Pilnmēness monologs Finanšu ministrijas gaumē

Signāli investoriem ir doti – dzīvojam nestabilā un neprognozējamā valstī

Iepriekš gribēju rakstīt virsrakstu “Kāpēc esam tur, kur esam?”, bet pieņemtais budžeta projekts sniedzis precīzu atbildi. Tādēļ šoreiz par to, kā valsts ierēdņi, pilnmēness pavadījumā, pieņēma valsts budžeta projektu, neklausoties uzņēmējos, neiedziļinoties tajā, kādus signālus raidām potenciālajiem investoriem un kāpēc Latvija patiešām ir tur, kur ir.

Pirms sāku iztirzāt notiekošo, sagatavoju nelielu ieskatu (ja nu kāds vēl ar šiem datiem nav iepazinies) infografikas veidā par to, kā izskatāmies uz pasaules fona dažādos reitingos. 

Jāatzīst, ka redzot šos datus, pārņem sava veida nolemtība, ko biznesa konsultāciju jomā droši vien nevajadzētu just. Jo īpaši tas ir tādēļ, ka ik dienas sastopos ar daudziem neizlēmīgiem cilvēkiem, kuriem jāsniedz padomi sava biznesa sākšanai un vadīšanai, meklējot piemērotākos risinājumus. Tad nu tagad par visu pēc kārtas…

Kad pirms dažām nedēļām valdības “piedēklis” jeb koalīcijas padome nāca klajā ar vairākiem ierosinājumiem par valsts budžeta veidošanu, neviens uzņēmējs pat noticēt nespēja, ka šāds projekts varētu tikt apstiprināts. Un šajā gadījumā runa nav par minimālās algas palielināšanu (par 10 eiro), kas no valdības puses tika pasniegts kā milzu panākums. Tāpat arī neviens neiebilst pret neapliekamā minimuma palielināšanu par 10 eiro vai arī vēlmi aizdzīt strādāt darbspējīgā vecumā esošus cilvēkus (atsakoties no apgādības pieaugušajiem). Šoreiz vēlos vairāk iztirzāt citus nodokļu politikas jautājumus, kas sabiedrībai ir kroplīgi skaidroti tieši no Finanšu ministrijas puses, neredzot konsekvences un ietekmi uz uzņēmējdarbību.

Pirmkārt, ikviens normāli domājošs cilvēks saprot, ka tiem, kuri saņem vairāk, attiecīgi vairāk būtu jāmaksā nodokļos. Loģiski. Tas nozīmē, ka, jo lielāka alga tev ir, jo priecīgāka ir valsts, jo saņem no tevis vairāk atpakaļ. Latvijā vēsturiski izveidojusies situācija, ka valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu augstākais slieksnis ir 4000 eiro, kas nozīmē, ka šī iemaksa virs konkrētās summas nav jāveic un tas savukārt atsaucas uz pensiju un pabalstu griestiem.

Taču Finanšu ministrija, zinot, ka pamatbudžetā trūkst nepilnu 100 miljonu eiro, nolēma, ka izveidos jaunu nodokli jeb sociālās solidaritātes nodokli. Lai arī publiski tas jau ir nosaukts par “bagātnieku nodokli”, es to drīzāk pielīdzinātu “soda nodoklim” – ja jau esi tik spējīgs un saņem lielu algu, tad valstij ir solidāras tiesības daļu atņemt un… pats komiskākais ir – ielikt pamatbudžetā!

Kāpēc ar izsaukuma zīmi? Nosaucot solidaritātes sociālo nodokli tā īstajā vārdā jeb par progresīvo ienākumu nodokli (kāds pēc būtības tas arī ir), sarosīties varētu pašvaldības, jo lielākā daļa no iedzīvotāju ienākuma nokļūst tieši pie vietvarām. Savukārt paredzot, ka no visas algas (arī virs 4000 eiro) tiktu maksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, tās savukārt nonāktu sociālajā budžetā. Kādas problēmas? Pamatbudžets, kurā pašreiz paredzams iztrūkums, atkal paliek bešā. Tādēļ tika izdomāts jauns nodoklis, sakot, ka tas nekādā veidā nevienu neietekmēs (vismaz ministru prezidente un finanšu ministrs par to ir pārliecināti).

Redzot to, kā valdības sociālie partneri un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera cīnījās un pauda sašutumu par konsultāciju, diskusiju, sarunu un dialoga trūkumu ar Finanšu ministriju, atliek secināt, ka noticis valsts apjoma monologs, kur ne uzņēmējiem, ne darba ņēmējiem (arodbiedrību veidā) nav tiesību iejaukties nodokļu politikas veidošanā.

Taču ir vēl kāda problēma. Uzņēmējiem būs jāatrod veids, kā šo “soda nodokli” samaksāt tiem vidējā un augstā vadības līmeņa darbiniekiem, kuri vēlēsies saglabāt darba vietu Latvijā nevis piekritīs pārcelt “oficiālo” atrašanās vietu uz kādu citu valsti. Finanšu ministrija vairākkārt paudusi, ka zemāk atalgotie darbinieki tagad saņemšot vairāk un “bagātie” arī valstij atlīdzinās par savu spēju pelnīt.

Un tad vēl ir tāds diferencētā neapliekamā minimuma modelis. Tas paredz, ka zemo algu saņēmēji pēc gada (!), aizpildot deklarāciju (!), varēs saņemt no valsts atpakaļ daļu no samaksātajiem nodokļiem. Cilvēkiem līdz 50 tas varbūt izklausās reāli, bet jautājums rodas, vai mēs tiešām esam tik tehnoloģiski attīstīta valsts, lai iemācītu ikvienam kasierim, laukstrādniekam, sētniekam utt., Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) sarežģītajās sistēmās veikt nepieciešamās darbības, lai viņi nedaudzus desmitus eiro saņemtu atpakaļ? Vai tiešām ikviens ir gatavs labprātīgi doties uz VID, lai skaidrotos par pieļautajām kļūdām, neiekļautajiem ieņēmumiem utt.? Vai VID ir gatavs n-tajiem desmitiem tūkstošu jaunu deklarāciju un reāli stāvošu cilvēku aiz katras no tām? Manuprāt, Finanšu ministrija pieņemot un virzot šo ieceri tikai mehāniski un matemātiski veikusi aprēķinus, neparedzot visus riskus… un jau atkal neieklausījās uzņēmējos un arodbiedrībās.

Finanšu ministrijas un valdības monologs, nedzirdot, kas apkārt notiek, var izsaukt ļoti negatīvas sekas ilgtermiņā. Ne tikai tāpēc, ka vietējie uzņēmēji atkal būs spiesti domāt par optimizācijām, apgrozāmo līdzekļu trūkumu un attīstības perspektīvu sarukumu, bet arī tāpēc, ka Latvija nav vientuļa sala. Mēs esam ne tikai Eiropas Savienības, bet arī globālā tirgus sastāvdaļa. Signāli investoriem ir doti – dzīvojam nestabilā un neprognozējamā valstī, kur biznesa vide tiek grauta nevis attīstīta. Diemžēl.

Autors ir SIA “FiveConsult.lv” vecākais partneris