Ministrija ir arī darījusi visu, lai bērniem nebūtu veselības mācības stundu
Izglītības ministrijas ierēdņi Ministru kabinetā atkal virza Sporta politikas pamatnostādnes 2014.- 2020. gadam. Tās apakšnosaukums vienkāršotā valodā būtu – „kaut tie bērni būtu resni un sēdētu mierīgi”.
Latvijas Pašvaldību savienība, Veselības ministrija, sporta organizācijas, ārstu biedrība lūdz Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) palielināt sporta stundu skaitu, paredzēt trīs sporta stundas no 2014. vai pat 2020. gada, bet ministrija apgalvo, ka sports ir direktora izvēle un nekāda sporta stundu papildināšana nenotikšot.
Iedomājieties cienījamo 70 gadus veco, cukura diabēta, ceļu locītavu sāpju un kardiovaksulārās mazspējas nomākto direktori kā sporta fani, kas pati aktīvi ieviesīs vēl vienu sporta stundu? Bet Izglītības un zinātnes ministrija taču lepojas, ka lielākā daļa direktoru ir pieredzējušas (virs 60 gadu vecuma) kundzes.
Lāga nezinu, kāpēc IZM tik ļoti pretojas bērnu kustībai. Kāpēc klases audzinātājas pašas zvana ģimenes ārstam vai pediatram un lūdz meitenēm izsniegt atbrīvojumu no fizkultūras, jo skolniece slikti jūtoties (tā pati, kas aiz skolas stūra smēķē)?
Kāpēc tiem, kam šis atbrīvojums no sporta nodarbības ir, ļauj nepiedalīties sporta stundās vispār, nevis liek veikt iesildīšanās un izstaipīšanās vingrinājumus? Kāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre pat Saeimas komisijā sāk falsetā kliegt, ka sporta stundas ir noziegums, jo palielina jau tā lielo bērna slodzi?
Latvijas publiskās telpas paradigma ir, ka mums ir izcili skolotāji, tikai algas par mazu. Iespējams, bet vismaz jautājumā par bērnu fizisko aktivitāti viņu izpratne lielākoties atbilst XIX gadsimta pretnostatījumam – fiziski aktīvs un garīgi aktīvs. Tolaik intelektuālis strādāja ar spalvu, bet neizglītotais – ar cirvi.
Mūsdienās uzstādījums tomēr ir pretējs – visā pasaulē tieši izglītotie cilvēki vairāk skrien, vairāk brauc ar velosipēdu, kalnu vai distanču slēpēm. Tātad uzstādījums veiksmīgai, finansiāli un garīgi pilnvērtīgai dzīvei ir iespējami daudz fizisku kustību visas dzīves garumā. Vai mums netīšām tieši izglītības darbinieku vidū nav pārāk izteikta negatīvā atlase? Vai mums nav pārāk liels sieviešu īpatsvars izglītības darbinieku vidū?
Sporta federāciju padome sastāv no dažādiem ļaudīm, kas pārstāv tikpat dažādus sporta veidus. Daļa ir nobrieduši funkcionāri, daļa azartiski treneri, bet citi vēl nesenā pagātnē godalgoti sportisti. Kopā sanākusi šī kompānija ar cieņu un godu saucama par sporta dzīves profesionāļiem. Katras federācijas vadītāji lolo cerībiņu no kopējās sporta naudas savai federācijai paņemt 0,1% vairāk. Katras federācijas līderis virza savas prioritātes – stipri sist (bumbu smiltīs, citam pa žokli, pretinieka laidni), ātri skriet (veikli mukt vai dzīties pakaļ), braši celt (svara stieni, partneri uz paklāja vai ripu pāri vārtsargam).
Bet sagadīšanās pēc visas sporta federācijas bija vienisprātis, ka Latvijas sportam kopumā ir tikai divas prioritātes – lielāks sporta stundu skaits skolās un cilvēka cienīgs atalgojums sporta skolu skolotājiem. Sporta federāciju padome tā arī nobalsoja – liekam pie malas katrs savas prioritātes, mums svarīgi ir Latvijas bērni un jaunieši kopumā.
Sports skolā nozīmē labu skolēna veselību. Pasaules Veselības organizācija iesaka visām valstīm rūpēties, lai vismaz piecas reizes nedēļā vismaz stundu dienā bērns fiziski kustētos. Ikdienas sporta nodarbību ietekme uz bērna veselību ir aptuveni piecas reizes nozīmīgāka nekā telpas, apgērbs, apstākļi, un vismaz divas reizes nozīmīgāka par pareizu uzturu. No sabiedrības veselības viedokļa bērnu veselībā tikpat nozīmīgs faktors ir kaitīgo apstākļu (smēķēšanas, alkohola, narkotiku) neesamība. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīcija nosaka, ka bērna veselību nosaka pietiekami daudz un adekvātas kustības, pārtikas grozs, vecāku sociālais stāvoklis un izglītība.
Laba veselība ir būtiskākais sociālās, ekonomiskās un personiskās attīstības resurss un nozīmīgs dzīves kvalitātes aspekts. Politiskie, ekonomiskie, sociālie, kultūras, vides, uzvedības un bioloģiskie faktori var nodrošināt labu veselību vai var kaitēt tai. Veselības veicināšanas pasākumu mērķis ir panākt, ka šie faktori labvēlīgi ietekmē veselību. Veselības veicināšana (health promotion) ir process, kas rada iespēju katram cilvēkam pastiprināt kontroli pār savu veselību un to uzlabot. Pieaugušo un aktīvo cilvēku uzdevums ir rūpēties par veselības veicināšanu bērniem un cilvēkiem, kas paši nevar par to parūpēties (piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām).
Veselības veicināšana ir ekonomiski izdevīgākais un efektīvākais veids tieši slimības cēloņu novēršanā, nepieļaujot slimības rašanos, veicinot iedzīvotājus uzņemties atbildību par savu veselību. Sports un fiziskās aktivitātes patlaban visā pasaulē ir atzītas par nozīmīgāko veselības veicināšanas determinanti, īpaši bērnu un jaunatnes vidū.
Ja mēs zinām, ka Latvijas bērni tagad ir ļoti mazkustīgi, ka 19% bērnu ir lieks svars (vairāk nekā 40 000 bērnu!) vai adipozitāte, ka 40% bērnu ir mugurkaulāja defekti, kas saistīti ar mazkustīgu dzīvesveidu un sēdošu režīmu, tad liels nopelns te ir izglītības mazkustīguma filozofijai vai vēl vairāk – izglītības organizatoru tendencei ignorēt bērna veselības veicināšanu.
Pamatnostādnēs cauri spīd loģika – tas nekas, ka Jānītis nesporto, viņš taču paliks uz pagarinātās dienas stundu un tad vismaz izkausies ar Pēterīti.
Patiesībā Izglītības ministrijas politika sporta jomā balstas uz principiāliem meliem. Kādā anekdotē par Jānīti, kurš iet laukā no pagarinātās dienas stundas, skolotāja vaicā: „Kurp iesi, Jānīti?”. Jānītis atbild: „Dzert, pīpēt un mīlēties.” Skolotāja: „Vai tu cepuri un cimdus uzvilki?”
Cilvēki, kas rakstījuši Sporta politikas pamatnostādnes tautas sportu (Sports visiem) ir vērojuši pa mašīnas logu (atkal tie riteņbraucēji traucē!), bet augstu sasniegumu sportu – televizora ekrānā. Šie ierēdņi ir saklausījuši, ka valsts interesēs ir olimpiskais čempions, bet nav dzirdējuši, ka vēl nozīmīgāka ir bērnu un jauniešu veselība.
Ja mēs saprotam, ka valsts spēj iedot sportam ļoti nelielu naudiņu (un tuvākajos astoņos gados principiāli nekas nemainīsies), tad lielākai daļai no tās būtu jānonāk bērnu un jaunatnes sporta skolās tādu demokrātisku sporta veidu attīstībai, kur var iesaistīt iespējami daudz bērnu, neatkarīgi no tā, vai tas ir olimpiskais vai neolimpiskais sporta veids.
Pārāk ilgi kā sporta attīstību esam sapratuši tikai lielu sporta būvju celtniecību novadu centros, bet šo centru uzturēšanai esam notērējuši visu sporta naudu. Pateicoties šādai sporta vadībai, sporta skolas skolotājs Latvijā saņem 40% mazāku algu nekā vidusmēra skolotājs, praktiski zemāku par iztikas minimumu. Jo naudiņa aizplūst svešzemju bumbas un ripas meistariem, kas lepni gozējas Latvijas klubu ģērbos. Nauda aiziet sporta būvēm, nevis bērniem. Par desmitiem miljonu valsts naudas Rīgas pilsētas atdotā zemes gabalā uzbūvē arēnu, kurā vienlaikus var slidot divi vārtsargi, desmit laukuma spēlētāji un trīs tiesneši. Tai pašā laikā lauku sporta skolas skolotājs vienlaikus trenē simts bērnus, gadā iztērējot dažus tūkstošus latu.
Ir kāds mīts, ko čakli pauž IZM – skolās tagad starpbrīžos skolotāji bērniem likšot pavingrot, tas nu būšot sporta vietā. Tie, protams, ir meli, ka tas tā notiks. Bet elementāra sporta medicīna nosaka, ka nav lietderīgas kustības, kas iesaista mazāk par 1/6 visa ķermeņa skeleta muskulatūras, kustībām jābūt dinamiskām un vienu kustību ciklam nevajadzētu būt īsākam par 3-5 minūtēm. Šādu līmeni parasti sasniedz ar kustību apjomu, kas rada optimālo sirdsdarbības frekvenci (bērniem parasti 140-160 reizes minūtē).
Patiesībā mūsu bērnu asinsriti uzlabo, smadzeņu apasiņošanu palielina, pārmērīgi uzņemtos cukurus „sadedzina” tikai kustības, kas ir pietiekami ilgas un pietiekami intensīvas (vismaz svīšanas līmenī). Protams, izstaipīt rokas un kājas ir labāk nekā sēdēt salīkušam pie datora, bet tam nav nekāda sakara ar sportu un attīstošu kustību. Bērnam būtu labi nodarboties ar sporta veidu, kas noslogo vismaz 60% muskuļu (atvainojos citu sporta veidu faniem, bet veselīgākais sporta veids no muskuļu apjoma ir akadēmiskā airēšana, kaut vai uz akadēmiskās airēšanas trenažiera).
Kustību intensitāte un apjoms bērnu vecumā ir tieši proporcionāli smadzeņu apasiņošanai, sastrēgumu un tūsku mazināšanai, tātad arī labākām sekmēm un labākai intelektuālai attīstībai.
Vjačeslavs Dombrovskis (Reformu partija), kas parakstās zem resnu un slimu bērnu sporta politikas pamatnostādnēm, šīs pamatnostādnes vienkārši nav lasījis. Galvenokārt aizņemtības un latviešu valodas nezināšanas dēļ. Viņš gatavs parakstīties zem ierēdņu pārliecības, ka nekas nav maināms – bērniem astoņas stundas jāmācās čemurziežu ziedkopas uzbūve, bet nekādā gadījumā nav jāskrien, jāsit bumba vai jāpeld.
Viņš ir laimīgs, ka sporta dzīves vadītāji ministrijā ir bezmugurkaulnieki, kas čakli piekritīs lielāku birokrātu uzstādījumam, kas rakstīs pamatnostādnes nevis sportam un veselībai, bet liekulībai un tusnībai.
Izglītības ministrija ir darījusi visu, lai bērniem nebūtu veselības mācības stundu, kurā bērns varētu uzzināt kaut ko par veselīgu kustību, iesildīšanos, izstaipīšanos, muskuļu un fasciju darbu. Nemaz nerunājot par to, ka ar savu pretnostatīšanu veselības mācībai Izglītības ministrija ir pavēstījusi, ka bērniem neko nevajag zināt par nākamās paaudzes radīšanu, grūtniecību, zīdīšanu, higiēnu, tīrību, smēķēšanas un dzeršanas kaitīgumu.
Autors ir Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, World Medical Journal galvenais redaktors
Komentāri (36)
Bulkujānis www.lasma 11.06.2013. 11.46
Paldies Pēterim Apinim, teicams raksts par topošo pūpēdīšu paaudzi. Taču gribētu papildināt, ka problēma nav tikai sporta stundu skaitā, tā ir lielāka. Izrādās – arī šīs jau esošās sporta stundas var mierīgi ignorēt. Neiet uz tām visa semestra garumā, ja negribās, un viss. Nu, izdariet man kaut ko! Pieredze – ne jau no xyz nomales pamatskolas, bet no Rīgas 1. ģimnāzijas. Skolotājs tur neko nevar izdarīt. No skolas par tādu “sīkumu” – un vispār nevienu par neko – izmest nevar (atcerēsimies Jēkabpili!). Turklāt vēl kā augstākā pasaules gudrība un visu problēmu risinājums kladzinātais “Nauda seko skolēnam!”. Izmestajam skolēnam sekos viņa nauda, un tai pakaļ lidos arī vainīgais skolotājs. Trijatā, sakārtojušies kāsī.
0
silvija_vitina 11.06.2013. 09.34
Vai nav par šauru tverts, visu problēmu noveļot uz IZM un veselības mācības (ne)esamību?
1) Es, piemēram, katru dienu skatos uz savas skolas stadionu, kas manā laikā tika rūpīgi kopts (mēs paši – skolnieki – atstrādājām tajā savas “vasaras prakses”). Mani bērni, kas nu jau ir/tūlīt būs beiguši skolas gaitas, šo stadionu vairs nevarēja izmantot, jo tas bija nolaists uz grunti. Tad, kas ir labāk – piešķirt finansējumu veselības mācības stundai, vai tomēr atjaunot/uzturēt/uzlabot sporta infrastruktūru?
2) Autors ir Sporta federācijas augsta amatpersona. Mani vienmēr izbrīna, ka valsts ar valsts sabiedrību starpniecību atbalsta ar milzīgām naudām(!) profesionālos sporta klubus, bet neatbalsta vai tikpat kā neatbalsta bērnu/jauniešu sportu. Sporta skolas ir nabagmājas! Praktiski visi bērni, kas trenējas sporta skolās un sāk piedalīties kādās starpt.sacensībās, ir atkarīgi tikai no vecāku maciņa. Ir naudiņa – brauks uz sacensībām. Nav naudiņas – nu tad trenējies turpat skolā bez sacensību pieredzes. Un tad valsts brīnās – kā Fēnikss no pelniem piedzimst tādi talanti kā brāļi Dukuri, Māri Štrombergi, pludmales volejbolisti… diez kā viņi radās? un kad VALSTS pamanīja, ka Latvija ir, piem., BMX LIELvalsts?
pie mums nez kāpēc viss ir ačgārni. Vispirms dzimst olimpiskais talants (par spīti visam), un tikai pēc tam valsts attīsta sporta kustību. Pateicoties Štrombergam, bmx trases ir sadzimušas kā sēnes pēc lietus (tas ir labi, protams). Taču pareizi būtu bijis otrādi – vispirms infrastruktūra, pēc tam olimpiskās uzvaras. Cik daudzi bērni šobrīd ir aizrāvušies ar bmx! vai viņiem veselības mācība maz ir svarīga? (ja nu vienīgi tik daudz, lai zinātu, kā pasargāt sevi no traumām)
Diez vai valsts zina, ka, piemēram, šobrīd klinšu kāpšanā Latviju Pasaules kausu līmenī CENŠAS (protams, ar personisko finansējumu) pārstāvēt jauns talants (kurš var arī nekļūt par “štrombergu” tieši naudas trūkuma un starpt.sacensību pieredzes trūkuma dēļ)? Varbūt, ka valsts tīri nejauši kādreiz kļūs par klinšu kāpšanas lielvalsti, bet vai tas būs valsts nopelns?
9
ineta_rr > silvija_vitina 11.06.2013. 16.03
Bērnu piespiedu kārtā likt pie darba ir stulbums. Ja grib, lūdzu, grābekli rokās, lai grābj, bet jēga no tā nekāda, jo bērnam pietrūkst spēka, izturības un precizitātes, kas bērnam var izraisīt mentālu traumu, jo strādā, bet jēgas nekādas. Savukārt pieaugušais var rakt zemi kaut stundu no vietas, un beigās ir gan jēga, gan rezultāts. Pusaudžus teorētiski var likt pie darba, bet praksē labāk nevajag, var iedot kādu kasti aiznest vai ar kādu sīkumu palīdzēt, tas pat ir jādara, bet, ja negrib, nespiežam darīt nogurdinošu darbu, jo sirds aug lēnāk par pārējo ķermeni, tādēļ pusaudzis nogurst daudz ātrāk par pieaugušo. No sevis varu piebilst, ka skolas talkas man neko neiemācīja, ja nu vienīgi, ka hierarhijas augšgalam (direktoram, skolotājiem) nav jāstrādā. Cita lieta darbmācības stundas un sava māja un dārzs, tikai, atkal, tam nav nekāda sakara ar talkām.
0
silvija_vitina > silvija_vitina 11.06.2013. 13.56
sorry, Vita. Tu šoreiz, kā no plaukta… Naudas trūkums, saki? Ne jau naudas trūkums, bet naudas resursu sadale klibo. Jo viss pēc principa – nauda savējiem.
0
tuba76 > silvija_vitina 11.06.2013. 11.56
Atbilde ir – naudas trūkums. Ja mēs pieņemam, ka vasaras prakses – t.i. neapmaksāts bērnu darbs – ir ok un atbalstāma lieta, tad tā ir tikai viena problēmas puse. Tie bērni var strādāt tikai pieaugušā vadībā un atbildībā. Pieaugušajam ir jāsaņem alga. Darbarīki maksā naudu – kapļi, grābekļi, lāpstas – ok, ok – var paņemt no mājām – lai vecāki finansē. Citi materiāli – grants, zeme, zālāja sēklas utml. – tas viss maksā naudu un ne to mazāko. Savulaik mans tēvs kā p/s vadītājs palīdzēja sponsorēt no saimniecības līdzekļiem vietējās skolas sporta laukuma rekonstrukciju, par ko skolas direktors bija dziļi pateicīgs.
Es pati kopā ar klases biedriem visus skolas gadus pavasaros un rudeņos strādājām p/s biešu, kartupeļu u.c. vagās – par ko p/s mums maksāja algu jau no 8 gadu vecuma. Bērnu darbs – jā, bet apmaksāts. Mēs par to naudiņu un ar p/s apmaksātiem autobusiem braucām uz Rīgu uz teātriem un ekskursijās pa Latviju vai uz citām brālīgajām padomju republikām.
Kurš šodienas Latvijas zemnieks var ko tādu nofinansēt?
0
ineta_rr > silvija_vitina 11.06.2013. 14.16
Ja Jums liekas, ka veselības mācība pasargā no traumām, tad es nezinu, ko par Jums padomāt.
0
austrisv > silvija_vitina 11.06.2013. 15.29
Vita, es Tev piekrītu!!! Tas, ka bērnībā ir mazliet arī jāpastrādā, tikai norūda cilvēku. Vismaz man dārzā nav nezāles, kamēr kaimiņiem(jaunajiem un ne tik jauniem) dārzu ravē mammas vai vispār nav ka sravē. Skumji, jo nav radināti to darīt!
0
austrisv > silvija_vitina 11.06.2013. 10.20
manā bērnībā nebija nekādu sporta skolu, bet strādājām laukos svaigā gaisā un ēdām veselīgu pārtiku un lēkājām pašu taisītos sporta laukumos un bijām un esam mundri, jo vienreiz taču jāsaprot, ka katra veselība ir pašu rokās. Skolās gan izvairīties no fizkultūras stundām nebija iespējams un no normu kārtošanas gan skolās, gan augstskolās – tāpat! Un labi, jo nevarēja izlaisties!
Par sporta laukumiem skolās, pilnībā piekrītu, jo visu darījām paši!
Tagad tikai prasības no valsts! Būtu vairāk skolnieki nodarbināti un mazāk būtu prātā pīpēšanas un dzeršanas.
0
Egitazz > silvija_vitina 11.06.2013. 15.36
Bet
sporta skolas bija, un visa spēcīgas, piemēram, Murjāņu, kas arī tagad vēl ir.
0
silvija_vitina > silvija_vitina 11.06.2013. 10.51
Bet.
Tu pārspīlē – sporta skolas bija arī Tavā(mūsu) bērnībā. Bet ne par to stāsts.
Ir slimi, ka šodien bērni (un ne tikai bērni) kā traki ņemas virtuālajās fermās, bet nezina, ko nozīmē izravēt nezāles vecmammas piemājas dārziņā. tpu,tpu… ka tik vēl nepiesien bērnu ekspluatāciju un darba tiesību pārkāpumu!
Ir, maigi sakot, neadekvāti, ja tiek bīdīta ideja katru skolnieku apgādāt ar planšetdatoru (kas izmaksās daudzus miljonus un kas fiziski-morāli novecos vēl ātrāk, nekā pēdējie skolnieki laukos šo mantu reāli saņems), bet pilnībā tiek aizmirsta fizkultūra kā veselīga dzīvesveida pamats.
Ir liekulīgi valstij sevi dēvēt par bmx (kā konkrēts piemērs) lielvalsti un lepoties ar olimpisko zvaigzni, ja tikai pati “zvaigzne” un tās vecāki/treneris/atbalstītāji zina ērkšķaino ceļu uz zvaigznēm.
Apinis kā ārsts un sporta funkcionārs vienā personā varētu vairāk rūpēties par to, lai valsts finansējums aizietu bērniem un masu sportam, nevis dažiem izredzētajiem.
0
Egitazz > silvija_vitina 11.06.2013. 10.44
Es, piemēram, katru dienu skatos uz savas skolas stadionu, kas manā laikā tika rūpīgi kopts (mēs paši – skolnieki – atstrādājām tajā savas “vasaras prakses”).
=======
nu atvainojiet, mēs nevaram tagad izmantot padomiskās sistēmas paņēmienus, kas piespieda bērnus kaut ko darīt, tas taču sagraus viņu brīvības sajūtu un demokrātijas uztveri!
0
Ieva 11.06.2013. 12.59
Kustības, fiziskas nodarbības neapšaubāmi ir vajadzīgas. Tomēr te ir viena pretruna. Mūsdienu skolnieks nedežurē virtuvē, nebrauc talkās, nemazgā, klasi, un viņu nevar piespiest notīrīt tāfeli. Jo esam demokrātiski, un ir jāievēro bērnu tiesības.
Skolotāji, kontroldarbus izdodot, nedrīkst teikt atzīmi, vai sarindot darbus no labākā no sliktākā. Jo tas traumē bērna psihi. Vecāku sapulcēs sekmju sarakstos nedrīkst būt uzvārdi, jo nedrīkst bērnos un vecākos radīt traumu.
Bet, kas notiek fizkultūras stundās? Visi skrien krosu, piemēram. Un fizkultūras skolotājs slavē uzvarētājus, un kaunina pēdejos. Jo tie nav tik fiziski stipri. Un skolnieki, būdami nežēļīgi pēc savas dabas, piebalso, kā rezultātā, ne tik fiziski stiprajiem tiek iedzīta trauma. Sporta stundas kļūst par pazemojuma vietu, un tiek meklēti visi iespējamie iemesli, lai tās neapmeklētu. Un tas notiek tāpēc, ka tās ir Sporta stundas, ne fizkultūras. Mēs baidamies pateikt bērnam , ka viņš ir gudrs vai muļķis, bet droši izdalam fiziski spēcīgos no vājākiem. Tiek atbalstīts sports, kas pēc savas būtības ir kaitīgs veselībai, ne fizkultūra, kas veselību stimulē. Vai esat redzējuši vecu profesionālu sportistu? Nē, jo tie visi ir miruši. Tie, kas vairs nav tik jauni, mocās ar lielām veselības problēmām- gan pie mums, gan ārzemēs. Visa prese pilna ar ziņām par sportistu traumām, futbolisti, tikko viņiem pieskaras, vārtās pa zemi sāpēs, hokejisti izlaiž spēles, jo veselība ir jāārstē, sports nav padarījis to stiprāku..
Sporta stundās nemāca, kā sevi uzturēt formā. Sporta stundās atlasa jaunos talantus, lai skola varētu piedalīties sacensībās, aizstāvēt, kā tiek teikts, skolas, pagasta, pilsētas godu. Godu? Pie kam ir tikai vieglatlētika, jo citi sporta veidi skolā nepastāv. Skolā nemāca, cik dienā būtu jāskrien, kāds treniņš trenē kādas muskuļu grupas jātrenē, kādam jābūt uzturam. Sporta stunda ir atvasinājums no profesionālā sporta… a vajadzētu ta būt veselības stundām… Faktiski tas ir tas, ko Apinis tik kaismīgi grib.
5
0
-4
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
@Ieva Priedenfelde > Ieva 11.06.2013. 13.40
Ķīp, nemuldi, zinu vairākus bijušos augstas klases sportistus, kuriem 50 gadu vecumā veselība laba un dzīvesprieka daudz, liekā svara nav, atšķirībā no resnajām pakaļām.
0
Egitazz > Ieva 11.06.2013. 19.38
zināma taisnība par sportu ir. bet arī atzīmes neliek tikai pirmajā klasē. otrajā jau liek matemātikā un valodā, tad katru gadu pieliek. un uzvarētājus olimpiādēs apsveic visas skolas priekšā.
varbūt tiešām varēja kaut kā atteikties sportā no visādiem normatīviem utml., bet nu lai kaut kādas kustības paliek
0
austrisv > Ieva 11.06.2013. 15.25
Ķīp, tur jau nu Tev taisnība. Jocīgi vai kā lai citādi to pasaka, ka Jansons paziņo, ka to kausli no Jaunjelgavas skolas izslēgt nevarot, jo Latvijā lūk esot obligātā pamatizglītība.Manuprāt, var izslēgt, jo šim kauslim jau nav aizliegts doties uz citu skolu, jo neizslēdzot no Jaunjelgavas skolas rodas priekšstats, ka visu drīkst darīt- pat nosist kādu skolnieku, jo cik var saprast, tad primārais ir obligātā izglītība nevis cita skolnieka veselība vai dzīvība.
Manuprāt, mūsu valstī tas tiesībsargs ir galīgs muļļa, kurš nejēdz, kas ir un kas nav svarīgāks!Manuprāt, nekas ļaunāks nevar būt par nesodāmības apziņu.
Tieši izmetot no skolas, tas razbainieks būs spiests mainīt savu domāšanu, ja tāda tajā vecumā vispār ir pret līdzcilvēkiem.
0
eryx2 > Ieva 11.06.2013. 17.54
Piekrītu, ka skolā būtu jābūt veselības vai fiziskās aktivitātes stundām, nevis sporta stundām, kur tiek prasīti vai izcelti rezultāti. Paradoksāla situācija- meitenes vidusskolnieces basto sporta stundas skolā, bet gatavas piestrādāt, lai nopelnītu naudu sporta klubam. Jo tur viņas ir “klientes”, kuru nevarēšana netiek nopelta vai kaunināta. Tur treneris neizsaka pārmetumus, ja dūšīgā meitene var atspeisties labi ja 3 reizes, vai trenerim jāparāda speciāli atvieglotie vingrojumi, lai no tiem vispār būtu jēga.
0
Ieva > Ieva 11.06.2013. 13.48
Jā, taisnība, 50 gadu ir liels vecums bijušajam sportistam
0