Jurijs Pērnavas ielas darbnīciņā skrien kā vilciņš. Sieva mājās smejoties: «Tu gan esi ass!» Laikam uzbango gruzīnu asinis. «Jā, mans tēvs ir gruzīns, mūsu uzvārds nozīmējot ‘paradīzes putniņš’,» stāsta vīrietis. Vecāki iepazinās Bolderājas matrožu klubā, tēvs aizveda Latvijas meiteni uz Voroņežu. Kad viņi izšķīrās, Jurijs ar mammu atgriezās Rīgā pie vecmāmiņas. Vajadzēja ģimenei palīdzēt ar naudu, puisis VEF Tehniskajā skolā izmācījās par frizieri. «Bet panesās atslēgas,» viņš atceras. «Šeit gaitenī kādreiz bija veļas mašīnu remonts, mammas paziņa mani iekārtoja par mācekli. Meistars maksāja rubli dienā. Pietika ceļanaudai, dzērienam un bulciņai. Blakus bija atslēgu darbnīca. Sāku palīdzēt vecajam meistaram Jašam.»
Jurijs Dolaberidze, atslēgu meistars
Ja jāizgatavo nestandarta atslēgas, kolēģi sūta pie Jurija Dolaberidzes. «Vēl pirms 10 gadiem vecās ulmaņlaika atslēgas nomainīja un izmeta. Bet tagad tieši otrādi — meklē, kur dabūt. Ja atslēga ir strādājusi 100 gadus, tad strādās vēl 100.»
Foto — Lauris Aizupietis
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.