Augstskolām – visas budžeta vietas studijām valsts valodā

Stabili esam pēdējās vietās valsts studiju finansējumā pret iekšzemes kopproduktu

Nupat Latvijas Universitātei apritēja 95.gadskārta, kas tika svinēta ar dziļi tradicionālu, akadēmisku simpoziju. Zīmīgi, ka 1938.gadā Latvijas Universitātes divdesmito jubileju sagaidot, ministru prezidenta Dr.h.c. Kārļa Ulmaņa vadītajā svētku aktā nebija vis dažādas dziļi teorētiskas esejas, bet ekonomista, prorektora J.Kārkliņa priekšlasījums „Latvieši saimnieciskajā darbā”. Latvijas augstskolas ir Latvijas ekonomikas pamats.

Valdības deklarācijā šogad ir norāde uz augstākās izglītības finansējuma modeli. Daudzi jautā – kas toreiz domāts par modeli, tāpēc labi veikt zināmus paplašinātus skaidrojumus. Jau 2013.gada martā pēc ilgstošām konceptuālām diskusijām veica izšķiršanos par labu t.s. pilnīgajam valsts budžeta finansējumam.

Kāpēc? Īsā atbilde ir vienkārša – ir teorētiski, pētnieciski un praktiski pierādīts, ka augstākā izglītība ir labums, ko gūst nevis konkrētais indivīds kā privātu labumu, bet tas ir publisks labums, kuru gūst visa sabiedrība un ekonomika.

Stabilai ekonomikai nepieciešams, lai īpatsvars ar augstāko izglītību 30-34 gadus veco vidū ir 40%, tas ir arī Eiropas Savienības kopīgs mērķis. Jāstiprina augstskolas, kuru loma tautsaimniecībā ir trīsvienība – studijas, pētniecība un pakalpojumi sabiedrībai. Latvijā tām ir neatsverama loma kā ideju inkubatoriem, kas veido eksportspējīgus intelektuālos pakalpojumus; tām jābūt ne vien darba tirgus apkalpotājām, bet arī jauno uzņēmēju, tautsaimniecības un sabiedrības nākotnes modeļu kalvei. Tās nedrīkst būt ne tīri intelektuāla oāze, ne ražošanas mašīna; nedrīkst strādāt tikai ar idejām bez pielietojamības, nedrīkst darboties tikai ar tūlītēju finanšu atdevi. Laikmetīgie globālās tautsaimniecības izaicinājumi liek izvēlēties investīcijas zināšanās un pētniecībā kā stabilā elastīgā tautsaimniecības pieauguma veicinātājā – to arī nozīmē liriski skaistais sauklis par gudru izaugsmi.

Augstas pievienotās vērtības tautsaimniecības veidošanai jāapvieno studiju un pētniecības kritisko masu, novēršot programmu dublēšanos, fragmentāciju, savrupību, balstot augstskolu, institūtu un koledžu konsolidāciju; no valsts budžeta finansēto pētniecību koncentrējot tikai universitātēs un izcilības konsorcijos. Uzdevums ir pasaules salīdzinājumā kvalitatīvas augstskolas, savienotas ar augstas raudzes zinātni efektīvi pārvaldītās institūcijās ar konsolidētiem resursiem.

Eiropas tendence, pastāvot jaunatnes bezdarbam un nepieciešamībai veikt izrāvienu, ir pilnībā finansētas studijas valsts augstskolās. Eksperimenti ar maksas studiju ieviešanu ir pierādījuši šīs pieejas sociālekonomisko neefektivitāti, piemērs, pāreja uz studiju maksu Austrumeiropā un līdzmaksājumu Lielbritānijā tikai samazināja augstskolu devumu ekonomikai. Eiropā ir dinamisku pārmaiņu laiks, konkurētspējas pieaugums rada apstākļus, kuros kavēšanās ar pētniecības un inovāciju atbalstu var nodarīt neatgriezeniskas sekas mūsu intelektuālajai spējai nākotnē, tādēļ rīcība zinātnes investīciju veidošanā uzsākama tagad. Mums ir jāsasniedz nozīmīgs progress Eiropas inovāciju tabulā un jānovērš intelektuālo resursu aizplūšana, kādai no Latvijas universitātēm jākļūst par vienu no piecsimt labākajām pasaulē.

Latvijā kā vairākās mazajās Austrumeiropas valstīs ir pārāk mazs pētnieku īpatsvars. Risinājums ir sniegt ekonomiskus priekšnosacījumus jaunatnei mainīt nākotnes plānus par labu augstam darba ražīgumam, sarežģītam un intensīvam intelektuālam darbam augsto tehnoloģiju rūpniecībā, intelekta pakalpojumos, pētniecībā un teorētiskajā zinātnē.

Augstākās izglītības telpa Eiropā ir vienota – Latvijas jauniešu izvēle nav atrauta no izvēlētā finansēšanas modeļa – pilnībā budžeta finansēto studiju – realitātes, piemēram, Vācijā, Dānijā un Igaunijā. Maksas studijas izveidoja ekonomiski nepamatotu nevienlīdzību starp nozarēm par labu sociālajām zinātnēm. Vairāk nekā puse Latvijas studējošo strādā, no tiem trešdaļa pilnas slodzes darbu, kas ir viens no studiju kvalitātes apdraudējumiem. Studēt pārtrauc, arī nespējot segt studiju maksu vai dzīves izmaksas pilsētā. Tādēļ loģiski mums jānoraida vispārējas maksas vai vispārējas kreditēšanas modeli.

Ievērojot, ka demogrāfijas dēļ jau 2015.gadā būtiski samazināsies jauniešu skaits studiju pamata vecumā, valdībai jāvirzās uz modeli – pilnībā valsts budžeta finansētas studijas valsts augstskolās ar ierobežotu, koncentrētu studiju vietu skaitu: sākotnēji nākamajā akadēmiskajā gadā uzsākot doktora, vēlāk maģistra un visbeidzot pamatstudiju finansēšanu pilnībā. Lai gan universitātēs pastāvošais tā saucamais „rotācijas” princips ļauj katru gadu pretendēt uz budžeta vietu, uztur dalījumu maksas un budžeta studentos, un noteikta studentu grupa konsekventi paliek bez valsts atbalsta, tas ir vēl viens arguments par labu pilnīgam budžeta finansējumam valsts augstskolās. Pilnīgs budžeta finansējums veicina konkursu uz iekļūšanu augstskolās, veicina motivāciju studijās un izcilību, tas ir pierādīts virknē pētījumu, taču ir atsevišķa raksta temats.

Kad būs sasniegta vismaz doktora studiju programmu finansēšana pilnībā no nodokļu dotācijas, tas būs pamats stingrām prasībām pret doktorantiem, piemēram, fundamentāla ir katra doktoranta iesaiste oriģinālā izpētē. Tas ir priekšnoteikums: ja grib iesaistīt pētniecībā labākos – maģistrantus, biznesa profesionāļus, tad akreditētas doktoru programmas un promocijas procesu jāapmaksā valstij, ne kandidātam. Universitātēs līdztekus strukturētām programmām pamatā tomēr ir jāliek vairākumā doktoru zinātniskās skolas, arī ar starpdisciplināru, starptautisku raksturu, pārvarot jauno pētnieku izolētību, sasniedzot kritisko masu, prasmēs jābūt cilvēkresursu, risku un finanšu vadībai. Nav vairs rimtais, mīlīgais un romantiskais deviņpadsmitais gadsimts, kad Kristians Panders varēja vienatnē klīst Gaujas grīvā pie Carnikavas, meklēt devona zivtiņas un itāliešu baroka pils mijkrēšļa vientulībā aprakstīt tās, kļūstot par Čārlza Darvina, Aleksandra Keizerlinga un Johana Volfganga fon Gētes atzītu paleontoloģijas izcilības pamatlicēju.

Doktorantūras pamats nu ir internacionāla, strauja, lietišķa, rādītājos orientēta zināšanu apmaiņa un savstarpējā mijiedarbība, doktorantam ne vien jāatrodas interneta sociālistiskajos tīklos, jāatrodas lidmašīnā ceļā uz konferenci, bet jābauda savu motivētu, finansētu un zinātnē nodarbinātu nozares biedru refleksija ikdienas klātienē. Šāds doktorants ir neiedomājams strādājot pa dienu komercsabiedrībā vai iestādē un pa vakariem – „piemācoties”: maksas doktorantūra, manuprāt, ir par maksu, ne par zinātni. Doktoru gatavošanai per se ir starptautiska iedaba, pat jāpanāk, ka vismaz piektdaļa doktorantu ir ārvalstnieki, tomēr es uzskatu, ka ir rūpīgi jākopj latviešu terminoloģijas attīstība disertācijās. Jāminimizē darba vadītāja, uzraugu ietekme uz promocijas procesu aizstāvoties; paša katedras ļaudis kā recenzenti jau tagad ir likumpārkāpums, jau sen bija laiks virzīties uz promocijas procesa konsolidāciju, diskutējot, vai tik nelielā valstī nebūtu loģiska viena universitātes promocijas padome katrā zinātņu apakšnozarē, kas tad arī būtu zināms garants, ka visi nozares vadošie zinātnieki tur pulsu jauno doktoru akadēmiskajai atbilstībai šim grādam. Apmēram divdesmit Eiropas valstīs doktorantus uzskata vienlaikus par studējošiem un darbiniekiem, kamēr tikai studenta statuss ir Baltijā, Krievijā, Gruzijā, Islandē un Britu salās. Atbilstoši Zalcburgas principiem doktorantiem jābūt agrīnu pētnieku statusam ar proporcionālām tiesībām, arī sociālām.

Uzskatu, ka ar laiku mums jāvirzās tālāk, taču pirms esam sasnieguši valsts apmaksātu doktora un maģistra studiju sistēmu, attaisnoto izdevumu apjoms likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izglītībā jāpalielina, bet darba devēju veikta akreditētas terciārās izglītības apmaksa jānosaka par saimnieciskiem izdevumiem un likumā „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” jāparedz apliekamā ienākuma samazinājums. Stipendijām trešajā ciklā reāli jākonkurē ar algām privātajā sektorā, ne trūkuma pabalstiem. Jāiedrošina abpusēja intersektorāla mobilitāte starp industriju, ierēdniecību un akadēmisko vidi, inovāciju granti pētniecībā sakņotu inovatīvu risinājumu aktuālu un praktisku komersantu un citu pētniecības privāto pasūtītāju intelektuāli inovatīvo lietu risināšanai, granti jaunajiem zinātniekiem pēcdoktorantūras pētījumiem, starp citu, šā iemesla dēļ pēcdoktorantūra ar steigu ir jāpiemin un jāiekļauj Zinātniskās darbības likumā un Augstskolu likumā, kaut arī stratēģiski raugoties nākotnē būtu loģisks vienots Augstākās izglītības un zinātnes likuma ietvars.

Publisko finansējumu universitātēm veido trīs sastāvdaļas – pamata finansējums, sasniegumu finansējums un uz izvēlēto nozari vērsts finansējums. Pamatfinansējuma uzdevums ir nodrošināt uzticamu materiālu nodrošinājumu un nacionālās augstākās izglītības sistēmas nepārtrauktību, sasniegumu finansējuma uzdevums ir veicināt izcilības pieaugumu, tuvināšanos paredzētiem mērķiem un rādītājiem, savukārt uz nozari vērsts finansējums ir pamatā nākotnē veicamo īpašo inovāciju, attiecīgās nozares īpatsvara pieauguma vai jaunas nozares radīšanas finansējums. Eiropas valstīs šo finansējuma grupu īpatsvars ir atšķirīgs, lai noteiktu svarīgāko mums ir jāņem vērā nevis Lielbritānijā, Austrālijā vai ASV eksistējošs „ideāltips” – kas tikpat var būt tikai šīs valsts ekonomikai piemērots tips – bet gan Latvijas pašreizējā vieta ekonomiskās izaugsmes ciklā un Latvijas individuālie augstākās izglītības sistēmas attīstības mērķi.

Augstākās izglītības finansējuma pamatproblēma ir tieši pamata finansējums. Nepietiekamais pamata finansējums rada augstskolu kā organizāciju orientāciju uz augstākās izglītības mērķiem neatbilstošiem uzdevumiem – studiju maksas iekasēšanu un Eiropas Savienības fondu projektu rakstīšanu, kas nereti piemēro augstākās izglītības sistēmu ienākumu gūšanai, nevis izcilībai, intelektam, inovācijām un ekonomikas attīstībai.

Esot tik nelielam publiskās naudas īpatsvaram, kāds tas ir Latvijas gadījumā, būtu loģiski un likumsakarīgi, ja valsts nāktu pretim un samazinātu birokrātiju pašā pamata finansējuma ieguvē – piemēram, no valsts konsolidētā budžeta nodokļu dotācijas studijām un zinātniskajai darbībai saņemt vienotā piešķīrumā, kura struktūra un izlietojums paredzētu vienotā mērķa līgumā. Vienots līgums ļautu izvairīties arī no augstskolas statistisku rādītāju piemērošanas nevis studiju un pētniecības mērķu sasniegšanai, bet gan, piemēram, zinātnes bāzes finansējuma metodikā paredzētām formulām, lai kādas tās būtu. Vienotajos līgumos būtu ietveramas vidēja termiņa uzdevumu izpildes pamatnostādnes kā institucionālās misijas definīcija, stratēģiskais universitātes redzējums nacionālās intelektuālās elites attīstības kontekstā, ekonomikas, darba un inovāciju potenciāls, īpašie universitātes rādītāji un sasniedzamie skaitliski mērāmie uzdevumi. Šādiem līgumiem jābūt stratēģiski pozicionētiem, taču ne vien pret ekonomiku, darba tirgu un nozares globālo izcilību, bet arī pret dekomodificētām nacionālām vērtībām, kā zinātņu nozaru nacionālā spektra nodrošināšana, vēstures, mākslas, valodas, literatūrzinātnes, radošo industriju un citu ar Latvijas nacionālo identitāti saistīto stratēģisko sastāvdaļu nodrošināšana.

Manuprāt, būtu arī pareizi, ka augstskolām piešķirtu zinātniskās darbības finansējumu vienā piešķīrumā, izbeidzot līdzšinējo praksi, ka zinātniskās darbības finansējumu piešķir tikai augstskolās integrētiem zinātniskajiem institūtiem – galu galā universitāte ir viena atvasināta publiska persona, bet institūti ir tās iestādes. Savukārt institūtu akadēmiskā patstāvība ir jānodrošina ar citām garantijām, nevis divdesmit deviņām „grāmatvedībām” vienā universitātē.

Nav iespējams sasniegt ekonomikas izrāvienu bez atbilstošām investīcijām, tāpēc svarīgi atkārtoti uzsvērt jau sen nosprausto mērķi – laikā līdz 2016.gadam valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai un zinātniskajai darbībai ir jāpalielina līdz 3% no iekšzemes kopprodukta, no kura divi procenti dodami studijām, bet viens – zinātniskajai darbībai. Laikā līdz 2018.gadam zinātniskās darbības – zinātnes, pētniecības un inovāciju – privātā sektora finansējumam jāsasniedz divi procenti no iekšzemes kopprodukta.

Nav noslēpums, ka finansējums terciārai izglītībai ir būtiski samazināts kopš 2008. gada recesijas. Šo rindu autors ir autors arī Augstskolu likuma 78.panta septītajai daļai un Zinātniskās darbības likuma 33.panta otrajai daļai, kas attiecīgi nosaka, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo valsts budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta, kā arī pieaugumu zinātniskajai darbībai ne mazāku par 0,15 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta.

Protams, šīs normas bija tālas no realitātes laikā, kad valsts bija jāglābj no ekonomikas recesijas, taču, atjaunojoties izaugsmei, terciārās izglītības un zinātnes kumulatīvs finansējums ir stratēģisks uzdevums nevis izglītības jomai, bet visai valsts ekonomikai. Šo normu esība likumā, pat, ja nav īstenotas, tad ir bijušas sabiedrībai kopīgs atskaites punkts, sabiedrībai kopīgi pieņemts lēmums, kas objektīvi ļāva izmērīt atpalikšanu no stratēģiskā mērķa. EUROSTAT 2010.gada jeb jaunākie salīdzināmie dati parāda, ka publiskie izdevumi augstākajai izglītībai Latvijā veidoja tikai 0,8% no IKP (lai arī šis skaitlis varētu būt diskutabls) salīdzinājumā ar vidējo rādītāju 1,26% apmērā Eiropas Savienības valstīs un pat 1,23 procentiem Igaunijā un 1,27% Lietuvā.

Sarunā par valsts izdevumu plānošanu kā recesijas iemeslus daudz min pasaules procesus, taču neakcentē, ka desmitgades esam izlikušies griboši tautsaimniecību pārveidot zinātņietilpīgu, īstenībā rīkojoties kosmētiski. Nedienas ir skaidras.

Pirmkārt, vairāk nekā trīs ceturtdaļas studējošo maksā paši, turklāt maksā vairāk, nekā var atļauties, bet mazāk, nekā pietiktu, lai dotu kvalitatīvu izglītību. Otrkārt, šai situācijai nav ne ekonomiska, ne juridiska pamatojuma, jo tādu intelekta un inovāciju ierobežošanu neatļaujas cita Eiropas valsts.

Stabili esam pēdējās vietās valsts studiju finansējumā pret iekšzemes kopproduktu, publisko izdevumu studijām pret studentu skaitu procentos no kopprodukta uz iedzīvotāju indikators sliktāks tikai 10 pasaules valstīs.

Nav sistemātiski nodrošināts zinātnes finansējums augstskolās, kā rezultātā augstskolas nevar pilnībā īstenot Augstskolu likuma 5.pantā noteikto misiju un uzdevumus studiju darbā un pētniecībā, jauno zinātnieku sagatavošanā, tostarp nodrošināt studiju un pētniecības darba nedalāmību.

Izglītības un zinātnes ministrijas 30.septembra informatīvajā ziņojumā valdībai norādām, ka 2009.gadā bāzes finansējums zinātniskajām institūcijām tika izmaksāts vien 25-27% apmērā no tiesību aktos noteiktā apjoma, bet 2014.gadā tas – 40% apmērā. Tā saucamajās „jaunās politikas iniciatīvās” ietvaros jeb vienkāršoti sakot papildus pieprasītais papildu zinātnes bāzes finansējuma apjoms 2015., 2016. un 2017.gadam ir attiecīgi 10,15 miljoni, 12,69 miljoni un 15,84 miljoni eiro.

Rakstīju to jau 2008.gadā, taču skan tikpat aktuāli – vienreiz Latvija var palaist garām izdevību, otrreiz, taču patiesi naivi ir cerēt, ka pasaules ekonomika dos latviešiem bezgala daudz iespēju beidzot attapties un izlabot kļūdas, lai starp “tīģeriem” Baltijas piekrastē nav latviešu “lauku peles”. Šis laiks nudien var kļūt izšķirīgs – zinātņietilpīga turīga vai, piedodiet, „tautas republika”.

Vienlaikus pilnīgam valsts budžeta finansējumam jākalpo arī Latvijas valsts nacionālās intelektuālās elites veidošanai un valdības nacionālās identitātes un sabiedrības saliedētības pamatnostādnēm. Globalizācija izvirza jaunus uzdevumus, manuprāt, skolās būs jāapgūst vairāk kā trīs svešvalodas – Eiropas Savienības valodas, kā arī jāsāk apgūt pasaules lielās valodas kā ķīniešu, arābu, japāņu, suahili, hindi. Augstskolām jābūt ekonomikas virzītājspēkam, radot jaunas vērtības tautsaimniecībai – patentus, izgudrojumus, intelektuālās izaugsmes centriem un valstu nacionālās identitātes stiprinātājām. Krievijas-Ukrainas karš pierāda, ka mums nav tiesību šķelties valodas dēļ. Vienotas Latvijas vārdā nav pieļaujama krievu valodas ieviešana valsts augstskolās, ikvienai valsts institūcijas pārvaldes amatpersonai – no augstskolas rektora līdz bērnudārza vadītājam – jāprot valsts valoda augstākajā pakāpē.

Tikai, palielinot latviešu valodas kā vienīgās oficiālās valodas ekonomisko vērtību un nostiprinot to visās dzīves jomās – arī pētniecībā un studijās – , pasaulē spēs pastāvēt saliedēta, izglītota un ekonomiski spēcīga Latvijas tauta.

Autors ir izglītības un zinātnes ministres padomnieks