Amerikāņu reliģiskajām organizācijām pārmet bērnu aizvilināšanu no Latvijas
Pustūkstotis Latvijas bērnu pēdējā desmitgadē kļuvuši par amerikāņiem adopcijas ceļā īsākā termiņā, nekā tas notiek parasti, un bērnunamu darbinieki pauž aizdomas par ”tirgošanos” ar juridiski brīvajiem Latvijas bāreņiem, šodien vēsta laikraksts “Diena”.
Vairākumam uz ASV adoptēto mainīta identitāte un pārrautas visas saiknes ar dzimteni, atsaucoties uz avīzi, vēsta aģentūra LETA. Vairāki desmiti Latvijas bērnunamu un internātskolu vadītāju laikrakstam atklājuši vienu un to pašu shēmu, kā juridiski brīvie bērni ar valsts iestāžu gādību tiek savervēti un īsā laikā nodoti adopcijai uz ASV.
“Atbrauca amerikāņu pāris kopā ar Rīgā nolīgtiem juristiem un bāriņtiesas pārstāvi. Bērnu, kas iepriekš pie viņiem ASV bija viesojies vasarā, stundas vidū izņēma no klases, aizveda turpat pilsētā uz atpūtas kompleksu – parunāties. Vienvārdsakot – sasolīja zelta kalnus: savu istabu un skaistu dzīvi aiz okeāna. Jau nākamajā dienā notika tiesas sēde, kurā šim bērnam ar viņa piekrišanu tika apstiprināta vārda maiņa un noformēta adopcija,” laikrakstam atklājis kādas mazpilsētas internātskolas direktors, kurš vēlējās palikt anonīms.
Viņa iestādē mācoties daudz bērnunamu audzēkņu, un viņš varējis vien noraudzīties, kā vairāki viens pēc otra bērni pazūd no sarakstiem. Viņš uzskata, kas tas iespējams vien tāpēc, ka sistēma organizēta valsts līmenī. “Bāriņtiesas neviens nekontrolē, un arī valstij ir izdevīgi atbrīvoties no dzīves pabērnu sloga. Vieglāk ir atdot uz ārzemēm nekā uzturēt. Tā ir bērnu pirkšana-pārdošana,” uzskata pedagogs.
Bāreņu biedrības ”Saules bērni” pārstāvis Viesturs Alksnītis atklāj, ka Latvijā savu darbību izvērsušas amerikāņu reliģiskās organizācijas, kas organizē bērnu nogādāšanu uz ASV – novērtēšanai: “Tās ir ļoti turīgas draudzes, piemēram, Vasarsvētku, kuru biedri aicina latviešus viesoties pie sevis brīvlaikā. Viņu pārstāvji Latvijā braukā pa bērnunamiem un piedāvā šo iespēju. Kurš gan negrib aizlidot uz ASV? Tiek organizēti pat čarterreisi. Ne jau tāpat vien, bet lai tur uz vietas pierunātu adopcijai un tādējādi nenāktos gadiem gaidīt rindā uz kādu nepazīstamu bērnu.”
Visplašāk savu darbību Latvijā izvērsušas divas amerikāņu reliģiskās organizācijas – “New Horizons for Children” (NHFC) un “Project 143”. To mājaslapās internetā pieejamā informācija liecina, ka darbība koncentrēta galvenokārt Latvijā un Ukrainā, mazāk – Filipīnās. Valstu aprakstos uzsvērts to sliktais ekonomiskais stāvoklis, tā it kā norādot, ka tur dzīvojošajiem bāreņiem neklājas viegli, tāpēc amerikāņu pāri aicināti “pastiept roku, atvērt savu māju un sirdi”.
NHFC pārstāve Sandra Zusa ”Dienai” skaidroja, ka šī esot bezpeļņas organizācija, kas rīkojoties nesavtīgos nolūkos: “Mēs rīkojam vienīgi viesprogrammas. Adopcija ir otršķirīga, tikai gadījumos, ja bērns un ģimene viens otram ļoti iepatīkas.” Zusa noliedz Alksnīša teikto par atsevišķu čarterreisu organizēšanu uz ASV: “Lai bērniem ērtāka lidošana, nodrošinām vietas tiešā reisā no Rīgas uz Ņujorku, ko veic kāda aviokompānija. Gadu gaitā ar to mums izveidojusies laba sadarbība.”
Pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas uz ASV adoptēti 499 bērni. Līdz ar viesģimeņu programmas kūrētāju darbības izvēršanos īpatsvars audzis pēdējos gados. Pērn uz ASV adoptēti teju 100 bērnu, kas ir puse no kopējā uz ārzemēm adoptēto skaita. Visas ar adopciju saistītās lietas organizē un pārrauga Labklājības ministrija (LM) un pašvaldību paspārnē darbojošās bāriņtiesas, kas ministrijai gan nav pakļautas un savos lēmumos ir neatkarīgas.
LM Bērnu un ģimenes lietu departamenta vecākā referente Ivita Krastiņa skaidro, kāpēc ārzemnieki latviešu bērna adopciju var nokārtot īsākā laika posmā nekā tautieši: “Vietējiem iedzīvotājiem vispirms jāiegūst adoptētāja statuss, bet ārzemju adoptētājiem tas jau ir piešķirts viņu valstī, līdz ar to šis posms izpaliek.”
Krastiņa atzīst, ka ne visiem ārzemniekiem uz bērniem jāgaida rindā, kurā esot vairāk nekā pustūkstotis gribētāju – viesģimenes esot priviliģētākas, tāpēc adoptēt var jau nolūkotu bērnu. Savukārt ik pa laikam izskanošos pārmetumus, ka bērnu adopcija uz ārzemēm raiti sokoties, pateicoties adoptētāju dāsnajiem maksājumiem, ministrijā noraidīja.
Komentāri (22)
Nellija Ločmele 28.04.2014. 11.49
Neko nezinu par šīm divām amerikāņu organizācijām, un, ja tās organizē adopciju par naudu, tas, protams, ir noziegums.
Taču šis raksts man atgādina furoru, ko pirms neilga laika sacēla Kremļa propagandisti pret “ļaunajiem” amerikāņu adoptētājiem, un, kā cilvēks, kuram ir bijusi saskarsme ar adopciju, gribu paust dažas domas.
Man šķiet, ka svēto sašutumu pret amerikāņiem vai citiem ārzemniekiem, kas adoptē Latvijas bērnus, Latvijas sabiedrība vienreiz varētu pārvērst sašutumā pret sevi un pārdomāt, kāpēc Latvijas bērnunami ir pilni ar bērniem un kāpēc mēs neesam gatavi par šiem bērniem pienācīgi parūpēties paši. Pie ārzemju adoptētājiem nonāk tikai tie bērni, kurus Latvijā neviens negrib adoptēt. Pirmkārt, tie ir vecāki bērni, pret kuriem mūsu pašu latviešiem/krieviem utt. ir aizspriedumi kā pret nepāraudzināmiem tipiem ar sliktiem gēniem, kuri saviem adoptētājiem, kā likums, sagādās nepatikšanas mūža garumā. Otrkārt, tie ir zīdaiņi, kuri kopš dzimšanas ir ar garu diagnožu sarakstu. Latvijas vecāki kopumā labprāt adoptē zīdaiņus, pēc kuriem ir gara rinda, taču viņi nepaņems zīdainīti, kuram nav ēšanas refleksa un kurš ir jābaro ar zondi, kuram ir hepatīts C, kura žultsvadi pietiekami labi nevada žulti un tā uzkrājas žultspūslī, kura pavisam neilgā medicīnas vēsture pilna ar svešiem biedējošiem vārdiem – sepse, holestāzes sindroms, trombocitopēnija, encefalopātija utt. Šādu bērnu diemžēl ir daudz. Izgājuši pa vietējo adoptētāju rindu, gala rezultātā viņi nonāk pie ārzemniekiem, kuri ir gatavi pielikt savas pūles un līdzekļus šo bērnu aprūpei un ārstēšanai un, atšķirībā no latviešiem, acīmredzot nebaidās, ka šie bērni neizaugs par nevainojamu viņu nepiepildīto sapņu piepildījumu. Manuprāt, uz šī fona ir liekulīgi sašust par lielo uz ārzemēm adoptēto bērnu skaitli.
Par identitātes maiņu – jebkuram adoptētam bērnam, Latvijā un ārpus tās, vecāki parasti dod savu uzvārdu. Savulaik, dzīvojot Vašingtonā, redzēju, kā viens amerikāņu pāris, kas Latvijā bija adoptējis divas pamatskolas vecuma māsas, viņas svētdienās veda uz latviešu skolu. Protams, ne ar katru bērnu tas notiek. Taču aizspriedumu adopcijas lietās ir tik daudz, ka dažkārt neļauj saskatīt faktus.
7
TanteSidra > Nellija Ločmele 30.04.2014. 21.36
//
bērni, [..] kuri saviem adoptētājiem, kā likums, sagādās nepatikšanas
//
Vai adoptētājiem nepatikšanas gādās gan likums, gan adoptējamie bērni?
//
как [общее] правило = [kā] parasti, [kā] vienmēr, [kā] aizvien.
T.p. – in der Regel, as a rule, régulièrement.
0
helēna > Nellija Ločmele 01.05.2014. 10.12
Secinu, ka Jums tomēr ļoti attālināta izpratne par realitāti.
Pirmkārt, tā nav taisnība, ka Latvijā cilvēki nebūtu gatavi pieņemt bērnus. Problēma ir tajā, ka tas nav nemaz tik viegli izdarāms. Lai neieslīgtu detaļās un nesaskaldītu tēmu, piebildīšu tikai to, ka vairāk kā puse uz ārzemēm eksportēto bērnu nāk no audžuģimenēm. Un tas ir klajš likuma pārkāpums.
LM un ar to saistītajām institūcijām, ļoti patīk skandināt par to, ka bērni ir slimi un neviens tādus šeit negrib. Pirmkārt, tā nav taisnība – jā, adoptētāji neraujas pēc slimajiem bērniem, bet tā ir specifiska kategorija jeb cilvēki, kas vēlas realizēt sapni par SAVU bērnu. Un kurš gan sapņo par slimu bērnu. Tāpēc, ja bērnam pirmsadopcijas laikā atklājas vēl kādas veselības problēmas, tad visbiežāk adoptētāji no šiem bērniem atsakās. BET… audžuvecāki ir daudz plašāka kategorija un adoptētāji veido tikai nelielu daļu no tiem. Mums netrūkst cilvēku, kas būtu gatavi uzņemties rūpes par bērniem, ja vien viņiem tiktu dota iespēja to darīt. Ļoti daudzi bērni ar nopietnām veselības problēmām dzīvo audžuģimenēs un aizbildnībā. Man pašai ir 4 bērni, visiem ir nopietnas diagnozes (tādas kā C hep., HIV, kustību traucējumi), tajā skaitā diviem invaliditāte un trešajam arī pienākas. Un es neesmu nekāds izņēmums – zinu daudzus jo daudzus cilvēkus, kas atsaukušies bērnu vajadzībām pēc ģimenes un pieņēmuši nopietni slimus bērnus, arī no paleatīvās aprūpes. Diemžēl valsts ieciklējas uz adopciju kā vienīgo pareizo risinājumu un citus veidus tiecas ierobežot. Spilgts piemērs ir Golbergu ģimene (Latvijas Lepnums 2013), kam aizbildnībā ir mazulis: pamests pēc dzimšanas, nodots adopcijā un kad atklājās, ka bērnam ir leikēmija, tad adoptētāji arī viņu pameta. Goldbergu ģimene viņu nebija redzējuši, bet, uzzinot par viņu, nolēma pieņemt. Šobrīd tiek virzīti CL grozījumi, kas šādu iespējamību izslēgtu – un tādi mazuļi nevis nonāks ģimenē, bet baros bērnu namus un valsts turpinās skandēt to, ka pie mums cilvēki negrib ņemt bērnus ar problēmām. Ciniski…
Un dīvaini ir tolerēt pret identitātes maiņu, ja Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka to, ka katram bērnam ir tiesības uz identitātes saglabāšanu. Adoptējamie bērni ir kā prece bez tiesībām uz viedokli. Jo valstij tā ir izdevīgāk: http://azote.jimdo.com/2014/04/19/bērna-interešu-aizsardzība-adopcijā/
0
anesteeziste > Nellija Ločmele 28.04.2014. 12.39
Jebkurš, kurš tiešām vēlas uzzināt to, kas notiek ar uz ārzemēm adoptētiem bērniem, var ātri vien atrast informāciju ielūkojoties likumos, kas regulē adopciju. Pēc adopcijas, neatkarīgi no tā uz kurieni bērns tiek adoptēts, adoptētāju ģimene tiek uzraudzīta vairākus gadus. Ārzemju bāriņtiesas sūta atskaites uz Latviju par to, kas notiek adoptētāju ģimenē.
0
helēna > Nellija Ločmele 01.05.2014. 10.21
Un nenāktu par ļaunu arī paplašināt savu redzesloku par ASV. Krievi tāpat vien neaizliedza savu bērnu adopciju uz ASV – viņi paaugstināja prasības un ASV tās nevēlējās izpildīt. Kas nav brīnums, jo bērnu tiesību aizsardzība tur ir zemākā līmenī. Adoptēti bērni tur ir otršķirīgi – par viņu sakropļošanu un nogalināšanu tiek piespriesti daudz maigāki vai pat nosacīti sodi, pretstatā gadījumos, kad cietis miesīgais bērns. Tikai dažos štatos adoptētajiem cilvēkiem ir iespēja uzzināt savu izcelsmi – lielākā daļa visas dzīves garumā neveiksmīgi tiesājas un tā arī nomirst, neuzzinot kas viņi īsti ir. Pilns Facebook ar centieniem pēc dažiem zināmajiem faktiem atrast savu bioloģisko ģimeni. Jo citas iespējas nav…
ASV ir vienīgā no 194 valstīm, kas ir parakstījusi, bet nav ratificējusi ANO Konvenciju par bērnu tiesībām, un tajā netiek nodrošināta bērnu aizsardzība līdzvērtīgi Latvijai saistošajām prasībām. Kā piemēru var minēt to, ka ASV arī nepilngadīgos soda ar nāvessodu. Izrietoši ir pamats uzskatīt, ka no Latvijas adoptēto bērnu drošība ASV ir apdraudēta. Daži statistikas dati:
ASV ir augstākais noziedzības līmenis pasaulē – lielākais cietumnieku skaits pasaulē (ne tikai procentuāli, bet arī skaitliski vairāk nekā Ķīnā, kur arī par varas pozīcijai neatbilstošiem uzskatiem vai reliģisko pārliecību var tikt notiesāts).
ASV, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, ir augstākā bērnu mirstība no vardarbības.
ASV ir lielākais nelegālo narkotiku patēriņš pasaulē.
Saskaņā ar oficiāli atzītiem pētījumiem ASV 10-25% adopcijas ir neveiksmīgas un bērns tiek pārvietots uz citu ģimeni. Jo lielāks bērns un vairāk mainījis aprūpētājus, jo mazāka bērna spēja integrēties jaunajā ģimenē. Reālā neveiksmīgo adopciju statistika ir lielāka, jo ASV adoptētāji izmanto arī nelegālos veidus kā atbrīvoties no adoptētā bērna. Piemēram, internetā ievietojot sludinājumus, ar kuru palīdzību meklē saviem adoptētajiem bērniem citu ģimeni. Visbiežāk šādā veidā ģimenes tiek meklētas no ārzemēm adoptētajiem bērniem, kuri ar notariāli apstiprinātu pilnvaru tiek nodoti internetā atrastu svešinieku aprūpē: http://www.reuters.com/investigates/adoption/#article/part1.
0
Kristīne > Nellija Ločmele 28.04.2014. 12.49
“šis raksts man atgādina furoru, ko pirms neilga laika sacēla Kremļa propagandisti pret “ļaunajiem” amerikāņu adoptētājiem”
===
Šiem jau arī bija dažas skaļas lietas, kad ASV adopcijas iestādes bija atļāvušas bērnus adoptēt pavisam apšaubāmiem ļautiņiem – bija daži pavisam beigti bērni, vienu sīci jaunā māmiņa bija vienu pašu aizsūtījusi atpakaļ uz Maskavu ar vēstulīti “šito nevēlos, nebija tāds kā solīts”… u. tml.
===
“Par identitātes maiņu – jebkuram adoptētam bērnam, Latvijā un ārpus tās, vecāki parasti dod savu uzvārdu. Savulaik, dzīvojot Vašingtonā, redzēju, kā viens amerikāņu pāris, kas Latvijā bija adoptējis divas pamatskolas vecuma māsas, viņas svētdienās veda uz latviešu skolu.”
===
No teksta nav gluži nosakāms, kas ar to ir domāts. Jebkurā gadījumā etniskās un/vai reliģiskās identitātes saglabāšanu paredz Hāgas 1993. gada konvencija. Par to gan ir pienākums parūpēties attiecīgajai LR iestādei (16. pants).
0
Eriks Grube > Nellija Ločmele 28.04.2014. 12.46
“Adopciju Latvijā kavē tas, ka bērniem ir veselības problēmas, daļa no viņiem ir čigānu tautības bērni, bet daļa – vairāki vienas ģimenes bērni, kurus adopcijai nodotu tikai visus kopā. Praktiski mūsu institūcijā šobrīd visi 28 juridiski brīvie bērni pieder kādai no minētajām grupām, tāpēc arī latviešu ģimenes viņus adopcijai neizvēlas.
Bet ārzemnieki tomēr izvēlas.
Jā, pagājušajā gadā deviņi mūsu bērni tika nodoti adopcijai uz ārzemēm. Divi no viņiem ir invalīdi, viens pat ar ļoti smagu iedzimtu sirds kaiti. Ārzemniekus tas, atšķirībā no latviešiem, nebaida – viņi ir gatavi uzņemties rūpes par slimu bērnu. Tāpat pagājušajā gadā tika adoptēti divi čigānu tautības bērni – viņus pieņēma ģimene no Francijas.
Kuras ir tās valstis, kuru ģimenēs biežāk nonāk Jelgavas bērni?
Visbiežāk tā ir jau pieminētā Francija, Itālija, ASV.
Mums svarīgs notikums ir uzsāktais process par vēl viena bērna adopciju Latvijā, un, iespējams, jau šogad varēsim teikt, ka no mūsu iestādes Latvijā ir adoptēts otrais bērns.
Pagājušajā gadā audžuģimenēs no mūsu iestādes ievietoti septiņi bērni un tajā pašā laikā seši atgriezti atpakaļ iestādē, 2010. gadā šis skaits bija vēl lielāks – iestādē atgriezās 10 bērni.”
http://www.jelgavasvestnesis.lv/page/74?news_id=15317
0
andris902 > Nellija Ločmele 28.04.2014. 12.14
…Anita, Jums ir zināma taisnība, taču…visas neskaidrības un pārpratumi rodas no nezināšanas…sabiedrībai nav informācijas, kas notiek ar šiem bērniem, kurus adoptē ārzemnieki, kāds ir to tālākais liktenis…vai valsts kontrolē adoptēto bērnu dzīves gājumu ārzemēs?…vai šādai kontrolei tomēr nevajadzētu būt kā pienākumam?…nezinu, varbūt tā arī notiek, jo negribētos ticēt, ka adoptēto bērniņu izsvītrojam no reģistriem un tālākais kļūst nesvarīgs – nav cilvēkbērna, nav problēmu….
…un, protams, akmens “demogrāfu” lauciņā, kuriem interesē tikai pats dzimšanas fakts, lai pievilktu ķeksīti dzimstības programmas izpildes plānā…tik milzīga rūpe par pabalstiem, bet vienaldzība par bērnu namos ievietoto bērnu skaita pieaugumu, par adoptēto bērnu likteņiem un tiem, kuriem bērnība paies bērnu namos…
0
Kristīne 28.04.2014. 10.58
“viesģimenes esot priviliģētākas, tāpēc adoptēt var jau nolūkotu bērnu”
===
Kāds man var paskaidrot, kas ar to domāts?
0
anesteeziste 28.04.2014. 12.37
Ja šī ģimene vēlas veselu bērniņu vecumā līdz 3 gadiem, tad rindā ir jāgaida ilgi. Jo tādu bērnu gribētāju arī starp latviešiem ir daudz. Uz ASV adoptē tādus bērnus, ko latviešu adoptētāji negrib – jau lielākus, bieži ar veselības problēmām un tādus, kas ir jāadoptē kopā ar māsām vai brāļiem.
0