Patiesības jaunais ķermenis

Kad piekrītu rakstīt recenziju par kādu modernisma klasiķi, kurš tad nu beidzot pieejams latviski — šādas publikācijas vienmēr līdzinās svētkiem —, vai kad, matus no galvas plēsdams, mēģinu apzināt un izprast šīs mākslinieciskās un intelektuālās kustības ietekmi mūsdienu dzejā, man arvien no jauna sev jāvaicā: kāpēc tieši modernisms? Kāpēc tam arvien ir jēga? Un kāpēc mani kolēģi no dzejnieku, redaktoru un zinātnieku vidus, saskārušies ar modernisma spītīgo klātbūtni savā lasīšanas pieredzē, vēršas pie manis — sava laikabiedra? Varbūt es spilgti ilustrēju Ģertrūdes Stainas novērojumu, ka katra paaudze instinktīvi dzīvo vairākas paaudzes iepakaļ, itin kā apburta ar iepriekšējiem stiliem un idejām?