Veidenbaums un gaišā nākotne NAP skatījumā

Pirms 145 gadiem, 1867.gada 3.oktobrī, dzima dzejnieks Eduards Veidenbaums

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,/ Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,/ Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,/ Un nākotne spoža kā saulītes vaigs. 

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,/ Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;/ Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,/ Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Vai Eduarda Veidenbauma dzejas pirmie panti ir attiecināmi uz pašreizējo Latvijas valsti? Vai tas, ko mēs ticībā un cerībā sējām pirms divdesmit un drusku gadiem, ir uzdīdzis?

Pirms nedaudz gadiem, kad sākās lielā emigrācija darba meklējumos uz Rietumiem, bija viegli prognozēt Latvijas valsts ekonomikas sabrukumu un pat valsts neatkarības beigas. Bet laiks ir parādījis, ka esam sīkstāki un tā kā tuksneša stādi, un nav jāsagaida, ka viss sētais jau nākamajā gadā uzdīgs.

No otras puses, nevaram arī lielā pašapmierinātībā teikt, ka viss ir kārtībā. Ja Nacionālais attīstības plāns (NAP) pareģo tautiešu atgriešanos Latvijā, tad tas tomēr nav nekāds garants, ka tā notiks. Mūsdienu virtuālajā pasaulē mums ir lielākas iespējas saturēt tautu kopā par spīti ģeogrāfiskam attālumam. Sabiedriskie tīkli un ziņu portāli ir tikpat pieejami Latvijā, kā citur brīvā pasaulē.

Virtuālā tuvība – virtuālās saites. Tās ir labas un vērtīgas, bet mūsu tomēr ir tik maz, ka jāsatiekas „sejā”. Vai kāds zinātnieks ir izpētījis, cik bieži latvietim nākas „tikties sejā” ar citu latvieti salīdzinājumā ar to, kā tas ir, piemēram, vāciešiem, itāļiem vai krieviem? Gan savās zemēs, gan tajās, kur viņi nav pamattauta. Socioloģijā svarīgs pētījuma objekts ir tieši šie sabiedriskie tīkli, un tie ir zīmīgi faktori valodas uzturēšanā.

Veidenbauma dzeja ir pārsvarā pesimistiska, pilna ar domām par nāvi. Vai tad ir pārsteigums, ka viņš mira tikai 24 gadu vecumā? Atjaunotā Latvijas valsts ir jau de facto 20 gadus veca, un netrūkst valsts nāves piesaucēju. Tā nedrīkst lietas kārtot.

Mūsu valsts nav ne perfekta, ne bezcerīga – tā ir īsta, reāla un mūsu. Un tā mums jākopj un jāsargā. Ne tikai ar skaistām frāzēm, bet ar godīgu, mērķtiecīgu darbu. 

Virsmērķis – nodrošināt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu Latvijas teritorijā. Apakšmērķis – celt visu Latvijas iedzīvotāju labklājību, nepārkāpjot pirmo mērķi.

Veidenbaums varēja arī būt optimists: No putekļiem ārā, no dūmiem/ Mūs ziedošais pavasars sauc;/ Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,/ Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Vai tas ir tikai naivais optimisms? Kādu tad to „gaišo nākotni” redz Nacionālais attīstības plāns (NAP)?

Plānā lasām citātus no Raiņa, Imanta Ziedoņa, Zentas Mauriņas darbiem. Un tad pirmais, lielos burtos rakstītais mērķis parādās 23.paragrāfā (dokuments sanumurēts no pirmā līdz 424.paragrāfam):

„LKN2011* kā galveno ieteikumu izvirza nepieciešamību orientēties no efektivitātes virzītas ekonomikas uz inovāciju virzītu ekonomiku. Tādējādi kā būtiskākais vidēja termiņa mērķis tautas saimniecības izaugsmes stimulēšanai un iedzīvotāju labklājības pieaugumam NAP2020 kontekstā ir izvirzīts EKONOMIKAS IZRĀVIENS”. (* „Latvijas konkurētspējas novērtējums 2011″).

Tātad šis daiļi formulēts paragrāfs gāž seno Leonīda Iļjiča atklājumu, ka „ekonomikai jābūt ekonomiskai”. Ko vispār nozīmē „orientēties no efektivitātes virzītas ekonomikas uz inovāciju virzītu ekonomiku”? Vai tagad no augstskolu kursiem tiks svītrotas visas plašās apmācības par saimniecisko efektivitāti, par inženiertehnisko efektivitāti, par loģistisko efektivitāti. Mūsu konkurenti par to tikai priecāsies, jo efektivitāte un inovācija viena otru neizslēdz. Tieši otrādi – efektivitāte ir vajadzīga vienmēr – ar vai bez inovācijas.

Bet priekšnoteikumus, kā tikt pie šīs spējas radīt „inovācijas,” lasām NAP pielikumā, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža dokumentā: „Ekonomiskā izrāviena vadmotīvs: Latvija 2020.gadā – zaļākā valsts pasaulē”. Tur lasām, ka „Latvijas valsts un tās cilvēki par savu ir pieņēmuši patiesību, ka, tikai mērķtiecīgi, gudri un dāsni investējot izglītībā, valstij ir iespēja nodrošināt augstu konkurētspēju un izaugsmi ilgtermiņā.” Ar vārdu sakot, te ir no jauna atklāta vēl senākā Vladimira Uļjanova patiesība: „Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!”.

Ja tomēr skatāmies tālāk par gan plakātisko, gan samocīto valodu, atrodam interesantus rādītājus, par ko ir rūpējies Pārresoru koordinācijas centrs. Paragrāfos 180, 181 un 189 redzam rādītāju: „Patēriņš atpūtai un kultūrai no mājsaimniecību kopējiem patēriņa izdevumiem (%)”. Bāzes vērtība 2010.gadā ir 7%, bet plāns paredz mērķi, ka 2014.gadā tam jābūt 7,3%, 2017.gadā tam jābūt 7,8%, bet 2020.gadā tam jāsasniedz 8,1%.

Varētu uzrakstīt veselu eseju par šo rādītāju vien. Kādā veidā šis rādītājs ir atkarīgs no mājsaimniecības ienākumiem, cilvēku skaita un vecuma mājsaimniecībā? Kādā veidā plānotā ienākumu nevienlīdzības samazināšana (paragrāfi 180 un 181) pati no sevis mainīs šo rādītāju (un kurā virzienā)? Vai 183.paragrāfā rakstītais, ka šī rādītāja palielināšana „liecina par zināmu labklājības līmeni un piederību Latvijas kultūras telpai” nozīmē, ka bezmaksas kultūras pasākumi neveicina „piederību Latvijas kultūras telpai” un ka, no otras puses, pirktie, svešā valodā ierakstīti ārzemju video ieraksti un datora spēles veicina „piederību Latvijas kultūras telpai”?

Ja mājsaimniecībā patēriņi ir kopā, teiksim Ls 500, tad plāns nosaka, ka 2010.gadā Ls 35 tika izdoti atpūtai un kultūrai, bet 2020.gadā ar likumu apstiprinātā plānā izdevumiem būs jābūt Ls 40,50 (ja kopējais patēriņš nemainās). Kāpēc?

Laimības sapņi – / Blēņas un nieks;/ Nava virs zemes/ Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes/ Sirds tikai jūt,/ Nolādēts liktens/ Cilvēkam būt!

Tomēr laimības sapņi nav tikai blēņas un nieks. Tie ir mums vajadzīgi, lai varētu iet no šodienas uz rītdienu. Bet kādu lomu spēlē Nacionālais attīstības plāns – laimības sapnis, blēņas vai arī tikai nieks? Par to balsos mūsu priekšstāvji, 100 ievēlētie Saeimas deputāti.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors