Vai bērniem ir tiesības uz savu datu aizsardzību internetā?

Par riskiem un bērnu datu apdraudējumu digitālajā telpā, kas bieži ir publiskāka vieta nekā tirdzniecības centrs izpārdošanas laikā

Internetā, tai skaitā sociālajos tīklos, ļoti bieži var redzēt attēlus vai videoierakstus ar bērniem, kā arī bērnu personas datus citā veidā. Lielu daļu no šā materiāla publisko pieaugušie. Vai mēs saprotam, ka tas skar bērnu intereses? Visticamāk, lielākajai daļai lasītāju būs vienkārša atbilde – “nē”. Tomēr, vai bērniem ir kādas tiesiskās intereses, kuras mums ir jāņem vērā?

Šeit nav runa par tādām smagām lietām, kā bērnu pornogrāfija (lai gan sava kaila bērna bildes nošērošana varētu atbilst pornogrāfijas jēdzienam), bet vairāk par ikdienā sastopamiem bērnu personas datu gadījumiem.

Piemēru ir daudz, sevišķi sociālajos tīklos: vecāki publisko daudzas fotogrāfijas un videoierakstus ar saviem bērniem, sākot no viņu dzimšanas, dokumentējot savas atvases katru panākumu (dažreiz katrs solis ir panākums), kā arī smieklīgus brīžus, kuri kļūst ļoti populāri pat trešo personu starpā. Tagad daudzi vecāki pat šantažē savus bērnus – “neizdarīsi mājas darbu, ielikšu YouTube tavu video, kur tu uz poda vai kur tu raudi kā maza meitene”. Un daži tiešām ieliek. Arī trešās personas uzņem savu paziņu, draugu, radinieku bērnu attēlus vai video un augšupielādē tos tīklā.

Runāt var ne tikai par attēliem, jo personas dati ir diezgan plašs jēdziens. Tas pats attiecas arī uz ģeolokācijas izmantošanu, bērna atsevišķa profila vai mājas lapas uzturēšana internetā, pat bērnu problēmu aprakstīšana vai jebkurš stāsts par bērnu, kur pēc detaļām saprotams, par kuru cilvēku ir runa. Bet vai pieaugušajiem Latvijā ir tiesības tā rīkoties ar bērnu personas datiem, un ja ir, tad kādos gadījumos?

Kas pārstāv bērnus?

Šā raksta ietvaros runa ir par nepilngadīgajiem bērniem, tas ir, par tiem, kuri ir jaunāki par 18 gadiem. Parasti nepilngadīgu bērnu vārdā rīkojas pilngadīgas personas – aizgādņi vai aizbildņi.

Ja bērnam ir vecāki un viņiem nav nekādi ierobežojumi par bērnu audzināšanu, tad saskaņā ar Civillikumu līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādnībā. Likums definē aizgādību kā vecāku tiesības un pienākumus rūpēties par bērnu un viņa mantu, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Aizgādība sevī ietver arī aprūpi un uzraudzību, tas ir, bērna uzturēšanu: ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam), kā arī rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ja bērnam nav vecāku, tad viņam ieceļ aizbildni. Saskaņā ar Civillikumu aizbildņa pienākumu apjoms ir līdzīgs aizgādņa pienākuma apjomam, jo “aizbildnim sevišķi jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu”.

Tātad gan aizgādņi, gan aizbildņi ir tās personas, kurām ir pienākums aizsargāt nepilngadīga intereses un rūpēties par viņa drošību, tai skaitā par datu aizsardzību.

Bērnu datu aizsardzība

Savukārt personas datu aizsardzības regulējums izšķir divas galvenās figūras: pārzini un datu subjektu. Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu (FPDAL) pārzinis ir persona, kura nosaka personas datu apstrādes mērķus un apstrādes līdzekļus, kā arī atbild par personas datu apstrādi; un datu subjekts ir fiziskā persona, kuru var tieši vai netieši identificēt caur esošajiem personas datiem. Datu aizsardzība daudzos gadījumos atkarīga no datu subjekta vēlēšanās un dažreiz darbības.

Minētajos piemēros ir skaidrs, ka vecāki un pārējie pieaugušie (pilngadīgie) ir pārziņi, bet kas ir datu subjekti? Datu subjekti ir bērni, jo viņus var identificēt pēc tiem datiem jeb attēliem, video, ierakstiem un citas informācijas, kuru publisko pieaugušie. Tomēr, ja ir runa par kādām darbībām, kuras ir nepieciešamas datu subjekta tiesību ievērošanai un aizsardzībai, kas rīkosies bērna vārdā? Piemēram, ja personas datu apstrādei ir nepieciešama piekrišana (arī rakstiska piekrišana sensitīvo personas datu apstrādes gadījumā), kam ir tiesības sniegt tādu piekrišanu? Vai kam ir tiesības atsaukt šo piekrišanu vai pieprasīt informāciju no pārziņa? No augstāk minētājiem Civillikuma nosacījumiem var secināt, ka tādas tiesības ir aizgādnim vai aizbildnim.

Tas nozīmē – ja, piemēram, viens no vecākiem filmē bērnu un ieliek sociālajā tīklā šādu videoierakstu, vecākam kā pārzinim teorētiski ir nepieciešams saņemt bērna kā datu subjekta rakstisku piekrišanu, jo attēlu gadījumā praktiski vienmēr notiek sensitīvo personu datu apstrāde. Tajā pašā laikā šis vecāks ir bērna aizgādnis, viņš var pats dot piekrišanu bērna vārdā un to parakstīt. Rezultātā sanāk – kad bērna personas datus apstrādā aizgādnis vai aizbildnis, personas datu aizsardzības regulējumam nav lielas nozīmēs, jo aizgādnis vai aizbildnis ir pārzinis un datu subjekta pārstāvis vienā personā.

Šādos gadījumos bērnu personas datu publiskošanu jāvērtē no Civillikuma viedokļa, tas ir katrā gadījumā ir nepieciešams izskatīt, vai bērnu fotogrāfijas, pamācoša videoieraksta, atrašanās vietas vai citas informācijas publicēšana atbilst rūpju, aprūpes un uzraudzības jēdzienam, tai skaitā – vai tāda rīcība būtu nepieciešama bērna audzināšanai, garīgai attīstībai un vai tas būtu droši bērnam un arī pašiem vecākiem vai citiem aizbildņiem?

Vecākiem un aizbildņiem tiesības nebūt nav neierobežotas: aizgādnību var pārtraukt un aizbildnība var izbeigties. Saskaņā ar Civillikumu, ja bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) vai vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību, aizgādnības tiesības vecākam tiek pārtrauktas. Savukārt aizbildnības izbeidzas, ja pamatotu iemeslu dēļ aizbildnis nevar pildīt aizbildņa pienākumus.

Tātad, ja vecāks nepamatoti publisko sava bērna bildi (piemēram, kā bērns jautri plunčājas vannā ar jaunām rotaļlietām) vai bieži norāda vietu, kuru bērns regulāri apmeklē, vecāks var būt atbildīgs gan kā pārzinis, kurš, neievērojot FPDAL, apstrādā bērna datus, gan kā datu subjekta pārstāvis, kurš ļaunprātīgi izmanto savas tiesības.

Ja ir runa par trešajām personām, kuras rīkojas ar bērnu datiem, tad šādu attiecību ietvaros trešā persona ir pārzinis, un datu subjekts ir bērns, kuru pārstāv vecāks vai aizbildnis. Tātad šajā gadījumā arī sanāk, ka bērnu datu aizsardzība ir viņu likumisko pārstāvju rokās. Pirms publiskot „Instagram” savas draudzenes foto ar viņas bērnu kafejnīcā vai pat savu mazbērnu bildi, trešajai personai jeb pārzinim ir nepieciešams pārliecināties, ka bērnu personas dati tiks apstrādāti atbilstoši FPDAL (piemēram, ir pamats datu apstrādei un datu subjekta pārstāvim ir informācija par pārzini). Pretējā gadījumā trešā persona būs atbildīga par nelikumīgu bērnu datu apstrādi.

Savukārt bērna pārstāvim ir jāseko bērna personas datu apstrādei, kuru veic trešās personas. Ja vecāki redz, ka, piemēram, fotogrāfs, pie kura tik pasūtīti atbilstoši pakalpojumi, reklāmas nolūkos publiskojis viņu bērnu fotoattēlu savā mājaslapā, vecākiem ir nepieciešams izvērtēt, vai šis atbilst bērna interesēm un drošības prasībai. Ja nē, tad vecākiem ir pienākums atbilstoši rīkoties, lai šo foto vairs neapstrādātu trešās personas. Citādi vecāks var būt atbildīgs kā aizgādnis par nepienācīgu aizbildņa pienākuma izpildi.

Mūsdienās apstākļos, kad daudzi ieslīguši on-line dzīvē, ir pārsteidzoši, kad uzzini nevis no interneta, bet cilvēku satiekot ielās – viņam ir bērns. Tās paaudzes pārstāvjiem, kuru vecākiem nebija interneta, paveicies – viņi var kontrolēt savu bērnu personas datus, tikai tuvākie redzēja, piemēram, viņu bērnības bildes. Šo datu apjoms ir ierobežots, un ir ļoti mazs risks, ka šos materiālus iegūs kāda trešā persona.

Kāds ir iemesls, kāpēc daudzi pieaugušie tagad nedomā par morāliem aspektiem, kuri ir saistīti ar bērnu datu apstrādi? Nedomā arī par juridiskām sekām, bet tādas pastāv. Pakāpeniski sociālo tīklu eiforiju aizstāj izpratne, ka tomēr kaut kādi riski tiešsaistē pastāv, un ne tikai jau ierasto pedofilu un pārējo ļaundaru draudu dēļ. Ir arī daudzi citi. Mēs uzskatām, ka uz ielas un publiskajās vietās ir daudz bīstamu situāciju, no kurām cenšamies pasargāt bērnus. Taču vienlaicīgi aizmirstam, ka internets ir publiskāka vieta nekā tirdzniecības centrs izpārdošanas laikā. Tāpēc likums piemērojams arī digitālajā telpā, un tāpat tas attiecas uz bērnu personas datu aizsardzību, kā “reālajā dzīvē” – uz visām personām, ieskaitot vecākus un citus pieaugušos. Bērnu datu aizsardzība šajā situācijā nav mūsu vēlmes jautājums, bet gan mūsu pienākums.

Autore ir juriste, kiberdrošības speciāliste