Mērķtiecīgi privātie ieguldījumi Latvijas zināšanu ekonomikā

Strikts nodalījums starp tiem, kuru specialitātes ieguvi apmaksājusi valsts un kuri par profesijas ieguvi un sevis intelektuālo pilnveidošanu cīnījušies paši, ir mīts

Ceļā uz intelekta jeb zināšanu ekonomiku Latvijā bieži ir piesaukta nepieciešamība veikt privātā sektora ieguldījumus un ikviena cilvēka rīcība, uzlabojot savas zināšanas un prasmes. Izglītības un zinātnes ministrija ilgtermiņa plānos ietilpst uzlabota finansēšanas modeļa ieviešana – no valsts budžeta pilnībā apmaksātas visas studiju vietas valsts dibinātās universitātēs, akadēmijās, citās augstskolās un koledžās.

Vienlaikus fiskālās disciplīnas ietvaros ir skaidrs, ka tas nenotiks 2015.gadā un ir nepieciešams pārejas periods ceļā uz brīdi, kad doktorandu, maģistrantu un pamatstudiju studentu motivāciju nodrošinās konkurss uz optimāliem koeficientiem finansētām studiju vietām vispārējai Latvijas intelektuālai izaugsmei, sabiedrības attīstībai un tautsaimniecībai nepieciešamās apakšnozarēs.

Latvijā pastāv Eiropas Savienībai neraksturīga tradīcija, ka lielāko daļu augstākās izglītības finansējuma šobrīd sedz privātais sektors. Proti, studenti vai viņu vecāki paši apmaksā savas studijas. Vienlaikus, Latvija ir pievienojusies Eiropas Savienības kopējiem mērķiem sasniegt 40% augstākās izglītības ieguvēju no iedzīvotājiem noteiktā vecuma grupā. 

Mēs esam ieinteresēti, lai pārejas periodā, kamēr valsts iespējās būs pilnībā finansēt sevis dibinātās pastarpinātās pārvaldes iestādes – izglītības struktūrvienības valsts augstskolās, tiktu atbalstītas privātpersonas, kas iegulda līdzekļus publiskā labumā – augstākajā izglītībā.

Instruments, ar kuru valsts mudina cilvēkus saprātīgi un tālejoši tērēt savu rīcībā esošo privāto ienākumu, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa attaisnotie izdevumi – likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta pirmās daļas 2. punktā paredzētas izdevumu grupas, kuras tiek atskaitītas no gada ienākuma apjoma pirms ienākumu aplikšanas ar nodokli. Proti, par šīm izdevumu grupām – kvalifikācijas paaugstināšanu, specialitātes iegūšanu, izglītības iegūšanu, medicīnu un ārstniecību – noteiktā apjomā iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā.

Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajām ziņām brīvprātīgajās ienākumu deklarācijās attaisnoto izdevumu kopējā summa par 2012. gadu ir 28,954 miljoni eiro, par 2013. gadu 19,509 miljoni eiro. Divos gados tātad teju 50 miljoni eiro, jāpiebilst, ka 2014. gada valsts budžetā Izglītības un zinātnes ministrijas sadaļā 03.01.00 apakšprogramma „Augstskolas” dotācija no vispārējiem ieņēmumiem ir 44,5 miljoni eiro – skaidrs, ka šie skaitļi nav tieši salīdzināmi, bet par zināmu tendenci tie mudina aizdomāties.

Šobrīd Ministru kabineta noteikumi Nr.336 par attaisnotajiem izdevumiem paredz, ka nodokļu maksātājam un viņa ģimenes locekļiem attaisnoto izdevumu summa nevar pārsniegt 213,43 eiro katram. Šāds ierobežojums gan netiek attiecināts uz zobārstniecības pakalpojumu saņemšanu.

Tas ir lielums, kas praktiski nevar veicināt iedzīvotāja izvēli par labu privāto līdzekļu ieguldīšanai dārgās studijās, jo tik mazas studiju maksas nav nevienā pilna laika klātienes programmā.

Piemēram, studiju maksa fizikas bakalaura grāda vai sociālo zinātņu bakalaura politikas zinātnē grāda ieguvei Latvijas Universitātē ir 5121 eiro, pirmajā studiju gadā – 1707 eiro, tiesību zinātņu bakalaura ieguvei turpat 6180 eiro, pirmajā gadā – 2060 eiro. 

Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas programmā par tās apguvi jāmaksā 16 800 eiro jeb 2800 eiro gadā. Nav vajadzīgs īpašs pētījums, lai secinātu, ka nodokļu politikas atlaide 213,43 eiro apmērā nevar būt faktors, lai cilvēks izšķirtos par privāto līdzekļu ieguldīšanu studijās Latvijā.

Virknē Eiropas Savienības valstu kā Vācija, Itālija, Francija un citās studijas pamatā ir bezmaksas, tās sedz valsts visiem Eiropas Savienības, tajā skaitā Latvijas pilsoņiem. Piemēram, nav ierobežojumu Latvijas pilsonim studēt Dānijas augstskolā angļu valodā par dāņu nodokļu maksātāju līdzekļiem, tikai jautājums – vai šāda situācija veicina mūsu universitāšu intelektuālo izaugsmi un zināšanu ekonomikas izveidi Latvijā?

Pamata un vidējā – kā vispārējā, tā profesionālā – izglītība valstī ir cilvēkiem pieejama bez samaksas jeb valsts apmaksāta. Valdība noteikusi virzības kursu uz obligātu vidējo izglītību. Tātad loģiski, ka pārejas periodā, līdz valsts segtu augstākās izglītības izmaksas valsts augstskolās pilnībā, valstij būtu attaisnoto izdevumu instruments izglītības jomā jāizmanto tieši par labu formālajai terciārajai izglītībai – bakalaura, profesionālajām, maģistra un doktoru studijām.

Esam vairākkārt savstarpēji un ar saviem sadarbības partneriem apsprieduši un izlēmuši atbalstīt izmaiņas, kas ļautu neattiecināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa attaisnoto izdevumu ierobežojumus arī uz augstāko izglītību. Protams, šis jautājums ir risināms pakāpeniski, savietojot ar valsts budžeta iespējām, sākot no augstākās kvalifikācijas četros posmos:

* pirmkārt, sākumā attiecinot doktora studiju programmu privāto izdevumu ierobežojuma atcelšanu,

* otrkārt, vēlāk būtiski palielinot ierobežojumu maģistra studiju izdevumu iekļaušanai;

* treškārt, nākamajā periodā pilnībā attiecinot attaisnotos izdevumus uz maģistrantiem, būtiski palielinot ierobežojumu bakalaura posmam;

* ceturtkārt, pilnībā ļaujot iekļaut bakalaura studiju un koledžu augstākās izglītības izdevumus iedzīvotāju ienākuma nodokļa attaisnotajos izdevumos.

Šis risinājums dotu kādu atbalstu ne vien privāto augstskolu studentiem, bet nodrošinātu būtisku atbalstu tieši valsts dibināto augstskolu reflektantiem savā studiju izvēlē, jo nav noslēpums, ka pašlaik diversificētajā augstākās izglītības vidē, ņemot vērā arī vispārējās izglītības skolu tīkla īpatnības, eksistē visdažādāko faktoru kopums, kas var būt ietekmējis to, vai jaunais cilvēks ir valsts budžeta vietā, vai arī pats maksā par studijām. Lielā daļā augstskolu studiju programmu notiek tā sauktā “rotācija”, kad ik pēc noteikta perioda valsts budžeta finansējums tiek piešķirts labākajiem atbilstoši sekmēm. Līdz ar to, cita starpā, jāpiebilst, ka strikts nodalījums starp tiem, kuru specialitātes ieguvi apmaksājusi valsts un kuri par profesijas ieguvi un sevis intelektuālo pilnveidošanu cīnījušies paši, ir mīts.

Iepriekšminētā pakāpeniskā ieviešanas secība ir tieši tāda, lai nepieļauju situācijas, kāda bija ar Eiropas fondu stipendijām maģistrantiem un doktorandiem, atkārtošanos. Eksakto jomu studenti, kas uzrādīja vērā ņemamas sekmes un zinātnisko darbību, saņēma atbalstu studiju laikā, un tagad tie paši nu jau absolventi saņems iespēju iegūt Eiropas fondu finansējumu saviem zinātniskajiem pētījumiem jaunas programmas ietvaros. Iepriekšējā programma – studentu stipendijas no Eiropas fondu līdzekļiem – netika pagarināta.

Lai neatkārtotu šo kļūdu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumiem, ir prātīgi ieviest atvieglojumus virzienā no vecākiem studiju cikliem uz jaunākiem. Šāda ieviešanas secība nodrošina arī mazāku fiskālo slogu.

Protams, atbalstāma ir iecere arī noteikt kādus saprātīgus, fiskāli pamatotus augšējos griestus attaisnotajiem izdevumiem kopumā (tajā skaitā arī jau pieminētajai zobārstniecībai un augstākajai izglītībai), lai ierobežojumu atcelšanu atsevišķas personas nevarētu izmantot ļaunticīgi, izkārtojot sev unikālu, neproporcionālu labumu, vai pretēji sabiedrības interesēm ceļot studiju maksu jau rēķinoties ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi. Griesti būtu likumsakarīgi kā lielākā pašlaik Latvijā eksistējošā maksa par pilna laika pilnas studiju programmas apguvi visā tās garumā.

Lai šos priekšlikumus izvērtētu, sabiedrībai ir vispirms jāuzzina, kāda ir attaisnoto izdevumu par izglītību pašreizējā struktūra – cik procentu iedzīvotāji iekļauj augstskolu maksu, cik privātskolu maksu, cik maksā par dažādiem neformālās izglītības kursiem, cik par sevi, cik par bērniem; tikai zinot šo sadalījumu attaisnotajiem izdevumiem vispār ir jēga jeb publisks attaisnojums, kādēļ kādam dod iespēju nemaksāt nodokļus.

Vienlaikus, vēlamies virzīt sabiedrības apspriešanai arī priekšlikumu pārskatīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa attaisnoto izglītības izdevumu grupas. Esam sastapušies ar jautājumu – kāds attaisnojums, kāpēc attaisnotos izdevumos iekļaujami izdevumi par privātu vispārējo pamatizglītību, ja to nodrošina valsts bez maksas, tērējot apjomīgu nodokļu maksātāju naudu? Piemēram, šobrīd attaisnojami ir medicīnas un ārstniecības izdevumi, nevis jebkura veselības veicināšana kā rehabilitācija kūrortā, dažādas relaksācijas procedūras un sporta inventāra iegāde. Diez vai likumdevējs ar medicīnas izdevumiem ir domājis zobu pastas, birstītes, mutes dobuma skalotāja un patērētā ūdens uzsildīšanas izmaksas.

Līdzīgi arī attaisnotajiem izdevumiem jābūt mērķtiecīgākiem – piedāvājam ierobežot tos nevis ar jebkuriem neformālās izglītības sarīkojumiem, kuros var būt iekļauti arī hiromantijas kursi, astroloģijas apguve, akmeoloģijas zinības, paukošana un floristika, bet turpmāk attiecināt attaisnoto izdevumu jēdzienu uz trim izdevumu grupām:

1) augstākā izglītība, iekļaujot zinātniskās darbības izdevumus doktorandiem; 

2) profesionālās kvalifikācijas pilnveide, konkretizējot izdevumu grupas; 

3) bērnu un jauniešu interešu un profesionālās ievirzes izglītība.

Šādi ierobežojumi dotu ne vien pozitīvu fiskālu efektu, bet arīdzan ļautu sabiedrībai pārliecināties, ka iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlaides tiek piešķirtas tiem, kuri privātos līdzekļus mērķtiecīgi iegulda tādos veidos, kādus Latvijas sabiedrība ar plānošanas dokumentu palīdzību noteikusi par būtiskiem valsts ilgtermiņa gudrai izaugsmei – ieguldījumi intelekta ekonomikā, darba ražīguma celšana, jaunās paaudzes intelektuālā attīstība un pilnvērtīgas personības veidošana.

Autori ir Kirils Solovjovs, Latvijas Studentu apvienības prezidents; Didzis Šēnbergs, izglītības un zinātnes ministres padomnieks