Vai nu tu dziedāsi savu, vai būsi miris – šo solījumu dziesminieks Haralds Sīmanis, kam nupat iznācis jauns albums, ievēro līdz pat 60. savas dzīves gadam
Plastmasas pudelē līst balta nesen slaukta piena strūkla, bet lopu virtuves stūrī aiz krāsns skan dzidra balstiņa. Circeņa dziesmu aizkrāsnē dzirdu pirmo reizi mūžā. Un sakritības dēļ tam jānotiek, ciemojoties Madonas pusē pie mūziķa Haralda Sīmaņa, kura neparastais, vibrējošais falsets, izlokot pantus ar jēgpilniem vārdiem, arī visu šo laiku ir bijis kā tāda circeņa dziesma aizkrāsnē. Neatkarīgs, no konjunktūras brīvs dvēseles sauciens.
Gariem periodiem par Sīmani nav dzirdēts itin nekas. Un tad viņš atkal uzrodas – ar tīrradņa aizrautību, ar hipijisku atgādinājumu, ka pasaulē vēl ir beznosacījuma mīlestība, ir ideālisms, ir mūzika, kuras rakstīšanu neietekmē ne Eirovīzija, ne vietējo televīzijas šovu pasūtījums. Haralda komponētais Ezers, kas noslēdz nupat iznākušo albumu Es esmu rīts, priekšstatam par «skaistu, latvisku dziedāšanu» oponē tikpat nepārprotami kā 1980.gadā. Viņš, vīrietis ar padomju cilvēkam nepiedienīgi noaugušām krēpēm, šo dziesmu burtiski izkliedza uz Mikrofona skatuves.
Gadiem karājies striķī
«Iedomājies, es, gaidot uzstāšanos krogā, sev ieleju,» Haralds, kuram pagājušovasar palika sešdesmit, gluži tāds pats kā pirms 32 gadiem, tikai sirmāks, iesāk stāstu. Mani, pirmoreiz satiktu žurnālisti, kas ir viņa dēla vecumā, bards uzreiz uzrunā uz «tu».
«Aizeju uz skatuvi – jādzied. Atnāk pasūtītājs: «Astoņdesmitpirmo!» Sīmanis sauc pavēlošā tonī. «Jau no galvas zini, kas tā ir par dziesmu – nav pat svarīgi, vai Pie dzintara jūras, vai kāds cits šlāgeris… Trīs, četri – spēlē to automātiski, dziedi automātiski un domā: nez, vai viņiem pie tā otrā galdiņa šodien kaut kas sanāks, vai ne?» Atskan sauss, ironisks rūķa smiekliņš, kādu Haralds mūsu sarunas laikā palaidīs ne reizi vien. Un iestājas neliela pauze. «Tad es sapratu – viss, mūzika beidzas. Sev teicu tā: vai nu tu dziedāsi savu, vai mirsi.»
Šī atklāsme nākusi vēl pirms Ezera uzrakstīšanas, 70.gadu sākumā. 60.gadu beigās, kad Haralds gāja vidusskolā Cēsīs, viņš sāka komponēt. Pats saka: bijis spiests. Skolas ansambītī dziedājis «Bītliņus, tikai angļu valodā, piemēram, Let it be…», un direktore teikusi: «Vai nu jūs sāksit dziedāt arī citās valodās, vai es jūs tūliņ izformēšu!»
Muzicēt Sīmanis turpinājis. Bieži tiražēts ir stāsts par komponistu Marģeru Zariņu, kura žoklim likusi atkārties puiša pašmācības ceļā apgūtā ērģeļspēle – tādi salikumi, kādus maestro nav dzirdējis izpildām nevienu citu. Ieteikumu iegūt akadēmisku izglītību Haralds nav respektējis tā paša iemesla dēļ: lai nav jātaisa pasūtījuma gabali, odas padomju režīmam.
Iegūt neatkarību no mūziķu sūrās peļņas āderes – krogiem – Sīmanim ļāvis tēva Harija ierādītais jumiķa amats. Stāvēt augstu virs cilvēku galvām – tā bijusi šā amata lielā privilēģija, pat savā ziņā garīga brīvība. Likdams jumtus baznīcās, čigāna un latvietes dēls arī apguvis ērģeļspēli. «Cēsīs, Jāņa baznīcā karājos striķī divarpus gadus,» viņš stāsta. «Mācītājs no apakšas sauc: «Harald, kāp lejā! Grupa atnāca, tev jāspēlē!» Kāpu lejā, spēlēju ērģeles tūristiem no Krievijas.»
1976.gadā tajā pašā Cēsu baznīcā Sīmanis saticis daudzu savu dziesmu, arī Ezera, tekstu autoru, vēlāko vides aktīvistu un politiķi Arvīdu Ulmi. Kāds ilggadīgās draudzības aspekts ir spēkā arī mūsu sarunas brīdī.
Intervija notiek nevis Haralda un viņa sievas Gitas lauku miteklī Aivaros, mežā pie Madonas robežas, bet Vestienā, Ulmes brāļa, fiziķa Jura vasaras mājā Sapņos. Caur simtgadīgās, no Latgales pārvestās guļbūves logiem redzami Kāla ezera plašumi, vecās pagastskolas drupās tai līdzās ir iebūvētas istabiņas, kur vasarās ļoti bieži ciemojoties Sīmaņi. Ziemā Vestienas skolas internātā pa nedēļu paliek viņu divas audžumeitas.
Pašu Sīmaņu viensētā pavasaros nevarot iebraukt, apmēram kilometru jābrien pa līganu sniega putru, ko jaunākā no abām meitenēm, runīgā otrklasniece Samanta, nosaukusi par zefīru.
Ir dienas vidus un nedēļas vidus. Haralds ieminas, ka mēs pēc skolas stundām uz Sapņiem varētu atvest arī meitenes – intervijā netraucēšot. Pēc sešiem no rīta ar autobusu izbraucis no Madonas, viņš pats ar Gitu Sapņos ieradies jau pirms septiņiem, vēl tumsā. Var redzēt, ka mīl šo vietu, jūtas kā mājās.
Etnogrāfiskās mājiņas istabā krāsniņā sprakšķ malka, pa logiem, cik tālu vien sniedz skatiens, viz Kāla plašumi. Pienu kafijai nopērkam pie «circeņa saimnieces» – kaimiņienes, kas dzīvo pāri ceļam. Sīmanis ir dzīves baudītājs, nevis prasts šņabja dzērājs – piedāvā viesiem mazajā Vestienas veikaliņā atrastu itin labu Čīles sarkanvīnu. Grostonas kristīgajā skolā, kur pirms tam mācījusies Samanta un vecākā audžumeita Marta, kas iet 5.klasē, kāds reiz gribējis izzondēt, vai skatuves mākslinieka mājās nav iemitinājies zaļais pūķis, smejas Haralds. Meitenēm prasīts, kādus dzērienus patērē tētis. «Mēs dzeram jaunu vīnogu sulu, bet viņš – vecu vīnogu sulu,» mutīgā jaunākā atvase atreferējusi paša Haralda teikto.
Sakarīgs, jo sists
Stāsts, kā pie Sīmaņiem – katra piecu gadu vecumā – nonākušas meitenītes, ir sāpīgs, un bērnu dēļ Haralda sieva Gita lūdz tā detaļas nepublicēt. Izskatās, ka viņu dzīvē smeldze ierasti mijas ar smiekliem, tāpat kā mūsu pāris stundu ilgajā sarunā. Šī nav disciplinēta parauģimene, kādu tiražēt bukletos par bērnu adopciju. Taču var redzēt, ka meitenes ir mīlētas, ka audžuģimenē respektē viņu personības. Abas māsas, kuras nevieno asinsradniecība, ir ļoti tuvas, vecākā aizkustinoši rūpējas par mazo.
«Zini, kā es augu? Visu laiku biju ciemos,» Haralds piemin pats savu Cēsīs pavadīto bērnību. «Aizeju pie latviešiem, saku – es esmu latvietis. «E-e, tu esi čigāns!» Aizeju pie čigāniem: «E-e, tu esi latvietis!» Saproti?»
Viņa vectētiņu no mammas puses, kas ir vācietis, šajā situācijā pat lieki pieminēt.
«Čigāniskais Haraldā ir tas, ka viņam pieder tāda īpašība – brīvība,» iestarpina Gita. «Viņš nav ne ar ko sasaistīts, atvērts, brīvs visam – viņš īstenībā ir bērns. Esmu daudz no tā mācījusies.»
«Arī Gita līdz galam nesaprot to čigāna būtību: viņš ir visu laiku ceļā,» iesaucas Haralds. Jaunībā, trenēdamies kalnu slēpošanā, pēc tam muzicējot filharmonijas ansamblī Tip Top, viņš pabraukājis pa Padomju Savienību. Būtu braucis vēl vairāk, ja varējis. Čigāns jau neesot tautība, tas ir dzīvesveids!
«Bet latvieti, redzi, var iemest jebkurā kontinentā, viņš tik un tā uzrakstīs šlāgeri,» iesmejas Sīmanis. «Tas latvietī ir tas vāciskais. Man tā nav. Mani viens vectēvs čigāns no tā ir atbrīvojis. Bet otrs vectēvs vācietis ir pacēlis pāri materiālajam slieksnim. Līdz garīgumam, līdz kuram čigāns netiek. Es vēl biju puišelis, zini, kad sapratu, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Latviski varētu teikt: tu esi pietiekami sists, lai būtu sakarīgs.»
Viņa tēvs jumiķis, vecais Sīmanis, gan bija viens no diviem Cēsu čigāniem, kas, graujot stereotipu par savu tautu, strādāja. Un spēlēja ģitāru. Nē, ne jau smeldzīgas čigānu dziesmas. «Tev jau sarma sabirusi matos,» Haralds kariķēti ietur umpa-pā takti. «Bet tas jau šlāgeris!» iesaucos. «Jā, jā,» viņš nevērīgi piekrīt. «Kad tēvs ar draugiem satikās, es vienmēr gāju klausīties – baigi forši.»
Kad viņam kāds prasa – māksliniek, a kur jūs mācījāties? -, Sīmanis atbildot ar pretjautājumu: «Vai pirmo vīrieti kāds mācīja mīlēt?»
Iepazinās kapos
«Esmu saņēmusi Haralda tēva svētību,» ierunājas Gita. «Viņš gulēja pēc insulta, pirms miršanas paņēma manu roku: «Sargā manu dēlu!»»
«Viņš kļūdījās, viņš kļūdījās,» Haralds nosmej savu ironisko smiekliņu.
Skaistā Gita, konditore un, kā Haralds uzjoko, nodegušā teātra aktrise, ar viņu kopā nodzīvojusi gadsimta ceturksni. Pēc abpusējas norunas apprecējušies, kad spējuši viens otru izturēt 18 gadus. «Vai tu gribi dzīvot ar ģēniju un vēl labi dzīvot?» viņa šos vārdus atcerējusies ikreiz, kad gribējies pacelt asti.
Gita labprāt piemin abu pirmo tikšanos, kā viņa saka, kapos. Pie Jura Bāra kopiņas Dzejas dienās Kuldīgā. «Gita skaitīs dzeju, Haralds foniņā paspēlēs – tā mēs iepazināmies,» stāsta Sīmaņa sieva.
Tas bija 1987.gads. Mūziķis – svaigs šķirtenis, neparasts tipāžs džinsa jakā un plīvojošām krēpēm – uz Kuldīgu bija pārcēlies, lai izolētu no palaidnīgas vides savu pusauga dēlu, kam, braukādams koncerttūrēs, varbūt arī nebija veltījis pietiekamu uzmanību. Skārdniekam jumiķim Latvijas kārniņu metropolē pavērās plašs darba lauks, tieši šeit viņš profesiju nodeva tālāk arī puikam, kurš nu turpina to trešajā paaudzē.
«Haralds arī man 1989.gadā iemācīja pa jumtu staigāt, kā es teicu, skujiņā. Piesēja pie krusta, un es pat nokrāsoju baznīcas kupolu. Tas bija Sunākstē,» palielās Gita. «Nekādu joku nav, kāju paliec mazliet slīpi un uzreiz – viss!»
Gitu, īpaši attiecību pirmsākumos, matainis baidījis prom dažādos veidos. «Iedomājies, Sunākstes baznīca. Vienā pusē vecā kapsēta, otrā – jaunā,» viņš atstāsta kādu epizodi. «Vecajā kapsētā guļ vecais Stenders, uz kura kapa rakstīts «Latwis», un otrā pusē aiz kapsētas dzīvo tante, pie kuras mēs ejam pēc piena. Mēs ar veco Sīmani esam sataisījušies uz copi. Ko darām? Paņemam burciņu, ieliekam vidū svecīti, jo baterijas ir beigušās, tuvākais veikals – pieci kilometri. Ejam ar svecītēm, kapos uz celiņiem meklējam naktstārpus. Iedomājies, Gita nakts vidū piemostas un skatās: «Ā! Pa kapsētu divas uguntiņas iet.» Pārbijusies, rokas trīc, ielien atpakaļ gultā.»
Kādā citā reizē Sunākstes baznīcai no Maskavas atvestas lielās ērģeles. «Es Gitai saku – tu ej strādāt, es te orgānu paspēlēšu, pēc tam tev piezvanīšu,» viņš atceras. Gita, kas joprojām nav pārliecināta, vai šādu stāstu iz dzīves drīkst publicēt, toreiz nosarkusi līdz ausu galiņiem. «Es strādāju konditorejas cehā Vāverīte, gāju cept bulciņas, viņš mani pavadīja un gāja spēlēt ērģeles. Es taču nezināju, ka orgāns ir ērģeles!»
Viņa ir sekojusi Haraldam uz Grostonu, kur abi rosījās draudzes skolā – viens cepa un vārīja, otrs kurināja krāsnis un mācīja bērniem dziedāt. Tagad Sīmaņa mūzikas instrumenti un falsets skan Aivaros, lauku sētā, kuras dārza labumi ģimenei nodrošina daļu no visu mūžu tik ļoti meklētās neatkarības.
Albuma Es esmu rīts dēļ, ko Sīmanis kopā ar Ilzi un Andri Gruntēm ierakstīja We love sound studijā, mūziķim pēdējā laikā gan ir iznācis paburzīties pa Rīgu. Jau gatavs, bet izdevēju vēl meklē ar Zani Šmiti un Ievu Akurateri uz Rīgas Doma ērģeļu skaņām uzdziedātais Par zāli, par sāli un tevi. Tā mūzika arī tapusi laukos. «Burzoties pa lielpilsētu, var sarakstīt mūziku kāju izlocīšanai un prāta vingrināšanai, bet ne dvēselei,» Haralds sacījis jubilejas intervijā reģionālajai avīzei Stars.
Dzīves vilinošais māns
Nav jau tā, ka Sīmaņu dienas rit tikai viņu ideālajā, harmoniskajā pasaulē. «Redzi, ir viens sliktums, ka mēs neesam manā mājā,» Haralds, iedzēris vīnu, atceras savu uz Angliju aizbraukušo māsu. Bez valodas, izmisumā aizskrējusi no Latvijas, tagad viņa esot administratore lielā viesnīcu ķēdē. «Atbrauc, saka – vai, brālīt, cik labi, beidzot es esmu mājās! Paiet divas nedēļas, viņa saka – zini, man liekas, ka tagad es braucu mājās!»
Haralds skumji kā milzu zilonis izpūš elpu. Paziņo, ka gribētu man atskaņot paša komponēto un iedziedāto dziesmu Tēvijai ar pagājušā gadsimta sākuma dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdiem. «Tu esi mani izdzinusi iz sava vidus vairākkārt. / Sirds gabalos man satrūkusi – vai tevi apsūdzēt, vai rāt? / Nē, nē es tevi lādēt gribu, jo vairāk nepelni nekā, / Tu savu dēlu mīlestību ar nekaunību atalgo.»
Ar dažādos periodos komponētajiem Fransuā Vijona emocionālajiem atdzejojumiem, Arvīda Ulmes vārsmu dziļajiem zemtekstiem, dziesminiekam Vladimiram Visockim veltīto dziesmu ciklu krievu valodā Haraldam Sīmanim, pat no savas meža būdas iznākušam, arvien ir gribējies būt sociāli aktīvam.
«Serjožam Jeseņinam bija tā: «Dzīve – māns ar vilinošām mokām, tieši tāpēc tā tik stipra ir»,» viņš citē. «Ko gribi pateikt? Priekš kam vispār rakstīt to mūziku?» jautā, tad vēršas pie mazākās audžumeitenes: «Samanta, kā sauca šito…? OKartes akadēmija, ZZ… Saproti, tur jau to naudu taisa Rači un pārējie zeļļi. Paņem to bērnu: «Ā! Paskat, kur tu esi! Redz, cik tu esi foršs!»»
Kad jautāju, kā viņa paaudze veidoja savu tēlu (un vai vispār drīkstu tā izteikties par neatkarības laika trubadūriem?), Sīmanis neatbild tiešā tekstā, bet runā it kā tikai pats ar sevi: «Es vēl Valdim Atālam nupat teicu: Cēsīs ir divi cilvēki, kuriem bija jāuzraksta pa vienai dziesmai, Sīmanim – Ezers, tev šitais Uzcel baznīcu…,» viņš sāk dziedāt vienu no sava drauga populārajām dziesmām. «Ir tādas lietas, zini. Ko mēs darām šajā saulē, kāpēc esam šeit nākuši?»
Kopā ar Arvīdu Ulmi viņš ik pa brīdim braucot tikties ar skolu audzēkņiem, runāt par dabas saudzēšanas un iekšējās tīrības tēmām. Prasot bērniem tieši tā – kāpēc mēs esam uz šīs zemes?
«Lai klausītu mammu… Lai mācītos… Lai klausītu skolotājus,» atskanot mazas balstiņas. Beigās visi, Ulmes un Sīmaņa iedvesmoti, nonākot pie kopsaucēja – lai darītu labus darbus. Lai saprastu, ka Latvija ir tā vieta, kur viņi var attīstīt savu dvēselīti.
«Iedomājies, pirmajā rindā daži huļigāni, kā parasti, sasēdināti, lai nebļaustās,» Haralds pakustina ūsas. «Viņi visu laiku trinas, neko nedzird, es brīžiem arī ne. Bet paiet koncerts, viens no šiem zēniņiem pienāk klāt: «Onkuli, bet ko tu tur teici…?»
Sīmaņa kompanjons Ulme tad sabīdījis uz deguna brilles, nedaudz izbrīnīti sacījis: «Un tu kaut ko dzirdēji?» Jā, zēniņš visu ir dzirdējis. Tas nekas, ka viņš dauzās un iet pa gaisu.»
Komentāri (3)