Demokrātija ir tiesības skaitīt balsis*

Kāpēc es saku “nē” interneta vēlēšanām

Šopavasar presē pēc valsts sekretāru sanāksmē apstiprinātās koncepcijas “Par interneta vēlēšanu sistēmas izveidi” parādījās pirmās ziņas par interneta vēlēšanām Latvijā. Šogad martā publicēju rakstu portālos “Delfi” un Ir.lv “Interneta vēlēšanas – quo vadis?“, kurā bija norādīts uz riskiem, atbildību un citu valstu pieredzi no tehnoloģiskā aspekta. Šajā rakstā nevienu iepriekš minēto argumentu neatkārtošu.

3.aprīlī notika Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas (LATA), Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK), Satiksmes ministrijas (SM) un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVTRC) tikšanās, kurā SM un LVRTC atbildēja uz LATA norādītajiem vispārzināmajiem riskiem interneta vēlēšanās. Nevienu no septiņiem LATA identificētajiem riskiem, kas saistīti ar drošām, aizklātām un brīvām vēlēšanām, iespējamo vēlēšanu procesa nograušanu un rezultātu viltošanu koncepcijas autori nespēja atspēkot.

Vienīgais, kam LATA piekrita, bija SM un LVRTC argumenti astotajam iebildumam, ka pieļaujami privāti interneta vēlēšanu iecirkņi, kam vēlēšanas ir peļņas avots.

LATA biedru paustie viedokļi bija šādi:

* IBM Latvija: “IBM ir iztērējusi desmitiem miljardu dolāru drošu sistēmu izstrādē, bet drošu aizklātu vēlēšanu sistēmu nevar uzbūvēt”;

* LU: “LU datorzinātņu profesori ilgi sprieda un nonāca pie secinājuma, ka principā nezina drošu risinājumu”; 

* “Oracle Latvija”: “Pasaulē nav droša risinājuma. Kādēļ skriet un pretendēt būt par pirmajiem? Tikko būs pirmais drošais piemērs, tad steigsim būt godpilnie otrie”; 

* autors: “Neviens pasaulē nemāk uzbūvēt drošu aizklātu un brīvu vēlēšanu sistēmu ar attālinātu balsojuma ievadīšanu, kas pat nav pieslēgta pie interneta un kuru lieto tikai vēlēšanu vajadzībām”.

Šos argumentus viena no CVK loceklēm rezumēja aptuveni šādi: “Redziet, te ir progresīvi, ar iniciatīvu apveltīti jauni entuziasti (tas par Boktas kungu un Kiršteina kungu no LVTRC, Caunes kungu no SM), bet jūs (tas par IBM, “Oracle”, LU, “Lattelecom” un autoru) tik kritizējat kā jau stagnāti, kuri pretojas visam jaunajam un progresīvajam. Labāk būtu uzrotījuši piedurknes, nākuši talkā un uztaisījuši to drošo sistēmu.” Nepateikts, bet laikam domāts bija – lai CVK locekļi varētu pildīt viņus izvirzījušo partiju programmās ierakstīto.

Taču, ja būtu notikusi 3.aprīļa tikšanās reizē nolemtā godīgā un atklātā publiskā diskusija, es nerakstītu.

Diemžēl turpmākā koncepcijas virzīšana notika pilnīgā slepenībā, ignorējot IT profesionālo asociāciju un pilsoniskās sabiedrības viedokli. Laikam visi valsts ierēdņi bija tā aizņemti ar radaru tematikas publisku apspriešanu, ka interneta vēlēšanām pietrūka kapacitātes.

Krimināllikuma 90.pants “Par apzinātu personas kavēšanu brīvi realizēt tiesības vēlēt deputātus un tikt ievēlētam vai brīvi piedalīties saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem rīkotajā tautas nobalsošanā, lietojot vardarbību, viltu, draudus, uzpirkšanu vai citā prettiesiskā veidā” un 92.pants “Par vēlēšanu vai tautas nobalsošanas dokumentu viltošanu vai balsu apzināti nepareizu saskaitīšanu, kā arī par apzinātu aizklātas balsošanas pārkāpšanu” paredz konkrētu personu atbildību, jo Krimināllikuma 10.panta 2.punktā minētais izņēmums “Šajā likumā paredzētais nodarījums nav krimināli sodāms, ja persona neparedzēja, tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības seku iestāšanās iespēju” varētu tikt piemērots tikai tad, ja koncepcijā minētie argumenti par interneta vēlēšanu ieviešanu būtu vienīgie un 3.aprīļa diskusija nebūtu notikusi.

Zīmīgi, ka koncepcijas stūrakmens ir atbildības “izsmērēšana” starp valdību, SM, LVRTC, CERT un Datu Valsts inspekciju. Turklāt būs vēl daudzi citi, no kuriem pirks pakalpojumus, auditus, atzinumus, ekspertīzes utt. Tomēr Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai ir tiesības zināt, kurš personiski ir un būs atbildīgs par aizklātu, brīvu un godīgu vēlēšanu sistēmas likvidācijas mēģinājumu Latvijā?

3.aprīļa sanāksmes galvenais koncepcijas aizstāvis Kiršteina kungs [LVRTC valdes loceklis Gints Kiršteins] vairs LVRTC nestrādājot. Steigā un slepenībā 13.jūlijā Valsts kancelejā iesniegtā koncepcija apstiprināšanai valdībā radīja aizdomas, ka ar lielu varbūtību koncepcija tiks pieņemta valdībā Saeimas brīvdienu laikā, kad Ministru prezidents ir atvaļinājumā. Brīvdienas baudošie deputāti un ministri vai nu būs ķīlnieki, vai nu izliksies par ķīlniekiem, ja nu kas vēlāk noies greizi. [Valdības komiteja 20.augustā atlika koncepcijas par interneta vēlēšanu sistēmas izveidi izskatīšanu, lai atrisinātu vairākus ar drošību saistītus jautājumus – red.]

Partokrātijas viena no pamatpazīmēm ir procesus organizēt tā, lai kolektīvā bezatbildība aizstātu jebkādu personīgo atbildību. Likumdošanu par interneta vēlēšanām pēc tam uzrakstīs atbilstoši valdībā apstiprinātai koncepcijai. Eleganti.

Latvijā pēdējos 20 gadus valdījusi Alberta Šveicera definīcijai atbilstoša partokrātija – mazas ļaužu grupas neredzama vara pār tautu, valsts likumdevēju un izpildvaru visos līmeņos. Partokrātijai galu vajadzēja darīt Zatlera rīkojumam Nr.2. 

Taču nevajag ļauties ilūzijām – partokrātijas atliekas cenšas izdzīvot, turklāt nemaskējoties mēģinot likvidēt tautai piešķirtās demokrātiskās tiesības ne tikai balsot, bet arī skaitīt balsis.

Tiesības neviens nedāvina vai neatņem, savu iegribu vadīts. Tiesības ir kaut kas tāds, ko neviens nekādos apstākļos nevar atņemt. Atcerēsimies dižpartokrātu Staļinu: “Nav svarīgi, kā nobalso, svarīgi, kā saskaita.” 

Vācija ir paraugs visai Eiropai ne tikai ekonomikā, bet arī konsekventā demokrātijas principu īstenošanā. Vācijā no 1975.gada vēlēšanu iecirkņos tīri pragmatisku apsvērumu dēļ drīkstēja lietot mehāniskas ierīces, no 1999.gada arī elektroniskas un programmējamas ierīces. 2001.gadā Vācijas iekšlietu ministrs Oto Šili paziņoja, ka desmit gadu laikā Vācija bundestāgu vēlēs internetā. Sajūtot barotni, uzradās daudz valsts finansētu “pētījumu” par “drošām” interneta vēlēšanu shēmām – līdzīgām kā Boktas kunga [LVRTC vadītājs Jānis Bokta] prezentētajā koncepcijā. Pilsoniskā sabiedrība protestēja, ieskaitot patriotiski noskaņotās hakeru organizācijas. ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde brīdināja par “Al Qaeda” teroristu plāniem tehniskiem līdzekļiem grozīt vēlēšanu rezultātus 2009.gada septembrī.

Galu galā 2009.gada 3.martā Vācijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu vēlēšanu procesā aizliegt lietot jebkādas ierīces, kuru darbību pilsoniskā sabiedrība nevar kontrolēt bez speciālām zināšanām. 2005.gada vēlēšanas, kurās vēlēšanu iecirkņos lietoja elektroniskas ierīces divu miljonu balsojumu apstrādei, šā iemesla dēļ pasludināja par antikonstitucionālām.

Vācijas nauda mums visiem patīk, kad esam nospēlējušies līdz kliņķim, bet Vācijas piemēru demokrātijas principu konsekventā ievērošanā, kas balstīti uz ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 21.panta 3.punktu, Latvijas provinciālā partokrātija atļaujas pat publiski neapspriest.

Pieminētais ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas punkts nosaka: “Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam; šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un godīgās vēlēšanās, kam jābūt vispārējām un vienlīdzīgām un kurās jāizmanto aizklāta balsošana vai citas līdzvērtīgas procedūras, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpausmi.”

Par godīgumu – varu ieteikt internetā iepazīties ar trim tikai vienā – 2004.gadā – notikušām tehniskiem līdzekļiem nostrādātām pamācošām blēdībām prezidentu vēlēšanās Ukrainā, Venecuēlā un ASV, kā arī ar e-vēlēšanās lietoto elektronisko iekārtu manipulāciju demonstrējumiem televīzijā Nīderlandē, Vācijā un ASV utt. Šajos gadījumos elektroniskās ierīces pat nebija pieslēgtas internetam. 

25.aprīlī pasaulē lielākā e-vēlēšanu kompānija SCYTL sniedza prezentāciju Rīgā. Daži fakti: interneta vēlēšanu sistēmu attīsta 145 cilvēki, 11 gadi pagājuši pētījumos, pirms iziet tirgū ar pirmo izstrādi, izskatīja vairākus tūkstošus ar datu drošību saistītu patentu, 41 patentu lieto savā izstrādē. SCYTL neapgalvo, ka tās risinājums ir drošs, bet saka, ka tic, ka ir drošs un viņiem nebūs to problēmu, kas ir mūsu ziemeļu kaimiņiem. SCYTL 2012.gada janvārī nopirka ASV lielāko vēlēšanu privāto organizētāju SOE. Un SCYTL izpilddirektors Pere Valles bija lielākais ziedotājs Obamas 2008.gada kampaņai… Paši ziedo, paši piegādās vēlēšanu tehnoloģiju, paši organizēs rezultātu paziņošanu. Arī eleganti, vai ne?

Un cik patentu koncepcijas autori izstudējuši? Cik gadus mācījušies? Kā koncepcijas “favorīts” LVRTC taisās garantēt, ka nevienam no LVRTC darbiniekiem nekādos apstākļos nebūs iespēja nomainīt vienu mikroshēmu, kurā iemontēts radiouztvērējs, kas ļauj kādu no datoriem pāprogrammēt no attāluma? Un kā garantēt, ka aparatūras ražotājs balsu skaitīšanas datorā nav iebūvējis šādu radiočipu it kā ar svētu mērķi novērst nedemokrātisku spēku nākšanu pie varas? Šādu jautājumu virkni varētu ilgi turpināt, tikai atbildes diez vai kādreiz būs.

Pasaulē lielākā interneta vēlēšanu autoritāte ir Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta profesors Rons Raivests (Ron Rivest), kurš ir absolūtais plaši lietotu kriptogrāfijas algoritmu čempions pasaulē. Atcerēsimies kaut tikai pirmo plaši un līdz šai dienai lietoto jaucējfunkciju MD5 un publiskās šifrēšanas de facto standartu RSA.

Rons Raivests brīdina, ka interneta vēlēšanas ir fantāzija un jāpaiet vismaz 20 gadiem, lai varētu cerēt uz kaut ko, kas no drošības viedokļa varētu aizstāt tradicionālās papīra vēlēšanas.

Taču nav nekādas garantijas arī pēc 20 gadiem, jo 25 iepriekšējos pastāvēšanas gados internets nav kļuvis ne par matu drošāks. Bez audita iespējas pārbaudīt katra balsojuma pareizību un balsu pareizu saskaitīšanu nav iespējams izstrādāt godīgu vēlēšanu sistēmu. Viņa citāts no RSA 2012.gada konferences noslēguma: “Secure Internet voting is a bit like phrase “safe cigarettes“” (droša interneta balsošana ir kā frāze “drošas cigaretes”).

Rons Raivests strādā pie tradicionālo vēlēšanu drošības uzlabošanas gan kriptogrāfiskām, gan citām metodēm. Viņa skolnieks kriptogrāfisko metožu jomā ir jaunais latviešu talants Madars Virza. Kādēļ koncepcijas autoriem neinteresēja profesionāļa Madara Virzas un citu Latvijas datorzinātnieku viedoklis? Valsts gaišāko spēku ignorance arī ir viena no partokrātijas pamatpazīmēm. 

Jebkura tehnoloģiska servisa nepieciešams nosacījums ir uzticams pakalpojumu sniedzējs. Igaunijas kriptoloģijas autoritātes Helgera Lipmā iestrādes Norvēģijas vēlēšanu sistēmā ir balstītas uz Norvēģijas pastu kā vēsturiski uzticamu pakalpojumu sniedzēju. Starp citu, Helgera Lipmā uzskati par igauņu kā vienīgo interneta vēlēšanu sistēmu, ko pasaulē lieto parlamenta vēlēšanās, ir diplomātiski vēsi. It kā nepatriotiski, bet profesionāli. Bet kur Latvijā atrast uzticamu pakalpojumu sniedzēju? Atliek atcerēties “Latvijas pasta” mežā izmestos vēstuļu maisus un LVRTC digitālgeitu, kas vēl nav beigusies… 

Visiem Latvijas valstiskās neatkarības atbalstītājiem jāsaprot un jāielāgo viena ābeces patiesība: pašreizējās Satversmes un ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas redakcijas patlaban pieļauj interneta lietošanu vēlēšanu procesā, bet tikai rezultātu verifikācijas un audita vajadzībām, ne fiziskā balsojuma akta veikšanai.

Tāpēc ierosinu CVK pierunāt Madaru Virzu un citus Latvijas datorzinātniekus teorētiķus iesaistīties Latvijas tradicionālās vēlēšanu tehnoloģijas uzlabošanā. Varbūt arī pašu Ronu Raivestu…

* Saīsināts runas, kas nolasīta CVK 90 gadu svinīgajā sēdē LU aulā šāgada 20.jūlijā, variants

Autors ir Dr.math., LU MII Reālā laika sistēmu laboratorijas vadītājs