Gan NAP sākotnējā redakcija, gan “domubiedru” vīzija domāta tikai rožainam scenārijam
Cītīgi gaidot Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020.gadam (NAP 2020) sākotnējās redakcijas apstiprināšanu valdībā, pēdējā brīdī esam sagaidījuši arī nedaudz mistisku paralēlu dokumentu – “domubiedru” vīziju par zaļo Latviju. Tad nu, ķeroties pie analizēšanas, jāsadalās uz diviem gaņģiem – valdības paspārnē tapušo sauso ierēdņu plānu un tās pašas valdības ministru radīto vīziju.
Abos dokumentos diemžēl saskatāma nepiedodama vieglprātība plānot optimistiskus “ekonomikas izrāvienus” un zili zaļas nākotnes vīzijas brīdī, kad visas pasaules un mūsu tuvākās apkārtnes ekonomiskās nākotnes izredzes izskatās visai drūmas. Nav jau slikti cerēt uz labākā scenārija piepildīšanos, taču par rokai vajadzētu būt arī plānam, ko darīt pusbaltā un nebaltā dienā, un par to arī godīgi būtu jārunā. It īpaši jau pēc tam, kad pašu nesen pārdzīvotā krīze noslāpēja pēdējās vārgās ogles jau tā vāji gruzdošajā ugunskurā, ko kādreiz lepni sauca par NAP 2007-2013.
Uz vecā grābekļa
Lai veltīgi nemusinātu lasītājus, uzreiz atzīstos, ka personīgi esmu ļoti skeptiski noskaņota pret šādu plānu veidošanu vispār. Un tas divu iemeslu dēļ – pirmkārt, kā žurnāliste cītīgi sekoju līdzi ar iepriekšējā un joprojām taču spēkā esošā NAP 2007-2013 izstrādi saistītajai eiforijai, un, otrkārt, tādēļ, ka neticu principam, ka valsts virzību būtu jānosaka vēlētāju priekšā tieši neatbildošu ierēdņu izstrādātiem sausiem plāniem, kam nav nekāda sakara ar vēlētāju pausto politisko gribu vēlēšanās.
Šogad aktuālajā NAP 2020 izstrādāšanas epopejā varbūt vēl ar pušplēstu vārdu kāds piemin stratēģiju “Latvija 2030”, bet par savulaik tapušo NAP 2007-2013 gan nedzirdam ne vārda, lai gan, kaut vai spriežot pēc plāna nosaukuma vien, tam būtu šobrīd jādarbojas ar pilnu sparu.
Kāpēc esam pilnībā aizmirsuši un vēstures mēslainē aizslaucījuši savulaik tik daiļskanīgi nosaukto plānu “Cilvēks pirmajā vietā”, kurš par dzīves kvalitātes balstiem Latvijā pasludināja izglītību, uzņēmējdarbību un pētniecību?
Turklāt tas taču notika trekno gadu pašā pilnbriedā, kad solīts tika uz nebēdu.
Kas mainījies kopš tā laika? Laikam tikai divas būtiskas lietas – Latvijai pāri gājusi skarba krīze un pie varas vairs nav Tautas partija (TP) un Aigars Kalvītis. It kā loģiski argumenti, lai arī viņu laikā tapušo plānu nepieminētu ne ar vārdu, jo kāda tad vairs reputācija A.Kalvītim un TP ar visu viņu plānu.
Būtībā pareizi jau arī ir, ka, Valda Dombrovska (Vienotība) vadītajai koalīcijai nākot pie varas, nekādi TP treknajos gados pieņemtie plāni nav jāpilda, taču ironiskā kārtā V.Dombrovska valdībai un tās plānam var iznākt tāpat kā A.Kalvīša lolojumam. Nāks jaunas vēlēšanas un jauna koalīcija, bet vecais plāns lidos miskastē, jo kāpēc gan lai cita koalīcija strādātu pēc kaut kāda lieso gadu V.Dombrovska plāna. Turklāt plānu ar mierīgu sirdsapziņu varēs izmest miskastē bez jebkādas analizēšanas un atskaitīšanās par padarīto, jo viens precedents mums jau ir.
Birokrātu diktāts
Te nu mēs nonākam arī pie, manuprāt, otras būtiskās problēmas NAP esamībā. Intervijā portālam Politika.lv 21.martā NAP izstrādes procesa galvenais pārraugs, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš skaidro plāna būtību: “Tas ir plānošanas dokuments, kas noteiks, kā mēs dzīvosim no 2014. līdz 2020. gadam.” Vai tad Saeimas vēlēšanas 2014. un 2018.gadā Latvijā vairs nenotiks? Vai tad valdības vairs nemainīsim un līdz ar to arī politiskos uzstādījumus, kā pieņemts vecajās demokrātijās?
Es saprotu, ka šāda plāna sastādīšana laikam ir būtiska Eiropas Savienības struktūrfondu naudas sadalei, tomēr tam taču nevar pakļaut visu valsts dzīvi teju desmit gadus uz priekšu.
Tad ir jāsastāda atsevišķs šīs valdības plāns ES naudas apguvei, un kā tāds tas arī jāīsteno. Es jau arī saprotu to, ka akmenī iecirsta NAP esamība ļoti atvieglo ierēdņu dzīvi, jo stabilitāte un prognozējamība it kā garantēta desmit gadus uz priekšu un katrai jaunai valdībai var norādīt, ka nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas, jo strādājām taču saskaņā ar NAP.
Taču tāda pieeja savā būtībā ir pretrunā ar parlamentāras demokrātijas garu, jo tikai vēlētājiem vēlēšanās ir tiesības noteikt, kādu valsts attīstības virzienu viņi vēlas, un tam kalpo partiju programmas, valdību deklarācijas, nevis ierēdņu sastādītas tabulas un grafiki. Lai kā man var nepatikt, piemēram, “Saskaņas centra” politiskie uzskati, taču, viņiem vēlēšanu rezultātā nākot pie varas, ir jābūt tiesībām īstenot savu politiku, neatkarīgi no ierēdņu plāniem.
Tas nenozīmē, ka nekāda plānošana un prioritāšu noteikšana nav nepieciešama, taču tam var atrast citas formas, kas nekropļo parlamentāras demokrātijas būtību. Nākotnes vīzijas un plānus var veidot arī kā politisku vienošanos starp parlamentā pārstāvētajām partijām vienā vēlēšanu ciklā, sasaistot to ar valsts budžeta plānošana un pieņemšanu.
Protams, ka tas ir nepatīkamāks process, jo jāiesaistās garās un grūtās sarunās ar opozīciju, taču no valsts attīstības viedokļa var būt jēdzīgāks veids, jo ļauj gan ātrāk reaģēt uz ārējo apstākļu maiņu, gan dod lielāku pārliecību vēlētājiem par viņu interešu ievērošanu. Pretējā gadījumā nav ko brīnīties, ka plāni viens pēc otra nonāk miskastē un neviens neuzņemas atbildību par to nepildīšanu.
Deklarācija pusceļā
Tā kā NAP 2020 sākotnējās redakcijas sabiedriskā apspriešana nule sākusies, jācer, ka uz šiem manis izvirzītajiem jautājumiem saņemsim atbildes procesa gaitā, lai gan līdz šim neviens nav papūlējies skaidrot, kas īsti notika ar NAP 2007-2013 un kāpēc plānojam tieši tā, kā plānojam. Tikmēr jāiztiek ar tiem dokumentiem, kas nu mūsu rīcībā ir nonākuši.
Lai arī līdz galam nav skaidrs, kādēļ tieši dienu pirms NAP 2020 sākotnējās redakcijas apspriešanas valdībā tika publiskota un vēlāk arī valdībā kā papildinājums NAP iesniegta “domubiedru” vīzija par plānu, tā liekas atbilstošāka plāna garam nekā sausais ierēdņu gatavotais dokuments.
No “domubiedru” vīzijas skopajām piezīmēm pie pamata teksta izriet, ka tā tapusi kā “visu koalīcijā pārstāvēto partiju domubiedru grupas” kopdarbs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (RP) vadībā. Valdības sēdē to priekšā cēla izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (RP), bet pārējie “domubiedri” palikuši miglā tīti.
Pats vīzijas teksts par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē ar tajā ietvertajiem politiskajiem uzstādījumiem vedina domāt, ka tas varētu būt Reformu partijas ministru atšķirīgais skatījums uz NAP 2020, kam laikam īsti pa prātam nav bijis līdzšinējais plāna izstrādes process un saturs. Ja tā, tad patiesībā tā ir godīgāka rīcība, lai gan ne līdz galam izskaidrota. Godīga tāpēc, ka šis dokuments izskatās pēc pietiekami deklaratīvas partijas programmas izklāsta un tādas kā valdības deklarācijas. Patiesībā jau valdība arī ir politisks veidojums un tās politikai ir jāizpaužas politiskos uzstādījumos un vīzijās, nevis tikai abstraktās tabulās un grafikos.
Turklāt tā nemaz nav slikta doma nākt klajā ar zināmā mērā precizētu politisku programmu brīdī, kad valdība jau kādu brīdi strādājusi un labāk pārzina patieso situāciju un iespējas. Var piekrist vai nepiekrist vīzijas idejām, taču nevar noliegt, ka vīzija šajā dokumentā ir. Tad nu ar interesi sekosim līdzi, kas no tā tiks iekļauts pašā plānā.
Savukārt pašā NAP sakotnējā redakcijā labie nodomi iestiguši birokrātiskā valodā, tabulās, grafikos un aizdomīgi augšupejošās līknēs, par kuru izpildi vai neizpildi, visticamāk, ka neviens tā arī neatbildēs.
Kā, piemēram, var ieplānot, ka “ārvalstu tiešās investīcijas tirgojamās nozarēs (% no visām ienākošajām ārvalstu tiešajām investīcijām)” 2017.gadā būs 30%, bet 2020.gadā 40%? Un ja nu nebūs, kuram “galva ripos”? Vēl lielākās auzās plānotāji iebrauc, cenšoties skaitliskā izteiksmē saplānot cilvēku attieksmes jautājumus – cik 2020.gadā runās latviešu valodā, cik uzticēsies valstij, cik NVO būs uz 1000 iedzīvotājiem. Arī pašu veicamo uzdevumu uzskaitījums atgādina jau kaut ko valdības rīcības plānā lasīto.
Uz vientuļas salas
Abus dokumentus vienojošais un mazliet biedējošais apstāklis ir šķietami pārāk lielais optimisms, raugoties nākotnē. Plānā visas līknes un grafiki strauji tiecas uz augšu, arī vīzijas dokumentā ieturētajā tonī netiek pat pieļauta doma, ka attīstība pasaulē varētu notikt arī citā virzienā, nekā tikai strauji uz augšu. Un tā arī ir šo dokumentu vājākā vieta, ko gan vēl iespējams labot sabiedriskās apspriešanas laikā.
Ironiskā kārtā šis raksts top dienā, kad mūsu valdība skatīja NAP dokumentus, bet Eiropā klajā nāca statistika par Vācijas ekonomikas minimālo pieaugumu gada otrajā ceturksnī un kopējo eirozonas ekonomikas sarukumu šajā pašā laika periodā. Uz tāda fona un prognozēm par ekonomiskās stagnācijas ieilgšanu pasaulē diezin vai mums Latvijā vajadzētu plānot tikai rožainos scenārijus, jo nedzīvojam taču uz vientuļas salas.
Vai labāk nebūtu pie katras prioritārās jomas tomēr paredzēt, kā mēs rīkojamies rožainā scenārija gadījumā, kā pusbaltā un kā nebaltā dienā. Lai nu kam, bet Latvijai vajadzētu zināt, kā ārējie apstākļi var strauji mainīt notikumu ierasto gaitu.
P.S. Lai gan neesmu profesionāla valodniece, tomēr nespēju mierīgi noraudzīties uz valodas dīvainībām NAP sākotnējā redakcijā. Lai nu kam, bet tik augsta līmeņa valsts dokumentam būtu jābūt labā un saprotamā latviešu valodā.
Lielus iebildumus, un ne jau tikai man, raisa jaunradītais termins – drošumspēja, kas izklausās kropls gan no valodas attīstības, gan jēgas viedokļa. Cilvēkam var būt spēja iet, skriet, domāt, darīt, bet viņam nevar būt spēja uz drošumu vai drošību, jo tās ir lietas, kas bieži nav atkarīgas no viņa paša rīcības.
Savukārt šādu teikumu “Nepārsniegt ilgtspēju iespējinošu vidē nonākošā piesārņojuma apjomu” un it sevišķi vārdu “iespējinošu” es vispār nespēju saprast.
Interesants ir arī formulējums, ka “ekonomikas un finanšu problēmu rezultātā būtiski pasliktinājusies iedzīvotāju rīcībspēja”, ar to laikam domājot cilvēku ekonomisko aktivitāti. Diemžēl plāna rakstītājiem garām paslīdējusi šā vārda patiesā nozīmē, kā to skaidro latviešu valodas vārdnīca – rīcībspēja ir likuma noteikta spēja veikt juridiskas darbības un atbildība par savu rīcību. Diezin vai nu to krīze kaut kā pasliktināja.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Komentāri (37)
tuba76 15.08.2012. 12.54
personīgi esmu ļoti skeptiski noskaņota pret šādu plānu veidošanu vispār…
Man gan šķiet, ka attīstības plāns ir ārkārtīgi svarīgs, jo tiek nosprausti mērķi, svarīgākie uzdevumi un ieskicēti ceļi kā tos sasniegt. Bez tiem valsts attīstība būtu kā tajā pasakā, kur vienus un tos pašus ratus gulbis vilka gaisā, vēzis atpakaļ, līdaka uz ezeru ūdenī. Cita lieta ir – cik nopitni sastādītāji pret to attiecas un cik aktīva ir sabiedrības līdzdalība šo plānu sastādīšanā – ja tā ir aktīva, tad plāns ir mazāk populistisks un grūtāk maināms politiskajām partijām pie varas stūres mainoties.
Mans vīrs ir ekonomists un viņa hobijs ir šādu plānu taisīšana – ģimenes un viņa uzņēmuma līmenī. Mums abiem ir viduvēji ienākumi zviedru līmenim, bet pateicoties viņa ekonomista saimniekošanas veidam un nākotnes plāniem, mēs gan daudz strādājam, gan arī labi atpūšamies – nupat atgriezāmies no 4 nedēļu atvaļinājuma pie Vidusjūras, neskatoties uz to man ir iespēja palīdzēt radiem Latvijā – bērniem ar skolas drēbēm, mammai ar medicīnisko aprūpi utml.
Plāns ir svarīgs – tas ir virziena rādītājs. Pamēģiniet nonākt vēlamā vietā bez mērķa un bez virziena rādītājiem. Ja vajag – var izmest arī līkumu, bet virzienu zināt ir svarīgi.
6
tuba76 > tuba76 16.08.2012. 10.26
Ārprāc, Sanita, tikai tevis dēļ pagooglēju pēc zviedru dokumentiem – piedod nav īsti laika tos pārlasīt. Bet viena atziņa, ko esmu Zviedrijā iemācījusies – politiķiem ir jāredz tālāk kā mums vienkāršajiem cilvēkiem – viņiem ir jānosprauž vīzijas, kurām seko sabiedrība. Tāpēc ir bīstami valstij politiķi, kas neredz tālāk par savu virtuvi. Vizionāru idejas var likties dumjas, bet ar laiku tās tiek pieņemtas sabiedrībā, kas virza sabiedrību noteiktā virzienā. Pirms kāda laika visiem likās drausmīgs tiesību ierobežojums smēķēšanas aizliegšana noteiktās vietās – tagad tie ierobežojumi liekas norma. Un jā – var plānot lielāku cieņu sabiedrībā u.c. morālās vērtības – tas ir sākums.
Piemēri: Nacionālais uzdevumu plāns pret rasismu, neiecietību, homofobiju undiskrimināciju http://www.riksdagen.se/sv/Dokument-Lagar/Forslag/Propositioner-och-skrivelser/En-nationell-handlingsplan-mot_GO0359/?text=true
Zviedrijas nacionālā reformu programma 2011: http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_sweden_sv.pdf
Ja kas – mēs ģimenē arī plānojam iecietību utml – varbūt ne tik formāli un tīri spiestā kārtā, un mazliet ar novēlošanos, bet bērni izaug un dabū sev otras puses tik pēkšņi, ka rodas vēlēšanās – kaut es par tādiem satricinājumiem būtu padomājusi agrāk – pirms tie kļuva īstenība :-)
0
Signija Aizpuriete > tuba76 15.08.2012. 16.54
——–Vita ‘(..)Man gan šķiet, ka attīstības plāns ir ārkārtīgi svarīgs, jo tiek nosprausti mērķi, svarīgākie uzdevumi un ieskicēti ceļi kā tos sasniegt…’
==============================================================================
Pilnīgi droši apgalvoju – Vita bērnībā nav lasījusi ‘Nezinītis uz Mēness’, tāpēc S.Uplejas raksta kopsavilkuma teikuma jēgu par ‘rožaino scenāriju’ (rozā brillēm) neapjēdz.
http://www.youtube.com/watch?v=qD9AQORuLYU
0
Signija Aizpuriete > tuba76 15.08.2012. 13.11
——-Vita personīgi esmu ļoti skeptiski noskaņota pret šādu plānu veidošanu vispār…
===============================================================================
Cienītājai ieteiktu pajautāt savam cienītajam vīram-ekonomistam, lai izskaidro kā tirgus ekonomika funkcionē. Būs pieprasījums pēc plāniem – būs arī piedāvājums. Liel-plānu sacerētāji un rakstītāju konsultanti tiek dāsni atalgoti un spožas karjeras LV taisījuši, jo vairākums Latvijas iedzīvotāju 22os gados nav spējuši ‘atkost’ tos trikus, kas tiek atklāti rādīti. Būs jāturpina maksāt…..
p.s.Domāšanas vingrināšanai/smadzeņu kustināšanai:
“Manuprāt ir būtiski spēt vienoties par tādiem risinājumiem, kas, iespējams, nav izdevīgi mums katram konkrēti un pašlaik, bet kas var sniegt kopīgu labumu.”
Asoc. prof. Roberts Ķīlis (Latvija2030 redakcijas grupas vadītājs)
http://www.latvija2030.lv/page/238
0
Gita ex. Bundzēna > tuba76 15.08.2012. 17.25
Es, Vita, piekrītu, ka lietas ir jāplāno kā valsts, tā ģimenes līmenī, un to es arī savā ģimenē daru. Turklāt es rakstā nesaku, ka nevajag plānot vispār. Es domāju, ka tam ir jābūt daļai no politiskā procesa un Saeimas līmenī, kā tas ir, piemēram, Dānijā, kur partijas parlamentā vienojas par atsevišķu nozaru vai jomu ilgtermiņa plāniem, un pie tiem arī turas, jo ir parakstījušās zem tā. Man ir iebildumi pret ierēdņu līmeņa plāniem un dīvainiem skaitļiem, kas ir rauti nezin no kurienes. Es saprotu, ka jūs savā ģimenē plānojat, kad un kādus atvaļinājumus, lielos pirkumus, izglītību bērniem, dzīvesvietas uzlabojumus varat atļauties tagad un ko gribēsiet nākotnē. Taču diezin vai jūs savā ģimenē plānojat, ka 2020.gadā viens otru cienīsiet par 20% vairāk, vai informāciju smelsieties no tādas un tādas un vides. Taču NAP tādas lietas tiek plānotas.
0
bekijja > tuba76 15.08.2012. 18.32
Ja Jums, Sanita, ir pieejami Dānijas reģionu attīstības plāni, tad redzēsiet, ka tie ir diezgan līdzīgi NAP. Reģioniem ES līdzekļu sadalē Dānijā ir samērā liela teikšana, īpaši kas attiecas uz ekonomikas jautājumiem un uzņēmējdarbības, izglītības un inovāciju jomām. Tāpēc NAP līdzīgus dokumentus Dānijā drīzāk varēs atrast tieši sajā līmenī. Un tos nebūt negatavo politiķi, bet gan profesionāļi, kas strādā reģionu administrācijās. Šādi dokumenti tiek izstrādāti sadarbībā ar reģiona uzņēmējiem, izglītības u.c. iestādēm un to izstrāde notiek ļoti līdzīgā procesā, kā līdz šim tapis NAP.
Kas attiecas uz NAP mērķiem, tad Dānijai, protams, nav nepieciešams savos plānošanas dokumentos iestrādāt savstarpējās cieņas, sadarbības, līdzatbildības, solidaritātes un līdzdarbības principus, jo tie dāņu sabiedrībā veidojušies gadsimtiem ilgi un ir daļa no nācijas mentalitātes un gara. Bez šīm lietām Dānija diez vai būtu tāda, kāda tā ir šodien. Vai Latvijā ir visi šie priekšnosacījumi sabiedrības un valsts harmoniskai attīstībai?
0
tuba76 > tuba76 15.08.2012. 13.52
edge_indran – ok – es ļoti labi saprotu, cik kaitinoši ir redzēt, ka “pie siles” tikušie lej ūdeni un par to iekasē skaistu naudu. Ja godīgi – es nemaz nezinu par šādu plānu eksistenci Zviedrijā, jo personīgi mani sāk mākt žāvas tikai dzirdot vārdus – plāns, attīstība, budžets… Tāpēc mana vīra apsēstība ar plāniem un budžetiem ir viena no viņa īpašībām, kuru dēļ es viņu dievinu :-) Domāju, ka daudzi Latvijā ir tādi kā es, bet tad ir arī tādi apsēstie kā mans vīrs, kuri var šo briesmīgo tēmu pārgremot mums – parastajiem saprotamā veidā, lai arī mēs varētu paņemt iespēju izteikties. Tā tas Zviedrijā notiek ar politisko partiju programmām, budžetiem utml – tās ķidā kā autori, tā pretinieki, eksperti, žurnālisti – raksta komentārus un rakstus pilnas avīzes tādā veidā, ka arī citi, kam politika un ekonomika interesē mērenākā veidā, sajūt aicinājumu iesaistīties diskusijā. Nacionālās attīstības plānu var uztaisīt tikai profesionāļi, bet tam jābūt saprotamam visai tautai, jo tauta būs tā, kas to realizēs vai tam uzspļaus.
0
bekijja 15.08.2012. 16.59
Pie esošajiem pasaules attīstības tempiem, 2012.gadā prognozēt, kas būs 2020.gadā, būtu aptuveni tāpat, kā 1960.gadā prognozēt 2012.gadu – vienalga ar kādiem zinātniskiem, statistikas u.c. datiem nekādas precīzās prognozes vienkārši nav iespējamas. NAP ir labs dokuments jau kaut vai tāpēc, ka atzīst katra Latvijas iedzīvotāja nozīmi un līdzdalību valsts atīstībā. Un piedāvā veidot Latvijā tādu vidi, kas katram iedzīvotājam iedod iespēju pašam sevi attīstīt un darboties. Tālākais jau katra paša galvā, rokās, kājās…
No raksta nerodas iespaids, ka autore būtu NAP kārtīgi izlasījusi. Šķiet, Uplejas kundze nav arī pamanījusi, ka NAP izstrādes gaitā jau līdz šim bijušas vismaz divas iespējas ikvienam iesniegt savus priekšlikumus, uzlabojumus un izteikt kritiku. Ja pieņemam, ka valsti veidojam visi kopā, tad taču arī savas valsts nākotnes vīzijas izstrādē katram vajadzētu līdzdarboties. No kurienes tāda akla uzticēšanās politiķiem un ierēdņiem? PKC priekšā būtu jānoņem cepure – NAP izstrāde līdz šim noritējusi gana atklāti un caurspīdīgi. Līdz ar ko tas ir tikai un vienīgi tik labs, cik paši esam to veidojuši (vai ne-veidojuši).
Kas attiecas uz pārāk optimistiskiem mērķiem – viens Nobela prēmijas laureāts reiz teica: mērķim ir jābūt augstam. Jo augstāks mērķis, jo vairāk cilvēks sasniedz (pat, ja pašu mērķi varbūt arī neizdodas sasniegt).
3
Signija Aizpuriete > bekijja 15.08.2012. 17.08
——-
Par to niecīgo atalgojumu, ko saņem plānu rakstītāji – neko labāku nevar prasīt (ja pieņemam, ka valsti veidojam visi kopā – no Ventspils oligarhiem līdz pat Daugavpils bomžiem):
‘ Jaunā Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija koncepcijas detalizācija izmaksās 80 000 latu, šodien preses konferencē informējis Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) loceklis Gints Grūbe, ziņo biznesa portāls “Nozare.lv”
http://www.7guru.lv/zinas/jauna-sabiedriska-medija-koncepcijas-detalizacija-izmaksas-80-000-latu
0
Signija Aizpuriete > bekijja 15.08.2012. 23.21
——-Sanita Upleja (..)Esmu pietiekami ilgus gadus žurnālistikā, lai zinātu, ka ir jāizlasa dokumenti, par kuriem raksta.
==============================================================================
Vai žurnālisti arī plānošanas zinātnes teoriju ir apguvuši – zina kaut ko par plānošanas darba struktūru, tās elementu loģisko secību (esošā situācija;vīzija;mērķi;uzdevumi;rīcības;lēmumi)? Mūsu ministri, diemžēl, uzvedas kā tas ‘Nezinītis uz Mēness’ (nezina to, kas jāzin LU Ekonomikas un vadības fakultātes 1. kursa studentam-?! ):
Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs Mārtiņš Krieviņš:
‘– Cik ilgi vizionēsim? Nu cik ilgi? Ir “Latvija – 2030” izvirzītie mērķi. Visu cieņu – tur salikts iekšā viss. Vai tiešām gribam uztaisīt vēl vienu tikpat nereālu programmu? Kā vienu no lielākajām neveiksmēm es nosauktu to, ka pusgada laikā nav izdevies pārliecināt ministrus, ka uzdevumu līmenim Nacionālās attīstības plānā ir jābūt pietiekami konkrētam. Kabineta locekļi uz to nebija gatavi parakstīties. Teica: nē, Mārtiņ, šādu konkrētību negribam redzēt. To diemžēl nebiju spējīgs atspēkot.’
Krieviņš nespēj pārliecināt ministrus
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=357046:krievi-nespju-prliecint-ministrus-ka-uzdevumiem-nap-jbt-konkrtiem&catid=95:intervijas&Itemid=439
0
Gita ex. Bundzēna > bekijja 15.08.2012. 17.18
Plānu esmu izlasījusi no A līdz Ž, tāpat kā domubiedru vīziju. Turklāt esmu lasījusi arī NAP melnrakstu, kas bija pieejams vasaras sākumā. Esmu pietiekami ilgus gadus žurnālistikā, lai zinātu, ka ir jāizlasa dokumenti, par kuriem raksta.
Par katra ieguldījumu – šis ir mans ieguldījums oficiāli paredzētās sabiedriskās apspriešanas laikā. Katram būtu savs ieguldījums jāveic pēc savām spējām, un es to daru kā žurnāliste publiskā telpā, veicinot diskusiju.
0
Ieva 15.08.2012. 14.22
Tad vīziju, mērķus nevajag? Nevajag tāpēc, ka to izstrāde ir patreizējās politiskās konjuktūras diktēta un neņem vērā iespējamās kolīzijas? Tā iznāk pēc Sanitas Uplejas raksta.
Nepiekrītu! Mērķus vajag, bet tos vajag gan reālistiskus. Citādi tādas absolūtas pasakas pieaugušajiem vien sanāk. Piemēram, nez vai no absolūtās katastrofas augstākajā izglītībā kļūsim par izglītības eksportētājvalsti.
Protams, ka NAP ir politiskās konjuktūras diktēts, protams ka tas ir tikai plāns, par kura izpildi neviens Latvijā nav un nebūs atbildīgs. NAP ir tikai vīzija, salīdzinot ar tās pašas Saeimas pieņemtajiem likumiem, kurus tak arī var nepildīt (Vēlēšanu tēriņu ierobežošanas likums utt)
Labāk ir, lai mērķis ir, kaut slikts, nekā, ja tā nav vispār. Ja pasakas patīk lieliem un maziem, kā to pierāda, piemēram, filma “Betmena atgriešanās”, kāpēc lai NAP nebūtu?
Tāpēc NAP ir labs un derīgs, tikai nevajag pārspīlēt tā nozīmi… Un nav jau tik svarīgi, kas konkrēts ir teikts par vienu vai otru nozari. Labāks vai sliktāks – izlasīsim un noliksim plauktā- turpat kur 2007-2013 gada NAP. Vai varbūt kādam liekas, ka šoreiz būs savādāk?
0