Par Kaimiņu un Dimantu-Kleckinu

Saeima beidzot varētu izstrādāt un pieņemt likumu, kas nodalītu NEPLP kompetences un dažādas struktūras atbildētu par saviem jautājumiem

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) jau ir vairākkārt sūkstījusies, ka šā sasaukuma tautas kalpi uznākšanu uz politiskās skatuves sākuši, maigi izsakoties, ar dubļainiem zābakiem. Bet visus vējus cenšas pārzābakot žurnālistes Ingas Spriņģes gaismā celtais un no Latvijas Reģionu apvienības (nejaukt ar Viktora Janukoviča Reģionu aliansi Ukrainā!) ievēlētais Arturs Kaimiņš.

Vēlētāju aprindās daudz labāk zināms kā Artuss Kaimiņš un tagad tā viņu būs spiesta saukt gan Ināra Mūrniece, gan protokolā šādu vārdu ierakstīt policijas darbiniece. Kā jau „Suņu būdas” sejai un citām ķermeņa daļām, viņam vistuvākā ir mediju problemātika. Tas gan vēl nebūt nenozīmē, ka arī vissaprotamākā. Galu galā žurnālistam ir jāuzdod jautājumi, nevis uz tiem jāatbild! Tas nozīmē, ka līdz īsta deputāta statusam vēl jāaug.

Tiesa kas tiesa, deputāts savas gaitas Jēkaba ielā un arī dažos Rīgas klubos sāka nevis ar aktivitātēm, kas varētu sakārtot viņa tik iecienīto mediju vidi vispār un radio viskonkrētāk, bet ar paskaļu zīmēšanos klubiņos, videokameras un apliecības vicināšanu ar izsaucienu: „Vai tu zini, kas es esmu!” Redzams viņš, protams, ir, reizumis arī tiek citēts – piemēram, par neaizpogātu žaketi. Kaut pats žaketē nebūt nejūtas pārliecinoši un brīžiem uzvedas, it kā būtu sasvīdušā T-shirt suņu būdā.

Ja Kaimiņam un arī pārējiem jaunajiem un vairs ne tik jaunajiem Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputātiem patiesi rūpētu klausītāju un skatītāju intereses, tad viņi beidzot sadūšotos un pārcirstu vairākus mezglus, kas nospiež mediju kaklus un rosina savstarpējus apvainojumus. Tiesa, pagaidām ne ar pušplēstu vārdu nav dzirdēts, ka jaunais un sparīgais deputāts gribētu sakārtot šo sistēmu, jo skaitīt, cik zobu zobratam, ir vieglāk nekā salikt kopā velosipēdu. Un vēl vieglāk ir izmest frāzi, ka Saeimai būtu jānomaina NEPLP. Kā lai jaunais deputāts zina, ka tā pat nav Saeimas kompetence, ja viņam tik daudz pienākumu Zolitūdes izmeklēšanas komisijā, Cilvēktiesību komisijā un viņš vēl ir operators, režisors, intervētājs un intervējamais. Privātajai dzīvei atliek vien tik, lai jocīgā paskatā nonāktu „Privātajā dzīvē” un neviens pat nepajautā, bija aizpogāta žakete vai nebija.

Latvija zināmā mērā ir unikāla ar tādu NEPLP un ar tādām tās funkcijām. Padome, no vienas puses, uzrauga visu elektronisko mediju telpu, no otras – ir kapitāla daļu turētāja un atbildīgā par sabiedriskajiem medijiem (LTV, LR un lsm.lv). Lielāku interešu konfliktu pat grūti iedomāties. Saeima (un kāpēc ne pēc deputāta Kaimiņa ierosinājuma!) beidzot varētu izstrādāt un pieņemt likumu, kas šīs kompetences nodala un dažādas struktūras atbildētu par saviem jautājumiem – frekvences dalītu un TV kanālus un radiostacijas monitorētu viena iestāde, bet sabiedrisko medijus pārraudzītu cita. Līdz ar to viena no šīm struktūrām arī daudz rūpīgāk varētu uzraudzīt tos TV kanālus un radiostacijas, kas pārtiek no citās valstīs saražotiem produktiem, bet ir iespiedušās mūsu reklāmās, atņemot līdzekļus vietējiem oriģinālsižetu veidotājiem, sadrumstalojot jau tā nelielo tirgus daļu.

Diemžēl ne vecie buki ir gribējuši šai lietai pieķerties, ne arī jaunie tik daudz lauku pārredz, lai spētu atšķirt elektrības stabu no dzelzceļa līnijas. Labāk lai ir, kā bija, un tad allaž vainīgais būs Dimants Kleckins. Situācijā, kurā pastāv jau iepriekš minētais interešu konflikts, viņš nevar būt nevainīgs.

Ne mazāk šķēpu lauzts arī par sabiedrisko mediju izņemšanu no reklāmas tirgus. Tiesa gan – ne Saeimā. Jo tad LTV un LR būtu jānodrošina ar attiecīgu budžeta finansējumu. Taču tieši šādā veidā arī katrs deputāts stiprinātu gan kopējo mediju telpu, gan jo īpaši komercmedijus, jo reklāmas tirgū atbrīvotos tieši tik daudz līdzekļu, cik reklāmas tagad nosmeļ LTV un Latvijas Radio un arī portāls „lsm.lv”. Līdz ar finansiālo stabilitāti tiktu veicināta arī mediju neatkarība.

Tiktu nošauti pat vairāki zaķi (ar mazo burtu, Kaimiņ, ar mazo!) uzreiz. Pirmkārt, daudz stabilāk savu budžeta gadu un programmas varēs plānot sabiedriskie mediji un viņiem vairs nevajadzētu dzīties pēc reitingiem. Līdz ar to programmā varētu būt vairāk izglītojošo raidījumu, dažādus šovus vairāk atstājot komerckanālu ziņā. Otrkārt, komercmediji būtu finansiāli stiprāki un varētu veidot materiāli nodrošinātākas programmas (iespējams, arī saturiski dziļākas). Treškārt, kāda kripatiņa atlektu arī „Suņu būdai”, tātad arī deputāts jutīsies pārliecinātāks un mazāk svīdīs, varbūt arī nereklamēs bezalkoholisko alkoholu. Ceturtkārt, „suņu būdas” galvenajam materiālajam balstam līdz ar to atbrīvotos līdzekļi un viņš tādējādi vairāk varētu balstīt partiju un arī Kaimiņu… Kā redzams, būtu ne tikai sabiedriskie, bet arī pašlabumi, un dzīvē ir tā iekārtots, ka vislabāk par sabiedrisko labumu var cīnīties tie, kas paši ir labi paēduši, kam sabiedriskajā šķīvī nav jāiemērc sava karote.

Plašs darba lauks Kaimiņam un viņa kaimiņiem partijā, komisijā un visā Saeimā. Vai viņš ir gatavs arī ragaviņas vilkt, vai nācis uz Jēkaba ielu tikai vizināties?

Autors ir žurnālists