Runā tūkstoš balsīs

Ulža Bērziņa dzejai savulaik laimējies būt Latvijas gudrāko literatūrzinātnieku uzmanības lokā. Kārlis Vērdiņš recenzijās¹ un grāmatā par dzejprozu² viesis skaidrību Bērziņa šķietamās prozas un verlibra lietojuma niansēs (Bērziņa safrizētās rindiņās nesadalītās «avīžu slejas», vienlaidu teksta lēveņi mēdz būt īpaši blīvi, smagi, trakā ātrumā ejoši). Māris Salējs pamatīgi analizējis Bērziņa telpas un laika poētiku (Bērziņam viss notiek pa daļai mītā, pa daļai vēsturē, laiks sabiezinās, un rūc zemeslodes tukšais vēders).³