Steiga un laika trūkums mazina vēlmi palīdzēt
Ziņas par kāda nokļūšanu nelaimē neatstāj vienaldzīgu nevienu: “Saulkrastos no dārzkopības kooperatīva VEF-Biķernieki teritorijas pazudis trīs gadus vecs zēns, vēsta Valsts policija”, “Engures novadā Klapkalnciemā pazudušais divus gadus vecais bērns, kas bija nomaldījies mežā kopš svētdienas vakara, šorīt atrasts”, “Brīnumaini: Nicas teroraktā pazudis mazulis atrasts ar soctīklu palīdzību”.
Jautājums – vai cilvēks, uzzinot, ka kādam vajadzīga palīdzība, tikai izjutīs līdzjūtību vai arī rīkosies – dosies palīgā, neskatoties uz saviem plāniem?
Atsaucīgi brīvprātīgie
Altruistiska rīcība visbiežāk tiek definēta kā sociāli nozīmīga un grūta darbība bez savtīgiem nolūkiem, parasti saistīta ar pašuzupurēšanos, atteikšanos citu vai sabiedrības labā. Altruisms ir nesavtīga gādība par citiem, gatavība uzupurēties citu labā.
Tie simti brīvprātīgo, kuri devās palīdzēt meklēt pazudušos bērnus, kuri dalījās ar ziņām sociālajos tīklos, kuri vārīja tēju brīvprātīgajiem un darīja citas konkrētas lietas, rīkojās altruistiski. Manuprāt, mēs varam būt lepni par to, ka mums ir tik atsaucīgi cilvēki.
Pētot altruismu, sociālie psihologi lielu uzmanību pievērš motīviem, kas ir palīdzēšanas reakcijas pamatā. Visbiežāk pētījumos konstatēts, ka altruistisku rīcību veicinājuši vairāki personību raksturojoši aspekti: morālās normas, līdzjūtība, izteikta personības spēja izjust empātiju, kā arī vēlme atbildēt uz iepriekš saņemtu līdzīgu palīdzību, vēlme paaugstināt pašvērtējumu, vēlme saņemt atzinību.
Lai nokārtotu eksāmenu sociālajā psiholoģijā, Biznesa augstskolas ”Turība” pirmā kursa studenti ik gadu rīko sociālos eksperimentus, pārbaudot, vai garāmgājēji sniegs palīdzību cilvēkam, kuram izkritis maciņš; kļuvis fiziski slikti vai gadījusies cita, pavisam ikdienišķa ķibele.
Analizējot eksperimentu rezultātus, lielākajā daļā gadījumu studenti ar prieku konstatē – nejauši garāmgājēji nav vienaldzīgi!
Cilvēki Rīgas ielās apstājas, palīdz, rīkojas patiešām nesavtīgi. Tomēr ir gadījumi, kad pazaudētais maciņš nonāk situācijas liecinieka kabatā; kad garāmgājēji neievēro cilvēku, kurš cenšas salasīt izbirušus apelsīnus vai meiteni, kura cenšas pa stacijas tuneļa kāpnēm uznest smagu velosipēdu.
Tendēti palīdzēt līdzīgajiem
Studentu sociālo eksperimentu rezultāti apstiprina, ka altruistiskas rīcības cena jeb tie negatīvie aspekti, kuru apzināšanās var samazināt vēlmi sniegt palīdzību, visbiežāk ir saistīti ar laika zaudējumu, apdraudējumu paša dzīvībai vai materiāliem izdevumiem.
Studentu eksperimenti apstiprina, ka darbojas tā saucamā atbildības difūzija – ja nepieciešamībai palīdzēt ir daudz liecinieku, atbildība par šo situāciju it kā sadalās starp visiem, un iespējams, ka cietušais palīdzību nesaņems tik ātri, kā tas būtu situācijā ar tikai vienu liecinieku.
Cilvēki labprātāk palīdz sev līdzīgajam – pēc vecuma, tautības, ārējā izskata, sociālā statusa, vai arī palīdz cilvēkiem, kuriem ir pašiem līdzīgas problēmas. Llielākajai daļai brīvprātīgo, kuri devās palīdzēt meklēt pazudušos mazuļus, pašiem bija bērni vai pazīstami radu bērni.
Pilsētā emocionāli noslēgtāki
Diemžēl gadījumos, kad pazūd pieaugušais, palīdzības sniedzēju skaits ir krietni mazāks. Kāpēc šādas ziņas lielākajā daļa cilvēku nerada vēlmi palīdzēt? Pētnieki apgalvo, ka cilvēki, kuri dzīvo blīvi apdzīvotās vietās, pastāvīgi tiek pakļauti pastiprinātai emocionālai stimulācijai un tāpēc ir spiesti noslēgties sevī, lai izvairītos no emocionālas pārslodzes.
Dzīve pilsētā ”iemāca” indivīdam emocionāli noslēgties – ja viņš vēlas būt veiksmīgs, nevar pievērst uzmanību visam, kas notiek apkārt, viņam ir jāsteidzas, jāpilda ikdienas pienākumi, jācenšas sasniegt iecerētais u.tml. Ko darīt, lai cilvēki rīkotos altruistiski – lai vienaldzīgi nepaietu garām kādam, kurš sakāries ar problēmu, ko pats nevar atrisināt?
Viens no veidiem ir runāt par pozitīvajiem piemēriem, skaidrot iemeslus, kas liek cilvēkam būt altruistam.
Tādā veidā arī Biznesa augstskolas ”Turība” studenti eksperimentos rosina cilvēkus domāt par šo problēmu. Ir pamats cerēt, ka ar laiku arvien vairāk cilvēku nebūs vienaldzīgi, arvien vairāk cilvēki ne tikai jutīs līdzi, bet arī rīkosies, sniedzot citiem palīdzību.
Daina Škuškovnika ir Biznesa augstskolas ”Turība” docētāja.
Komentāri (24)