Pabeidžu vydsškolu i brauču iz Reigu laimes maklātu. Īsastuoju augstškolā, dabovu dorbu, draudziejūs ar meitini – dzeivovu studenta dzeivi. Laiks guoja, pīsasaceja bārni, pabeidžu augstškolu i struodovu lobuoku dorbu, bet sirdī pītryuka dzymtuos vītas. Obeji ar sīvu nūsprīdem, ka agruok voi vāluok īsim atpakaļ.
Piec vaira kuo desmit godu ešam Latgolā – navus piļsātā, a laukūs pi pošas Krīvejas rūbežas. Gribiejuos, lai bārni tuopat kuo mes bierneibu pavoda latgaliskā vidē. Tān byus jov diveji godi, kuo otkon dzeivojam dzimtinē. Varu nūviertēt vusus lobumus i švakumus.
Izjamūt tū, ka duorzā izaudzeju buļbus i kuopustus, klāvā vušku deļ gales i elpoju svaiguoku gaisu, dzeivoju tyvuok dobai, vuss ir palics duorguoks. Koč voi pošas elementaruos lītas, par kū Reigā pat naaizadūmovu: telefona sakari nakvalitativuoki, internets lānuoks i duorguoks, aptekas tuoli i vokarūs nav pīejamas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.