Gāju kā traktors uz priekšu • IR.lv

Gāju kā traktors uz priekšu

9
Ints Cālītis.
Māra Miķelsone, Gunta Gaidamaviča

Bijušais politieslodzītais, nozīmīgs pretošanās kustības dalībnieks, kurš gadu desmitiem ir pretojies PSRS okupācijai – tāds lielai daļai sabiedrības ir zināms Ints Cālītis (88). Viņš ir viens no Neformālās tautas frontes dibinātājiem 1988. gadā, bijis Latvijas Tautas frontes vadībā un ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā Padomē. 1990. gada 4. maijā balsojis par Neatkarības deklarāciju.

Pērn publiskotajā Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā atrodas viņa aģenta kartīte ar segvārdu Žanis. Kartītē rakstīts, ka Cālīti VDK darbinieks Laksis savervējis 1983. gada 2. decembrī. Viņa darbavieta kartītē nav norādīta. VDK aģentu reģistrācijas žurnālā Žanis 5. daļas 1. nodaļā reģistrēts 1986. gada 19. augustā ar piezīmi pie segvārda – “no citiem orgāniem”. Žurnālā nav atzīmes par Žaņa personīgajām un darba lietām.

VDK elektroniskajā datu bāzē Delta atrodas arī vismaz trīs aģenta Žanis ziņojumu atreferējumi. Tur var atrast arī Cālīša lietu, kurā apkopoti gan Žaņa ziņojumu, gan citu aģentu ziņojumu atreferējumi par Cālīti. Tie ir pat no septiņdesmitajiem gadiem, kad Cālītis jau divas reizes bija pabijis apcietinājumā Kolimas un Mordvijas nometnēs kopā ar Gunāru Astru un citiem pretpadomju aktīvistiem.

Cālītis ir tiesājies, un 2002. gada 16. septembrī Rīgas Ziemeļu rajona tiesa nolēma, ka viņš “nav apzināti, slepeni sadarbojies ar bijušo LPSR Valsts drošības komiteju un nav bijis VDK informators”.

Pētot publiskoto VDK aģentu kartotēku, Ir tajā atrada arī Cālīša sievas Ināras Serdānes aģenta kartīti ar segvārdu Viola – kartītē norādīts, ka viņa savervēta 1984. gadā.

Cālīša dzīve un dalība pretošanās kustībā gadu desmitiem daudziem bija kā paraugs, viņu augstu vērtēja arī LTF viena no līderēm Sandra Kalniete, kura intervijā Ir un LTV pauda pārsteigumu, ka Cālītim ir VDK aģenta kartīte. Nacionālā arhīva vietnē publiskotajā VDK aģentu kartotēkas kartītē norādīts, ka Cālītis savervēts pēdējā no savām trim ieslodzījuma reizēm. 1983. gadā notika pēdējā vērienīgā PSRS okupācijas varai nepakļāvīgo cilvēku vajāšanas kampaņa Latvijā. Kā teikts Nacionālā arhīva pētnieku apkopotajos dokumentos par notikumiem 1983. gadā Latvijā, “lai arī arestēti tolaik tika deviņi cilvēki, tomēr kratīšanas notika vismaz 50 dažādu cilvēku dzīves vietās, savukārt pratināto cilvēku skaits sniedzas simtos. Lai arī varai nevēlamo cilvēku aresti, tiesāšanas vai pat tikai izsekošana notika arī turpmākajos gados, tomēr nekad pēc tam, līdz pat PSRS sabrukumam, politisko represiju apjoms Latvijā nesasniedza tādu intensitāti kā 1983. gadā”.

1983. gadā notika virkne politisko prāvu, kurās par pretpadomju aģitāciju un propagandu tika notiesāti un ieslodzīti PSRS labošanas darbu kolonijās astoņi cilvēki – bez Cālīša arī Gunārs Astra, Jānis Barkāns, Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Freimanis, Boriss Grezins, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris. Savukārt Ģedertam Melngailim piesprieda piespiedu ārstēšanu ″speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā″.

Cālīša trešā, pēdējā krimināllieta, kas ierosināta 1983. gada pavasarī, ir piecus sējumus bieza. 1983. gada 8. aprīlī Cālīti apcietināja aizdomās par “pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās apmelojošu izdomājumu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu saturošas literatūras izplatīšanā, izgatavošanā un glabāšanā no 1977.g. – 1983. g. nolūkā graut un vājināt padomju varu”. Ar šo lietu strādāja VDK izmeklētājs G. Rudzītis no 5. daļas. Šajā lietā apkopotas Cālīša “pretvalstiskās darbības” ilgākā laikposmā, sākot no Cālīša iesaistes 1977. gadā “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas nacionālās kustības galvenā komitejā”, viņa parakstītās vēstules Vācijas un PSRS vadībai, un ANO ģenerālsekretāram, kurā apgalvots, ka “padomju varas atjaunošana Baltijā ir PSRS okupācijas sekas, un 45 iedzīvotāju vārdā izvirzīta prasība likvidēt tajās padomju iekārtu”, bet pēc gada Cālītis šo dokumentu vēl pavairojis uz savas rakstāmmašīnas un izplatījis domubiedriem. Savukārt 1981. gadā Cālītis parakstījis un devis arī citiem parakstīt atklātu vēstuli “PSRS un Eiropas Ziemeļvalstu valdību vadītājiem par bezatoma zonas radīšanu Ziemeļeiropā”. Lietā teikts, ka visi šie dokumenti nodoti arī ārzemju raidstacijām Brīvība, Brīvā Eiropa, ārzemju latviešu avīzēm Laiks un Latvija.

1983. gada 23. septembrī tiesnese Biruta Puķe Cālītim piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem, bet tāpēc, ka viņam ir trīs mazi bērni, Cālītim pirmie divi gadi bija jāpavada cietumā, pārējais laiks – stingra režīma labošanas darbu kolonijā. Viņu nosūtīja uz ieslodzījuma vietu Tatarstānā, Čistopolē. PSRS sākoties Mihaila Gorbačova pārbūves laikam, 1986. gada vasarā Cālītis tika atbrīvots no ieslodzījuma.

Inta Cālīša foto no krimināllietas materiāliem. Foto: Māra Miķelsone

Kā iesākās Cālīša pretpadomju darbība? Pirmā krimināllieta sākta 1948. gada 20. novembrī, tā ir trīs sējumus bieza. Tajā gadā čeka arestēja Cālīti un vēl deviņus cilvēkus par to, ka viņi bija pagrīdes organizācijas Lāčplēsis aktīvisti un viņu mērķis bija cīņa pret padomju varu. Cālītis tajā laikā mācījās Rīgas 1. vidusskolā. Lietā teikts: “Cālītis, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, 1948.g. martā – aprīlī cīņai pret padomju varu organizēja un vadīja pagrīdes pretpadomju organizāciju Lāčplēsis.” Par organizācijas dibināšanu Cālītis stāsta pagaidām vēl neizdotās atmiņu grāmatas manuskriptā: “Viss sākās 1947. gada rudenī. Organizācijas pamatus likām trijatā – Edgars Grundmanis, Gunārs Kušķis un es. Pašus pirmos domubiedrus atradu skolā, viņi piesaistīja citus paziņas. Organizācijas kodolu veidoja pirmās ģimnāzijas audzēkņi – gan no manas, gan no citām klasēm. Taču bija puiši arī no citām skolām, arī tādi, kas strādāja, nevis mācījās. Norunājām, ka grupā būs desmit cilvēki. Pietiekams skaits, lai satiktos, rīkotu mācības. Mums bija ļoti stingra konspirācija. Es vienīgais pazinu visus grupas dalībniekus, zināju to vārdus, uzvārdus, bet adreses pat es nezināju. Pulcējoties kopā, cits citu uzrunājām segvārdos. Mans segvārds bija Arājs. Vienīgi manas skolas, pirmās ģimnāzijas audzēkņi cits citu pazina labāk. Sāku boksa nodarbības, ko Šķūņu ielas zālē vadīja slavens Latvijas bokseris Bētiņš. Tās bija pilnīgi oficiālas nodarbības. Lasīju lekcijas savai komandai. Mācīju topogrāfiju, ko labi pārzināju. Jau pirms kara ar topogrāfijas pamatiem mani bija iepazīstinājis tēvs, divatā gājām pārgājienos, vadīdamies tikai pēc kartēm.”

Tuvojoties 18. novembrim, Latvijas dibināšanas 30. gadskārtai, puiši gribējuši kaut ko paveikt. Atmiņu grāmatā Cālītis atceras, ka izlēmuši izplatīt skrejlapas, kurās zem teksta bijis paraksts – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. Krimināllietā teikts, ka Cālītis uz rakstāmmašīnas nodrukājis 103 pretpadomju lapiņas, kuras izdalījis organizācijas biedriem izplatīšanai. Naktī uz 18. novembrī viņi Rīgā telefonu būdiņās izlīmējuši 20 lapiņas. Atmiņās Cālītis raksta: “Neizdevās atklāt čekas ziņotāju, pilnas skaidrības par to, kurš palaida muti, nav līdz pat šim laikam. Tomēr šķiet, ka notikumu gaita bija šāda. Viens no mūsu puišiem, kam naktī vajadzēja veikt treniņam paredzēto uzdevumu, nobijās, negribēja tumsā iet viens pats un paņēma līdzi savu draugu. Tas droši vien bija kārtīgs zēns, ja reiz kāds no mūsējiem viņam uzticējās. Bet informācijas noplūde tomēr sākās.”

Čekisti grupējumu notvēra ātri, un no 18. novembra, kad Cālīti ar liftu noveda lejā uz Stūra mājas pagrabiem, turpmākos mēnešus viņa dzīve ritēja čekas cietuma 5. kamerā. Lāčplēša grupas dalībniekiem toreiz sīki aprakstīja visu mantu, piemēram, Cālītim Abavas ielas dzīvoklīti uzskaitīts katrs sīkums, ieskaitot puķu vāzes un mutes bļodu. Cālītis pratināšanās runājis tikai latviski, tulkam piedaloties. 1949. gada 28. martā Cālītim un viņa deviņiem biedriem kara tribunāls piesprieda tolaik augstāko soda mēru – 25 gadu ieslodzījumu nometnē ar mantas konfiskāciju. 1949. gada vasarā viņš tika nosūtīts sodu izciest uz Tālo Austrumu nometni Beregovoj pie Magadanas, Kolimas apgabalā. Cālītis 1955. gada februārī no ieslodzījuma tika atbrīvots, taču “nometināts” uz dzīvi Kolimā. Acīmredzot nezinot par viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma 1955. gada martā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Cālītim piespriesto sodu samazināja līdz 10 gadiem ieslodzījumā. 1956. gadā atbrīvoti tika arī liela daļa no nometinājumā esošajiem cilvēkiem, un šajā gadā Cālītis atgriezās Latvijā.

Otrā krimināllieta Cālītim tika sākta 1958. gada 9. jūlijā, un 1958. gada 30. septembrī viņš tika notiesāts uz sešiem gadiem ieslodzījumā, bet bez mantas konfiskācijas. Par ko? Šoreiz par “pretpadomju vēstuļu rakstīšanu” un mēģinājumu bijušos pagrīdes organizācijas dalībniekus atkārtoti iesaistīt “pretpadomju darbībā”.

Īsumā lietas būtība šāda – 1957. gada 16. novembrī Cālītis, kurš bija atgriezies no pirmā ieslodzījuma nometnes, Inčukalnā Krauju mājās organizēja bijušo Lāčplēša organizācijas dalībnieku sapulci. Kā atzīmēts lietā, Cālītis sapulcē uzstājies ar “pretpadomju runu” un aicinājis apvienoties dziļākai ideoloģiskai un politiskai cīņai pret padomju varu. Lai arī Cālītis iepriekš bijis sapulcei sagatavojis runu, tā kā sanāksmē piedalījušās arī viņam nepazīstamas personas, ne tikai Lāčplēša grupas dalībnieki, Cālītis savu taktiku mainījis, runu nav nolasījis, bet uzstājies tāpat. Uzstājoties viņš arī teicis, ka grupas dalībnieki nav varējuši iegūt izglītību, jo bija ilgus gadus apcietinājumā lēģeros. Viņš ieslodzījuma nometnē esot domājis tikai par dzimteni – nevis tagadējo, bet Ulmaņlaiku. Pēc soda izciešanas Mordvijas labošanas darbu nometnēs 1964. gadā Cālītis atgriezās Latvijā.

1986. gadā pēc atgriešanās Latvijā no pēdējās ieslodzījuma vietas Cālītis iesaistījās politiskajā dzīvē, iesaistoties Vides aizsardzības kluba darbībā un dibinot Neformālo tautas fronti, vēlāk kļuva par LTF Domes valdes locekli un tika ievēlēts Augstākajā Padomē (AP). Cālītis darbojies arī Latvijas Demokrātiskās partijas valdē. Kopš 2002. gada pensionārs.

Mūsu saruna ar Cālīti notika šovasar viņa mājās Berģos, darba istabā, pie kuras sienām atrodas grāmatu skapji. Viņš norāda uz tiem, sakot, ka “man ir grāmatas astoņās valodās, un man nav nepieciešamas vārdnīcas, lai tās lasītu. Augšstāvā vēl ir”. Cālītis ir poliglots, valodas mācījies arī ieslodzījumā: “Man bija ļoti ilgs laiks Kolimā, Mordvijā, Permā, Ziemeļurālos, lai mācītos.”

Ir turpina publicēt bijušo AP deputātu, kuru vārdi atrodami VDK aģentu kartotēkā, intervijas.

Intervijas ar Alekseju Grigorjevu, Jāni Gavaru, Juri Celmiņu un Juri Cibuļu varat lasīt Ir.lv.

 

Ints Cālītis.

 

Vai ieslodzījuma režīms ļāva jums mācīties? Nebija darbi, kas jādara?

Bija, bija darbi. Pēc darba mēs pārnācām mājās. Ko es [darīju] – domino nespēlēju, kārtis nespēlēju.

Varējāt mācīties…

Ļoti labi tā mācīšanās izdevās tur, kur es satikos ar citu valodu pratējiem. It īpaši tas bija Mordvijas [nometņu] laikā [otrajā ieslodzījuma reizē 50. gadu beigās]. Tur bija lieliski.

Cik valodas apguvāt Mordvijā?

Vienu daļu apguvu mājās, piemēram, serbu-horvātu valodu. To man vajadzēja, lai varētu lasīt visdārgāko avīzi, kas bija Padomju Savienības katalogā pasūtāma no Serbijas. Tur bija veikls un labs serbs Maskavā [kas ziņoja par notikumiem], un tajā avīzē man patika izlasīt dažas rindkopas, kurās bija aprakstīts tas, kas notiek Padomju Savienībā. Un tā es uzzināju visu to, kas citās avīzēs bija aprakstīts milzīgajos palagos. Tā serbu avīze pienāca sešas reizes nedēļā, tā bija bieza lielformāta avīze. Tur bija ne tikai ārzemju, bija arī Maskavas ziņas, par citām norisēm.

Tāpat vācu valodu es sāku [mācīties] jau pamatskolā – tad bija vācu laiks, bija jāprot vāciski. Tagad arī lasu grāmatas, pērku no ārzemēm.

Esat savulaik izteicies, ka jums nav iebildumu pret VDK aģentu kartotēku publicēšanu.

Man nav iebildumu.

Kā jūs pie tādas domas nonācāt? Citiem bija iebildumi.

Man nav iebildumu, jo es tur neko neesmu darījis. Faktiski es biju ļoti izbrīnīts, kad atbraucu no kārtējā ieslodzījuma atpakaļ Rīgā, ka es šeit esmu reģistrēts kā ziņotājs. Jo mūsu tikšanās ar, kā krievi saka, apakšpulkvedi, nevis pulkvežleitnantu, Laksi bija tik, cik viņš nāca pie manis uz cietumu, kad gatavojos braukt projām uz kārtējo “izklaidi” kaut kur Padomju Savienībā.

Bet tieši pēc kura ieslodzījuma jūs to uzzinājāt?

Kad es atnācu atpakaļ no ieslodzījuma. Kad tas bija? Tas bija – no pēdējā [ieslodzījuma].

1983. gadā?

Jā, jā, un tā saruna bija vairākkārt. Es nezinu, kāpēc mani jau pēc tiesas sprieduma pasludināšanas turēja vienu pašu Centrālcietuma kamerā. Es [toreiz] nesapratu – kāpēc mani tur, bet nesūta projām. Tad es uzzināju, ka mani taupa kā liecinieku Gunāra Astras lietā. Tāpēc mani tur turēja. Un tad mani atveda uz tiesas sēdi, Gunāru Astru jau tiesāja. Nosēdināja [tiesas zālē]. Tur bija aizņemti visi krēsli. Pirmo reizi manā mūžā bija atklātas politiskās tiesas sēdes. Visu laiku tās bija slēgtas. Mēs bijām tikai prokurors, aizstāvis un tiesneši. Šeit visu tiesas procesu filmēja. Kur tās filmas ir [tagad] un kā tās var redzēt, es nezinu.

Tā bija Gunāra Astras tiesāšanas lieta? (Gunāru Astru notiesāja 1983. gadā, 15. decembrī tiesā viņš teica savu slaveno “Pēdējo vārdu”.)

Gunāra Astras, Gunāra Freimaņa, Lidijas Doroņinas-Lasmanes un citu Gaismas akcijas aktīvistu tiesas procesi.

Tad var secināt, ka jūs savervēja tajā periodā, kad jūs gatavoja kā liecinieku Astras lietā, un jūs gaidījāt, kad tiksiet pārvests uz ieslodzījumu?

Jā, jā, bet iesāka jau, kad pabeidza manu pratināšanu mans “gans”, jo kamēr man ir pratināšanas process, neviens cits ar mani nedrīkst no [čekas] administrācijas runāt. Kad to nobeidza, tas Laksis uzradās cietumā – vēl nekur tālu nebiju aizbraucis.

Toreiz bija divi speciālisti, kas pētīja Baltijas jūras līča dibenu. Hidroloģijas institūta darbiniekus Juri Būmeisteru un Daini Lismani apcietināja – Būmeisteram piesprieda 15 gadus un Lismanim 10 gadus ieslodzījumā. Tad Laksis man ieteica, lai es darot tāpat kā viņi. Televīzijas kameru priekšā viņi nožēloja, ka savu pētījumu rezultātus nodeva zviedriem. Būtībā Latvijas hidrologi pastāvīgi sadarbojās ar zviedru kolēģiem. Komunistiem nepatika divu hidrologu pietuvināšanās zviedru sociāldemokrātiem. Laksis ieteica arī man televīzijas kameru priekšā “nožēlot” savus grēkus un apsolīt “tā vairs nedarīt”.

(Cālīša atmiņu grāmatas manuskriptā par šo gadījumu rakstīts – “1980. gada 18. novembrī viens šādas publiskas grēku nožēlošanas paraugs jau bija radīts. Tolaik tiesāja Juri Būmeisteru un Daini Lismani. Abus apsūdzēja par spiegošanu – viņi strādāja Hidroloģijas institūtā un it kā bija nodevuši ārzemniekiem kaut kādas jūras šelfa kartes. Patiesībā viņu grēks bija pavisam cits – mēģinājums atjaunot sociāldemokrātisko partiju, sadarbojoties ar Rietumu emigrāciju. (..) Tūlīt pēc tiesas, pirms aizbraukšanas uz nometni, abus nofilmēja un demonstrēja televīzijā – viņi atzina savas kļūdas un skatītājus aicināja atturēties no līdzīgām aktivitātēm. Raidījumu demonstrēja divas reizes. Arī Cālīti apstrādāja, lai piespiestu stāties televīzijas kameru priekšā, paziņojot, ka viņš apzinās savu uzskatu maldīgumu, ka ar savu rīcību nodarījis lielu kaitējumu savai ģimenei, un tā tālāk līdzīgā garā. Intam vajadzēja solīties, ka viņš nekad vairs neiesaistīsies darbībās, kas vērstas pret padomju valsti, vajadzēja izteikt aicinājumu nevienam neko tamlīdzīgu nedarīt, lai nesagādātu liekas ciešanas sev un saviem tuviniekiem. Maksa par šādu uzstāšanos bija vilinoša – mazāks piespriestais sods”.

Juri Būmeisteru un Daini Lismani Ir atrada VDK aģentu kartotēkā. Būmeisteram ir kartīte ar segvārdu Nikolajs, savervēšanas gads nav norādīts, bet ieraksts liecina, ka kartīte rakstīta laikā, kad viņš izcieta sodu Permas lēģerī. Būmeisters no aģentūras vecuma dēļ izslēgts 1990. gada 30. jūlijā, bet kartītē atzīmēts, ka tā jāglabā pastāvīgi. Savukārt Lismanis ar segvārdu Arions esot savervēts 1984. gadā. Čekas aģentu reģistrācijas žurnālos par abiem nav atrodami nekādi ieraksti. Šogad LTV raidījumā Dzimtaskoks. Būmeisters tiek stāstīts par Būmeistera nonākšanu Permas soda izciešanas nometnē, kā arī parādīti fragmenti no čekas veidotas LTV filmas Kurp eji, Artur? Tajā Būmeisters tiek intervēts jau pēc soda izciešanas 1988. gadā. Kā var saprast no liecībām filmā, čeka viņu ar šo filmēšanos šantažēja, solot Būmeisteru ātrāk atbrīvot. – red.)

Tad Laksis mēģināja panākt, lai jūs…

Tieši tāpat – lai es pastāstu – eju uz televīziju un pastāstu, ka nedrīkst tā darīt, nevajag tā darīt būt pret padomju varu, ka es nožēloju, ka darīju pret valdību.

Ko viņi gribēja, par ko lai jūs atzīstaties?

Nu kā – es jau pirms tam biju divreiz tiesāts, tā bija trešā reize.

Par ko bija trešā reize, par ko bija apsūdzība?
Par to pašu visu – politiku, ka man nepatika padomju vara Latvijā.

Tad jūs nepiekritāt atzīt publiski, ka esat nostājies pret padomju valsti. Ko tālāk darīja Laksis?

Neko. Gribēja, lai es pastāstu televīzijā pie kameras vai kā citādi. Tos divus zēnus divas reizes rādīja [televīzijā], es pats viņus redzēju, to pašu raidījumu. Man kļuva viņu žēl, ka viņi tā pakļāvās.

Inta Cālīša trīs krimināllietu sējumi glabājas Valsts arhīvā. Foto: Māra Miķelsone

Vai uzskatāt, ka kartīte jums ir izveidota to pārrunu rezultātā?

Nē, vispirms jau atnāca Laksis uz cietumu mani satikt – atnes no mājas ābolīšus koferītī, cienāja mani ar ābolīšiem satikšanās telpā. Otrreiz atkal atnāk ar ābolīšiem. Es domāju – kāpēc viņš ir tik laipns un kāpēc nes ābolīšus? Tad viņš saka – ziniet, jums vajag tomēr darīt tā, kā tie divi ūdenslīdēji, kas nožēloja savus grēkus, un lai citi arī tā nedara. Bet mani tas neietekmēja.

Ko jūs viņam atbildējāt?

Ka nekas nesanāks. Viņš saka – žēl, žēl, tev ir slima sieva, trīs mazi bērni mājās, tomēr vajag saņemt īsāku to termiņu. Notiesāt mēs notiesāsim, jā, jā, bet dabūsi īsāku termiņu.

Bet kā jūs tomēr skaidrojat to, ka tā kartīte ir maisos?

Ka tā kartīte ir? (atnes Rīgas Ziemeļu rajona tiesas 2002. gada spriedumu par sevi) Pēdējā frāzē ir pateikts, ka es neesmu neko kaitējis.

To es zinu… Bet kā izskaidrojat, ka Laksis tomēr kartīti par jums uzrakstīja 1983. gadā?

To es uzzināju tad, kad bija šī tiesa.

2002. gadā…

Tiklīdz es uzzināju, vispirms pieprasīju, lai man iedod tos ziņojumus – kas ir par mani ziņojuši. Tad man iedeva veselu čupu dažādu ziņojumu, ko mani draugi, domubiedri par mani ir ziņojuši valdībai (smejas). Jā, labi! Ir, ir, Dievs ar viņiem! Bet tagad, kad pats taisījos tikt ievēlēts, tad man bija jāuzzina, vai es arī esmu tur [čekas maisos]… Un tad izrādījās, ka esmu. Tad es tūlīt gāju pie [prokurora] Pētera Dzalbes, bija tāds speclietu superprokurors, lai viņš mani atbrīvo no šī te apvainojuma, ka es neesmu nekāds ziņotājs. Viņš man piekomandēja vienu no saviem darbiniekiem, lai savāc par mani visus iespējamos materiālus. Tas vīriņš divus gadus strādāja ar mani, pratināja mani un, kad viņš bija pabeidzis pratināšanu, tad es tūlīt gāju uz tiesu, lai tiesa izskata to visu materiālu. O, kas tas bija par! O, kas tur bija! Žēl, ka neesmu sagatavojis to liecinieku sarakstu, kas tur bija izsaukti, sākot ar pašu galveno čekas vadoni.

Edmundu Johansonu?

Johansonu. Pirmais, kas tika izsaukts, bija Johansons. Kad es tur gaidīju, gaitenī bija sanācis viss čekas zieds.

Cik bija liecinieku tiesā?

Tur bija daudz. No galvenajiem līdz palīgiem. Izrādījās, ka viņi lāga mani neatceras, ka nezina mani, nepazīst mani, nav mani redzējuši. Jo patiešām viņi zināja, ka mani nevar paņemt tā, kā citus. Viņi mani ar pavēsti sauca uz čeku, kad vajadzēja kaut ko uzzināt. Nu ko viņi varēja uzzināt?! Tikai to, ko viņi paši jau zināja! Viņi mani izsauca, es ierados, mēs uzejam augšā uz piekto stāvu, kur bija attiecīgie ierēdņi, un tur man pajautā – vai jūs, Cālīt, zināt to un to, un to. Protams, ka es zinu, kādi notikumi interesēja čeku. Protams, ka es zinu.

Kad čeka tā jūs sauca? Kas tas bija par laiku? 50., 60., 70., 80. gadi? Pirms pēdējā tiesas procesa?

Tad jau bija mūsu Saeima [Augstākā Padome]. Mēs jau bijām gandrīz neatkarīga valsts.

Tātad 80. gados, 90. gadu sākums?

Jau agrāk sāka. Bet tad, kad es tur sāku šiverēties, kad redzēju, ka ar to jauno valdību neiet tā, kā vajag, vismaz kā es to sapratu. Tā kā tur bija lielāka teikšana tiem bijušajiem kompartijas biedriem, tad kaut kādu Cālīti, kurš staigāja noplīsušā džemperīti uz sanāksmēm…

Jūs runājat par Tautas frontes laiku…

Tautas frontes laiks, jā. Tautas fronte sāka beigties.

Ko čekisti tajā laikā gribēja no jums uzzināt?

To, ko visi jau zināja…

Nu, piemēram, par kādiem notikumiem viņi jūs iztaujāja?

Vai tas ir taisnība, ka Gunāra Astras atraitne, viņš vēl tad nebija miris, vai zina, ka viņa staigā pa ielu un vāc naudu priekš Gunāra Astras? Vienkārši viņa ubago, pa ielu ejot.

Es saku – zināju, ka viņa tā dara. Viens tāds piemērs. To visi jau zināja.

Jūs teicāt, ka valdībā bija komunistu ietekme. Jūs domājāt Godmaņa valdībā?

Tā ietekme bija visu laiku! Nekas negāja tā, kā vajag. Man bija tik grūti to izturēt. Kad vienu gadu ātrāk Saeima [Augstākā Padome] beidza strādāt, tas man bija pilnīgs atvieglojums, ka es tieku vaļā no turienes, jo negāja tā, kā vajag, kā es to saprotu. Man tepat augšā darbistabā ir visu tā laika [Augstākās Padomes] stenogrammu grāmatas, apkopojums lielās bībelēs. Mēs tur [strādājām] nevis tā kā tagad sanāk Saeima – dažas stundas dienā un ar ne katru dienu. Mēs sanācām rīta sēdē līdz pusdienām, paēda pusdienas, sakārtoja runājamo un tad bija vakara sēde. Mēs, tur strādājot, bijām vienkārši nosvīduši. Mani jau neapmierināja, kā tur gāja tā lieta, bet ko lai dara – kaut kāds Cālītis pret kompartijas [biedriem] – visi viņi savā starpā ir pazīstami, Latvija taču ir maziņa, visi ir gandrīz pazīstami, kas kaut kur strādā, kas arī bija iekļuvuši Saeimā.

Ko jūs gribējāt mainīt?

Es, piemēram, uzstājos pret to, ka [premjerministrs Ivars] Godmanis izcirta mežus un pārdeva par mazu naudiņu uz ārzemēm. Es viņam jautāju – vai Latvijā ir atrastas kādas krāsaino metālu atradnes, ka te kaut kur rok ārā varu, sudrabu, misiņu, ka tos [metālus] tagad var eksportēt? Gandrīz par velti pludina uz ārzemēm krāsainos metālus. Es prasīju – vai tad Latvijai nebūs vajadzīgi tie nākotnē, kad sāksies mūsu rūpniecība un viss atjaunosies? Vienkārši par velti pludināja ārā. Cik viņi paši paņēma, par to neinteresējos. Tas bija briesmīgi – krievi šeit bija sadzinuši rūpniecību, Latvija bija visattīstītākā rūpniecības valsts tajā laikā no trim Baltijas valstīm, šeit bija ļoti augsta rūpniecība, protams, militārā rūpniecība. To visu Godmaņa valdība pludināja ārā uz ārzemēm.

Varbūt atgriežamies atpakaļ pie čekas lietām.

Jā, jā. Tai otrā reizē, kad viņš [Laksis] man atnes ābolīšus, viņš saka – Cālīt, vai nevajadzētu sadarboties? Mēs varam aizsargāt, piemēram, vajadzēs braukt pa etapu. Vajadzēs, esmu notiesāts uz sešiem gadiem, būs jābrauc. Divi gadi no tiem jāpavada slēgtajā cietumā, un tikai nometnē pēc tam. Viņš saka – braukt tajos stolipinos (speciāli ieslodzīto vagoni, kurus tā sauca paši notiesātie – red.) – tur visādi kriminālie ir kopā ar politiskajiem, tie var tev pārgriezt rīkli, neaizbrauksi līdz nometnei. Es saku – ar kriminālistiem es pats tikšu galā, to es zinu. Lai viņš par manu veselību neuztraucas. Ja viņš nebūs uzpircis [kādu], lai man tur kaut ko izdara, tad tā būtu cita lieta. Viņš bija ļoti neapmierināts, ka es negribu ar viņu sadarboties. Tā mēs ar viņu šķīrāmies. Viņš saka – Cālīt, Cālīt, tev ir ģimene, sieva ir slima, trīs mazi bērni mājās, kā viņi tagad dzīvos, kā iztiks! Saku – tas ir atkarīgs no jums. Skaidrs, ja kaut ko spiedīs, tad… Mana sieva slimoja ar ļoti retu slimību… Tā slimība saucās Forestjē slimība. Neviens nebija dzirdējis par tādu slimību. To faktiski netīšām Stradiņa slimnīcā viens parasts dakteris uzgāja, ka šī retā slimība ir sievai. Kaulus savienojošās dzīslas pārkaļķojas un cilvēkam ir lielas sāpes.

Par jūsu sievu runājot, vai zinājāt, ka arī viņai ir VDK aģenta kartīte?

Nē, to mēs nezinājām, jo līdz pēdējam brīdim pastnieks, kad vēl dzīvojām Vecmīlgrāvī, kur nopirkām mājas daļu, pastnieks viņas vēstules neveda atpakaļ pārbaudei. Manas – jā. Visu laiku, kamēr viņš bija pastnieks, [vaicāja] – kāpēc jūs tik ilgi [pārbauda], kāpēc Cālītim visu laiku met atpakaļ tās vēstules pārbaudīt? Tad uzzinājām, ka vēstules kaut kur citur pārbauda. Zinājām, ka pārbauda, visu izseko, nebiju naivais.

Visu jūsu pastu skatīja cauri?

Jā, bet sievai, viņai palika savs uzvārds [Ināra Serdāne], un uz viņas uzvārdu čeka nereaģēja.

Viņas kartīte radusies apmēram tajā pašā laikā, kad jūsu, tas pats vervētājs Laksis, kas jums. (Kartītē ierakstīts, ka Cālīša sieva Ināra Serdāne savervēta 1984. gadā, segvārds – Viola, vervētājs – Laksis)

Nesavervēja viņu. Bet Laksim vajadzēja. Kad bija tas tiesas process, tur smējās, ka Laksim bija savs vervēšanas plāns jāizpilda. Tad viņš to plānu gribēja ar tādu personu kā Cālīti…

Vai sieva arī bija plānā Laksim?

Es pat to nezināju, bet katrā ziņā viņa noteikti nekur negāja savas slimības dēļ. Jo visu, kas bija mājās jādara, to es darīju. Pēdējos divus gadus iemācījos pat par slimnieku kopēju – viņa šeit pat nomira, šajā mājā [Berģos].

Traģiski, bet kā to izskaidrot? Vai tā bija dubulta kontrole?

Es nekā neskaidroju, es pat nezināju, ka viņa arī kaut kur skaitījās.

Bet kad jūs to uzzinājāt?

Es tagad no jums to uzzināju!

No manis? Ā! 

Man pat prātā neienāca.

Bet ja padomā, varbūt viņiem vajadzēja savervēt jūsu sievu, lai ziņotu par jums!

Nevajadzēja ziņot kādam, vajadzēja paklausīties, ko es runāju, jo es nebaidījos no valdības – es darīju un runāju to, ko gribēju, kas mani interesēja. Tas mani nemaz neuztrauca! Tur nevajadzēja vēl kādu citu [ziņotāju].

Varbūt parunāsim par VDK elektroniskās datu bāzes Delta ziņojumiem. Pats teicāt, ka par tiem neesat interesējies. Es jums tos nokopēju. Mēs atradām trīs aģenta Žanis ar numuru 22644 ziņojumu atreferējumus. Viens no ziņojumiem ir 1986. gada 13. oktobrī, kad Žanis ziņojis par starptautisko telefonsarunu ar Zviedriju un sarunu ar Gunāru Rodi. Vai atceraties tādu? (Gunārs Rode ir pretošanās kustības dalībnieks, apcietināts 1962. gadā. Pēc atbrīvošanas 1977. gada 14. novembrī kopā ar Intu Cālīti, Viktoru Kalniņu un Juri Ziemeli parakstīja vēstuli Amnesty International, prasot lietuviešu cilvēktiesību kustības aktīvista Viktora Petkus atbrīvošanu. 1978. gadā izbrauca uz dzīvi Zviedrijā.)

Es ar Rodi pa telefonu no Rīgas nekad neesmu runājis. Laksis bija pārsteigts, ka tas neesmu es. Viņš domāja, ka tas esmu es, kas runāja [ar Rodi]. Viņš man pirms nākošā aresta teica – un es domāju, ka tas esat jūs, kas ar to Rodi runāja! Bet ar Rodi runāja pavisam kas cits. Ar Rodi runāja viens zēns, kas (smejas) bija mazliet ar garīgiem traucējumiem. Tas bija, viņš jau..

Vēl viens ziņojums Deltas datu bāzē ir par 1987. gadu – aģents Žanis ziņojis, ka “nacionālistiski noskaņotais Grantiņš L.A. [Linards], kā kļuvis zināms avotam, apņēmies sagatavot tekstu ar aicinājumu latviešiem pulcēties š.g. 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa pulksten 15, lai noliktu ziedus. Tekstu vēlas nosūtīt uz ārzemēm, lai ar ārvalstu radiostaciju palīdzību varētu par to informēt plašas republikas iedzīvotāju masas”. 

Tas Linards Grantiņš ir tas, ko es [iepriekš] neatcerējos.

Tā ka Linards Grantiņš tajā reizē ar Rodi runāja pa telefonu?

Jā, jā. Biju pārsteigts, ka šis zēns, kas bija ar nedaudz gausāku domāšanu, ir tas, kas ir uzturējis sakarus ar Rodi.

Laksis bija pārsteigts?

Jā, jā.

Viņš domāja, ka tas esat jūs?

Jā, ka es.

Bet par to Grantiņu ziņojāt, par 14. jūniju? Vai Grantiņš organizēja šo gājienu pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā?

Viņš nevarēja, nu labi – varēja gribēt organizēt, bet viņš bija psihiatra uzskaitē no bērnības. Kamēr māte bija dzīva, tikmēr māte viņu uzmanīja un auklēja, viņam grūtības bija skolā, viņš ir tāds ar lēnāku domāšanu un apgriezieniem. Viņu nosūtīja uz ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā. Viņu nedrīkstēja apcietināt, nebija apcietināms – tad, kad visus ņēma ciet, Grantiņu aizsūtīja uz turieni. Par to te, arī tagad, neatkarīgā valstī, Grantiņu ievietoja psihiatriskajā cietumā. Kad viņš no šī cietuma iznāca, viņš no visa nošķīrās – visus pirmā stāva logus aizsita ar dēļiem, durvis aizsita ar dēļiem, savā mājā kāpa pa redeļu trepēm uz otro stāvu – tas bija viņa līmenis.

Vai tad čekisti to nevarēja zināt? Kā vispār izskaidrot šādu ziņojumu čekas Deltas datu bāzē, ja viņi apzinājās, ka Grantiņš organizē kaut ko, ja viņš vispār nav spējīgs to darīt?
Viņš bija spējīgs visu ko! Gāja ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, kad vēl neviens cits to [nedarīja]. Bet neviens viņu neņēma nopietni, arī no čekas neņēma.

Bet šis ziņojums ir pierakstīts jums…

Viņi domāja – nevar būt, ka ar Rodi sarunājās šitas Grantiņš. Ka tas var būt tikai Cālītis. Pēc tam es tikai uzzināju, ka tas ir bijis viņš, kas zvanījies.

Vēl ir ziņojums Deltas datu bāzē, kurā minēts arī jūsu segvārds un numurs – par 1988. gada 10. septembri, par Neformālās tautas frontes dibināšanu. (Pamata ziņotājs datu bāzē ierakstīts aģents Sigulda, kas ir Donārs Birše.) Otrs ziņojums ir par to, kā Neformālās tautas frontes aktīvisti satiekas jūsu dzīvoklī un apspriež organizācijas statūtus. Ziņojis aģents Margarita. (Margaritas aģenta numurs ir 23573, un ar tādu kartotēkā reģistrēta žurnāliste Tatjana Čaladze, tikai kartotēkā viņas pseidonīms ir Maigonis.) Atceraties?

Katrā ziņā to nevajadzēja, tur jau visu darīja atklāti tai laikā, nebija jāslēpjas. Ka es to būtu ziņojis… To varēja zināt jebkurš sētnieks.

Arī par tikšanos jūsu dzīvoklī?

Es neesmu neko ziņojis. Kāpēc bija jāziņo, tas viss bija jau zināms – ja par to visa Rīga jau zināja!?

Visa Rīga zināja, ka 1988. gada aprīlī notiks tikšanās? Vai arī visa Rīga zināja, ka 1988. gada 10. septembrī Mežaparkā būs Neformālās tautas frontes dibināšana?

Jā, jā, to visi zināja!

Bet kā to varēja visi zināt?

Tas nebija slepeni, to visu viens ar otru pa telefonu sarunāja, satikšanās bija.

Vai Neformālajā tautas frontē bija čekas aģenti?

Neformālās tautas frontes dibināšana bija, notika!

Es domāju – vai Neformālajā tautas frontē bija čekas aģenti?

Es nezinu, kas tur visi bija. Tur bija.. Beigās, kad notika, tad ievēlēja četrus vai piecus līdzpriekšsēdētājus, nebija neviena priekšsēdētāja, tā bija tajā Mežaparkā. Jo vienkārši mums radās aizdomas, ka to īsto Tautas fronti, ko paralēli veidoja Rakstnieku savienībā, ka to varētu komandēt komunisti. Tāpēc mēs taisījām Neformālo tautas fronti.

Kāpēc bija aizdomas, ka to taisa komunisti?

Nu labi, piemēram, tas pats mūsu mīļais [dzejnieks Jānis] Peters. Viņš taču nevarēja nebūt kompartijā, mūsu inteliģenti, kas bija – dzejnieki, rakstnieki, visi, kas bija tajā laikā.

Tajā brīdī jūs neuzticējāties inteliģences pārstāvjiem, kas vestu Latviju uz neatkarību, bet domājāt, ka tas ir kompartijas vadīts pasākums?

Katrā ziņā es gāju uz Rakstnieku savienību tāpat, kad organizējās Tautas fronte. Es pats piedalījos, mēs ar Jāni Peteru draudzējāmies, bet tādas aizdomas bija, ka tur varētu novērsties, kaut ko padarīt vājāku, slābāku to lietu. Tāpēc mēs noorganizējām uz tās bāzes…

Uz Vides aizsardzības kluba bāzes?

Jā. Vides aizsardzības kluba bāzes. Tur patiešām sanāca no visas Latvijas uz Neatkarīgās tautas frontes dibināšanu. Toreiz vēl žēlojās, ka tas Cālītis nav pietiekami ass un pietiekami aktīvs.

Bet dibinātāju pulkā toreiz bija arī Ivars Žukovskis, žurnāla Auseklis redaktors, par kuru, kā tagad atklājies, arī kartīte čekas maisos. Viņš ir aģents Pols, kurš ir aktīvi ziņojis un darbojies.

Vai tas Pols ir viņš?

Viņš, viņš. No kartotēkas var secināt, ka viņa lieta ir mūžīgai glabāšanai. (Tur arī atzīmēts, ka Žukovskis 1980. gadā izslēgts no aģentūras par to, ka darbojies ne tikai čekas labā.) Arī Jurim Ziemelim ir aģenta kartīte (pretošanās kustības dalībnieks, politieslodzītais, kartītē norādīts, ka savervēts 1977.gadā, segvārds – Roberts). Kā vērtējat šos cilvēkus?

Ā, ar Ziemeli ir tā – Ziemelis pats bija cietumā par militāru organizāciju, kas bija mežā, tā kā mežabrāļi, kā partizānus noorganizēja. Dabūja uzreiz 14 gadus. Un viņa sieva bija māksliniece vai kaut kas ar mākslām sakarā, viņa brauca uz Maskavu strādāt un tur izpildīja Maskavas pasūtījumus, pat laikam Maskavas metro stacijās kādreiz kaut ko darīja, bet viņš tur [kopā ar sievu] nedrīkstēja būt. Un viņš tad arī acīmredzot aizgāja uz čeku, bet mēs to zinājām [ka viņš aizgāja uz čeku]. Un [tur viņš] pateica, lai [viņu] nebremzē, ka viņš nevar būt blakus sievai, kad viņa Maskavā strādā. Tad mēs jau zinājām – viņš ar Gunāru Astru, ar mani labi satika -, un mēs viens otram neko neteicām, – ne es Gunāram, ne Gunārs man,- ka turam aizdomās viņu, ka viņš varētu būt aizgājis uz čeku, ka viņu pierunāja un ka tad viņš varēja braukt uz Maskavu.

Bet viņš jums atzinās?

Mēs nerunājām ar viņu, mēs izlikāmies, ka neko nenojaušam – ne Gunārs, ne es.

Bet šaubas radās Maskavas dēļ?

Tieši tas, ka viņš panāca, ka var braukt sievai līdzi uz Maskavu tur strādāt.

Tātad jums Ziemeļa atrašanās VDK kartotēkā nebija pārsteigums?

Nemaz, man tas nebija pārsteigums, es tikai domāju, ka Pols ir viņš, jo Pols, pols – Ziemeļpols, tas Ziemelis, vai ne.

Par Žukovski aizdomas nebija?

Nē, nē.

Inta Cālīša fotogrāfija pēdējās krimināllietas materiālos 1983.gadā. Foto: Māra Miķelsone

Izskatās, ka aģenti ir tīklojuši krustu šķērsu, cits par citu ziņojuši. Lasot jūsu krimināllietas... (Cālītis pieceļas un aiziet no galda pie plaukta, atnes dokumentu mapes).

Šitā ir mana neizdotā grāmata, kas ir sarakstīta, bet nav pabeigta (tagad grāmatas manuskripts nodots izdevniecībai – red.). Otrais arests, Mordvija, ģimene. Man ir nokopēts no čekas ziņojumiem, kas ir ziņots par mani. Tā grāmata vēl ir jāizdod. Tur ir kādi pieci seši ziņojumi par mani, ko es saņēmu no tās firmas.

No kuriem laikiem tie ziņojumi ir?

No pēdējās lietas laikiem, no 80. gadiem. Man pat nav jausma, kas par mani ziņojis.

Ir tāds ziņojums, 1989. gads. Ka Cālītim mājās ir bibliotēka ar ideoloģiski kaitīgām grāmatām un ka Latvijā ir ieradušies Amerikas žurnāla U.S. News korespondenti, tikušies ar Eināru Repši kā vienu no LNNK līderiem un deputātu kandidātu, ar “Zviedrijā pastāvīgi dzīvojošo žurnālistu” Juri Kažu, intervējuši mācītāju Juri Rubeni un 13. martā divas stundas bijuši mājās pie Neformālās tautas frontes domes locekļa Cālīša. Tāds gadījums ir bijis?

Jā, tāds gadījums ir bijis. Es ar tiem žurnālistiem esmu bijis [ticies]. Mājās gan pie manis viņi nav bijuši. Pie manis mājās ir bijis viens korespondents no Maskavas, par ko arī bija rakstīts kaut kur, ka tas ir viesojies pie manis.

Vēl bija ziņojums, ka esat Maskavā ticies ar krievu disidentu Valēriju Senderovu, kopā apmeklējuši ASV vēstniecību Maskavā. Tur teikts, ka “Cālītis Ints it kā negaidīti tikās ar ASV Ārlietu ministrijas nodaļas vadītāju Intu Siliņu, kurš no Latvijas kopā ar vecākiem izbrauca uz ārzemēm 1944. gadā”. Tas notika 1988. gada aprīlī.

Jā, jā, tas bija, esmu ticies ar ASV vēstnieku. Tas Siliņš [savulaik] bija [ASV] vēstnieks Latvijā.

Ziņojumā atreferēta arī tikšanās pāris dienas vēlāk Maskavā, Senderova dzīvoklī, kur jūs esat runājuši arī par Gunāra Astras slimību tajā laikā. Jūs neesat piekritis tur izskanējušam viedoklim, ka čeka ir Astru saindējusi. (Šī VDK 5. daļas čekista Žukova informācija Deltas datu bāzē sagatavota pēc aģenta Žaņa ziņojuma.)

Es neesmu piekritis līdz pat pēdējam brīdim.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tā nebija.

Kā tad bija? Tajā laikā šī leģenda klejoja.

Es zinu. To leģendu taisīja viņa sieva, kura arī nebija visai skaidrā prātā. Rīgā bija nodibināts precību birojs. Kad [notiesātie] nāca pamazām atpakaļ no cietumiem, tad viņus aizveda uz precību biroju un atrada viņiem sievas. Tāpat Gunāram Astram to sievu sagādāja. Viņš saprata, ko viņš ir apprecējis, bet galu galā neko tur nevar darīt, tāds liktenis viņam ir.

Bet kā tad Astra nomira?

Astra nenomira no indēšanas, jo tas viss bija izdomājums. Astra ļoti slikti jutās tad, kad viņi taisījās braukt uz Ļeņingradu pārdot puķītes, kuras mājās audzēja un ieguva līdzekļus dzīvošanai. Viņš pagrabā papīra pakās vēl saiņoja puķes, lai var paņemt mašīnā līdzi uz Ļeņingradu, viņi brauca ar puķēm ar savu mašīnu, zināja, kur tās jāpārdod, ne vienreiz vien viņi to bija darījuši, un viņš tajā laikā jutās slikti. Viņam sāpēja galva, jutās slims, pagrabā strādājot vēsumā, pakojot puķes. Slikti viņam kļuva tad, kad viņš jau bija turp aizbraucis. Tad viņu aizveda uz neīsto slimnīcu, aizveda no tirgus, viņš vairs nestāvēja uz kājām. Kad tur konstatēja, ka uzstādīta nepareiza diagnoze, viņam bija jābūt citā slimnīcā, aizveda uz to. Un tur viņu ārstēja patiešām labi ārsti, kas nezināja, kas tāds ir – Gunārs Astra. No aktuālās terapijas nodaļas viņš jau tiktāl bija uzlabojies, ka varēja pārvest uz kopējo palātu. Tai brīdī viņš nomira. Kas tai brīdī bija – asins apritē bija [iekļuvis] gaisa pūslītis. Tas viņu nobeidza. Nekas cits. Tur visi bija [pret viņu] laipni. No Latvijas atnāk tāds milzenis…

Jūs teicāt, ka bija precību birojs. Vai tas bija čekas organizēts? Kas tas bija?

Nē. Tā māja ir Berģos netālu no manas mājas, es tur arī esmu bijis. Tur bija viens pāris, kas tur dzīvoja, kas gāja ziemā pāri robežai uz Somiju, sieva un vīrs. Un viņi nonāca Somijā. Bet viņi saaukstējās, kājas sasaldēja. Viņiem negrieza nost kājām pirkstus, bet staigāšanai kājas nebija vairs derīgas.

Kāpēc viņi gāja uz Somiju? Gribēja aizbēgt no Padomju Savienības?

Jā, viņus noķēra un notiesāja. Kad viņus pirms termiņa atbrīvoja, nu, kur tādus invalīdus… Lai brauc mājās! Tad izveidojās tāds precību kantoris.

Tas bija oficiāls kantoris?
Kas par oficiālu!! Savējiem – savai zināšanai. Nāk no Krievijas šurp tie, kas ir atbrīvotie [no ieslodzījuma], viņiem uzreiz pagādāja sievas.

Vai šie cilvēki arī sadarbojās ar VDK? Kā viņu sauc?
Nē, nē. Man kaut kur ir, kaut kad es atcerēšos.

Par jūsu krimināllietām – tās ir trīs. Katra kļūst arvien biezāka. Pirmajā reizē, bargajos pēckara 40. gados, jums aprakstīja visu mantu. Bet tur jau nebija daudz ko aprakstīt, tas bija šokējoši! Citiem jūsu grupas dalībniekiem arī mantu aprakstīja, bet to neatņēma, jums atņēma. Kā tas tā notika?

Man tai pirmajā [lietā] – es dzīvoju vienā Pārdaugavas ieliņā – Abavas ielā – 2. stāvā. Bija viena dāma, kuras vīrs noslīka kopā ar zemūdeni Ronis, bija zemūdenes jūrnieks. Tā dāma palika vientuļa un taisīja labu biznesu ar galvas lakatiņiem. Vāca no audējām lakatiņus un tos tirgoja. Viņai bija viena lieka istaba tai privātmājā. Es tur paņēmu to vienu istabiņu un nācu nakti pārgulēt, neko vairāk, jo pa dienu es strādāju un vakarā gāju skolā. Un man uz Kundziņsalu, uz mūsu radu māju, bija par tālu [iet]. Uz Kundziņsalu toreiz vēl tilta nebija. Reiz, ejot uz Kundziņsalu pa ledu, es iebruku līdz padusēm.

Gribēju saprast, kā tas tā bija toreiz – jums atņēma visu, bet citiem no tās grupas izdevās palikt pie mantas?

Es biju fīrers. Katrā ziņā, atņēma – tur skapī bija viņas [dzīvokļa saimnieces] vīra drēbes – visas jaunas. [Čekisti] atrada slēptuvi kāpņu telpā, kur tai dāmai bija sakrāts 10 000 rubļu, tāpēc tad, kad tie mani radinieki man solīja, ka tā dāma man nopirkšot motociklu, droši vien bija taisnība. Kad viņai tos 10 000 rubļu tur atrada paslēptus, bija skaidrs, ka viņa nebija nabaga. Viņa dzīvoja [vienā mājas] galā, bet es dzīvoju otrā galā, nebiju nemaz aizgājis apskatīties, kur viņa dzīvo. Man bija tikai neliela istabiņa.

No tās lietas redzams, ka lietā ir kaimiņienes liecība, kurai bija uzdots uzraudzīt jūsu aizzīmogoto dzīvokli Abavas ielā, ka divreiz nākuši dažādi cilvēki un gribējuši dzīvokli dabūt sev. Kaimiņiene par to sūdzējās Sarkanarmijas rajona prokuroram. Tas parāda to sadzīvisko situāciju, ka Rīgā pēc kara nebija dzīvokļu. Jūs jau atpakaļ tajā dzīvoklī vairs negājāt?

Nē, nē, mani jau Rīgā vairs nepierakstīja. Pēc pirmās [soda izciešanas] es pierakstījos Liepājā.

Otro reizi jūs tiesāja par pretpadomju runas turēšanu Krauju mājās Inčukalnā. Kā tas notika? Jūs kāds nodeva? Jūs bijāt sapulcējušies visi Lāčplēša grupas dalībnieki, kuri bija notiesāti un sodu izcietuši, un vēl citi cilvēki. 

Man nav tāda versija, jo mēs galu galā neviens neslēpāmies. Un es arī neslēpos un nepiegriezu vērību, vai par mani kāds ziņo vai neziņo. Man tas bija pilnīgi vienalga. Es darīju savu darbu, gāju kā traktors uz priekšu.

Kā tas var būt – vienalga un nebaidīties, neslēpties?
Es nebaidījos, es zināju, ka daru pareizu darbu, tas ir manas dzīves pamats, tas politiskais darbs pret Padomju Savienību, pret okupantiem.

Jūs zinājāt arī, ka par to draud sods.

Nu ko lai dara, ka sods. Skaidrs, ka sods, tas viņu pienākums – mani sodīt, dabīgi.

Karikatūras no Inta Cālīša krimināllietas materiāliem. Foto: Māra Miķelsone

Kad jūs otro reizi notiesāja un izlaida no cietuma, no lietas materiāliem vēlāk var saprast, ka čeka jūs pēc tam profilaktēja jau no 70. gadiem. Kā tas izpaudās?

Kā tad, visi saprata, ka esmu zem palielināmā stikla.

Bet kā tas tieši izpaudās? Kā tas palielināmais stikls izpaudās?

Piemēram, es vienu laiku strādāju Rīgas elektromašīnu rūpnīcā Vecmīlgrāvī, un aizbraucu ar autobusu līdz turienei, izkāpu ārā. Eju pāri kanāla tiltiņam uz rūpnīcas vārtiem, un tur man garām pagāja viens vīrs ar interesantām zandalēm kājās. Es drīz aizgāju no rūpnīcas tālāk, man tur nevajadzēja būt, aizgāju uz centru, kur Brīvības un Tērbatas ielas stūrī, pretī ir divstāvu māja, turpat netālu ir tiesas māja, tur ir tāds kiosks. Es biju izsaukts uz čeku, bet līdz tam man bija laika diezgan. Es apstājos pie tā kioska un laikam pagaisu no tā sekotāja acīm. Es stāvu mierīgi pie tā kioskiņa, un pēkšņi viņš ar tām pašām zandalēm man stāv blakus. Un tad es viņam teicu – ja es tagad jūsu priekšniekam pateikšu, ka jūs pazinu, tad jums būs plāni. Viņš: ko, ko, ko! Čto, čto, čto! Tādā garā. Man atklāti sekoja. Tā sekošana bija visur.

Vai tā sekošana bija profilakse? Viņi ar jums arī runāja?

Nē, nerunāja, viņi slepeni sekoja.

Bet izsekoja visu laiku?

Apmēram, jā. Un tā arī sekoja, kad es jau biju paņemts ciet, tad sekoja.. Tas bija [gadījumā] ar Gunāru Astru. Tā bija epizode, kad naktī saņēmām ziņu no Jēkabpils slimnīcas, ka slimnīcā ir ievietota mana jaunākā meita. Nevar būt, ka viņa ir Jēkabpils slimnīcā! Tūlīt paaicināja Gunāru Astru, jo viņam bija mašīna, lai aizved uz Jēkabpils slimnīcu, mums jāredz tas bērns, kāpēc viņš tur ir un kāda ir diagnoze. Viņi brauc pa šoseju, un visu laiku viņiem pakaļ brauc [cita] mašīna. Bija pat tā, ka viņi spieda to Gunāra mašīnu iekšā grāvī. Tā bija čeka, kas sekoja. Viņi bija krietni tālu pabraukuši, tad tā mašīna pēkšņi pazuda. Viņi aizbrauca uz slimnīcu, visas durvis vaļā, neviens no dežurējošā medicīnas personāla nebija saskatāms. Uzzināja, kurā palātā ir bērns, satina bērnu no mājām paņemtās segās un Gunārs aiznesa uz mašīnu. Neviens neredzēja, kā viņi to bērnu iznesa no slimnīcas. Aizveda uz māju. Nāk jau rīts, kad Gunārs nes bērnu augšā uz dzīvokli. Ārā pie mājas stāv viens vīrs. Gunārs nes to bērnu augšā, un tad tas vīrs ieiet mājas vārtrūmē. Gunārs mammai atdod meitu, ieliek gultā un iet atpakaļ. Un Gunārs, lejā ejot, satiekas ar to pašu vīru, kas stāvēja pie durvīm lejā. Viņš nāk no augšas un tas nāk uz augšu. Un tad Gunārs saka: kā es gribēju viņam iegāzt pa galvu, es biju augšā. Gunārs bija vairāk nekā divi metri [garš], bet arī tas nebija mazais. Bet viņš bija atturējies. Tā bija tāda sekošana.

Tā bija tāda iebiedēšana?

Nē, nevis iebiedēšana, bet uzmanīt. Tas, ka viņus atklāj, tā ir viņu kļūda, ka tik rupji dara.

No lietas var saprast, ka 1979. gada 3. decembrī jūs esat oficiāli brīdināts par darbības nepieļaujamību. Kā tas izpaudās?

Mani izsauca uz čeku Kondratovs, čekas apakšpulkvedis Kondratovs. Pavēste ir, jāiet, mani ne pirmo reizi izsauc uz čeku. Bet es nesaglabāju visas tās pavēstes, ar ko mani sauca uz čeku. Pie caurlaides parādu savu aicinājumu, neatdodu to, iebāžu kabatā. No augšas nonāk mans pavadītājs, jo viens pats nevarēja pa čekas māju staigāt. Tas uzveda mani augšā pa trepēm un ieveda mani kantorī pie apakšpulkveža Kondratova. Tas tagad saka – Cālīt, ko mēs darīsim? Jūs droši vien zināt, ka mēs tādus brīdinājumus izsakām ļoti daudziem. Saku, jā, zinu, ka Solžeņicins Maskavā ir brīdināts, vēl cits kāds tepat Latvijā ir brīdināts. Tas pats Gunārs bija brīdināts. Viņš man iedod lasīt to oriģinālu, kas viņam jābrīdina – par ko un kā. Es lasu un prasu – vai tas ir kaut kur publicēts, šitas brīdinājuma [teksts]. Nē, tas ir slepens. Ja tas nav nekur publicēts, tad tas nav derīgs, nav ievērojams – tikai tie, kas ir publicēti [kā] valdības ziņojumi, ir spēkā esoši. Viņš saka – tā tas ir. Tad es no galda paņemu vienu baltu papīra lapu un sāku rakstīt. Viņš skatās – ko jūs tur rakstāt? Es saku – es tagad pārrakstīšu, ja nav nekur publicēts, kā es to varu atcerēties. Nedrīkst neko! Bet to, ko biju jau uzrakstījis, to lapu, paņēmu sev līdzi uz mājām. To viņš man neatņēma. Tad uzrakstīja man brīdinājumu, ka izsaka šādu brīdinājumu – ja vēl pēc šī brīdinājuma izteikšanas kaut ko tamlīdzīgu darīšu, tad draud daudz smagāks sods. Nu kā var mani sabaidīt ar kādu smagu sodu! Kuram var iedot vēl smagāku sodu kā man! Es vienkārši smejos par viņu!

Bet brīdinājums bija par kaut kādu darbību?

Jā, ja turpmāk jūs rīkosieties tā un šitā, kas neapmierina valdību, tad vārdsakot tā…

Tā bija arī tā profilakse?

Jā.

Vai zinājāt, ka 1976. gadā čeka par jums, Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu sāka izstrādes lietu, kas saucās Autonomisti?

Nezināju.

Kāpēc tāds nosaukums, jūsuprāt?

Kā lai es zinu, ko viņi domā, ko gudro?! Tas uz mani neattiecas, ko viņi tur savā starpā dara, tas uz mani neattiecas. Lai dara, kā grib!

Bet tā profilakse, iespējams, bija šīs lietas sakarā?

Droši vien.

Nu un es to parakstu, un nevis tikai parakstos, bet arī pierakstīju klāt, ka nepiekrītu vai neatbalstu šo brīdinājumu, un parakstos. Viņiem ar to visu pietika, es nesabojāju viņam to [statistiku].

Tad vēl nākošais – es jums, Cālīt, ieteiktu tomēr braukt [projām no valsts], mēs nepretosimies, un es ieteiktu jums izbraukt uz jebkuru valsti Eiropā. Brauciet, brauciet uz Rietumiem! Es teicu – nē, mana vieta ir Latvijā, es nekur nebraukšu. Daudzi no tiem, kuri ir aizbraukuši, te stāsta, ka viņi ir izsūtīti. Nu nav viņi izsūtīti – nevienu neizsūtīja, visiem pateica – draudziņ, brauc projām. Nemaitā gaisu! Tagad arī mani grib aizsūtīt projām! Saku – nekas nesanāks, mana vieta ir šeit, Latvijā. Viņš saka – negribi braukt uz Rietumiem, būs jābrauc uz Austrumiem. Nu būs jābrauc, tad jābrauc.

Bet kāpēc jūs atšķirībā no daudziem citiem šo iespēju neizmantojāt?

Tāpēc, ka mana vieta ir Latvijā! Kāpēc man ir jābrauc kaut kur? Es esmu šeit vajadzīgs.

Bet tur jūs nevajātu, neizsekotu.

Man tas ir vienalga, man jābūt šeit, Latvijā, es esmu latvietis, es nevaru citādāk.

Kāda ir jūsu attieksme pret tiem, kas izbrauca un pieņēma šo piedāvājumu? Jūs viņus saprotat, viņi pareizi darīja?

Tā ir viņu darīšana, tā nav mana darīšana, ko viņi dara. Es tā nedarītu, un ar to viss ir pateikts.

Bet kāpēc čeka pieļāva izceļošanu, jo vienkāršāk būtu padomju varai nelojālos ielikt cietumos Austrumos, kāpēc pieļāva, ka cilvēki izbrauc uz Rietumiem un tur pastāsta, kā cilvēki dzīvo te? Kāpēc pieļāva un pat mudināja aizbraukt?

Lai šeit iztīrītu gaisu no šitiem nelojāliem.

Bet tos nelojālos var iebāzt vienkārši cietumā.

Cietumā vēl vajag īpašu iemeslu – kāpēc [jāliek] cietumā.

Jūs liekaties arī augstsirdīgs. Vai esat piedevis saviem pāridarītājiem?

Neesmu par to domājis.

Esat bijis augstsirdīgs 1990. gadā, kad, būdams Augstākās Padomes deputāts, aizstāvējāt tiesneses Birutas Puķes, kas jūs tiesāja pēdējoreiz, apstiprināšanu tiesneses amatā.

Jā, jā. To es apstiprināju. Viņa man par to pateica lielu paldies. Viņa mani tiesāja, bet es sapratu un zināju, ka tiesnesis tiesā pēc tā, ko viņam pasaka priekšā, kādam jābūt sodam. To tiesnesis zina, pirms sākusies tiesas sēde. Viņš jau pirms tiesas sēdes zina, kādam jābūt sodam, viņam ir pateikts, cik šitam kungam jādod gadu.

Jūs runājat par padomju politisko lietu iztiesāšanu.

Jā, par politiskiem jautājumiem.

Kas to viņiem pateica – kompartijas centrālkomiteja, čeka?

Man ir vienalga, kas viņiem pateica. Bet tikai tiesnesim bija zināms, un es to zināju, ka viņš zina, cik man gadu ir jādabū.

Bet kāpēc jums ir pārliecība, ka viņiem to visu kāds bija pateicis iepriekš?

Es zināju to sistēmu.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs sadarbībā ar prokuroru? Kā tas strādāja? Sadarbībā ar čeku?

Visi bija pakļauti čekai, un tas, ko čeka teica, tas ir jādara. Tas ir viss, nekas vairāk. Nav nekāda…

Ja mēs tagad runājam par pāridarīšanu, vai pirms piedošanas nevajadzētu būt vēl kādiem soļiem? Jātriumfē taisnīgumam?

Es negribu nākt ne pie viena un teikt tā – tagad nolūdzies man! Ko tu man izdarīji! Priekš kam! Katram ir sava apziņa, sava sirdsapziņa, lai katrs rīkojas, kā pats uzskata par vajadzīgu.

Jūs bijāt arī LTF valdē. Tagad izrādās, ka arī Ivars Godmanis, kas bija LTF domes “lielajā sešiniekā”, bija LTF līderis, ir čekas maisos. Vai jūs tas pārsteidza?

Mani nekas nepārsteidza, mani nekas nevar pārsteigt.

Kāpēc?

Ak tu Dieviņ, tāds liktenis!

Godmanis to visu noliedz, vai tas ir patiesi? Vai varam ticēt tam, ko saka Godmanis?
Ar to pašu Godmani, kad viņš nāca ar saviem ziņojumiem par valdības darbiem ziņot Saeimai, tad es viņam pārmetu, un tas ir ierakstīts arī Saeimas protokolos iekšā, ko Cālītis ir teicis Godmanim. Tas un tas nav pareizi – kokmateriālus izvest ārā par pusvelti nav pareizi, krāsainos metālus izvest milzīgos daudzumos pārdot uz ārzemēm nav pareizi, ka Latvijai tas būs pašai kādreiz vajadzīgs. Es viņam tieši jautāju – vai ir atrastas sudraba raktuves vai vara rūdas raktuves Latvijā, ka tādā daudzumā Latvija eksportē krāsainos metālus?

Jūs teicāt, ka jums daudz ko nozīmē 2002. gada tiesas spriedums, kurā teikts, ka neesat apzināti sadarbojies ar VDK. Kāpēc jums ir tik svarīgs šis tiesas spriedums, jo labi zinām, ka nevar pierādīt šo sadarbību?

Tas man bija nepieciešams, lai es varētu būt ievēlēts kaut kur. Jo es tolaik darbojos politikā, taisīju jaunas partijas, jaunas sistēmas, un man vajadzēja brīvas rokas, lai man nebūtu tāda aste. Tīri oficiāli.

Jūs taču zināt, ka juridiskiem līdzekļiem nav iespējams to pierādīt. Nav dokumentu, nav liecinieku vai liecinieki melo. Tajā pašā laikā kartīte VDK aģentu kartotēkā ir.

Man tas bija viss pie vienas vietas (smejas). Es biju ļoti vienaldzīgs pret visu to.

Bet tagad kartīte ir, spriedums ir. Cilvēki tic un vērtē. Kā tagad attiekties pret to?

Lai vērtē, kas man ir darīšana gar citiem?!

Jums padomju varas gados ir trīs biezas čekas lietas. Jūs savu ceļu gājāt neatlaidīgi, jums ir vienalga. Vai tā nav zināma tāda aprobežotība, piedodiet? Jo katrs cilvēks padomju gados gribēja izdzīvot.

Jā, tā varētu, jo kāds cilvēks man teica – tu, Cālīt, esi galīgi dulls, ka šitā daries. Kāpēc nedari, kā mēs!?

Ko jūs mums tad tagad sakāt – ka neesat čekas aģents Žanis ar numuru 22466? Jo katram aģentam ir savs unikālais numurs.

Es tos numurus nezinu. Katrā ziņā ar mani čeka taisīja kaut kādus izņēmumus. Viņi parasti nozīmēja kādu priekšnieku viņam [aģentam] – lūk, šitas un šitas ir viņam jāapkalpo un jāizvelk viss, kas ir vajadzīgs, informācija. Man tāda nebija. Man nebija kaut kādas satikšanās istabas. Mani sauca uz čeku ar pavēsti, ar nelielu lapiņu, ko saņēmu pa pastu – ierasties tikos un tikos tajā un tajā datumā čekā.

Jums nebija viena kuratora? Vai viņi mainījās?

Tur bija dažādi, kas ar mani runāja. Parasti bija – nu, Cālīt, vai jūs zināt, ka tur notika tas un tas? Jā, ja es zināju. Ja čekai bija zināms, tad man arī bija zināms.

Vai jums ir čekas pratinātāji prātā, kas bija zīmīgākie, briesmīgākie? Pudels, Rudzītis, kuri figurē jūsu lietās?

Rudzītis ir bijis divas reizes mans pratinātājs. Par Rudzīti varu pateikt visu to labāko, jo viņš netaisīja blēdības, visādas mahinācijas, lai mani kaut ko.. Viņš darīja godīgi savu čekista darbu.

Kā tas izpaudās – godīgs čekista darbs?
(Smejas.) Viņš darīja visu to, kas ir vajadzīgs, lai savāktu materiālu pret mani. Netaisīja nekādas provokācijas, kā citi izmeklētāji bija darījuši. Viņš darīja godīgi savu čekista darbu, par ko viņam maksāja algu. Nekas vairāk.

To pašu pirmo pratinātāju vairs neatceros, tas bija sliktā latviešu valodā runājošs, viņš bija no militāristiem un nozīmēts čekā par izmeklētāju. Tur jau bija [pirmajā apcietinājuma reizē] cits režīms – tur bija pratināšana tikai naktīs, gulēt pa dienu nedrīkstēja, gultiņas bija pieslietas pie sienas, vakarā tās visas nolaida.

Visas reizes jūs bijāt ieslodzīts čekas pagrabos?

Jā, pirmajā reizē pagrabos bija ļoti daudz publikas. Tur bija daudz darba čekai. Arī kameras bija pārpildītas, lāga nevarēja apsēsties, pa dienu drīkstēja sēdēt gultiņā, skatījās pa lodziņu, vai nesnaudi. Es tad atbalstīju galvu rokās, jo pa nakti biju pratināšanā. Tur bija tāds režīms.

Diezgan nežēlīgs režīms. Un vēlāk kāds tas bija? Otrā reizē?
Tad jau bija citādi – pagrabstāvs otrā reizē vairs nebija, bija parastā 1. stāvā kameras. Otrā reizē mani salika kopā ar to, kas varētu par mani ziņot no kameras.

Jūs viņu atšifrējāt, uzzinājāt?

Kāpēc uzzināju? Es jau vienkārši zināju, man jau bija iepriekšēja pieredze.

Jums ir vairāku lēģeru pieredze. Kā tie atšķīrās? Vai bija briesmīgāki?

Tajā laikā, kad braucu uz nometni Kolimā, tālajos Ziemeļos… Man piesprieda augstāko soda mēru [pirmajā lietā]. Tā kā nāvessods jau bija atcelts, un augstākais soda mērs bija 25 gadu ieslodzījums darba nometnēs vai cietumos pieaugušajiem. Es jau vēl nebiju pieaugušais, man bija 17 gadu, kad pirmoreiz notiesāja. Man nevarēja ielikt piecus gadus papildus, tikai tos 25 gadus. Es dabūju 25 gadus – augstāko soda mēru, mūs 10 puišus notiesāja. Visi mēs nebijām Kolimā, citi bija Vidusāzijā. Man labāk būtu patikusi Kolima nekā Vidusāzija, jo no aukstuma varu aizsargāties, ja man ir kaut kas, ko uzvilkt mugurā, bet no karstuma nevaru aizsargāties nekā. Tā ka es biju priecīgs, ka esmu aukstumā.

Tā Kolima pirmajā gadā bija gaļas mašīna. Līdz pavasarim no 400, kas mēs ienācām tai nometnē, kad mūs no Magadanas pārsūtīšanas cietuma atveda ar autobusiem, no 400 cilvēkiem, kas mēs iebraucām no kriminālieslodzītajiem priekš speckontingenta atbrīvotā nometnē, pavasarī dzīvi vairs bija tikai 200. Tāda bija tā situācija. Par to varēs lasīt tai [atmiņu] grāmatā, kad tā būs izdota.

Nebija vairs dzīvi skarbo apstākļu vai citu iemeslu dēļ?
Reizi 10 dienās ieslodzītos veda uz pirti pa grupiņām. Tā pirts bija vienmēr, un tās grupiņas nezināja, kad būs jāiet uz pirti. Pirts bija dīvaina – nogāzē bija izrakta bedre, sataisītas sienas no dēļiem, kokmateriāls Kolimā bija vērtīgs, malka bija jātaupa. Pirmoreiz, kad aizgāju uz pirti, [domāju] – es būšu siltumā, būšu nomazgājies, būšu tīrs! Un pēc tam [pēc pirts] mani pārņēma realitātes sajūta – jā, gribēji baudīt pirti! Tur bļodiņā iedeva nedaudz siltu ūdeni, pirts vidū dega bleķa krāsniņa, no benzīna mucas taisīta. Visi šie plikie – un kurš nezināja, kurš bija tik drošsirdīgs, ka saslapināja sev visu augumu, tam kļuva vēsi un sala. Tie, kuri nebija pietiekoši saziepējuši matu paliekas, kad nonāca rindā pie friziera, un frizieri ar bārdasnažiem strādāja vienreizēji profesionāli – tā rāva, ka domā, tev degunu un ausis nogriezīs un iegriezīs. Bet iegrieza tikai tad, kad nebiji pietiekami saziepējis, saputojis matu paliekas. Tad viņiem bija niknums, ka tev nav pietiekami daudz putu, lai var noskrāpēt tās matu paliekas. Tie, kas bija saslapinājušies, tie spiedās pie krāsniņas, lai sasildītos, aizmugurējie spiež uz priekšu, priekšējie brēc – nespied, mums te karsta krāsns. Tādā garā!

Kamēr vieni ir pirtī, tikmēr otra komanda jau priekštelpā ģērbjas nost. Tur vējš sniegpārslas spiež pa šķirbām iekšā. Kad noģērbjas, atdod drēbes karsēšanai – tās sakar uz liela metāla riņķa, lai utis nobeidzas. Kad esi izgājis cauri pirtij, katrs dabū vienu nelielu dvielīti, bet tu jau tad esi sauss. Tad tavas drēbes [atdod] mitras, tās nav karstumā karsētas, bet karsēšanas kamerā, tās visas ir mitras. Tās ir jāuzvelk, ieskaitot arī zābakus, kas nebija nekādi zābaki. Tiem bija bieza voiloka stilbs un drēbe virsū. Bet ko līdz tas siltums, ja viss ir mitrs! Tu izej ārā un tev ir jāstāv kolonnā, uzraugu uzmanītam. Tev jāgaida, kamēr pirtij iziet cauri otrā porcija. Pa to laiku pirmie kārtīgi nosalst. Visi gribēja tikt tai otrajā porcijā! Un tad skaties – vai dieniņ, cik viņš vājš izskatās! Uz cieta dēļa apsēsties – [tu esi tik vājš], ka visi kauli spiežas ārā, sāp sēdēt uz dēļa. Kad tev no pirts griestiem pil aukstie pilieni uz muguras – tā ir pirts! Tad ir jāgaida, kad tie otri pienāk, un tavas drēbes jau sasalst un velk kopā, vairs nevari pakustēties, mitrās drēbes ir jau sasalušas. Tāda bija pirts.

Kolimā pirmais gads – vispirms jau veselu mēnesi ar mums neko nedarīja, nesauca darbā. Jo izrādās, ka priekš mūsu speckontingenta apsardzē ir vajadzīgi vairāk militāristu nekā tiem kriminālistiem, un suņu arī vajag vairāk. Suņi kriminālistiem vispār nebija vajadzīgi. Kamēr nebija suņu un pietiekoša konvoja skaita, mēs veselu mēnesi neko nedarījām. Tad vīri bija aizgājuši aiz ēdnīcas mājas, kur gatavoja ēdienu. Viens skatās – tur ir tukšas amerikāņu konservu kārbas, krieviskais uzraksts – svinnaja tušonka (cūkgaļas sautējums – krieviski). Mēs domājam – nu velns, ja mūs šitā baros, tad būs pavisam labi. Bijām kārtīgi maldījušies, jo mūsu kontingentam tas nepienācās. Tur bija bļodiņas no šīm amerikāņu palīdzības kārbām, kas bija atsūtītas uz Padomju Savienību, kur ielēja zupu. No tām pašām kārbām ļoti precīzs skārdnieks bija uztaisījis bļodiņas – tikai ar vīli.

Vārgs bija ēdiens. Ļoti drīz mēs novājējām, smagais darbs aukstumā, skorbuts. Pirms ieiešanas ēstuvē, priekštelpiņā, bija divi trauki – kubuls, kā muca, tur bija skuju novārījums. Otrā bija tāds biezāks, ar karoti varēja paņemt, bet negaršīgs, skābs un brūns. Labāk bija dzert to skuju novārījumu, lai nebūtu skorbutu (ilgstoša C vitamīna trūkuma dēļ cilvēkam izkrīt zobi un rodas citas organisma izmaiņas – red.). Bet tik un tā man vēl ilgi bija rētas uz kājām – šite kaulu varēja saredzēt, plāna āda, nopuva āda, tā bija. Skorbuts bija, jo kartupeļu vai sakņu Kolimā nebija. Kāpēc tie jāved no lielās zemes šurp?

Pēc tam tas viss drusku gan mainījās. Tur vienu reizi iznāca tā – visi zināja, ka pie ēdnīcas mājas ir izgāztas kāpostu lapas. Bet tās bija pilnīgi melnas, sapuvušas. Tad visi gāja uz to kaudzi, katrs grāba tās lapas, rāva, cik tik var. Tie paši uzraugi, pavāri, ar kokiem pa mugurām [ieslodzītajiem], kas šitās sasalušās kāpostu lapas ņem un grauž. Tas tā interesanti (smejas).

Šausmīgi, un tā desmit gadus.

Pēc tam jau mainījās. Pēc gada atnāca komisija pārbaudīt. Tur bija divi – viens ir darba devējs, kas ņem vergus darbam, un otrs ir, kas tos vergus sargā un uztur. Divas dažādas administrācijas, kad tam darba devējam nepietiek vairs darbaspēka, kad nav vairs, kas strādātu, kad visi ir izbadējušies, noplīsuši, kad no filca taisīto zābaku zoles ir noplīsušas un tev ziemā, salā ir plika pēda, tad dabūja auto riepas un tās piešuva pie zolēm klāt, lai ir pēdas [aizsargātas].

Politiskie un kriminālisti nebija kopā?

Kolimā bija kopā. Jaunais likums šos speciālos apcietinātos, jo politisko jau Padomju Savienībā nebija, tad tiem lika klāt kādus, kas bija izdarījis kādu pārkāpumu savā nometnē jau kā ieslodzītais. Ja esi mēģinājis, piemēram, bēgt, tad pārsviež pie speciālajiem. Politiskie bija atšķaidīti ar kriminālistiem. Kriminālisti bija visi brigadieri, tie bija savējie, nevis politiskie.

Kā notika tas kautiņš ar kriminālistiem? Kad tas notika?

Mēs nekarojām viens ar otru. Tas notika citur, citās nometnēs. Mums Kolimā nebija vienkārši spēka kaut ko darīt.

Tas bija jau pēc tam, kad man bija otrais termiņš. Vidienē. Tur kriminālisti bija, bet viņi bija melni un maziņi. Vairākums bija politieslodzītie, tie kriminālisti nemaz nebija pamanāmi.

Tas bija Vidusāzijā?

Jā, jā.

Internetā klejo apgalvojums, ka jūsu deputāta kabinets Augstākajā Padomē atradās tieši pretī istabai, kurā vienu brīdi AP glabājās VDK kartotēka. Vai uzskatāt, ka no čekas maisiem varēja kartītes izņemt?

Es domāju, ka varēja. Tur bija nozīmēts sargs dežurants. Tajā mājā, kur mēs visi pavadījām savu darba laiku no rīta līdz vakaram divās [parlamenta] sēdēs, tur kādreiz bija bijusi banka. Un šajā iebūvētajā bankas seifā bija noglabāti čekas maisi. Tur bija tādi, bija viens no mūsējiem, kas bija redzēts tur iekšā sēžam un dzīvojam aiz tām pirmajām durvīm.

No deputātiem? Kurš tas bija?

Nezinu, vai es tā drīkstu teikt. Tas vēl šodien ir dzīvs. Tur bija mūsu darba istabas, mums bija pa to pašu gaiteni jāstaigā, kur bija tas seifs. Tad varēja redzēt, ka viņš tur iet iekšā un nāk ārā.

Vai jūs neprasījāt, ko viņš tur dara?

Nē, kāpēc tāda ziņkārība.

Aivars Kreituss stāsta, ka kāds ir piedāvājis izpirkt kartītes. Jums nepiedāvāja?

Nē, man neviens nepiedāvāja. Pa ausu galam dzirdēju, bet pļāpām nepiegriežu vērību un neuztveru nopietni. Un man nekāda vajadzība nebija galu galā.

Tad domājat, ka varēja kartītes izņemt no čekas maisiem ārā?

Domāju, ka varēja.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

#SIF_MAF2019

Komentāri (9)

Sskaisle 05.12.2019. 10.26

Mani satrieca un vienlaicīgi apgaismoja šī intervija. Būtībā Cālītis apstiprina to,ko es savos komentāros visu laiku rakstu – ka esam čekistu lielvalsts.

Konkrēti- Cālītis saka,ka iestājies vai balsojis,vai pat cīnījies par to ,lai Latvijas Neatkarīgajā republikā savu tiesneša darbu drīkstētu turpināt tiesnese Puķīte,kura viņu tiesājusi čekas uzdevumā. Savu viedokli Cālūtis pamato ar to,ka viņa bijusi tikai izpildītāja.

Vienlaicīgi Cālītis lielās,cik taisnīgs esot,jo lūk Godmanim aktīvi aizrādījis,ka nevajagot izpārdot Latviju.

Nezinu, nevaru zināt vai Cālītis bija čekas klaudzinātājs un čekas kalps,bet zinu,ka tieši tādu cilvēku kā I.Cālītis nodevīgā rīcība pret cilvēcību,pret upuriem,pret latviešu tautu mūs ir novedusi tur kur esam – bezdibeņa malā.

Vai Cālīša gadījumā varētu būt runa par Stokholmas sindroma vainu vai kādu citu slimību,bet …..es esmu satriekta…..

Mana tante bija 2x izsūtīta uz Sibīriju -1x 1941.g. jūn. un 2x,kad viņa atbēga no Sibīrijas mājās un kāds viņu nodeva.
Lūk,mana tante kristiete būdama nevienu nekad nevainoja. Nekad sliktus vārdus neteica. To cilvēku,kas viņu nodeva čekai,vēlāk slavenu aktieri vārdā nevienam no mums radiem nenosauca. To es tā kā saprotu un piekrītu, jā, viņa nebaroja naida un ļaunuma zvērus,bet Cālītis tomēr tieši un konkrēti iesaistījās Neatkarības atjaunošanā. Viņa svēts puenākums bija mūs pasargāt no tiesnešiem,kuri spriež tiesu kā liek un kā maksā. Pasargāt mūs no politiķiem laupītājiem, jā – no pašas čekas.

Paldies žurnālistei,kaut gan gabals nenormāli smags un bezcerīgs

+3
0
Atbildēt

1

    Atis Priedītis > Sskaisle 05.12.2019. 11.56

    Šobrīd vienīgais ko var darīt ir sākt publicēt savas atmiņas par vajāšanām. Nosaukt konkrētu cilvēku uzvārdus, kuri par vajāšanām zina vai pat paši ir bijuši to pasūtītāji vai dalībnieki ir pat muļķīgi. Visi klusē vai arī stāsta skaistas pasakas par to, neko nezina un “stučīšanas” ir bijušas bez kaut kādām smagām sekām. Tikai no vajāto cilvēku publikācijām ir iespējams uzzināt kas notika patiesībā. Tikko atkārtotā izdevumā ir izdota mana grāmata “Kristaps – slepenie protokoli”. Tājā ir iekļauta arī papildus nodaļa “Slepenie protokoli”. Grāmatas pirmajā izdevumā “Kristaps” es šo nodaļu publicēt neuzdrošinājos. Kopumā tiks izdotas 3 grāmatas kā fantastikas žanra triloģija “Neparastā misija”. Šobrīd divas reizes ir izdota arī otrā grāmata “Zēns, meitene, internets un gadījums”. Drīzumā iznāks arī triloģiju noslēdzošā grāmata. Grāmatas izdodu ar pseidonīmu Andris Marts. Grāmatas “Kristaps – slepenie protokoli” failu var brīvi lejupielādēt. Visi grāmatā aprakstītie vajāšanu fakti ir patiesi, daudziem notikumiem ir liecinieki un ir arī tā VDK virsnieka, kurš par vajāšanām zināja, liecība. Faila adrese: https://files.inbox.lv/ticket/3e93d46fd8000e0e44441f53a3ed079d45bc926e/Kristaps_Slepenie_Protokoli_Andris_Marts.pdf

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Atis Priedītis 30.11.2019. 07.46

Intervijas beigu daļā Cālītis patiesībā atzīstas noziegumā. Jā – nozieguma slēpšanas arī ir noziegums. Ja viņš atklāti nepasaka, kurš “viens no mūsējiem” šiverējās ap čekas maisiem un varēja būt līdzdalībnieks kartīšu izņemšanai vai iztirgošanai, Cālītis kļūst par nozieguma līdzdalībnieku. Dīvaini, ka žurnālists par šādu jautājuma nostādni pat neiedomājās!

+3
-1
Atbildēt

0

kolpants 02.12.2019. 11.45

Tas bija briesmīgi – krievi šeit bija sadzinuši rūpniecību, Latvija bija visattīstītākā rūpniecības valsts tajā laikā no trim Baltijas valstīm, šeit bija ļoti augsta rūpniecība, protams, militārā rūpniecība. To visu Godmaņa valdība pludināja ārā uz ārzemēm.

Varbūt atgriežamies atpakaļ pie čekas lietām.

а вот это забавный момент. Принято считать, что советская промышленность совсем никакая была, чтобы ее сохранить. А тут оказывается, что не все так плохо было.. А просто некоторые, используя возможность, просто хотели по-быстрому заработать на вывозе технологий, сырья: всего, что можно было быстро и выгодно продать на благо себе. А не какой-то там независимой Латвии и ее народу.
Но журналисту не захотелось поднимать эту неудобную тему.

+1
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > kolpants 05.12.2019. 10.36

    Nu nu – par to vajadzētu runāt,jā,piekrītu,bet padomju krievi jau te to rūpniecību dzina iekšā loģiski nedomājot – bez izejvielām no Austrumiem jau te nekas nevarēja notikt.

    Pirms 2 gadiem izlasīju izcilu grāmatu par Salaspils novadu,tādu Latvijas sirdi – kas tagad ir Salaspils,vai Bolderāja?

    Jā – īpaši pēc šīs intervijas es gan negribu vainot tikai okupantus….cik ļoti ļoti vajadzētu gudru,zinošu vēsturnieku un citu speciālistu vērtējumus.

    Skaidrs,ka mēs kā tauta 20.gs.visvairāk tikām izkauta, apdraudēta. Vai tas noteica mūsu pakļaušanos,mūsu kolaborāciju – eksistenciālas bailes pāri visam?

    Krievi paši cieta no padomju terora,kā tauta viņi paši bija un ir čekistu izkropļota.
    Viņi nespēj vainot čekistus, tas par lielu kumoss viņiem,tāpēc priecīgi atsaucas to pašu čekistu aicinājumam nīdēt un nicināt “latviešu” fašistus

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu