Zāļu pieejamība Latvijā: nepareizo risinājumu meklēšana

Jautājumi, kas ir saistīti ar zāļu cenām un pieejamību, nemainīgi ir sabiedrības uzmanības centrā, un tas ir ļoti saprotami – medikamenti uzlabo mūsu un mūsu tuvinieku veselību un dzīves kvalitāti, citkārt pat glābj dzīvību. Tādēļ Veselības ministrijas pēdējā laika iniciatīvas ar mērķi palielināt zāļu pieejamību iedzīvotājiem ir visnotaļ apsveicamas. Taču vienlaikus uz šīm iniciatīvām nedrīkst skatīties pārāk šauri un pieņemt nepareizus lēmumus – tie, gluži pretēji cerētajam, var nevis palielināt zāļu pieejamību, bet gan samazināt, vienlaikus radot vēl citas negatīvas sekas.

Šoreiz vēlos vērst uzmanību uz Veselības ministrijas idejām, kuru mērķis ir palielināt zāļu fizisko, ne finansiālo pieejamību. Ministrija ir atradusi vainīgo – zāļu eksporta nozari, kas it kā speciāli nepiegādājot aptiekām zāles, bet tās eksportējot uz citām ES valstīm. Tādēļ, pēc ministrijas uzskata, eksports būtu ja ne aizliedzams, tad būtiski ierobežojams, un ir izstrādāti grozījumi noteikumos par zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtību, kas jau sākuši ceļu varas gaiteņos. Vēl noteikumu projekta tapšanas laikā zāļu eksporta nozare brīdināja Veselības ministriju, ka šie eksporta ierobežojumi nesniegs cerēto efektu, un piedāvāja citus risinājumus, taču tā arī netika sadzirdēta.

Rezultātā ir tapuši priekšlikumi, kas paredz teorētiski ierobežot, bet praktiski – aizliegt – zāļu atlikumu eksportu no Latvijas uz citām ES un EEZ valstīm. Pamatojums un dati par zāļu nepieejamību Latvijā nav sniegts.

Un tas nekas, ka ar plānotajiem eksporta ierobežojumiem tiek pārkāptas ES preču brīvas aprites pamattiesības. Dalībvalstis drīkst ierobežot eksportu tikai izņēmuma gadījumos, ja pasākumi ir pamatoti, saprātīgi, samērīgi, tas ir, ja ir konstatēti reāli zāļu nepieejamības gadījumi eksporta dēļ. Tādu pašlaik nav, un pastāv risks, ka valsts var tikt iesaistīta tiesvedībās par ES pamattiesību pārkāpumiem. Nav nekāda objektīva pamatojuma ierobežot to preču brīvu kustību, kuras ir pieejamas vietējā tirgū, un par kuru pieejamību no pacientiem vai aptiekām nav bijušas sūdzības.

Tāpat eksporta aizliegums vai būtisks ierobežojums atstās negatīvas ekonomiskās sekas. Zāļu eksporta nozare patlaban Latvijā strādā ar aptuveni 200 miljonu eiro apgrozījumu, nodrošinot ekonomisko aktivitāti, darba vietas un 6-8 miljonus eiro lielus nodokļus valsts budžetā.

Eksporta aizlieguma gadījumā nozare tiks iznīcināta līdz ar darba vietām un neiekasētajiem nodokļiem.

Turklāt būtu jāņem vērā, ka Latvijā pastāv vesela medikamentu tranzīta nozare, kas izmanto ērto ģeogrāfisko novietojumu tirdzniecībai ar kaimiņvalstīm un nemaz nekoncentrējas uz Latvijas tirgu. Latvijā ir komersanti, kas apgādā visu Baltijas tirgu, bet Veselības ministrijas iecere apgrūtinās to darbību Baltijā. Tā rezultātā eksporta nozare pārorientēs savu darbību uz kādu no pārējām Baltijas valstīm, bet Latvija miljoniem nodokļu ieņēmumu, darba vietas un iespēju ietekmēt zāļu pieejamību Latvijā.

Latvijas Zāļu vairumtirgotāju asociācija nevēlas tikai kritizēt VM sagatavotos priekšlikumus, bet piedāvā arī savu redzējumu, kā patiešām palielināt zāļu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem.

Pirmkārt, zāļu lieltirgotavas Latvijā nevar izveidot pietiekamus zāļu krājumus, jo ražotāji tām zāles nepiegādā pietiekamā apjomā. Ārsti pacientiem izraksta receptes 3 mēnešu ārstniecības kursam, bet ražotāji nodrošina piegādes tikai vienu reizi mēnesī, atbilstoši iepriekšējā mēneša patēriņam. Ja pacients vēlas izņemt visam ārstniecības kursam nepieciešamās zāles, tas nemaz fiziski nav iespējams, un labākajā gadījumā zāles var saņemt tikai vienam mēnesim. Un tā ir hroniska problēma. Tādēļ VM būtu jāpieprasa no tirdzniecības atļauju turētājiem izstrādāt zāļu nepieejamības prevencijas plānu, lai nodrošinātu zāļu piegādes nepārtrauktību. Kā viens no risinājumiem būtu trīs mēnešu krājuma nodrošināšana, kas vairumā gadījumu atrisinātu konstatēto zāļu pieejamības problēmu.

Otrkārt, valsts institūcijas var veidot konkrētu medikamentu un to ražotāju sarakstu, kam ir konstatētas problēmas ar pieejamību, un piemērot uzraudzību, vienlaikus lieki neradot šķēršļus citu zāļu importam un atlikumu eksportam.

Treškārt, varētu paredzēt atvieglotu kārtību zāļu importam no trešajām valstīm visos gadījumos, kad ir identificēta reāla zāļu nepieejamība un zāļu trūkuma dēļ pastāv risks iedzīvotāju veselībai. Tas reāli risinātu zāļu pieejamību, turklāt par daudz zemākām cenām. Zāļu eksporta aizliegums brīdī, kad konstatē, ka zāļu nav, neko nerisina.

Ceturtkārt, jāsakārto Latvijas iekšējā zāļu krājumu uzskaites un pasūtīšanas sistēma. Piemēram, lai risinātu šādus “zāļu nepieejamības” gadījumus: ražotājs Latvijai ir piegādājis kādu specifisku medikamentu skaitā, kas ir mazāks par aptieku skaitu. Teiksim, ir piegādātas 500 paciņas kāda medikamenta. Latvijā ir vairāk nekā 800 aptiekas, un katrā aptiekā fiziski zāles nevar atrasties, pat ne katrā lieltirgotavā. Šādā situācijā jābūt efektīvai elektroniskai sistēmai, kā aptiekai uzzināt, kur ir nepieciešamās zāles un pasūtīt tās. Daļēji šī problēma jau noteikumu projektā tiek risināta, taču vēl ir uzlabojumu iespējas.

Aicinām Veselības ministriju strādāt virzienos, kas reāli Latvijā palielinātu ražotāju piegādāto zāļu krājumus un pieejamību, nevis domāt, kā iznīcināt vienu biznesa nozari, zaudējot miljoniem eiro ienākumus budžetā un darba vietas.

Autors ir Latvijas Zāļu vairumtirgotāju asociācijas valdes loceklis