Latviskumu definējot

Kā mūsdienās izprotam jēdzienus «latviska Latvija», «latviska vide», «latviska domāšana»? Kāpēc pašos latviešos nereti pret tiem jūtama distance?

Cik nozīmīgi ir šodien runāt par latviskumu un latvietību?
Jānis Šiliņš. Manā izpratnē latviskums ir nacionālās identitātes sastāvdaļa. Pamatā latviskumu veido latviskā kultūra — dažādi kultūras kodi, simboli, vēstījumu kopums, estētiskie un arī ētiskie ideāli.

Egils Levits. Latvietība ir galvenokārt ar kultūru un pasaules uztveri saistītu īpašību un apstākļu kopums, kas raksturīgs tieši latviešiem. Tās galvenā, bet ne vienīgā izpausme ir latviešu valoda, kas veido specifisku informatīvo telpu un pasaules uztveri. Pie latvietības pieder arī tradīcijas, vēstures izpratne utt. Latviskums ir latvietības izpausme (konkrēta) cilvēka dzīvesveidā. Lielais vairums latviešu ir latviski, bet tas nenozīmē, ka ikviena latvieša dzīvesveidam ir jāuzrāda visi latviskuma elementi un ka tiem jāizpaužas vienādā mērā.

Sanita Upleja. Manuprāt, latviskuma pamatā ir valoda. Mēs domājam pirmajā — mātes — valodā un caur to saprotam pasauli. Daudzus gadus dzīvojot ārzemēs un saskaroties ar dāniskumu, zviedriskumu, amerikāniskumu, esmu domājusi par to, kas ir latviskums.

E. L. Cilvēks piedzimst noteiktā vidē un nemaz nevar neiziet cauri vienai noteiktai kultūrai, valodai. Taču, atrodoties savā vidē, viņš par to nedomā, jo apkārtējais ir pašsaprotams. Latviešu kā tautas mājas jeb dzimtene (vācu Heimat izpratnē) ir tur, kur latvietim nav jāpaskaidro vai jāattaisno savs latviskums, un tas ir tikai Latvijā.

Juris Baldunčiks. No valodniecības viedokļa vārds «latvisks» ir ļoti sens, «latviska zeme» atrodama jau 17. gadsimta, bet «latviska (latviešu) valoda» 18. gadsimta avotos. Vēlāk to skaidroja — raksturīgs latviešu valodai, kultūrai, priekšstatiem par dabu, krāsu gammu. Vārds «latvietība» vispirms lietots Pēterburgas Avīzēs 1863. gadā. Starp citu, Rainis lietojis tikai savu variantu — «latvība».

Vārds «latviskot» reģistrēts 19. gadsimta otrajā pusē, sākumā ar nozīmi ‘tulkot latviski’, kas ir tēlains apzīmējums un nebūtu uzskatāms par terminu. Savukārt «latviskums» ir jaunāks, konstatējams tikai 20. gadsimta sākuma avotos. Parastā nozīme: latvisku īpatnību kopums vispārināti vai kāda izteikti raksturīga īpatnība. Protams, šo īpatnību izpratne var lielākā vai mazākā mērā atšķirties individuāli.

Agita Misāne. Ir lietas, par kurām pat nedomā, jo tās ir daļa no identitātes. Teorētiski nacionālā identitāte ir viens no sociālās identitātes veidiem. Un sociālajā identitātē ir svarīgi, ka to īsteno kopā ar citiem cilvēkiem. Vienatnē to kopt grūti. Latvietības kopšana var notikt gan ģimenē, gan korī vai darbavietā. Valsts līmenī, manuprāt, izšķirīga ir valoda.

J. Š. Latviešiem ļoti svarīgs ir kultūras aspekts. Savukārt tām nācijām, kas būvētas kā politiskās nācijas, kur galvenā piederība ir pase un pilsonība, un prasība vismaz aiziet uz vēlēšanām, netiek pieprasīta un nav vajadzīga tik liela katra indivīda līdzdalība identitātes uzturēšanā.

Jānis Pleps. Latvietība nebija jādefinē, kad tā bija pašsaprotamība. Pašdefinēties parasti nepieciešams, kad pastāv kādi draudi, kad saskaramies ar svešo, atšķirīgo. Un, ja tas jādara, tad no kādām pozīcijām? Aizsargājoties un norobežojoties no svešā vai pārorientējoties uz sadarbību, uz svešā integrāciju?

Ja pašsaprotamība nav apdraudēta, nav nepieciešams to pierakstīt. 18. novembrī pirms simt gadiem, kad tika dibināta Latvijas valsts, bija pašsaprotami, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Nesen pagāja 20 gadu, kopš Satversmē latviešu valoda tika ierakstīta kā valsts valoda. To uzskatīja par nepieciešamu, lai reaģētu uz valodas apdraudējumiem un piešķirtu tai drošāku, vairāk aizsargātu statusu.

E. L. Pašsaprotamības līmenis visstabilākais ir tad, kad par to pat neiedomājas. Jebkuras sociālās normas ir visstabilākās, ja par tām nerunā, tikai automātiski izpilda. Pirms 200 gadiem zemnieki «nekopa» savu latvietību, bet tajā vienkārši dzīvoja.

Tad nāca jaunlatvieši, kas latvietību problematizēja, lai tā tiktu sociāli emancipēta, izcīnītu savu vietu kultūrā, sociālajā dzīvē, vēlāk arī politikā. Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsdienās. Globalizētā pasaulē latvietība kļūst arvien mazāk pašsaprotama. Tā no neapzināta fenomena kļūst par apzinātu fenomenu, kuram jāpievērš īpaša uzmanība, lai tas varētu ilgstoši pastāvēt.

J. Š. Pirmie, kas pirms 200 gadiem sāka kopt latvietību, bija vācbaltu mācītāji un muižnieki. Radās bažas, ka skaitliski nelielā vācbaltiešu kopiena daļēji varētu tikt asimilēta lielajā latviešu masā, tāpēc viņiem bija svarīgi nošķirt vācbaltisko no latviskās identitātes. 1822. gadā vācbalti sāka latviešiem izdot Latviešu Avīzes, dibināja Latviešu draugu biedrību, izveidoja otru laikrakstu Tas Latviešu Ļaužu Draugs. Saistībā ar dzimtbūšanas atcelšanu viņu mērķis bija izstrādāt noteikta veida identitāti, kurai vietējie zemnieki pieķertos, arī priekšstatu, ka latvieši ir zemnieku tauta. Latvietim ir jābūt piederīgam šai kārtai un jālepojas ar to. Jaunlatviešu laikā šī situācija pagriezās otrādi.

J. B. Līdz 19. gadsimta 20. gadiem vācbalti centās neļaut latviešiem pārvācoties, bet tad politika mainījās (piemēram, Jaunais Stenders izdeva pirmo vācu valodas mācību grāmatu). Politikas maiņa deva zināmu rezultātu, tāpēc jaunlatviešiem un viņu idejiskajiem pēctečiem nācās daudz pūlēties, lai iedvestu latviešiem nacionālās identitātes ideju: pirmkārt, nekaunēties no savas tautības un, otrkārt, runāt latviski.

E. L. Vācbaltieši nevarēja asimilēt latviešus — jo vācbaltiešu pamatslānis bija dižciltīgie, un dižciltībā jau pēc definīcijas nav iespējams asimilēt nedižciltīgos. Tomēr 19. gadsimtā, attīstoties kapitālismam un pilsoņu slānim, kas pamatā bija vācisks, latviešiem parādījās iespēja asimilēties tajā, jo vāciskajai kultūrai bija augstāks sociālais prestižs nekā latviskajai.

Latviešu emancipācijas ideja iet roku rokā ar kapitālisma attīstību — tas pieprasa gan so-ciālo, gan teritoriālo mobilitāti. Rodas jaunas komunikācijas kopienas. Un atklājas, ka kurzemnieks, aizbraucot uz Vidzemi, var sarunāties! Bet nedaudz tālāk — Vidzemes guberņas ziemeļdaļā — vairs nevar. Mobilitātes fenomens sekmē šo atklājumu, kas ir ļoti būtisks tautas pašapziņai. Cilvēks sāk apzināties savu komunikācijas kopienu un tās robežas. Tādēļ valodai ir tik centrāla loma nacionālās identitātes apzināšanā.

J. P. Un tas, ka Bībeli varēja iztulkot latviski, apliecināja latviešu valodas kvalitāti. No tā izrietēja loģisks secinājums: ja jau Bībeli var iztulkot, tātad arī citas, mazāk komplicētas lietas var aprakstīt latviski. Turklāt valoda ieguva drukātu formu.

19. gadsimta vidū izglītots latvietis sāka lepoties ar to, ka ir latvietis. Slavenais vizītkartes uzraksts «Krišjānis Valdemārs, latvietis» bija vēsturisks pagrieziens. Līdz Valdemāram cilvēki, kas ieguva izglītību un veidoja karjeru, lielā mērā vāciskojās. Bet pienāca emancipācijas brīdis, kad bija radies latviski domājošs, latviešu lietās ieinteresēts izglītoto slānis. Tas veidoja Rīgas Latviešu biedrības kodolu ar apziņu, ka jābūt lepnam par piederību latviešiem.

Ar jaunlatviešu laiku mums saistās priekšstats par nacionālās pašapziņas dzimšanu. Par latviešiem, kuri lepojas ar savu latviskumu, ar piederību latviešu kopumam.

E. L. Lepoties ar to, ka esi latvietis, — tā bija emancipācijas gribas izpausme. Domāju, ka latviešu emancipācijas idejai bija saistība ar Franču revolūcijas idejām un tās atspulgiem Baltijā. Mērķis bija panākt izpratni, ka latvietis kā persona ir līdzvērtīgs vācbaltietim vai krievam.

J. B. Arī tā laika nacionālā romantisma idejas Eiropā ietekmēja jaunlatviešus.

S. U. Manuprāt, šo emancipāciju iespaidoja arī dusmas un spīts, kas izkristalizēja latviskuma aizstāvību. Kā tautai, pēc tam kā nācijai — visu laiku atrodamies apdraudētības apstākļos. Vienīgais brīdis, kad tās šķietami nav, bija starpkaru Latvijā.

E. L. Ir svarīgi zināt un apzināties, ka Latvijas valsts bija un ir tikai latviešu projekts. Arī cittautieši — krievi, ebreji, lietuvieši, poļi, vācieši — tajā piedalījās, tomēr tas ir latviešu projekts, kurā šie cittautieši piedalījās. Līdz ar latviešu nācijas cīņas sākšanu par savu valsti tā politiski pārgāja citā statusā — kļuva par valstsnāciju, t. i., nāciju, kura cīnās vai kura jau ir izcīnījusi savu nacionālo valsti.

Cīnīties par valsti idejiskā līmenī ir salīdzinoši vienkārši, bet vēlāk savu valsti pārvaldīt, uzturēt, veidot tās nākotni — tas jau ir ļoti komplicēts darbs.

Vai var teikt, ka pirmskara Latvija tās demokrātiskajā posmā bija latviska?
E. L. Jā, tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, tātad latviska valsts, kurā arī mazākumtautībām ir garantētas visas tiesības, lielā mērā kļuva par pašsaprotamību. Tikko kaut kas kļūst pašsaprotams, tas izzūd no dienaskārtības, to vairs nepārrunā, par to vairs nestrīdas. Latvieši izveidoja savu valsti arī tādēļ, lai savu latviskumu varētu netraucēti īstenot.

J. B. Ir gan daudz liecību, ka proklamētās Latvijas Republikas sākumposmā minoritātes tomēr ignorēja latviešu valodu kā valsts valodu. Kad tika izdoti noteikumi par valsts valodas prasmi visu līmeņu ierēdņiem, izskanēja protesti, tika rīkoti mītiņi. Vācu partijas pārstāvis pat paziņoja, ka «nemēģiniet ķerties klāt vāciešiem, aiz mums stāv 50 miljonu tauta». Labi, ka Vācija un Padomju Krievija tolaik bija aizņemtas ar savām problēmām. Valsts valoda Latgalē bija īpašs jautājums. Ja tās pozīcijas būtu bijušas drošas un stabilas, latgaliešiem tiktu dota lielāka lingvistiskā autonomija.

J. Š. Manuprāt, šī saikne starp latviskumu un valsti nav tik viennozīmīga. Kad izveidojās Latvijas valsts, liela latviešu kopiena atradās Krievijā — 150—200 tūkstoši cilvēku bija atrauti no jaunās valsts, un tie arī tai ne pārāk interesēja. Tomēr viņi caur kultūru kopa savu latvietību, piemēram, Sibīrijā. Tāpat pastāvēja spēcīgas latviešu emigrantu grupas ASV, Šveicē, citviet Eiropā, tāpēc šādi identificēt latviskumu un Latvijas valsti vienā veselumā nav īsti pareizi.

J. P. Latvieši, kuri pēc boļševiku apvērsuma palika padomju Krievijā, lepojās ar to, ka tiem Maskavā ir savas izdevniecības, teātris un ka viņu tautieši ir tik dziļi iesaistīti jaunās Krievijas varas struktūrās. Latvijas valsti gan viņi drīzāk uzskatīja par likvidējamu. Viņiem svarīga bija vispasaules proletariāta revolūcijas ideja, bet neatkarīga Latvija bija lieks atgādinājums par Stučkas eksperimenta izgāšanos. Šķiriskā piederība un kalpošana komunisma idejām bija svarīgāka par nacionālo piederību.

Savukārt Latvijā latviskums kļuva par pašsaprotamību arī mazākumtautībām. Tautas padomē 1918. gadā, kad notika diskusija par valsts valodu, vācbaltietis Pauls Šīmanis teica: «Visas Tautas padomē pārstāvētās frakcijas atzīst par pašsaprotamu, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda.» Un — pašsaprotamības nav jāraksta likumos.

J. Š. Latvijas Pagaidu valdība un Latvijas Tautas padome piedāvāja iekļaujošu sabiedrību visiem, neraugoties uz etniskajām atšķirībām, jo vēlējās izveidot modernu, eiropeisku valsti. Moderna valsts, manuprāt, iekļauj visus, nedalot cilvēkus ne sociāli, ne etniski.

E. L. Modernitātes izpratne ir dažāda. Gandrīz nevienā no vecajām Eiropas valstīm minoritātes no valsts puses netika un arī mūsdienās netiek atbalstītas: nav ne minoritāšu skolu, ne partiju. Minoritātes ilgstošā laika posmā dabiski asimilējas valstsnācijā. Vēlme un vajadzība palikt no valstsnācijas atšķirīgai minoritātei ar laiku, paaudzēm nomainoties, samazinās, tā var arī izzust pilnībā.

Francijā vispār nav minoritāšu jēdziena — tur ir franči «ar valodas īpatnībām».

Iekļaujoša nācija nozīmē, ka tā ir asimilējoša nācija. Un tas ir skaidri jāpasaka arī šodien. Iekļaušana savā galējā izpausmē nozīmē asimilāciju, tomēr katrs var paturēt savas izcelsmes īpatnības. Šādai politiskai nācijai ir mazāks konflikta potenciāls.

J. B. Kad pēc Pirmā pasaules kara lielvalstis apsprieda Eiropas tautu politisko likteni, tika pausts uzskats, ka visām nācijām būtu jādod pašnoteikšanās tiesības (jo tādas jau dotas dažām bijušajām kolonijām). Bet ko darīt ar lielākām minoritātēm? Kāds angļu diplomāts tad teicis, ka ir divas reālas iespējas: vai nu tās dodas uz savu tēviju, vai asimilējas.

S. U. Arī Zviedrijā nav cittautiešu skolu. Ir cita tendence. Zviedrijā mūsdienās ik pa laikam atvieglo likumu par vārda mainīšanu. Ja cilvēks sūta savu CV, lai iekārtotos darbā, un viņam nav zviedriska vārda, viņš darbu var arī nedabūt. Tādēļ cilvēki maina savus vārdus. Protams, kad nonāk tuvākā saskarē, redz, ka viņš nav etnisks zviedrs, taču vismaz ir lielāka iespēja tikt līdz dzīvam kontaktam ar potenciālo darba devēju. Cilvēki jūt, ka tā būs iederīgāki.

Kārļa Ulmaņa vadonības posmā īstenotā valsts latviskošanas politika mūsdienās tiek vērtēta gan pozitīvi, gan negatīvi. Kā vērtēt to, kas notika laikā no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam?
E. L. Ekonomiskās politikas virziens bija valsts kapitālisma veidošana — daļa privāto uzņēmumu pārgāja valsts kontrolē. Ulmaņa režīma saimnieciskās politikas iedvesmas avots bija citas tālaika Eiropas valstis, piemēram, Musolīni Itālijā, arī franču sociālista Blūma valdība 1936. gadā rīkojās līdzīgi. Tāda bija tā laika modernā politika, un Latvija no tās neatpalika. Šodien sakām, ka tas nebija pareizi. Bet tad tā bija valstu reakcija uz pasaules krīzi, redzot, ka ar privāto kapitālu vien valsts nevar tikt uz priekšu. Tā kā liela daļa privātā kapitāla atradās mazākumtautību pārstāvju — ebreju un vāciešu — rokās, šādu politiku varēja uztvert arī kā «latviskošanu». Tomēr pēc būtības tajā laikā notika virzība uz valsts kapitālismu.

J. Š. Aivara Strangas grāmatā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934—1940) daudz rakstīts par, piemēram, neapmierinātajiem strādniekiem. Tie kaut kādā mērā uztver ekonomikas latviskošanu kā valdības ņirgāšanos par viņiem, jo aktuāla nav ne so-ciālā aizsardzība, ne algu palielināšana, bet kas cits.

J. B. Bez «ekonomikas latviskošanas» vēl ir tik svarīgs sektors kā nacionālā kultūra. Un šeit, neraugoties uz dažiem pārspīlējumiem, attīstība jāvērtē pozitīvi.

J. Š. Manuprāt, latviskošana tika pasniegta kā Ulmaņa antikonstitucionālā režīma pamatojums. Visi gaidīja jaunu Satversmi, bet viņš nebija gatavs to sniegt. Drīzāk latviskošana attiecināma uz izglītības politiku, nosakot, ka etniskajām minoritātēm jāmācās vai nu savas minoritātes, vai latviešu skolā. Latvijas ebreji ļoti labprāt savus bērnus sūtīja vācu skolās, kur izglītība bija kvalitatīvāka nekā ebreju skolās, bet tagad šī iespēja bija liegta. Tad daudzi izvēlējās latviešu skolas.

E. L. Izglītības ministrijā bija atsevišķi departamenti, kuri, piedaloties mazākumtautību organizāciju pārstāvjiem, noteica šo skolu mācību saturu, un tas daļēji atšķīrās no latviešu skolām domātā. Skolu latviskošana 30. gados nozīmēja visām skolām vienādu mācību saturu, minoritāšu skolām tomēr saglabājot savu atšķirīgo mācību valodu.

Ulmaņa politika bija veicināt latviešu pašapziņu — gan izglītības, gan kultūras, gan politikas un citās jomās. Tas bija svarīgākais viņa politikā. Okupācijās un kara laikā tā nesa augļus — paaudze, kas bija dzīvojusi Ulmaņa laikā, bija ieguvusi spēcīgu nacionālās apziņas un pašapziņas poti. Tā izrādījās būtiska, lai pārdzīvotu pusgadsimtu ilgušo padomju okupāciju.

Kāpēc publiskajā līmenī pastāv tik liela nedrošība, tāda kā neveiklība pret jēdzienu «latviska Latvija»? Vai padomju propagandas iespaidā «latvisku Latviju» joprojām saista ar saukli «Latviju latviešiem»?
J. B. 30. gados «latviskums» lietots arī ar nozīmi ‘padarīt latvisku (vai latviskāku)’. 1938. gadā Ludvigs Adamovičs raksta par pakāpenisku dievkalpojumu latviskošanas vēsturisko gaitu, kur galvenā loma ir latviešu valodai. Viņš saka: «Tāpēc kulta latviskumu arī galvenā kārtā nosaka latviešu valodas lietošana, jo valoda nes sevī latvisku izjūtu, izpratni un iztēli lielajam ļaužu vairumam viegli pieejamā veidā.»

J. Š. Mums vēstures fakultātē jau no pirmā kursa mēģināja iedzīt līdz kaulu smadzenēm, ka zinātne un politika pēc iespējas jānodala un tās nedrīkst pārklāties. Diemžēl «latviska Latvija» ir vēsturiski pārāk politizēts jēdziens. Tas asociējas ar noteiktu ideoloģiju — nacionālismu, un zinātnē ideoloģijām nav vietas. No tām, tāpat ideoloģiskām klišejām, vismaz jācenšas abstrahēties.

«Latviska Latvija» tiek uztverts kā ideoloģisks sauklis vai koncepcija, un, pat ja vēsturnieks sirdī ir nacionālists, viņš kautrējas un neatļaujas to izmantot.

A. M. Vai tas nav saistīts arī ar intelektuālo potenciālu? Būsim godīgi — vienai daļai mūsdienu latviešu nacionālistu ar to ir, kā ir.

J. P. Problēma ar jēdzienu «latviska Latvija» vispirms ir saistīta ar konkrētu vēsturisko kontekstu, jo 20.—30. gados tas bija Pērkoņkrusta un labējo un radikālo partiju rīcības programmā, deputāts Pēteris Leikarts no Jaunās zemnieku savienības pat iesniedza grozījumus Satversmes 2. pantā par Latvijas tautu un latviešu tautu, uzsverot, ka nav jārunā par Latvijas tautu, kurai pieder suverēnā vara, bet latviešu tautu, kurai pieder suverēnā vara.

Un kā turpinājums — Ulmaņa autoritārais režīms. Vēsturiski latviska Latvija tika pozicionēta vai izcelta kā demokrātiskas Latvijas pretstats, vai, nosacīti, ka tikai autoritārais režīms izrādījās tas latviskas Latvijas nodrošinātājs… Viens no argumentiem bija tāds, ka demokrātija to nevar nodrošināt.

Mēs saskatām latviešu tautas neapstrīdamo lomu gan toreiz, gan tagad, bet saskaramies ar to, ka jēdzieniem un vārdiem vēsturiski ir izveidojies savs uzslāņojums. Un tā ir noticis arī ar «latvisku Latviju». Jau pēc Ulmaņa autoritārā režīma šis vairāk ir bijis partejisks atsevišķu politisko grupu lozungs, nevis nāciju vienojoša un pārpartejiska ideja.

Kad sakām «nacionālas valsts princips» — to uztver pašsaprotami, tāpat kā reiz Tautas padomē, un mazākumtautības, pastāvot kultūras autonomijas garantijām, domājams, ir gatavas to konstitucionāli akceptēt. «Latviska Latvija» gribot negribot piesaistās konkrēta vēsturiska laikaposma politiskajam kontekstam.

E. L. Vispirms — nav neitrālas, «neideoloģiskas» sociālās vai humanitārās zinātnes. Tās vienmēr balstās uz kādu ideoloģiju vai ideju bāzi. Un tie, kas to noliedz, neprot vai negrib par to reflektēt. Otrkārt, viena no politiskās cīņas metodēm ir «okupēt» jēdzienus. Okupēt, lai pārņemtu sev, vai arī lai diskreditētu pretinieku. Tas tiek veikts, jēdzienu saturu apzināti paplašinot vai sašaurinot.

Nacionālisma jēdziens mūsdienās ir tendenciozi sašaurināts uz tā ekstrēmajām formām; taču teorētiski tāpat var, piemēram, sociālisma jēdzienu sašaurināt uz Gulagu. Ja kādam franču sociālistam pateiksit — «tu pārstāvi Gulaga ideoloģiju» —, viņš būs ļoti apvainots.

No mūsdienu nacionālisma diskursa Rietumos ir izņemtas nacionālisma demokrātiskās un emancipatīvās formas. Taču, ja tādu nebūtu, nebūtu arī, piemēram, dekolonizācijas. Šāds nacionālisms izbeidza koloniālismu, bet tas nebija ne Musolīni fašistiskais nacionālisms, ne vācu nacionālsociālisms. Indijā tas bija Mahatmas Gandija nacionālisms.

Tur, kur pret šādu jēdzienu okupāciju vairs nav iespējams cīnīties, jo tas prasītu pārmērīgu skaidrošanas darbu, ir jāmēģina radīt jaunus jēdzienus, vai arī realitāte jāattēlo citādā veidā, varbūt — aprakstoši. To varbūt varētu attiecināt arī uz latviešu — demokrātisko un emancipatīvo — nacionālismu, kas ir Latvijas valsts pamatā. Par to vēl jādiskutē. Bet skaidrs ir viens: ja nebūtu latviešu, nebūtu Latvijas.

Kā latviskums, latviskais tika izmantots staļinisma gados pēckara padomju Latvijā, un kāpēc tas bija nepieciešams arī 60.—80. gados?
A. M. Padomju tautai bija jākļūst par pilnīgi jaunu pāretnisku realitāti. Staļins un viņa sekotāji uzskatīja nacionālismu un nacionālo pašapziņu par lielāko draudu padomju varas pastāvēšanai. Staļina etniskās politikas pamatprincips bija «skaldi, sajauc un valdi». Praksē to iemiesoja ar dažādām metodēm, piemēram, kā etnisku masu pārvietošanu, vietā iepludinot kolonistus no citām PSRS teritorijām. Dažkārt administratīvo robežu jebkādu atšķelšanās tendenču izslēgšanai novilka pa vidu etniskajai. Citviet divas tautas apvienoja vienā administrācijā. Pats galvenais — krievu valodai un kultūrai bija jābūt par to saistvielu, kas padomju tautu satur kopā, tai vajadzēja palēnām izspiest citas valodas. Bet vara arī saprata, ka vienā mirklī tas nav panākams, tāpēc centās «pieradināt» pamazām, izmantojot nacionālo estētiku, cenšoties piejaucēt. Dziedāt par Ļeņinu, toties tautastērpā. Būvēt vienādas ēkas, bet fasādē uzlikt kādu astoņlapu saulīti vai skujiņu.

Manuprāt, latviskuma masveida atdzimšana sākās ar eposa Lāčplēsis simtgades pasākumiem 1988. gadā, tādas ir manas atmiņas — emocionāli un simboliski saslēdzās mitoloģiskā pagātne un reāli iespējamā nākotne.

Ko mūsdienu cilvēks Latvijā saprot ar latviskumu?
S. U. Es latviskumu vairāk saistu ar Eiropas kultūrtelpu. Tā mūsu emancipācija un nācijas veidošanās tomēr ir notikusi, pateicoties tiecībai piederēt Eiropas ideju telpai. Paraugoties atpakaļ — tā ir tik liela pārestība, kas nodarīta manu vecvecāku un vecākai paaudzei, atņemti 50 mūža gadi, ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Man tas ir ļoti svarīgi, par to būtu vairāk jārunā. Mēdzam teikt — nu viņi, tur, Eiropā… Bet kas tad esam mēs? Eiropieši. Un tieši tas mūs ir noturējis par latviešiem šeit, jo, ja sāksim koķetēt ar to, kas ir austrumpusē, ka latviešu valoda nav nemaz tik svarīga, ka var būt arī divas valodas… tad tā otra puse mūs pārņems, un būs cita ideoloģija un kultūra. Ar latviskumu tam būs aizvien mazāk sakars.

J. B. Man grūti piekrist. Mēs vispirms esam latvieši, tikai pēc tam — eiropieši. Ja būsim vispirms eiropieši, tad pēc 30 gadiem būsim ASV «pamatiedzīvotāju» statusā. Globalizācija un angļu valodas absolūtā dominēšana informatīvajā telpā samērā strauji noved pie tautas, it īpaši jaunās paaudzes, «denacionalizēšanās», to sekmē arī ļoti vājās Latvijas vēstures un latviešu literatūras zināšanas.

J. Š. Lielā sabiedrības daļā pastāv tāda kā «rezervāta» uztvere. Un latviska Latvija — tas ir kas līdzīgs brīvdabas muzejam ar dzeloņstiepļu sētu apkārt, tikai vēlams ar elektrību. Protams, pagājušais gadsimts latviešos radījis briesmīgu traumu. Ceru, ka nākotnē to spēsim pārstrādāt. Un, lai arī cilvēki pēc straujajiem pārmaiņu gadiem ir ļoti apjukuši, pamazām beidzot tiekam ārā no padomju un postpadomju nabadzības. Negatīvais ir tas, ka, dzenoties pēc materiāliem labumiem, esam piemirsuši to, kāpēc mums vispār ir vajadzīga sava valsts un ka galvenā jēga ir kultūra. Tā bija viena no idejām, kāpēc Latvijas valsts tika dibināta. Latviskums ir mūsu kultūras identitāte, jautājums — vai spējam to piepildīt ar modernu saturu?

J. B. Cilvēki pēc 50 gadu vecuma patiesi dažkārt sāk justies kā brīvdabas muzejā, ko ielenc žilbinošas reklāmas un uzbāzīgi, nelatviski saukļi. Akadēmiskajā ziņā ļoti kaitīga ir vienpusēja Rietumu (galvenokārt anglosakšu) ideoloģisko uzskatu pieņemšana dažādās kultūras un valodas niansēs. Šie uzskati ir visumā pareizi attiecībā uz rietumvalstīm, bet tos nevar un nedrīkst automātiski attiecināt uz Latviju, jo mums ir pilnīgi atšķirīga vēsturiski so-
ciālā attīstība un arī valodas attīstības algoritmi. Diemžēl latvieši visu šo rietumniecisko ideoloģiju nekritiski kopē viens pret vienu. Un ko citu lai tie darītu, ja nacionālās ideoloģijas attīstību esam atstājuši novārtā.

Pašlaik piedzīvojam latviešu etnogrāfisko elementu plašu izmantošanu. Vai tā ir uzsvērta latviskuma demonstrēšana?
J. Š. Man šķiet, ka jārada kas vairāk par ornamentiem un zīmēm šallēs, krūzēs vai piekariņos — jāatrod veidi, kā iemiesot latvisko izjūtu varbūt mazāk dekoratīvi, vairāk saturiski. Jārada jauni priekšstati, idejas, vide, ko mēs uzburtu kā kopējo latvisko ainavu un gaisotni. To ir grūti tā aprakstīt.

J. P. Jāņa atgādinājums par brīvdabas muzeju ir vietā, jo mums nudien patīk sevi tur novietot. Bet Raiņa ideāls ir Latvija kā kultūras lielvalsts. Un tas ir vienīgais Latvijas pastāvēšanas modelis, vienīgā Latvijas valsts jēga.

Latvieši ir pieticīgi un nelepojas ar to, kas tiem ir. Kad sāk uzskaitīt, tad izrādās, ka mums visa kā ir daudz un ir pamats būt lepniem par sasniegto.

Un ornamenti — tas ir hipsterīgi. Tam arī vajadzētu būt vienam no signāliem — latvietība ir hipsterīga.

J. Š. Hipsterīgums ir ļoti latvisks. Kāpēc? Jo latvieši vienmēr ir bijuši ārkārtīgi atvērti visam jaunajam, un tikai 20. gadsimtā piedzīvotās šausmas to nobremzēja.

A. M. Negribu nevienu apbēdināt, bet nav tādu latviešu zīmju. Auseklīšus var atrast sinagogās un mošejās. Latviskas ir zīmju kombinācijas vai, plašāk, algoritmi. Tajos var nolasīt kultūras kodus, un tie spēj mūs piesaistīt.

S. U. Mēs mēģinām saprast, kas mūsos ir unikāls. Bet patiesībā esam viena no pasaules tautām ar savu valodu, mums ir sava pieredze un tiesības pastāvēt. Nav visu laiku jātaisnojas pasaulei, ka mums patiesi ir tādas pašas tiesības kā citām nācijām.

E. L. Nacionālā identitāte — un tātad latviskums — prasa noteiktu līdzsvaru starp stabilitāti, ko dod tradīcijas un pazīstamais, un pārmaiņām. Ja pārmaiņu ir par daudz, cilvēks zaudē orientāciju, jūtas atsvešināts no savas vides. Ja ir tikai stabilitāte, rodas stagnācija.

Eiropā ir vairāki reģioni, kur šis līdzsvars, manuprāt, pastāv pareizās proporcijās, — Šveicē, Tirolē, Bavārijā. Bavārija tehnoloģiski ir vismodernākais Eiropas reģions, un bavāriešiem tradīcijas ir ārkārtīgi svarīgas. Minhenē cilvēki pat staigā tautastērpos. Ļoti stabilas ir tās valstis, kurās, lai šo identitāti uzsvērtu, pilsoņi kopj specifiskās nacionālās tradīcijas. Tas ļauj labāk iesaistīties globālajā attīstībā, nezaudējot līdzsvaru ar nacionālo.

Citiem vārdiem: ja mēs kā latvieši gribam intensīvāk iesaistīties globālajās norisēs, tad, lai saglabātu līdzsvaru, orientāciju, nepazaudētu sevi, mums intensīvāk ir jāuztur, jāizkopj un arī jādemonstrē savs latviskums.

Zīmēm vai citiem simboliem nav jābūt unikāliem. Ja tie manī rada latviskuma sajūtu, tad savu funkciju ir izpildījuši. Ja arī japāņiem tas rada kādu sajūtu, tas netraucē. Tieši sajūtai ir centrālā nozīme. Zīmi iepazīt, konstruēt ārpus izjūtām mēs nemaz nevaram.

Globalizācijas laikmetā, kad pārmaiņas ir straujākas, nekā liela daļa cilvēku tās spēj pārstrādāt, internalizēt, zūd autentiskums (tas nav tas pats kas unikalitāte!), rodas atsvešinātība. Tā ir viena no mūsdienu sabiedrības raksturīgākajām iezīmēm. Tādēļ man ir tēze, ka tieši globalizācijas laikmetā latviskums, latviešu nācijas apziņa kļūst aizvien svarīgāka — jo latviskums modernajā pasaulē daļēji ir izvēles jautājums. To var pielietot kā dzīvesveida formu, ietverot tajā ne tikai mantojumu, bet arī mūsdienu pasaules jaunos fenomenus. Latviskums ir latviešu autentiskuma izpausme. Un latviskums prasa rīcību.

J. B. 20. gadsimta otrajā pusē vārds «latviskums» samērā bieži lietots latviešu trimdas periodikā, parasti runājot par latviskuma saglabāšanu, stiprināšanu. Dažkārt rakstītāji pamīšus lietojuši «latviskumu» un «latvietību», tātad vismaz kādai latviešu daļai šo vārdu nozīmes ir pārklājušās.

A. M. Man personīgi latvietībā, latviešu lietā pietrūkst mesiānisma aspekta. Tas ir sens biblisks koncepts, bet eksistē modernās formās. Amerikāņi, piemēram, tiek audzināti tā, lai zinātu, kāpēc pastāv ASV — lai uzturētu demokrātiskās vērtības; poļiem Mickēvičs formulējis, ka poļi ir izturējuši visas Eiropas sāpes, kas viņiem piešķir misijas apziņu. Nākotne bez tā nav iespējama. Jārod atbilde uz jautājumu lielajā kosmiskajā plānā — kāpēc mēs vispār šeit esam?

E. L. Vai iespējams racionāli uz to atbildēt? Vai pasaulei, kosmosam ir kāds labums no tā, ka pastāv Latvija un latvieši? Manuprāt, ir jāatzīst, ka latviešu pastāvēšana ir pašmērķis. Tam nav nepieciešams tālāks pamatojums.

A. M. Varbūt tomēr emocionāli, nevis racionāli? Viens spēcīgs motīvs, ko var ievērot, ir krustceļu sajūta mūsu identitātē. «Mazs bērniņš krustcelēs…» vai «Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas…».

S. U. Atceros valodu referendumu pirms sešiem gadiem, bērns vaicāja — ko tas nozīmē? Atbildēju — «tev, iespējams, būs jāmācās krievu valoda». Un jautājums ir, kad mūslaiku latviešu bērni beidzot būs tik brīvi, ka varēs mācīties tikai savu valodu un tās valodas, ko viņi grib, un neviens nevarēs neko uzspiest. Man liekas, ka apdraudētība pastāv arī pašlaik.

Mēs runājām par apdraudētības sajūtu 50 gadu garumā padomju režīma laikā, un es domāju, kāpēc tik daudzi latvieši tomēr pievienojās neatkarības kustībai 80. gados. Viņu latviskums, viņu patība bija dziļi aizskarta, krievu valoda visu bija pārņēmusi pilnībā. Ne visi bija cietuši, ne visiem bija kas atņemts, bet — viņi bija pazemoti tieši savā latviskumā. Mana tēva brālis bija lidotājs, bet viņam bija jābrauc darbā uz Sibīriju, jo latvieši bija neuzticami, un šeit viņam bija ierobežotas iespējas. Pēc 20 gadiem viņš atbrauca atpakaļ. Es sapratu, ka apspiesta bija viņa cilvēciskā brīvība, un viņš bija pazemots kā latvietis.

E. L. 2018. gadā latvieši savā valstī ir citādā statusā un pozīcijā — tie ir valstsnācija, kurus neviens vairs neapspiež un nediskriminē. Mēs esam mazskaitlīga tauta, bet ar savu valsti! Pusotram miljonam cilvēku tas ir ļoti liels ieguvums. Dažādu iemeslu dēļ globālā kapitālisma un globālās informācijas telpas apstākļos uzturēt latviskumu nākas arvien grūtāk. Tādēļ nākotnē par arvien svarīgāku latviskuma elementu kļūs valsts — struktūra, kas padara mūsu nāciju rīcībspējīgu un efektīvu.

Savu valsti mēs esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, un mums tā ir jāuzlabo, lai nākamajām paaudzēm to nodotu vēl labākā stāvoklī. Nākamajos simt gados latviešiem tas būs aizraujošs uzdevums — pastāvēt kā autentiskiem «mēs», pastāvēt pašiem par sevi un turklāt vēl pēc iespējas augstākā attīstības līmenī.