Zaiga Gaile: tracis ir par kļūdu slēpšanu un nozares degradāciju

Šķietami negaidīts, tomēr 23. jūlijā pieņemtais Valsts nekustamo īpašumu lēmums lauzt līgumu ar Jaunā Rīgas teātra būvnieku ReRe Būve 1 nav nācis kā zibens no skaidrām debesīm. Darbi būvlaukumā tika apturēti jau pavasarī, bet faktiski projekts iesprūdis jau kopš pērnā novembra, kad pāļu urbšanas vibrācijas satricināja blakus mājas un sākās iedzīvotāju protesti. Nepilna gada laikā paveikti tikai 3% no darbiem, turklāt VNĪ secina — kvalitāte nav atbilstoša, kavēti termiņi, sadārdzinātas izmaksas.

Būvnieki visus pārmetumus noliedz un norāda uz projektētāju kļūdām, taču intervijā atbildēt uz Ir jautājumiem atteicās gan JRT būvdarbu vadītāja Natālija Peņugalova, gan ReRe Būve 1 vadītājs Valdis Koks, deleģējot runāt holdinga vadību, kas projektā nav tieši iesaistīta.

JRT rekonstrukcijas projekta arhitekte Zaiga Gaile piekrita atklātai sarunai par cēloņiem, kas noveduši pie šīs krīzes.

 

Pēc JRT līguma laušanas sacījāt, ka «šis ir kara pieteikums lielo būvnieku mafijai». Ko konkrēti ar to domājat?

Jau labu laiku — tas sākās ar Maximas traģēdiju — notiek būvniecības nozares degradācija. Es tiešām apsveicu Valsts nekustamo īpašumu jauno valdi, kas saņēmās uz tik drosmīgu soli — lauzt līgumu ar būvnieku ReRe. Mēs jau redzam, kāda jezga sākusies, visi ir apmulsuši. Piemēram, mans konstruktors Normunds Tirāns vakar (25. jūlijā — red.) bija būvniecības padomē un teica — veči sēž noliektām galvām, viņiem nav, ko teikt. Visās būvniecības nozares institūcijās, vai tā būtu Latvijas Būvinženieru savienība, Latvijas Būvniecības padome, Būvniecības valsts kontroles birojs, ReRe cilvēki ir vadošajos amatos. Tas ir viens no lielākajiem nozares spēlētājiem, kuru Latvijā nav daudz, tāpēc tā ir.

Diemžēl es šajā situācijā nedzirdu atbalstu no arhitektu kopienas — neviens publiski neko nav uzrakstījis. Vienīgi Reinis Liepiņš man atrakstīja jau pirmajā [skandāla] dienā: šī ir pirmā arhitektu uzvara Latvijā! Parasti arhitektus nostumj malā, viņiem vārda tiesību nav. Šīs nozares degradācija iet uz to, ka iznīcina arhitektūru. Šogad arhitektūras skatē nav [apbalvošanas cienīgu] lielo objektu — kaut vai Latvijas Universitātes jaunā fakultāšu ēka, tā nevar pat kvalificēties Gada arhitektūras skatei! Tur ir privātmājas. Tātad lielos objektus nespējam uzbūvēt līmenī. Process kļuvis neizturams.

Uzpūsta ir lielo būvnieku vara. Viņi finansē politiskās partijas. Putniņš, Pauniņš, Koks, Āboltiņš — sabiedrības cilvēki, dāmu draugi, satiksiet viņus jebkurā pieņemšanā, ar visiem viņi ir uz «tu».

Būvniecība ir ļoti komplicēts process un kļūdas gadās. ReRe kļūdas es varētu uzskaitīt vienā laidā — esam aizmirsuši, piemēram, par Stradiņa slimnīcu, kur būvnieki sasaldēja kolonnas, tīri celtnieku vaina. Līdzīgi ar Nacionālo Mākslas muzeju, bet tur kļūdas tikušas rūpīgi slēptas. Šis objekts pat netika izvirzīts gada būvnieku balvai. Ir jāsāk iet pret straumi un runāt par to! Šādos apstākļos aizvien mazāk arhitektu un inženieru ir gatavi lielus projektus uzņemties — izturēt saskaņošanas, ekspertīzes, konsultantu bandas, būvniekus. Mūsdienās ir ļoti ērti strādāt par konsultantu projektos — labākie arhitekti šo darbu neveic, veic vāji arhitekti. Ārkārtīgi labs bizness — būt par klienta konsultantu, kurš seko līdzi projektam un spīdzina arhitektu!

Ar Jaunā Rīgas teātra projektu man jau ir divi upuri: divi inženieri izdarījuši pašnāvību. Pirmais bija mans konstruktors*, kurš izlēca pa 5. stāva logu, viņam bija depresija un izdegšana. Otrs labākais vēdināšanas konstrukciju speciālists, kurš mežā sadedzinājās, viņš bija strādājis pie Z torņiem un Stradiņa slimnīcas. Tāda ir realitāte.

JRT būvlaukumā jau vairākus mēnešus nekas nenotiek, ir paveikti tikai 3% darba. Kāds ir jūsu skaidrojums šai situācijai?

Formāli VNĪ objektu slēdza maijā. Tātad pāļu nelaime notika novembrī, apstājās pāļu lauks. Tas, ko viņi paspēja izdarīt, šeit man jāuzslavē ReRe — ļoti rūpīgi atlasīja visas vēsturiskās detaļas, nofiksēja tās. Notika saudzīgā demontāža — restaurācijā viņiem ir ļoti labi cilvēki. Tad bija jāsāk vēsturiskās mājas atjaunošana. ReRe «iesprūda» uz stalažām — viss notika lēni un ķēpīgi. Kopš novembra būvlaukumā nekas nenotiek, bet griežas nauda, tiek pieaicināti nīderlandiešu speciālisti [ģeotehnikas eksperti no Witteveen+Bos], būvlaukumā stāv tehnika. Rēķinām, ka ļoti daudzi tūkstoši mēnesī tiek veltīti bezdarbīgā personāla uzturēšanai un vēstuļu rakstīšanai.

Kāpēc novembrī, kad radās pāļu problēma, tā netika risināta?

Strādāt vēsturiskajā centrā ir ļoti komplicēti. Visām būvfirmām, kas pieteicās konkursā, bija ar to jārēķinās. Mums bija perfekti izstādāts projekts, to izstrādāja mūsu konstruktori Normunda Tirāna vadībā. Visi riski tur bija apskatīti, ieskaitot, ka jāizslēdz vibrācijas risks, ietekme uz blakus mājām. Viss gāja ļoti labi — tika urbts divus metrus no kaimiņmājas, nebija nekādu bojājumu, plaisu, vibrāciju. Kad nonāca līdz vietai, kur bija jāurbj viena metra attālumā — tāda vieta bija viena, tur vajadzēja būt attīrītai augsnei, jo apakšā bija būvgruži. Vienkārši skaidrojot, mūsu gruntsgabalā bija vecu māju pamati, tos vajadzēja atrakt un pārbaudīt. ReRe šajā vietā ieurba trīs pāļus.

Būvnieki sacīja, ka arhitekts nav atrisinājis jautājumu ar apkārtējo ēku sēšanos. Kam šī darba sadaļa bija jārisina?

Mūsu projektā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka jāpārbauda un pilnīgi jāattīra apakša. Taču viņi tajā problemātiskajā vietā neatraka. Tajā Rīgas vietā simtiem gadu bijušas dažādas fabrikas un pilna zeme visādām atliekām. Skaidri bija uzrakstīts, ka tās visas jāizņem ārā, pirms urbj pāļus. To būvnieks neizdarīja. Tā viņi ieurbās vecos pamatos, kuri bija pielipināti pie kaimiņu mājas pamatiem. Līdz ar to notika milzīga vibrācija, kaimiņu māju kratīja. Ar to viss projekts apstājās. Pēc tam veicām ģeoloģisko izpēti — atrakām, redzējām vecos pamatus, kas saķepināti kopā ar kaimiņu māju. Būvnieks to neatzīst līdz šai dienai! Man nav atbildes uz jautājumu, kāpēc viņi to neizdarīja un turpina noliegt. Turklāt man šķiet, viņi izslēdza vibrācijas mērītājus — tiem obligāti bija jādarbojas, jo tie būtu pierādījumi. Tur bija jāstāv vienam cilvēkam ar sarkanu karodziņu, lēnām jāurbj un, tikko drusciņ kaut kas vibrē, tā jāapstājas. To saprastu katra lauku tante. Taču viņi tajā vietā ieurba trīs pāļus — vibrācija bija drausmīga, un sāka kļūdas slēpšanas kampaņu. Visu laiku tiek meklēti citi iemesli, bet nerunā par pamata kļūdu. Prātam neaptverami, ka pieauguši vīrieši var tā rīkoties! Mūsu tehniskais uzraugs bija uzdevuma augstumos: decembrī iesniedza VNĪ precīzu, pilnu atskaiti par šiem pārkāpumiem. ReRe tērē laiku visādām ekspertīzēm, bet man šķiet, ka viņi tos ekspertus vienkārši nopērk — jau gandrīz līdz tam, ka vilto dokumentus.

Kurš novembrī, kad tika iedzīti tie trīs pāļi, nāca ar paziņojumu, ka radusies šāda situācija un darbu nevar turpināt?

Sāka zvanīt tās mājas iedzīvotāji — ka nevar aizvērt durvis, jo māja sēžas, rodas plaisas sienās un griestos. Tad viss tika apturēts. Notika sanāksme, tika apsekota šī māja, būvnieki tikās ar iedzīvotājiem pagalmā. [Būvuzņēmēja ReRe Būve 1 vadītājs] Valdis Koks stāvēja un teica, ka nezina iemeslu, kāpēc tā noticis.

Kādu atzinumu deva piesaistītais nīderlandiešu ģeotehnikas eksperts?

Viņam netika atklāts patiesais problēmas iemesls. Kamēr nezina, kas īsti noticis, neko nevar labot. Ja viņiem dod uzdevumu — noskaidrot, kāpēc kaimiņmāja saplaisājusi, tad viņi meklē riņķī apkārt. Šajās sanāksmēs visi pie galda jūtas kā mulķi — nīderlandietis sēž mūsu konstruktoram pretī un stāsta, kā blakus māju stiprinās, bet par trīs pāļiem nezina. Manuprāt, šī eksperta pieaicināšana bija lieka. Tika darīts viss, lai novērstu uzmanību no pamata kļūdas. Visi pāļi, ko būvlaukumā paspēja iedzīt, sacietēja un nav vairs lietojami tālākā darba procesā. Esam uztaisījuši jaunu projektu.

Būvnieki jums pārmet, ka teātra fasādes balsta rāmja pāļi nebija izprojektēti. Tā ir?

Šādas konstrukcijas ir jāprojektē pašam būvniekam, ar mums jāsaskaņo. Arī, piemēram, sastatņu būvniecība, vai pagaidu jumta risinājums virs kāpņu telpas nav mana projekta sastāvā. Viņi man prasa darīt to, kas nav jādara man, bet viņiem pašiem.

Būvnieki pārmet, ka nav projekta sadaļu saderības — piemēram, arhitektūras un būvkonstrukciju risinājumos, vienā ir sienas iezīmētas, citā nav.

Tik sarežģītā rēbusa veida projektā tādas kļūdas var gadīties, es to atzīstu. Taču es ar savu komandu biju gatava visu laiku būt klāt un to momentā labot. Būvnieks mums sūtīja, kur bija kļūdas un mēs tās novērsām. Sadarbība kopš sākuma bija smagnēja. Būvnieks laikam bija pieradis, ka var nostumt projektētājus malā un darīt, kā patīk. Mūsu pozīcija bija ļoti stingra, mūsu tehniskais uzraugs bija ļoti stingrs un būvnieks redzēja, ka uz priekšu netiek.

Būs jauns būvniecības konkurss, taču tik sarežģītam un grandiozam projektam jebkurā gadījumā nepieciešams lielos mērogos strādājis būvnieks, kādu Latvijā nav daudz. Vai nenonāks atkal līdz tām pašām «lielo būvnieku mafijas» problēmām?

Latvijā ir vairākas būvfirmas, kas varētu kvalificēties, tik traki nav! Tracis faktiski ir par nozares atveseļošanu: neslēpt savas kļūdas, bet godprātīgi tās risināt. Lai viņi nonāk līdz tam, kā es: man nav bail savu parakstu likt zem projektiem, jo zinu, ka man ir labākā komanda un zinu, ka katru lietu simt un tūkstoš reižu pārbaudīšu. Man arī nav bail iet cietumā. Esmu sataisījusies uz cietumu jau no februāra. Izdomāju, ja man būtu grāmatas un rasējamais dēlis, nebūtu tik traki. Tas nav tik absurdi, kā jūs domājat: pēc Maximas traģēdijas no ReRe neviens negāja cietumā, bet iegrūda tur arhitektu Andri Kalinku, jaunu puisi, kurš projektā formāli skaitījās vadītājs. Viņš, starp citu, ir [ReRe līdzīpašnieka] Didža Putniņa sievas brālis, ģimene ziedoja šo jauno puisi.

Jaunajā JRT līgumā būvniekam būšot jāatbild arī par detalizācijām. Kāpēc tā?

Es jau stāstīju: piemēram, būvnieks uzzīmē sastatnes un tās ar mūsu konstruktoru saskaņo. Tas ir pareizi. Kopumā varu teikt, ka viss tiek ļoti sarežģīts — projekti, kuri agrāk bija uz vienas lapas, tagad ir ļoti apjomīgi. Diemžēl māju kvalitāte ar to neuzlabojas. Ir pretestība  vienkāršiem risinājumiem. Piemēram, jau vienā no pirmajām sapulcēm ReRe pateica, ka nespēj iekļūt būvlaukumā pa izprojektēto tuneli — kāda mašīna nespēj iebraukt. Bet viņi to zināja, kad pieteicās konkursā! Tehniskais uzraugs atbildēja, lai ieved nepieciešamo apjomu ar ķerrām. Visi sāka smieties, bet tas nav smieklīgi: būvnieki vairs nespēj domāt vienkāršās kategorijās. Padot no rokas rokā ķieģeļus ir efektīvāk, nekā nedēļām domāt, kā iebraukt tunelī ar kravas mašīnu.

Mums ir ļoti nekvalitatīvs Būvniecības likums. Būvnormatīvos prasības ir pretrunā cita ar citu, ejam kā rēbusam cauri, mēģinot saprast, kā interpretēt. Būvēt kļūst arvien grūtāk, trūkst arī kompetentu strādnieku, to redzu arī ReRe būvlaukumā. Tagad runā, ka JRT galvenajai būvuzraudzei Natālijai Peņugalovai ņems nost sertifikātu. Viņa to pelnījusi — bija tuvumā, kad notika [pāļu dzīšanas] pārkāpums un sāka to slēpt.

Arhitektūras vidē, gan anonīmi, tiek pausts, ka jums līdz šim nav bijis tik lielu projektu kā JRT. Ko varat uz to atbildēt?

Manā arhitektes pieredzē ir pieci lieli ansambļi: Berga Bazārs, ieskaitot viesnīcu Bergs, Ģipša fabrika — daudzdzīvokļu mājas projekts divās kārtās, ļoti apjomīgs, ar restorānu un pazemes stāvvietām. Ķīpsalas koka māju projekts — esmu atjaunojusi 18 vēsturiskās mājas. Vēl Rūmenes muiža, kur 18. augustā atklāsim pēdējo māju šajā ansamblī — atjaunoto kūti 3000 kvadrātmetru platībā. Un mana Kaltenes māja. Pašlaik skaņošanas stadijā ir Zuzeum, pēc platības tas ir pat mazliet lielāks nekā JRT. Tā ka varu teikt, esmu būvējusi lielus ansambļus. Turklāt visi mani projekti bijuši augstā kvalitātē.

Man ir pavisam mierīga un  atvieglota sajūta, jo tas murgs bija jāpārtrauc — sliktāk vairs nevarēja būt.

 

*Arhitekte atklāja mirušo inženieru vārdus, taču redakcija tos nepublisko ētisku apsvērumu dēļ.

Žurnāla Ir rakstu Drāma būvlaukumā lasiet šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.