Covid-19 ierobežošanai pieņemto drošības pasākumu priekšvakarā noraizējušies pircēji viscaur pasaulē iztukšoja pārtikas veikalu plauktus. Pircēju satraukumu mēģināja mazināt ražotāju, tirgotāju un valdību pārstāvji, apgalvojot, ka pārtikas pietiek un pietiks visiem. Tomēr arvien vairāk valstīm pieņemot aizvien drastiskākus vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumus, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un citas organizācijas paudušas satraukumu par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu.
Lauksaimnieki daudzviet Eiropā ir noraizējušies par darbaspēka trūkumu aktīvajos sējas un ražas vākšanas laikos, kas jo īpaši apdraud svaigu dārzeņu un augļu apgādi; viņu laukos mēdza strādāt lielākoties lētākas darbarokas piedāvājošie migranti, kuriem nu aiz slēgtajām robežām jāpaliek savās valstīs. Durvis aizvēruši daudzi ēdināšanas uzņēmumi, kuru īpašnieki ir neziņā, vai tās izdosies atvērt, pirms viņi būs spiesti beigt savu uzņēmējdarbību. Tāpat daudziem pārtikas ražotājiem zudusi piekļuve ierastajiem tirgiem, jo īpaši eksporta tirgiem. Labdarības organizācijas pauž bažas par pārtikas trūkumu sociāli neaizsargātākajās iedzīvotāju grupās.
Covid-19 pandēmijas raisītā ārkārtējā situācija raisa jautājumus par mūsu pārtikas nodrošinājumu un pārtikas sistēmu kopumā. No kurienes nāk pārtika, ko mēs ēdam? Cik mūsu pārtikas sistēma ir dzīvotspējīga, jo īpaši ar slēgtām valstu robežām un ekonomiskās aktivitātes ierobežojumiem? Kā to stiprināt? Kā veicināt kvalitatīvas pārtikas pieejamību visiem?
Mūsu pārtikas sistēma nav viendabīga, tajā līdzās pastāv un mijiedarbojas vairāki pārtikas aprites modeļi: agrorūpnieciskais, vietējais un pašpatēriņa. Katrs no tiem dod savu īpašu ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā.
Avots: Baltic Studies Centre, SALSA
Līdzīgi kā visur Rietumu pasaulē, arī Latvijā dominē agrorūpnieciskais modelis, ko raksturo intensīva standartveida produktu lielražošana, kas tiek izplatīti globalizētās pārtikas ķēdēs un pie patērētājiem nonāk lielākoties caur lielveikaliem. Pateicoties industrializācijai, arvien uzlabojusies pārtikas ražošanas efektivitāte, un mums ir pieejama lēta pārtika lielos apjomos (bieži importēta).
Vienlaikus šis modelis ir raisījis virkni vides, sociālu, veselības un ekonomisku problēmu. Tikai dažus piemērus minot, tam raksturīgās pārtikas ražošanas, izplatīšanas un patēriņa prakses veicinājušas bioloģiskās daudzveidības un pārtikas dažādības mazināšanos, augsnes noplicināšanos un ūdens piesārņojumu, pesticīdu un neveselīga uztura raisītas veselības problēmas, pārtikas ķēdēs notikusi ievērojama monopolizācija, kā rezultātā mūsu pārtikas paradumus un pārtikas grozu saturu lielā mērā kontrolē sauja multinacionālu korporāciju. Arī minētās bažas par darbaspēka trūkumu un sekojošo lētāku produktu piegāžu izsīkumu, eksporta tirgu un ieņēmumu sarukšanu lielākoties skar tieši agrorūpniecisko pārtikas sistēmu. Covid-19 pandēmijas raisītās problēmas tikai spēcīgāk izgaismojušas tajā ilgstoši pastāvošo ārkārtas stāvokli.
Avots: Baltic Studies Centre, SINFO iedzīvotāju aptauja
Kādas ir alternatīvas?
Pašā agrorūpnieciskajā modelī arvien lielāka vērība tiek piegriezta vides, sociāliem un ētiskiem jautājumiem. Tomēr daudzviet pārtikas sistēmas dalībnieki, jo īpaši mazāki ražotāji un patērētāji, un politikas veidotāji pievērsušies risinājumiem vietējā, reģionālā mērogā. Vietējā pārtikas aprites modelī reģionā saražotā pārtika tiek arī patērēta reģionā. Tādēļ tam ir vajadzīgas spēcīgas īsās pārtikas ķēdes un reģionāli pārtikas uzņēmumi.
Lai arī vietējā pārtikas aprite automātiski nenozīmē videi un cilvēkam draudzīgāku pārtikas ražošanu un patēriņu, uzlabotu vietējo pārtikas nodrošinājumu, tomēr tajā ir vairāki būtiski ieguvumi. Piemēram, lielāks ekonomisks un sociāls atbalsts vietējiem ražotājiem un pārtikas uzņēmumiem, mazākas ar pārtikas transportēšanu saistītās izmaksas un izmeši, veselības ieguvumi dēļ labākas piekļuves svaigiem produktiem un pārtikas pašnoteikšanās uzlabošanās jeb lēmumu pieņemšana un kontroles saglabāšana vietējā mērogā par to, kādu pārtiku ražojam un patērējam.
Daudzas iniciatīvas vietējā modelī tiek mērķtiecīgi veidotas kā ilgtspējīgākas un vietējiem apstākļiem piemērotākas alternatīvas agrorūpnieciskajam modelim. Arī Latvijā zināmie īso pārtikas ķēžu piemēri kā zemnieku tirdziņi, tiešās pirkšanas grupas, skolu pārtikas programmas, ražotāju organizētās individuālās piegādes klientiem īstenotas vietējo ražotāju atbalstam un vietējas izcelsmes, videi draudzīgas un veselīgas pārtikas nodrošināšanai patērētājiem. Zīmīgi, ka pašreizējā ārkārtējā situācijā Latvijā līdzīgi kā daudzās valstīs pircēji tiek aicināti atbalstīt vietējos pārtikas ražotājos, iegādājoties viņu produkciju, tādējādi apliecinot viņu nozīmi vietējai ekonomikai, labklājībai un pārtikas nodrošinājumam un netieši aicinot stiprināt vietējo pārtikas apriti.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka liela daļa pārtikas aprit arī pašpatēriņa modelī, kurā saimniecībā saražotie pārtikas produkti tiek patērēti pašā saimniecībā un tai pietuvināto ģimenes locekļu, kaimiņu un draugu lokā. Nereti šī pārtikas aprite ir nemonetāra, t.i., produkti tiek iemainīti pret citiem produktiem vai pakalpojumiem, vai vienkārši atdoti bez maksas. BSC pētnieciskā projekta SINFO patērētāju aptaujas dati liecina, ka 45% Latvijas mājsaimniecību saņem produktus bez maksas no radu vai pašu saimniecības, un 36% tas ir viens starp trim nozīmīgākajiem ikdienas pārtikas avotiem. Tas var būt ievērojams atspaids daudzām ģimenēm pārtikas sagādē arī krīzes laikā.
Mazās saimniecības – jaunās iespējas?
Ilgtspējīgam pārtikas nodrošinājumam ir nepieciešams uzturēt dažādus pārtikas aprites modeļus un it sevišķi stiprināt vietējās pārtikas sistēmas. Vietējais pārtikas aprites modelis ir jo īpaši piemērots mazāku saimniecību iesaistei tirgū un to potenciāla pilnvērtīgākai izmantošani. BSC pētnieciskajā projektā SALSA kontatēts, ka mazās saimniecības aktīvi darbojas visos trijos minētajos pārtikas modeļos, taču to ieguldījums ir nozīmīgāks vietējās un pašpatēriņa pārtikas sistēmās. Šī atziņa arī koriģē izplatīto viedokli par mazajām saimniecībām kā pusnaturālām saimniecībām – lai arī liela daļa mazo saimniecību nodrošina sev pārtiku, tās ar pārtiku apgādā arī gana plašu patērētāju loku. Turklāt mazās saimniecības nav vienveidīgas – iezīmējas pieci mazo saimniecību tipi, vadoties no to sociāliem un ekonomiskiem raksturojumiem un iesaistes tirgū, kas atspoguļo to dažādo ieguldījumu pārtikas sistēmā.
Avots: Baltic Studies Centre, SALSA
Visi pieci tipi, jo īpaši trīs tirgus saimniecību tipi, lielu daļu savas saražotās produkcijas pārdod. Tomēr tā kā daudzām mazajām saimniecībām ir grūtības iekļūt agrorūpnieciskajam modelim tipiskajās pārtikas ķēdēs (t.sk. lielveikalos), tām ir raksturīgi saražoto pārtiku pārdot alternatīvos kanālos vietējā pārtikas sistēmā, piemēram, zemnieku tirgos, uz vietas saimniecībā, pievedot klientiem.
Mazo saimniecību īpašais ieguldījums vietējās un pašapgādes pārtikas sistēmās saistāms ar īpašas kvalitātes produktiem, arī svaigiem sezonas, bioloģiskajiem, tradicionāliem vietējiem, specifiskiem nišas produktiem, mājražojumiem.
Tos novērtē viņu pastāvīgie individuālie pircēji, taču kopumā mazo saimniecību potenciāls pārtikas nodrošinājumā arvien ir nepilnīgi apzināts un izmantots. Vietējās pārtikas stiprināšanai būtiski ir stiprināt arī mazās saimniecības. Liela daļa SALSA pētījumā aptaujāto mazo saimnieku apgalvoja, ka viņi vēlētos un varētu ražot vairāk pārtikas, it sevišķi, ja tām būtu labāk pieejams atbalsts saimniecību modernizēšanai un piekļuvei tirgum. Viņi novērtē jau pieejamo publisko atbalstu, jo tas uzlabojis saimniecību tirgus situāciju, ļaujot uzlabot ražošanas kapacitāti, produktu kvalitāti un attīstīt pārstrādi, un tas būtu turpināms un paplašināms.
Pārtikas plaukti veikalos, ticams, tā arī neiztukšosies. Bet ikviens krīzes laiks ir arī izvērtēšanas laiks un iespēju laiks inovācijām, jauniem risinājumiem. Medijos izskanējusi ziņa par jaunu digitālu platformu pārtikas piegāžu organizēšanai no vietējiem zemniekiem. Pašlaik digitālus risinājumus ikdienas pārtikas iegādei izmanto tikai 5% mājsaimniecību, un vietējo produktu pieejamības veicināšanai tie noteikti būtu attīstāmi arī pēc Covid-19 raisītās ārkārtējās situācijas.
Patērētāji, īpaši tie, kas kļuvuši bezdarbnieki, tiek aicināti strādāt zemnieku saimniecībās. Tas sasaucas gan ar sociālo saimniecību ideju, kuras kalpo sociāli mazaizsargātu vai riska grupu labākai iekļaušanai sabiedrībā, gar ar kopienas atbalstītu lauksaimniecību (community supported agriculture), kas ietver patērētāju aktīvāku iesaisti saimniecībās. Iniciatīva vietējo pārtikas sistēmu stiprināšanai un mazo saimniecību potenciāla izmantošanai var nākt arī no politikas veidotāju un pašvaldību puses, piemēram, sniedzot politikas atbalstu īsām un augstākas pievienotās vērtības pārtikas ķēdēm, publiskos pārtikas iepirkumos veicinot vietējo ražotāju dalību, atbalstot vietējo ražotāju tīklošanos un kolektīvu mārketingu, vietējās pārtikas zīmolus. Solidārākas un ilgtspējīgākas pārtikas sistēmas veidošanai svarīga ir ikviena un kopēja līdzdalība.
Rakstā izmantoti rezultāti no Baltic Studies Centre īstenotā Eiropas Savienības programmas “Apvārsnis 2020” projekta “Mazās saimniecības, mazie pārtikas uzņēmumi un ilgtspējīgs pārtikas nodrošinājums” (SALSA) (nr. 677363) un Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekta “Sociālās inovācijas pārtikas apgādē: ceļi uz ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu” (SINFO) (nr. lzp-2018/1-0344).
Pagaidām nav neviena komentāra