Kā virzīt Latvijas iedzīvotājus saņemt lielāku pensiju?

Latvijā ir astoņi pensiju 2. līmeņa pārvaldītāji ar 30 dažādiem ieguldījumu plāniem. Izvēle ir liela. Vismaz reizi dzīvē savu pensijas līdzekļu pārvaldnieku ir mainījuši puse Latvijas iedzīvotāju vecumā līdz 39 gadiem, liecina CBL Asset Management jaunākās aptaujas rezultāti. Vai tas ir daudz vai maz? It kā daudz, jo vismaz katrs otrais aptaujātais ir reiz pārdomājis, kas ir viņa naudas līdzekļu pārvaldītājs. It kā maz, jo katrs otrais aptaujātais ir bijis konservatīvs un savu pārvaldītāju nav mainījis.

Vai šis konservatīvisms saistīts ar vienaldzību, vai arī tam ir kādi citi iemesli? Var jau būt, ka lielākā daļa cītīgi seko līdzi sava 2. pensiju plāna līdzekļu ienesīgumam un nav mainījuši pārvaldnieku, jo tas darbojas veiksmīgi. Tomēr aptaujas dati liecina, ka tā vis gluži nav. Plāna vēsturisko ienesīgumu izvērtējuši vien 4% aptaujāto, 8% bijis svarīgs, lai pārvaldītājs viņu skatījumā ir drošs un stabils. Lielākoties (62% respondentu) līdzekļi uzticēti institūcijai, ar kuru ilgstoši sadarbojušies. Citiem vārdiem sakot, pārvaldītāja darba rezultāti reti izvērtēti. Tomēr, kad tas ir darīts, daudz biežāk plāna pārvaldnieks ir kādreiz mainīts.

Līdz reālai rīcībai mazliet pietrūkst

Aptaujā arī noskaidrots, ka vien 23% aptaujāto ir vienalga, kurš pārvalda viņu 2. pensiju līmeņa naudu. Savdabīgi, ka tajā pašā laikā gandrīz trešdaļai aptaujāto ir grūti pateikt, vai viņiem ir svarīgi vai nesvarīgi, kurš pārvalda viņu pensijas 2. līmeni. Izvairīgā atbilde varētu liecināt, ka vēlmes nesakrīt ar darbiem. It kā nav vienalga, bet vienlaicīgi šajā virzienā nav pietiekami ne domāts, ne darīts. Daudzos pētījumos par mājsaimniecību finansēm it bieži konstatēts, ka ģimenes mēdz atlikt svarīgus lēmumus, nereti indivīdi nevēlas pievērsties jautājumiem, kuri prasa iedziļināšanos. Tā vietā paļaujas uz ieradumiem un pieradumu.

Dati labi atspoguļo pastāvošās anomālijas saistībā ar 2. pensiju plāna pārvaldītāju darba rezultātiem un to popularitāti strādājošo vidū. Ienesīgākie pensiju plāni un viņu pārvaldnieki ne vienmēr ir ar vislielāko dalībnieku skaitu. Protams, vēsturiskais ienesīgums ne vienmēr nozīmē, ka nākotnē pārvaldnieks būs efektīvākais, bet konservatīva attieksme pret pārvaldnieka maiņu tirgū ir ievērojama. Vai to  ir iespējams mainīt? Ņemot vērā, ka salīdzinoši maza daļa ir vienaldzīga pret to, kurš pārvalda viņu 2. pensiju līmeni, potenciāls noteikti ir. Vienkārši nepieciešams radīt apstākļus, lai indivīdiem ierobežotu iespējas lēmumu par pensiju 2. plāna pārvaldnieka maiņu atlikt, bet tas būtu ik pa laikam atkal jāizvērtē.

Risinājumi nav tālu jāmeklē

Viens no visvienkāršākajiem risinājumiem būtu mainīt pastāvošo kārtību, cik bieži iedzīvotājiem aktīvi jāizvēlas pensiju plāna pārvaldnieks. Patlaban tas jāveic tikai reizi dzīvē: kad pirmo reizi uzsāk darba attiecības. Tātad lielākoties relatīvi agrā vecumā, kad pensijas gadi pārsvarā ir vismaz 40 gadus tālā nākotnē. Varbūt ik pēc desmit gadiem ikkatram no mums vajadzētu atkārtoti apstiprināt, ka vēlas palikt pie esošā 2. pensiju plāna pārvaldnieka. Tas radītu efektu, kuru uzvedības studijās apzīmē kā nudge, ko atļaušos latviski tulkot kā virzītāju. Šāds virzītājs veicinātu konkurenci pensiju 2. plāna pārvaldītāju vidū.

Daudzās valstīs jau vairākus gadus valsts pārvalde izmanto daudz un dažādus virzītājus, lai stimulētu iedzīvotājus ietaupīt, mazāk izšķiest un dzīvot veselīgāk. Visbiežāk virzītāji izmanto mūsu kognitīvās vājības – vēlmi pieņemt lēmumus pēc noklusējuma (default choice), tos atlikt, tā beigu beigās tā arī nepieņemot nekādu lēmumu, utt. Kognitīvo vājību sekas saredzamas arī Latvijā attiecībā uz pensiju 2. plāna pārvaldītāja izvēli. Apzinot un pievēršoties tām, ir iespējams izstrādāt risinājumus, kuri spēj mainīt mūsu uzvedību un tirgus situāciju, kad peļņas rādītāji nenosaka pārvaldītāja popularitāti. Mūsu visu interesēs ir, lai pensiju 2. līmeņa pārvaldnieku vidū būtu sīva konkurence un tās klienti – mobili.

Atgādinājums izvērtēt pensiju plāna ienesīgumu nepieciešams ik pēc desmit gadiem

Patlaban pēc pirmās sajūsmas virzītāju (nudge) izmantošanā, lai, iedzīvotājiem pašiem neapzinoties, tie palīdzētu īstenot valsts pārvaldes mērķus, aizvien biežāk izskan aicinājumi virzītājiem būt ētiskiem. Atbalstāmi ir tādi virzītāji, kuri rosina indivīdam izvērtēt un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Ja ik pēc desmit gadiem ikkatram atkal būtu jāizvēlas pensijas 2. līmeņa pārvaldnieks, tas nenodarītu kaitējumu, jo nepieņem izvēli indivīda vietā. Tā vietā strādājošajiem būtu jāpārdomā pārvaldnieka pēdējo desmit gadu darbība, tai skaitā ienesīgums. Desmit gadi ir arī pietiekami ilgs laiks, lai īstermiņa ekonomikas bangas neietekmētu pārvaldītāja ilgtermiņa darbības stratēģijas rezultātus un lēmums netiktu pieņemts tā brīža tirgus svārstību ietekmē.

Mūsu katra 2. pensiju līdzekļu pārvaldīšanu nevajadzētu skatīt atrauti no pārējiem finanšu lēmumiem, par kuriem nav jādomā ik dienu, bet kuriem ir nozīmīga ietekme ilgtermiņā. It sevišķi, kā paredzēts segt vecumdienas. Tikai puse paļaujas uz valsts pensiju, liecina aptaujas dati. Kaut gan trešdaļa aptaujāto plāno veikt uzkrājumus bankā, to sākuši darīt vien 20% iedzīvotāju. Tas ir kārtējais pierādījums, kā mums patīk atlikt nepatīkamus lēmumus (atlikt naudu iekrājumiem), kas īstermiņā neko nemaina, bet ir ar lielu ietekmi vecumdienās. Tas ir īpaši izteikts aptaujāto jauniešu vidū. Jaunākie respondenti ir daudz optimistiskāki savās prognozēs, ka bankā būs izveidojuši kādu uzkrājumu līdz vecumdienām salīdzinājumā ar tiem, kuriem pāri 30 gadiem. Tajā pašā laikā tikai 15% respondentu vecumā līdz 25 gadiem ir jau sākuši veikt uzkrājumus pensiju 3. līmenī, bet vecuma grupā no 30-39 gadiem tādu ir daudz vairāk.

Atkārtoti redzams, ka vēlmes nesakrīt ar darbiem. Jaunieši labprāt veidotu uzkrājumus, bet ikdienā citas vēlmes ņem priekšroku. Arī šajā gadījumā ir iespējams paskatīties uz citu valstu pieredzi, lai atrastu piemērus, kā to varētu risināt. Viens no veidiem ir veicināt uzkrājumu veidošanu no līdzekļiem, kas saņemti no nodokļu atmaksas. Vairākas šādas iniciatīvas ir veiksmīgi īstenotas ASV. Latvijas kontekstā tas paredzētu, ka pārmaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa summa pēc ikgadējās ienākuma deklarācijas aizpildīšanas automātiski tiek novirzīta vai nu 2. pensiju līmenī (kas būtu salīdzinoši ātrs un vienkāršs risinājums), vai arī 3. pensiju līmenī. Lai tas nenotiktu, indivīdam būtu jāaizpilda atsevišķa veidlapa. Protams, šis ir salīdzinoši agresīvāks virzītājs, kura mērķis ir panākt, ka indivīds naudu nevis iztērē, bet uzkrāj.

Tajā pašā laikā tas stimulētu kaut nelielai daļai iedzīvotāju sākt veidot uzkrājumus. Latvijā tas ir dramatiski zems: uzkrājumu līmenis ir trīs reizes mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā un ir vien 3% no mājsaimniecību ienākumiem.

Jauniešu vidū, kuri aizvien biežāk Latvijā studē par maksu un tādējādi relatīvi lielus līdzekļus iegūst iedzīvotāju ienākuma nodokļu atmaksas veidā, šāds virzītājs būtu ievērojams stimuls uzsākt veidot uzkrājumus. Aptauja liecina, ka jaunieši vēlas veidot uzkrājumus – nepieciešams tikai viņus pavirzīt, lai viņi to uzsāktu darīt. Arī es savulaik tieši studiju laikā un īsi pēc absolvēšanas saņēmu savus lielākos iedzīvotāju ienākumu nodokļa pārmaksas atskaitījumus. Kurš vairs atceras kādiem vajadzīgiem vai nevajadzīgiem tēriņiem tā nauda aizgāja. Iespējams, būtu bijis prātīgi šo naudu, ar kuru patiesībā nerēķinājos, novirzīt uzkrājumiem. Tad joprojām es to redzētu savos konta pārskatos un būtu mierīgāks par to, kā plānoju finansēt savas vecumdienas. Personīgi, man nebūtu iebildumu, ja valsts mani būtu stimulējusi tieši tā rīkoties. Un ik pēc desmit gadiem pārvaicājusi, vai esmu apmierināts ar savu pensiju 2. līmeņa pārvaldnieku un nevēlos to mainīt.

 

Autors ir Eiropas Universitātes Institūta (Florence, Itālija) socioloģijas doktorants