uz to neaicināja ne premjers, ne arī es dzirdēju kādas citas balsis. Noturēt inficēšanos dažu desmitu uz simts tūkstošiem robežās laikam nav reāli.

Oktobra beigās pozitīvo testu īpatsvars sasniedza 4%, kas nozīmē nekontrolētu slimības izplatību. Vai tā nebija robeža, kad bija jālemj par ārkārtas situāciju?

Jā, tas varētu būt viens rādītājs, kad varētu lemt par krietni stingrākiem ieteikumiem. Bet te ir mana pozīcija, ko esam no pirmās koviddienas praktizējuši — jāklausa ekspertu ieteikumiem un tad seko politisks lēmums. Jāsaka, ka valdībā sajūta par to, ka varam lemt maigāk līdz pat tai sēdei, kurā bija lēmums par ārkārtas situācijas izsludināšanu, bija krietni izteiktāka nekā pavasarī. Visa vasara Veselības ministrijai pagāja dažāda formāta sēdēs, kurās bija jāskatās, lai tomēr saglabājam pašizolācijas prasības cilvēkiem, kuri atgriežas no ārzemēm. Spiediens pavērt plašākas iespējas tūrismam bija izteikts.

Uga Dumpis 5. novembrī LTV teica, ka Latvijas valdība pārāk nenopietni izturējusies pret ārējiem draudiem «visu vasaru bez lidojumiem un robežām». Tas darīts ekonomisku apsvērumu dēļ, lai gan veselības ekspertu nostāja vienmēr bijusi konservatīva.

Nu, es jau tikko minēju, ka mums visa vasara pagāja cīkstiņos starp nostāju, ka viss ir jāver vaļā un ieceļotājiem pašizolācija jāaizstāj ar testēšanu uz robežas vai ārsta zīmi. Jāsaka gan, ka šobrīd ir spiediens uz ekspertiem teikt lietas, ko šķietami sagaida valdība vai kāds cits. Spiediens pateikt pilnīgi gatavu lēmumu, lai pašiem nav nekas jālemj. Ir sabiedrības daļa, kas gaida no ekspertiem secinājumu, ka viss ir blēņas. Vēl viena sabiedrības daļa ir krietni piesardzīgāka un paģēr stingrākus noteikumus. Eksperti starp visām šīm dzirnām izsīkst. Pat ne nogurst, bet emocionāli izsīkst. Visu laiku kāds spiež pateikt, ka nav labi, ka pieņemtie lēmumi nav pareizi. Būtu ļoti slikti, ja Ministru kabinets ieietu tādā fāzē, kurā eksperti tiek šaustīti, vainoti, no viņiem tiek pieprasīts parakstīties, kā, starp citu, ir bijis, ka ekspertiem pieprasa parakstīties par saviem lēmumiem, jo “kurš nesīs atbildību”. Politiķi nes atbildību, jo eksperti iesaka. Domāju, ka profesors Dumpis mazliet spoguļo reakciju uz spiedienu. Bet, jā, atceraties diskusijas par tūrismu! Domāju, ka mēs salīdzinoši noturējām….Ej, nu zini… Cik varējām, tik turējām. 

Vai ministrija ir izvērtējusi, kādi ierobežojumi citās ES valstīs ir bijuši efektīvi, lai saslimstību tagad samazinātu?

Ir vairāki, es pati esmu kādus trīs lasījusi, pēdējais bija žurnālā Nature. Šajā pētījumā no visiem ierobežojumiem par vislabāko atzīta pasākumu aizliegšana. Nākamais efektīvākais ir slēgt skolas un robežas.

Kanādā viens sporta klubs kļuva par slimības perēkli par spīti tam, ka ievēroja visus ierobežojumus. ASV galvenais epidemiologs Fauči tos uzskata par «paaugstināta riska» zonām. Vai sporta klubi un fitnesa centri Latvijā nebija jāslēdz ciet vispār? 

Pavasarī mēs aizslēdzām, bet šobrīd gājām ar pieeju, ka slēdz grupu nodarbības, bet individuālas nodarbības pēc pieraksta, pietiekami daudz vēdinot un dezinficējot telpas, varētu būt pietiekami droši. Ja cilvēki šos noteikumus ievērotu burtiski, tad nebūtu jādiskutē par to, vai nav aizliedzamas arī individuālās nodarbības. Bet stāsti, kā radoši mēģina izmanevrēt, lai iespējami maz mainītu norises vietās, kur ir ierobežojumi, liek domāt, ka varētu būt arī striktāki ierobežojumi sporta klubos. Bet es saprotu, kāpēc cilvēki mānās. Vienu daļu nesaprotu, bet vienu – saprotu. Un tā daļa, ko es saprotu, ir tie cilvēki, kuriem nav nekādas skaidrības, no kā pārtikt laikā, kamēr treniņi ir aizliegti. Viņu motivācija kaut ko izdomāt ir nesalīdzināmi lielāka. Te nu ir jānāk pie kritikas, kas jāuzņemas man un Ministru kabinetam kopumā, par to, ka ar atbalsta mehānismiem mēs kustamies vēl krietni lēnāk nekā epidemioloģiskās drošības pasākumos.

Pēdējās nedēļas pieaug inficēto bērnu skaits. Dumpis stāsta, ka jaunākā vecuma bērni kopējo epidemioloģisko situāciju būtiski neietekmē. Tomēr — kādā situācijā jādomā par attālinātām mācībām arī pamatskolu bērniem?

Ja šonedēļ redzam, ka situācija nestabilizējas un inficēšanās gadījumu skaits nesamazinās, tad acīmredzot arī mazo klašu slēgšana ir viens no nākamajiem pasākumiem. Bet atkal — man ir grūti nedzirdēt to, ko saka Uga Dumpis un Jurijs Perevosčikovs. Epidemioloģiski mazo klašu slēgšana nav tik efektīva, cik milzīgu sociālekonomisku iespaidu tas atstāj uz sabiedrību. Te es liktu klāt savu pārliecību par to, cik milzīgu iespaidu tas atstāj uz nevienlīdzību — mazo klašu bērni, kuriem mācīties attālināti ir ļoti grūti vai pat neiespējami, noslāņojas no bērniem, kuri dzīvo turīgākās ģimenēs. Tas atstāj ilglaicīgas sekas. Jāskatās, kur tad inficēšanās notiek visbiežāk. Ja sekojam epidemioloģiskajiem datiem, tad jāslēdz ciet darbavietas. To nezin kāpēc neviens neapsver. To es mazliet ar ironiju teikšu. Slēgt darbavietas – tas ir nesalīdzināmi grūtāk. Cilvēkiem aktualizējas vēlme pēc viena maģiska risinājuma.

Vēl – Perevoščikovs saka, ka inficēšanās straujāk kāpj tajā vecuma grupā, kurā bērni mācās attālināti. (Pēc Ir aplēsēm, no visiem bērniem vecumā līdz 9 gadiem, kas līdz 24. novembrim bija inficējušies ar Covid-19, 36% saslima kopš 9. novembra, kad valstī stājās spēkā ārkārtas situācija. Vecuma grupā no 10 līdz 19 gadiem no visiem 30% ir inficējušies kopš 9. novembra) Uga Dumpis, atsaucoties uz kādu Kanādā veikto pētījumu, apgalvo, ka viens mazais bērns neaplipina vairāk par vienu citu mazo bērnu.

Jūs vairākkārt jau iepriekš esat aicinājusi uz šo krīzi skatīties ne tikai no epidemioloģiskiem, bet sociāliem un ekonomiskiem skatpunktiem. Kāpēc jūs kā veselības ministre uztraucaties par ekonomiskiem faktoriem? Primāri jūs esat atbildīga par epidemioloģisko situāciju? 

Nu, nē, nē, nē, šādi es vispār pat nemāku domāt. Pirmkārt, tā ir mana nevis kā ministres, bet kā Latvijas pilsones un patriotes nostāja. Es pat nemāku atbildēt uz tādu jautājumu. Dīvains! Ja lūkojamies uz veselību, tad dažādos pētījumos un Pasaules veselības organizācijas atzinumos, veselības aprūpes sistēma cilvēka veselībai ir svarīga aptuveni 20% robežās. Lielākoties viņa veselība ir atkarīga no sociālekonomiskiem apstākļiem, izglītības, pieejas tīrai videi un dzeramajam ūdenim, mājoklim, darba apstākļiem un darba samaksai. Man rūp, lai Latvijas cilvēki ir veselīgāki, un tas nozīmē, ka viņiem jābūt arī izglītotiem. Ja iesakām ar ierobežojumiem samazināt bērniem izglītības kapitālu, tas rezultēsies ar sekām viņu veselībā. Un vispār sociāli atbildīgas valsts kontekstā nevar ministrs skatīties šauri uz savu pārvaldības jomu, īpaši, ja ir zināšanas un pieredze arī saistītās jomās.   

Oktobra beigās valdība pieņēma Covid-19 izplatības kontroles «stratēģiju», kur viens no ļoti augsta riska kritērijiem — par 50% jāpārsniedz ES vidējais kumulatīvai saslimšanas rādītājs. Pagājušajā nedēļā tas nozīmētu 900 saslimušo Latvijā vienā dienā. Vai šis slieksnis nav pārlieku augsts? 

Tā ir viena metode, pēc kuras rēķina. Šādus aprēķinus ir vērts darbināt, lai pamodelētu. Bet matemātiskais modelis bez konteksta, manuprāt, nav izmantojams.  

SPKC ik dienu epidemioloģiskos datus apkopo manuāli. Vai kapacitāte, ar kādu strādā SPCK, nebija jākāpina jau vasarā, gatavojoties Covid-19 otrajam vilnim? 

Jā, krīze rāda, ka ir lietas, par kurām mēs pat nevaram iedomāties. SPKC ir Veselības ministrijas pakļautības iestāde ar savu vadību, savu menedžmentu un savu atbildību, kā profesionāli darbs tiek organizēts. Par ekseļu skaitīšanu es varu savu sajūtu aprakstīt. Es pat nevarēju iedomāties, ka tā var būt. Es pat nevarēju pieļaut domu, ka tā var būt. Teikšu arī, kad stājoties amatā, uzzināju, ka viena no lielajām universitātes slimnīcām tikai pāriet uz operācijas zāļu noslodzes plānošanu elektroniski, nevis pierakstot noslodzi trīs kladēs. To pat nevarēju aptvert, ka tā var būt. Un krīze ļoti uzskatāmi šīs šaurās vietas parāda. Veselības ministrijai iepriekšējie gadi nav bijuši pārāk viegli. Trīs gados, ja nemaldos, četri valsts sekretāri nomainījās, un iestādes tika plucinātas, reorganizētas, vadītāji tika atlaisti. Tādi mēs tai krīzē iegājām.

Vēl viena lieta, ko ministrijai varētu pārmest — SKDS aptaujā gandrīz trešdaļa pauž uzskatu, ka Covid-19 ir politiķu un mediju uzpūsta problēma. Vai vasaru nevajadzēja izmantot, lai sagatavotu gan informējošas, gan izglītojošas kampaņas par Covid-19, lai populistu runas būtu mazāk ietekmīgākas? 

Protams, ka būtu bijis labi, ja būtu spēki, resursi, cilvēki, kas varētu izstrādāt niansētas kampaņas, kas uzrunā specifiskas mērķa grupas, nevis vienkārši kaut ko nodragā. Jā, atzīstu, tas būtu bijis labi. Pavasarī nāca talkā Valsts kanceleja un tagad atkal Valsts kanceleja nāk palīgā ar savu artavu.

Lielā cerība uz situācijas maiņu ir vakcīna. Esat  publiski teikusi, ka Latvija jaunajā gadā gaida AstraZeneca vakcīnu. Taču tām esot 70% efektivitāte. Tagad visā pasaulē runā arī par Moderna un Pfizer/BioNTech vakcīnām, kurām esot vairāk nekā 90% efektivitāte. Kā Latvija tiks pie vakcīnām un kādā daudzumā? 

Mēs esam kopā ar citām dalībvalstīm Eiropas Komisijas iepirkumā. Tas garantē, ka mazāk turīgas Eiropas valstis lielie un bagātie neapspēlē. Mēs esam pieteikušies uz visu, kas vien ir piedāvājumā. Gatavības secībā ražotāji sāk jau sarunas par piegādēm. Trīs ražotāji jau ir iesnieguši Eiropas Zāļu aģentūrā reģistrācijas pieteikumus. Par AstraZeneca 70% efektivitāti — gripas vakcīnām tā ir zemāka, bet tāpēc jau mēs no tām neatsakāmies. 70% efektivitāte tiek atzīta par gana labu. Bet šai vakcīnai ir pluss — krietni vienkāršāka loģistika. Pfizer ir saražojis kaut ko tādu, kā piegāde un uzglabāšana ir milzīgs izaicinājums. Bet mēs esam arī iepirkumā uz Pfizer vakcīnām. Speciālisti domā, kā varētu loģistiku nodrošināt. Un Moderna vakcīnām arī esam pieteikušies. Nāks vēl — ja nemaldos, Eiropas Komisijai ir sarunas par septiņu dažādu vakcīnu iegādi. Mēs pieteiksimies uz visām, jo skaidrs, ka mēs nevarētu paskaidrot, kāpēc kāda ražotāja vakcīnu neliekam savā izvēļu pakā. Kādam var neizdoties, kādam var ievilkties reģistrācija, tāpēc jāpiesakās visam, ko var ņemt un kas ir drošs. 

Cik daudz vakcīnu Latvija iepirktu pirmajā piegādē? 

Pirmā lote mums ir uz 800 tūkstošiem un pirmajā piegādē mums būtu 80 tūkstoši. Ceram, ka ražotājiem izdosies.

Kam īsti šī nauda tiek pārskaitīta, vai tieši ražotājiem? Vai nauda ir no kāda ES kopējā katla vai katra valsts maksā atsevišķi?  

Mēs esam no valsts budžeta iemaksājuši 1,6 miljonus eiro. Mēs nemaksājam ražotājam pa taisno, mēs iemaksājam EK Ārkārtas atbalsta instrumentā, un EK visu dalībvalstu vārdā risina sarunas par vakcīnu iepirkumu. 

Nesen izteicāties, ka Latvijas veselības sistēma kopumā šajā Covid krīzē «dara brīnumus». Kas tieši ir tas brīnums, ja infekcija Latvijā strauji izplatās? Nav arī tā, ka tas bija neizbēgami — piemēram, Somijā saslimstības izplatība kopš oktobra sākuma saglabājusies zemā līmenī.

Šis ir klasisks iegriezts jautājums, jo, pirmkārt, mums nav skaidrs, pret ko mērām. Latvijā Covid-19 izplatās strauji, bet vai tad Eiropā tas izplatās lēni? Lietuviešiem un igauņiem izplatās lēni? Ir viens piemērs netālu, pāri jūrai, valstī ar pilnīgi citām finanšu iespējām un citu veselības aprūpes sistēmas kapacitāti — Somija. Tad nu mēs tagad sevi šaustīsim, ka nesalīdzināmies ar Somiju? Es no tā atsakos, ja visā bagātajā Eiropā ir daudz dramatiskāki rādītāji nekā Latvijā.

Kas ir tas brīnums? Ar visu to, ka SPKC ar ekseļa tabulām atlasa pozitīvos testu datus, mēs tomēr iegūstam datus katru dienu. Ar lielu privāto laboratoriju iesaisti esam varējuši pietiekami ātri testēšanas apjomus uzraut augšā. Mūsu kaimiņiem tas prasīja ilgāku laiku. Esam varējuši lietotni Apturi Covid izveidot. Mūsu slimnīcas funkcionē un neesam pārtraukuši sniegt plānveida pakalpojumus. Pie tik vāji finansētas veselības aprūpes sistēmas, manuprāt, ir brīnums, kas ir panākts ar mediķu un lielā mērā ar valsts pārvaldes milzīgu, pašaizliedzīgu darbu.

Kā plānojat pārorganizēt veidu, kā aprēķināt piemaksas mediķiem par darbu ar Covid-19 pacientiem?

Slimnīcu biedrības vadītājs Kalēja kungs ļoti daudz un izvērsti māk stāstīt par to, kas ir slikti un nepareizi, bet es nekad neesmu no viņa dzirdējusi lietojamus priekšlikumus. Pavasarī NVD slimnīcām skaidri un gaiši teica — ja, gaidot uz Finanšu ministrijas pārskaitījumu, slimnīcas nevar izmaksāt piemaksas no saviem līdzekļiem, NVD avansēs. Runāja un runāja, aicināja lūgt finansējumu piemaksām. Bet, jāatzīst, ka bija ļoti birokrātiska pieeja — bija jāuzskaita darbs ar kovidpacientiem, tādēļ arī kolēģiem varēja palikt rūgtuma sajūta. Jo, ja nebija tieša darba ar Covid-19 pacientiem, nebija arī piemaksas. Šobrīd esam šo kļūdu labojuši. Ņēmuši vērā arī Valsts kontroles ierosinājumus, un šobrīd tāda bakstīšanās ar ļoti detalizētu stundu uzskaiti vairs nav. Mediķi pēc jaunās sistēmas aprēķinātās piemaksas saņems jau par novembra darbu. Būs arī piemaksas ģimenes ārstiem, jo arī viņiem darba apjoms būtiski pieaudzis. Tur savukārt maksās noteiktu summu katrai praksei. 

Vai taisnība, ka, ja salīdzina ES valstu valdību ar Covid-19 saistītos izdevumus, tad Latvijas valdības izdevumi ir vismazākie ES? ES vidēji izmaksājušas 112 eiro iedzīvotājam, visvairāk atvēlējusi Lielbritānija – 446 eiro, kamēr Latvijā – 21 eiro.  

Šogad ar Covid-19 saistītiem pasākumiem valdība piešķīrusi 79 miljonus eiro. Jāsaka, ka valdība ir dāsnāka pret veselības aprūpi un netiek apšaubīti papildus finansējuma pieprasījumi. Bet taupības doktrīna kopumā ir visai dzīva. 

Kā jūs pati vērtējat savu darbu? Vai ir kādas sarkanās līnijās, pie kuras jūs atzītu — strādājam slikti? Ko jūs pati uzskatāt par nepieļaujamu? 

Oi, tas ir ļoti smags jautājums. Svārstās tās sajūtas. Ir dienas, kad šķiet, ka viss ir pilnīgi garām, ka nemāku un nevaru. Un tad atkal sapurinos — paskatos uz kontekstu, parunāju ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Situācija, kurā es teiktu, ka esmu reāli aizšāvusi garām, būtu tad, ja mums [vairs] nebūtu iespējas izvietot slimnīcās Covid-19 pacientus. 

Bet kā jūs vērtējat savu darbu pašlaik? Kā tas izdarīts līdz šim? 

Es varu vērtēt savu motivāciju. Darīts ir pēc labākās iespējas un labākās apziņas. Sekmes ir mainīgas. Jo tas lauks nenormāli plašs. Nav tāda melnraksta, uz ko palūkoties. Es vērtēšu pēc laika, tagad tam nav laika.